Zaķis: "Ivitas priekšā esmu meties ceļos"

Ronalds un Ivita uz interviju ierodas uzreiz pēc pulkstens 9.00, jo tikko uz bērnu dārzu aizvesta mazā Zaķu meitene – Paula. Runājot par meitu, skarbā Ronalda sejā ik reiz iezogas smaids un var noprast, ka savu meiteņu dēļ būs gatavs uz visu. To apliecina arī Ivita, jo intervijas beigās atzīsies, ka Ronalds ir ļoti spēcīgs vīrietis ne tikai basketbola laukumā, ko ierasti vērojam, bet arī sadzīvē, viņš vienmēr pratīs parūpēties par savu ģimeni – Ivitu un Paulu.

Jāsāk ar klasisku jautājumu – kā iepazināties?

Ronalds: Stāsti Tu, Ivita! Tev šis stāsts vislabāk padodas.
Ivita: Tas bija 2007. gada vasaras nogalē, kad draudzenes man palūdza aizbraukt viņām pakaļ, lai aizvestu mājās. Nez kā tas bija gadījies, bet kopā ar manām draudzenēm bija arī Ronalds. Likteņa pirksts, pilna mašīna, bet tieši blakus man bija atstāta vieta, iespējams ar nolūku, kurā apsēsties Ronaldam. Pēc tā brauciena arī viss sākās.
Ronalds: Patiesībā biju noskatījis viņu jau labi sen. Zināju kā viņu sauc, ar ko nodarbojas, arī to, ka ir Armanda Krauliņa mazmeita. Tomēr es esmu tāds vecās skolas piekritējs, patīk meitenes vērot, uzzināt par viņām, aplidot, iepazīties tuvāk un tikai tad uzsākt attiecības. Tā arī bija šoreiz un pēc tā brauciena es skaidri zināju, ka gribu būt kopā ar Ivitu. Tad vēl sagadījās tā, ka BK „Ventspils” mani izīrēja BK „VEF”, un es pārvācos uz Rīgu. Sākām ar Ivitu dzīvot kopā un dažreiz apspriežam, kā būtu bijis, ja uz Rīgu nebūtu atnācis, tad diez vai mēs būtu kopā.
Ivita: Es par Ronaldu daudz neko nezināju, vien to, ka viņš ir basketbolists. Par viņu līdz mūsu tikšanās reizei nebiju interesējusies un nezināju arī nekādus viņa jaunības dienas nostāstus.

Tajā sezonā Tu arī demonstrēji ļoti labu sniegumu, vai var teikt, ka Ivita bija tavas labās spēles iemesls.

Ronalds: Jā, tā var teikt. Mīlestība dara brīnumus, sāku augstāk lēkt, ātrāk skriet (smejas). Jāteic kā ir, kopš esmu kopā ar Ivitu, esmu ļoti mainījies. To atzīst arī mani draugi un komandas biedri. Līdz tam biju tāds vieglprātīgs, ko tur slēpt, patika izklaides. Bet tagad esmu mierīgs, pavisam savādāk skatos uz dzīvi, laikam esmu izaudzis.

Kāds ir Ronalds pēc zaudētām spēlēm, kad ierodas mājās?

Ivita: Nerunā! Diezgan ilgi!
Ronalds: Pēc zaudētām spēlēm vēl diezgan ilgi ir grūti saprast, kas noticis, neskaitāmas reizes galvā vēlreiz izej cauri visai spēlei. Tad nemaz negribas runāt. Pēc izbraukuma spēlēm ir vieglāk, jo kamēr esi atbraucis mājās, viss jau ir pārgājis. Dusmas uz savējiem cenšos neizgāzt, bet reizēm gadās.
Ivita: Arī es reizēm viņu tā paurķēju, pasaku, kas nebija pareizi, ko vajadzēja savādāk. Nav jau tā, ka vispār nerunājam, bet ierastās čalas mūsu mājās, protams, nav. Jāpaiet laikam, kamēr viss pārdomāts, saprasts un zaudējums pieņemts. Tad viss sākas no gala.

Ivita ir basketbola trenere, tāpēc nav šaubu, ka ar šo sporta veidu ir uz Tu. Tev, Ronald, tas traucē vai tomēr palīdz?

Ronalds: Viņas kritika ir vienmēr pamatota, ne tikai uz emocijām balstīta, jo viņa izprot spēli un pasaka lietas, kurās der ieklausīties.

Kāda ir jūsu diena? Šobrīd Ronalds vairāk ir mājās, jo ir guvis traumu un spēlēs piedalīties nevar, bet sezonas laikā, kad nemitīgie braucieni, treniņi un spēles, vai Ronalds ir palīgs saimniecībā?

Ivita: Vairāk jau es par māju saimniekoju, tomēr arī Ronalds palīdz māju izsūkt, veļu izžāvēt un izdarīt citus saimnieciskos darbus. Atkritumu iznešana ir tikai viņa pienākums. Nav tā, ka Ronalds sēž tikai dīvānā pie televizora un neko nedara.
Ronalds: Ko Ivita palūdz, to arī izdaru. Saimnieciskās lietas man nav svešas un labprāt palīdzu mājas darbos. Šobrīd vairāk esam kopā, jo man sezona tādā vieglākā režīmā. Tomēr ikdiena nav mainījusies, jo es trenējos tik pat bieži un ilgi kā agrāk, bet Ivitai ir treniņi vakarā, tā kā tiekamies tik pat bieži.
Ivita: Reizēm jau saķildojamies par sīkumiem, jo visu dienu esam bijuši pa māju kopā. Bet tad atkal izbraucam ārpus mājas visi kopā un atkal viss ir kārtībā. Bet tomēr man labāk patīk Zaķis, kurš spēlē.
Ronalds: Sākumā bija ļoti grūti pieņemt psiholoģiski, ka man ir trauma un es nevarēšu spēlēt. Divas nedēļas vispār biju uz gultas. Tas bija tāds smags periods. Tā arī nesapratu, kas mani toreiz dzina tajā laukuma malā, jo neviens tur nebija, pilnīgi neviens, man tur nebija ko darīt.
Ivita: Jāsaka, ka tas bija liktenis, tad domāju – nu kāpēc, kāpēc tieši viņš. Bet, ja tā lemts, tad neko darīt. Centāmies viņu uzmundrināt un tagad jau var redzēt gaismu tuneļa galā.
Ronalds: Sākumā es biju ļoti dusmīgs, uz visiem! Nekas man nebija labi! Bet Ivita bija īsts malacis, turējās un neteica neko pretī. Daudz runājām, analizējām visu. Šķiet, ka man tika dot iespēja uz basketbolu paskatīties no malas. To es arī tagad izmantoju. Bet ļoti vēlos pēc iespējas ātrāk atgriezties, klauvēju jau pie durvīm.

Redzot Tevi kopā ar Paulu, jāsaka, ka mīlestība jums abiem ir milzīga. Kā būs, kad mazā Paula paaugsies un pie viņas ciemoties nāks tādi puiši kā Zaķis jaunībā?

Ronalds: (Smejas) Tālāk par mani netiks. Es visus rūpīgi pārbaudīšu.
Ivita: Varbūt Tu būsi jau tad tik vecs, ka nevarēsi pakustēties un viņi Tev paies garām? (Abi sirsnīgi smejas)
Ronalds: Bet vispār Paula vairāk ir līdzīga mammai, ir dažas rakstura īpašības, kuras ir arī no manis, piemēram, spītība, bet kopumā viņai ir ticis mammas labais raksturs.

Tu esi spītīgs?

Ronalds: Jā, ļoti.Ja es ko ieņemu galvā, tad viss, es to izdarīšu. Vienalga, ko tas prasīt. Reizēm gan Ivita spēj mani pārliecināt, ka tā labāk nedarīt, bet vispār spītība ir viena no manām spilgtākajām rakstura īpašībām. Arī Paulai.

Basketbola laukumā arī var pamanīt Tavu spītu!

Ronalds: Laukumā vispār var ļoti redzēt cilvēkus. Jāsaka, kāds spēlētājs ir laukumā, tāds visdrīzāk viņš ir dzīvē, ja runājam par sliktām īpašībām, kurš nesavaldīgs, kurš nekaunīgs un kurš kā es, spītīgs. Laukumā ir grūti ko noslēpt.

Bet kā ir ar Paulas audzināšanu, jums ir kāda īpaša recepte, metodes?

Ronalds: Nē, nav nekā tāda, mēs augam viņai līdzi. Skatāmies, kā viņa attīstās, ko vēlas. Esam noteikuši dažas robežas, kuras viņa nepārkāpj.

Ivita: Piemēram, veikalā. Viņa zina, ka var paņemt tikai vienu lietu. Tā viņa staigā pa veikalu un izvēlas tikai vienu, ja gadās, ka kārojas divas, tad padomās un galu beigās izvēlēsies to, kuru gribēs visvairāk. Bet tā mēs nepiekopjam nekādas īpašās metodes. Priecājamies par viņas pirmajiem sasniegumiem – rāpošana, staigāšana, tagad viņa aktīvi sākusi runāt, tad nu priecājamies par pirmajiem vārdiņiem.

Biji klāt arī Pauliņas dzimšanas brīdī?

Ronalds: Biju gan un, neskatoties uz to, ka daudzi mani bija biedējuši, ka tas nu gan ir viens šausmīgs pasākums, neko tādu nepiedzīvoju. Tas bija mans laimīgākais dzīves brīdis.
Ivita: Es gan viņam biju piekodināju, ka pašā dzimšanas brīdi negribētu, lai viņš ir klāt, tomēr redzu, ka šis visā aktīvi piedalās.
Ronalds: Un viņa vēl vecmātei saka, lai nedod bērnu Zaķim, viņš taču nemākot viņu turēt.
Ivita: Jā, tā bija. Man likās, ka viņš nepratīs, bet tagad es zinu, ka Ronalds ļoti labi parūpēsies par Paulu, varētu pat uz nedēļu aizbraukt ar mierīgu sirdi.

Kas ir tās īpašības, kuras visaugstāk vērtējat viens otrā?

Ivita: Ronalds ir ļoti spēcīgs vīrietis, ne tikai laukumā. Man patīk, ja sieviete vīrieša klātbūtnē var sajusties tāda maziņa un vāja. Es to varu. Zinu, ka Ronalds par mums parūpēsies, gādās, jūtos aiz viņa platās muguras pasargāta.
Ronalds: Man Ivitā patīk vairākas īpašības, bet saimnieciskums viņu laikam raksturotu vislabāk. Mājās mums ir ideāla kārtība un vienmēr ar Paulu esam aprūpēti. Viņai ir ļoti svarīgi, lai mums būtu mājas sajūta un ļoti rūpējas par to.

Redzu, ka Ivitu novērtē ļoti augstu, tad jāprasa, kad tad taisies viņu bildināt?

Ivita: Viņš jau mani ir bildinājis! Un bija izstrādājis veselu plānu, lai to realizētu.
Ronalds: Jā, biju pat iesaistījis savu komandas biedru Artūru Bērziņu, lai viņš man palīdz šajā lietā. Biju nolēmis to darīt Ivitas dzimšanas dienā. Izplānoju, ka iesim pusdienās, pēc tam iesim staigāt un tad pašā pilsētas sirdī Ventspils Rātslaukumā pasniegšu gredzenu. Pirms tam jau biju noskaidrojis gredzena izmēru. Biju ļoti uzmanīgs, jo Ivita ir ļoti gudra un ātri pamana, ja man ir kaut kas aiz ādas. Artūrs man aizdeva naudu, jo es nevēlējos, ka Ivita pamana, ka no mūsu kopējā konta pazūd lielāka naudas summa, viņa taču jautātu, kur tā palikusi! Tā nu devāmies uz restorānu dzimšanas dienas pusdienās, bet laukā nepārtraukti līst lietus. Es jau sāku uztraukties, ņemu tik tējas, kūciņas, velku laiku. Pēc tam braukājamies pa pilsētu un kad lietus mitējās, piedāvāju iet pastaigāties.
Ivita: Es nenojautu pilnīgi neko, pat tad, kad viņš man piedāvāja iet staigāt, kas ir galīgi neraksturīgi viņam. Es pat negribēju iet staigāties, mitrs, auksts, bet ja nu tā lūdz....
Ronalds: Tā nu Rātslaukumā kritu uz viena ceļa un lūdzu Ivitai kļūt par manu sievu.
Ivita: Ieraugot, ko viņš grasās darīt, vien nokliedzos :”Nevajag, labi, labi, tikai celies augšā! „. Vēl skatījos apkārt vai kāds neredz. Protams, biju ļoti iepriecināta. Pārsteigums bija izdevies.
Ronalds: No tā brīža esmu sapratis, ka līdz šim biju skrējis pa mazo dzīvi, tagad sākas lielā!

Kā saka pats Ronalds, tad viņa ģimenē valda mīlestība un viss ir sakārtots. Ir mazā Paula, un Ivita piekritusi kļūt par viņa sievu. Lai arī kāzu datums vēl nav nolikts, taču tās tiks svinētas vasarā. Šis gadalaiks basketbolistiem ir ļoti aizņemts, īpaši, ja esi iekļauts Latvijas izlasē, tomēr tādam notikumam Ronalds Zaķis laiku atradīs. To viņš savai jaunajai sievai ir apsolījis.

Mēs sakām – Rūgts!