Hlebovickis: "Kļūdas atļauties nevaram"

Pirmā ceturtdaļfināla spēle Šauļos noslēdzās ar mīnuss seši (84:90). Pastāsti, kā tad gāja šajā mačā!
Neatgādini man šo spēli (smejas). Mēs nespēlējām labi, jo īpaši aizsardzībā un cīņā pie groziem. Mēs zaudējām 15 vai 16 atlēkušās bumbas, un tas ir daudz par daudz šādā līmenī. Otrkārt, mēs ielaidām 90 punktus. Ja mēs vēlamies uzvarēt šeit Rīgā, mums daudz labāk jānospēlē gan aizsardzībā, gan cīņā par bumbām. Uzbrukumā ar spēli viss kārtībā, iemetam 84 punktus – tas ir pietiekami. Problēma ir tikai otrā laukuma galā.

Kāds noskaņojums komandā pirms šīs spēles?
Mēs labi zinām šo komandu, jo esam ar viņiem spēlējuši divas reizes regulārajā sezonā. Tu labi atceries, kā mēs zaudējām Rīgā ar viena punkta starpību... Izbraukumā pret Šauļiem nospēlējām labu spēli, izcīnījām uzvaru. OK, mēs nezinām vienu jauno „garo” Preškaviču, jo viņš pret mums nespēlēja. Mums jāaptur Zavackas - viņš sameta divdesmit punktus un izcīnīja padsmit atlēkušās bumbas. Kā jau teicu, atslēga uz uzvaru ir cīņa par bumbām un aizsardzība. To mums teica arī treneris.

Pastāv uzskats, ka ”Barons” ir uz uzbrukumu nevis aizsardzību tendēta komanda. Vai tu tam piekrīti?
Jā, mēs noteikti pagaidām esam rādījuši labāku sniegumu uzbrukumā nevis aizsardzībā. Bet esam vairākās spēlēs parādījuši to, ka varam labi spēlēt arī aizsardzībā. Tagad ir sākušās izslēgšanas spēles Baltijas līgā, Latvijas līgā un, ja mēs vēlamies sasniegt nākamo sezonas daļu, mums, protams, ir jāuzlabo aizsardzība. Kā teica viens treneris Polijā, un ne jau tikai viens treneris to teicis, ka atslēga ir aizsardzība, nevis uzbrukums. Tāpat daudzas reizes šosezon esam zaudējuši cīņu par atlēkušajām bumbām, un tas arī noteikti ir jāuzlabo.

Sezonas sākumā komanda nespēlēja stabili. Kas tam bija par iemeslu?
Domāju, ka tas ir normāli, jo „Barons” sezonu sāka ar pilnīgi jaunu komandu. Jauni spēlētāji, kuri nezināja viens otru labi, un tā tas ir vienmēr – jebkurā komandā, kur sāc spēlēt, ir jāpaiet laikam, kamēr sāc saprasties ar komandas biedriem, kamēr izveidojas komandas gars. Un tas viss nāk no spēles uz spēli. Tev taisnība, sākums bija slikts – spēlējām nestabili, zaudējām pat „Neptunas”, piemēram, tāpat arī citas spēles, kuras vajadzēja uzvarēt. Bet tagad jau spēlējam labāk, esam iepazinuši labāk viens otru. Mums ir labs komandas gars, līdzjutēju atbalsts un cilvēki, kas skatās spēles, redz, ka mēs spēlējam ar sirdi un dvēseli.

Vai komandā ir labs mikroklimats?
Jā. Mums ir ļoti pieredzējusi komanda. Tas ir lielais noslēpums panākumiem. Es, Daiņus [Adomaitis], Demetrijs Aleksanders, Dž. P. [Batista], Giedrs [Gusts] – mēs visi esam labi, pieredzējuši spēlētāji. Mēs zinām, kā varam spēlēt. Protams, visas spēles nevar nospēlēt augstākajā līmenī, tāpēc, iespējams, tagad spēlējam nedaudz sliktāk, bet noteikti varam spēlēt labi. Visi zina, ka tagad mēs nevaram atļauties kļūdīties, jo ir „play off” laiks. Sezonā varbūt var atļauties vēl kādu spēli pazaudēt, bet tagad, zaudējot vienu pašu spēli, sezona tev var beigties.

Pēc jaunā gada esat zaudējuši tikai trīs spēles. Kāds būtu tavs skaidrojums šādam sniegumam?
Jā, šis mums ir bijis ļoti labs sezonas posms, esam spēlējuši ļoti labi. Visi no mums spēlējuši labi, esam uzvarējuši laikam 14 spēles un zaudējuši tikai trīs. Pie tam spēles bijušas pret labām komandām. Esam sasnieguši „Final Four” FIBA kausā, mums ir labas iespējas tikt „Final Four” arī Baltijas līgā. Visi zināja, ka šīs ir svarīgas spēles. Kā jau teicu iepriekš, šis ir laiks, kad ikviens vēlas parādīt, ka esam laba komanda, un ikviens vēlas spēlēt tā, lai sasniegtu lielus mērķus gan FIBA kausā, gan Baltijas līgā.

Vai taisnība, ka sezonas sākumā klubs īpaši nesatraucās par rezultātiem FIBA kausā?
Es nezinu, vai tā ir taisnība vai ne... Šobrīd mums svarīgi turnīri ir gan LBL, gan BBL, gan FIBA. Iespējams, pirms sezonas FIBA kauss bija, teiksim tā, trešajā vietā pēc svarīguma. Kā jau atceries, grupu turnīrā iekļuvām knapi, knapi, uzvarot Izraēlas komandu. Pēc tam jau sākām spēlēt labi, beidzām grupu turnīru pirmajā vietā, kāpēc lai neietu tālāk? Domāju, ka šis ir liels sasniegums komandai, jo pirmajos divos gados, kad „Barons” spēlēja šajā turnīrā, viņi nemaz nepārvarēja pirmo kārtu. Tagad, lai arī sistēma ir nedaudz pamainīta, „Barons” ir iekļuvis labāko četriniekā.

Pusfinālā būs jāspēlē pret Tartu „Rock”. Labas izredzes uzspēlēt arī finālā...
Protams, uzskatu, ka varam spēlēt finālā. Domāju, ka esam labāka komanda nekā Tartu „Rock”. Tas parādījās arī šajā sezonā, kad Baltijas līgā abās spēlēs viņus uzvarējām. Pie tam izbraukumā spēlēt pret viņiem ir ļoti grūti, bet mājās izcīnījām uzvaru diezgan viegli. Manuprāt, bija ap trīsdesmit punktu liela starpība. Tagad spēlēsim ar viņiem Limasolā, un es domāju, ka viņi ir labākā komanda, pret ko spēlēt pusfinālā. Pret AEL, kuru pazīstu ļoti labi, jo pats tur vēl nesen spēlēju, labāk būtu spēlēt finālā. Protams, viņiem vēl jāiekļūst finālā, jāuzvar „Dexia”. Redzējām vienu „Dexia” spēli Ukrainā, un domāju, ka viņi arī ir ļoti laba komanda, tāpat kā Tartu. Nevajag aizmirst, ka Tartu FIBA kausā spēlējuši ļoti labi, tāpēc arī mums jābūt uzmanīgiem. Pret Šauļiem Baltijas līgas ceturtdaļfinālā viņi parādīja labu sniegumu, zaudējot tikai ar dažu punktu starpību abās spēlēs. Viņi ir laba komanda, bet noteikti varam viņus uzveikt. Mēs noteikti neiziesim laukumā jau kā uzvarētāji ar domu par finālu, mums ir jākoncentrējas jau pusfinālam.

Vai esat jau sākuši gatavoties FIBA kausam?
Nē, pagaidām vēl ne. Tagad gatavojamies spēlei pret „Šiauliai”, jo tas ir mūsu tuvākais mērķis. Tā būs ļoti svarīga spēle, ikviens vēlas spēlēt Baltijas līgas „Final Four”, jo „Barons” tik tālu vēl nekad nav tikuši. Tā kā šonedēļ uzdevums numur viens ir sagatavoties spēlei pret Šauļiem.

Sezonas sākumā, kad nespēlējām labi, es pārāk daudz netiku pie spēles laika. Kad klubs pārtrauca līgumu ar Kebu Stjuartu un vēl nebija pievienojies Dž. P., uz diviem trim mēnešiem mēs palikām tikai trīs „lielie” komandā – es, Bērziņš un Akelsanders. Treneris arvien vairāk sāka uzticēties man, arvien vairāk laida laukumā un domāju, ka šajos mēnešos labi palīdzēju komandai. Esmu laimīgs un apmierināts ar savu lomu šobrīd. Varbūt pēdējās divās spēlēs neesmu spēlējis tik daudz, bet tā ir trenera izvēle. Mums visiem jābūt kopā, šis ir komandu sports, nevis individuālais sports. Ja uzvar komanda, arī es esmu uzvarētājs.

Vai nav bijušas nekādas nesaprašanās ar Kārli Muižnieku?
Nē, viss kārtībā. Zināju Kārli Muižnieku jau pirms pievienojos viņa vadītajai komandai. Mums ir labas attiecības, un nav nekādu problēmu. Dažreiz parunājamies, viņš pastāsta, ko sagaida no manis, es viņam pastāstu savu skatījumu uz kādām lietām. Mums ir ļoti laba komanda, jo esam gan jauni, gan pieredzējuši reizē. Manā pozīcijā spēlē arī Kaspars [Bērziņš]. Saprotu, ka viņam jāspēlē, viņam ir 23 gadi. Viņam ir viss, kas nepieciešams labam basketbolistam, viņš ir pirmais numurs šajā pozīcijā, un es to ļoti labi saprotu, un nekādas problēmas ar to nav. Protams, ka dažreiz es spēlēju vairāk, ja viņš ir noguris vai ja spēle nav aizgājusi tā, kā vajadzētu.

”Barons” bieži spēlē ar diviem ceturtajiem numuriem uzreiz...
Aleksanders, lai arī nav īsti centrs, spēlē kā piektais, viņš ir spēcīgs un spēlē labi zem groziem. Tagad, kad Dž. P. ir komandā, dažreiz, ja abi ir laukumā reizē, Aleksanders spēlē kā ceturtais, un Dž. P. kā centrs. Tāpat ikviens no „garajiem” var iemest no ārpuses, un tas ir ļoti labi. Mēs pie tā strādājam. Mums ir šī sistēma, ka viens „garais” mēdz spēlēt ārpusē, otrs zem groza. Vienkāršs basketbols (smaida).

Kāpēc pieņēmi tieši „Barona” piedāvājumu pirms sezonas?
Es sevišķi nemeklēju nekādu variantus, jo pēc tam, kad pabeidzu sezonu Limasolā ar AEL, viņi man iedāvāja līgumu uz vēl vienu sezonu. Kā jau zini, mana sieva ir latviete, atbraucu uz šejieni, dēls sāka iet skolā, un mēs palikām šeit Rīgā. Es aprunājos ar cilvēkiem un teicu, ka vēlos palikt Latvijā, apjautājos, vai ir iespēja atrast kādu komandu šeit, kur varētu spēlēt. „Barons” piezvanīja, un tā nu es paliku. Ja nebūtu piezvanījuši, visdrīzāk es tagad spēlētu Kiprā, jo līgums ar viņiem jau bija gatavs, vajadzēja tikai parakstīt. Es piezvanīju viņiem, pastāstīju situāciju, ko viņi arī ļoti labi saprata.

Kādi plāni par nākamo sezonu?
Nezinu, tad jau redzēsim... Man ir līgums ar „Baronu” vēl arī uz nākamo sezonu un, ja viņi vēlēsies, lai palieku, palikšu, ja ne, tad nē. Bet es gribētu palikt. Šīs ir manas mājas un, ja varu spēlēt mājās, kāpēc gan iet kaut kur citur? Vēl palikuši divi mēneši sezonā, redzēsim, kā mums ies, vai izdosies sasniegt visus mērķus. Esam vienojušies, ka sarunas par turpmāko sadarbību sāksim tikai pēc sezonas.

Vai Polijas basketbola vadība nav vairs interesējusies par tevi sakarā ar izlasi?
Nē. Pēdējo reizi, kad spēlēju izlasē, tas bija 2003. gads laikam... Pēc tam sekoja savainojums, kad sezonu vispār basketbolu nespēlēju. Pēc tam neviens vairs nav zvanījis, interesējies. OK, tāda ir dzīve. Viņiem gan ir problēmas joprojām. Bija atraduši labu treneri – Andreju Urlepu, viņi kvalificējās Eiropas čempionātam, kurā gan spēlēja ļoti smagā grupā un zaudēja visās trijās spēlēs pret ļoti augsta līmeņa komandām. Urleps ir prom, tagad izlasei ir izraēliešu galvenais treneris, redzēsim, kā ies... Nākamais Eiropas čempionāts notiks Polijā 2009. gadā, tā kā šoreiz gan viņi spēlēs tur noteikti (smejas).

Pirmā pieredze Latviajs basketbolā tev bija vienā no tolaik vājākajām LBL vienībām „Falco”. Kā tu nonāci tur?
Divus gadus pēc tā nelaimīgā savainojuma biju nospēlējis Polijā „Polonia” komandā, bet vairs negribēju palikt tur. Mēģināju tikt Kazaņas „Unics”, jo Kazaņā toreiz spēlēja mana sieva Ilze. Edgars Teteris piezvanīja man. Viņš tolaik bija gan spēlētājs, gan otrais treneris „Falco” komandā. Nospēlēju pāris mēnešu „Falco”, pēc tam, kad kļuva skaidrs, ka netiksim izslēgšanas spēlēs, nonācu „Barons” rindās uz atlikušo sezonas daļu. Toreiz man piedāvāja līgumus gan „Barons”, gan arī BK „Rīga”. Nospēlējām labi, finišējām otrie aiz Ventspils, un tas bija kluba lielākais panākums līdz tam. Edgars arī ir nedaudz „līdzvainīgs” pie tā, ka tagad spēlēju „Baronā”, jo viņš ir otrais treneris, viņš pastāstīja Kārlim un Ivo Zonnem, ka vēlos spēlēt Latvijā.

Pēc tam nonāci Kiprā pie Igora Miglinieka Limasolas AEL rindās...
Kad bija jāizvēlas starp „Barons” un BK „Rīga” iepriekšējā sezonā, Igors bija BK „Rīga” galvenais treneris. Pēc sezonas viņš nebija aizmirsis par mani. „Barons” man nepiedāvāja palikt – un man tā nav problēma, ja treneris, toreiz Gundars Vētra, man pasaka „paldies, tu esi palīdzējis komandai, bet nākamajai sezonai man ir cits skatījums.” Tā nu es nokļuvu Kiprā. Ar Igoru strādāju kopā pirmo reizi. Citi spēlētāji domāja, ka es pazīstu Igoru, bet tā nebija, jo nebiju pie viņa strādājis līdz tam. Bija labi – divas reizes izcīnījām čempiontitulu, divas reizes uzvarējām kausā, tas bija labs laiks. Lai arī viegli nebija, jo visi domāja „kas tad Kiprā tur nopietns”, bet tici man, līgā ir trīs ļoti labas komandas un nebūt nav tā, ka arī pārējās varētu sagraut vienmēr. Mēs zaudējām dažas spēles arī pret komandām, kas atradās zemāk turnīra tabulā. Visām komandām bija divi amerikāņi, un divi, trīs bijušie „dienvidslāvi”, tā kā visi mācēja spēlēt basketbolu un pie tam neslikti.

Daudzās valstīs bez čempionātiem ir arī kausa izcīņas. Latvijā gan šādas prakses nav. Vai vajadzētu?
Jā, domāju, ka varētu būt arī kausa izcīņa Latvijā. Lai gan jau tagad mums ir pārāk daudz spēles, komanda spēlē trīs dažādos turnīros, dažreiz ir pat trīs četras spēles nedēļas laikā. Ja kāds atrastu kādu veidu, kā izspēlēt kausa izcīņu, kāpēc ne. Varbūt varētu izveidot tādu kā trīs dienu turnīru, kad spēlē labākās sešas vai astoņas komandas, kaut ko līdzīgu „Final Six” izspēlei vai tamlīdzīgi. Bet kopumā gan Rīgas ASK, gan Ventspilij, kas spēlē arī ULEB kausā, gan mums ir par daudz spēļu, lai piedalītos vēl kādā turnīrā. Iespējams, tāds turnīrs būtu labs, lai vairāk pie spēlēšanas varētu tikt tie spēlētāji, kas parasti nespēlē tik daudz.

Latvijas basketbols, kad tu pirmo reizi šeit nonāci, un Latvijas basketbols tagad. Cik liela ir atšķirība?
(smejas) Protams, ir milzīga atšķirība. Līmenis ir audzis katru sezonu. Kad spēlēju „Falco”/„Barons”, mana komanda kopā ar Valmieru, Liepāju un Rīgu cīnījās tikai par otro vietu, jo „Ventspili” tolaik nevarēja uzveikt neviena cita vietējā komanda. Līdzīga attīstība notikusi arī Polijā, tikai tur tas viss bija nedaudz ātrāk. Atšķirība ir milzīga. Tas, kas tagad notiek, ka komandas attīstās, tas ir labi līdzjutējiem. Nav vairs tā, ka Ventspils nāk un uzvar visus. No otras puses nav gluži tā, kā Polijā, jo tur tagad ir pārāk daudz ārzemnieku komandās. Nesen Polijā bija Visu Zvaigžņu spēle, kurā kopumā pa abām komandām spēlēja tikai divi poļu spēlētāji. Tas nemaz nav labi poļu basketbolam... Šeit līdzjutēji var redzēt pašmāju spēlētājus darbībā. Mūsu komandā ir [Kaspars] Bērziņš, Armands [Šķēle], [Raimonds] Vaikulis, [Mārtiņš] Kravčenko, Ventspilī ir [Raimonds] Gabrāns, [Akselis] Vairogs, Uvis [Helmanis], [Aigars] Vītols un ASK spēlē [Raitis] Grafs, [Sandis] Valters...

OK, un cik liela atšķirība starp „Barons” organizāciju tolaik un tagad?
Jā, protams, arī te ir liela atšķirība. Tolaik spēlējām Daugavas Sporta Namā, tagad spēlējam Arēnā Rīga. Viss ir pilnīgi citādāks – budžets ir piecas sešas reizes lielāks vismaz, līdz ar to arī klubā viss ir ļoti mainījies. „Barons” ir ļoti laba organizācija, viss ir līmenī, nevaru teikt neko sliktu, viss notiek profesionāli un soli pa solim ir attīstījies.

Vai esi jau sācis domāt par dzīvi pēc basketbolista karjeras beigām?
Pēdējā laikā esmu par to sācis domāt arvien vairāk (smejas). Ļoti labi zinu, ka spēlēšu tik ilgi, kamēr ļaus veselība. Šeit sadzīve tomēr ir nedaudz grūtāka, jo galu galā šī nav mana dzimtene, līdz ar to ir neliela valodas barjera, bet, kā jau tu zini, runāju, arī latviski. Kad beigšu spēlēt, iemācīšos latviešu valodu līdz galam, kas man palīdzētu atrast darbu, jo pavisam noteikti paliksim ar ģimeni šeit. Iespējams, palikšu basketbolā. Mēs ar Ilzi Polijā izgājām pirmos trenera kursus, tā kā es jau tagad varu strādāt ar bērniem. Redzēsim, kā būs. Apsolu, ka pēc pāris gadiem varēsi mani atkal intervēt latviski (smaida).

Ko šobrīd dara Ilze?
Pēc Eiropas čempionāta viņa beidza profesionālo karjeru basketbolā kā spēlētāja. Viņa gan vēl nospēlēja pāris mēnešus „RTU/Klondaikā”, palīdzot komandai, kamēr viena meitene bija savainota. Tagad viņa sākusi mācīties Sporta akadēmijā, pirms nedēļām divām viņa sāka strādāt, arī saistībā ar sportu. Fiziski basketbols viņai ir beidzies, bet, protams, viņa seko līdzi, nāk uz spēlēm. Tad jau redzēsim, kā būs tālāk.

Tavs dēls nesen sāka iet skolā...
Jā, viņam ir septiņi ar pusi gadi, šogad sāka iet skolā. Tāpat viņš sācis trenēties basketbolā „Barons/Rīdzene” sporta skolā. Viņš ir pilnīgi traks ar basketbolu, viņš zina visu, tas ir vienkārši neticami. Viņam ir basketbolistu kartīšu kolekcija, viņš mainās ar tām ar citiem puikām. Es pat nezinu tādus spēlētājus, bet viņš man stāsta, kurš spēlētājs mainījis klubu, kurš parakstījis jaunu līgumu. Trīsreiz nedēļā viņam ir treniņi, pirmdienās, trešdienās un piektdienās pēc skolas. Dažreiz paņemu viņu līdzi uz mūsu treniņu, ja mums ir metienu treniņš. Viņš arī uzspēlē pret citiem spēlētājiem. Pēdējo reizi viņš spēlēja ar Dž. P., bet es aizmirsu uzprasīt, kurš uzvarēja. Droši vien mans dēls (smejas).