Lielā kauja Tallinā – pirms 15 gadiem

1995./1996.gada sezonas notikumi ap valstsvienību hrestomātiski parādīja gan Latvijas basketbola sabiedrības kaites, gan prasmi kritiskā situācijā tomēr apvienot spēkus.

Krīze

1995.gada pavasarī Bankas Baltija sabrukums un tam sekojošā banku krīze izgaisināja ilūzijas par LBL un visas basketbola saimniecības strauju attīstību. Lielklubi sabruka, toreizējais LBS prezidents Indulis Ozols līdzekļu trūkuma dēļ nopietni apsvēra iespēju atsaukt valstsvienību no Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra. Situāciju glāba Valda Valtera enerģija un sakari valsts politiskajā un ekonomiskajā elitē. Naudas minimums tika sagādāts un visapkārt valdošo ironiski skeptisko gaisotni sapurināja Valda skaļi nosauktais mērķis – pēc četru gadu pārtraukuma jākvalificējas Eiropas finālturnīram!

Pamats tādiem sapņiem gan bija pagalam irdens. Valstsvienības līderis Kārlis Muižnieks spēlēja Doņeckas klubā un cīnījās ar savainojumiem. Andrejam Bondarenko un Igoram Meļņikam vēl nebija Latvijas pasu, Raimonds Miglinieks studēja ASV un palīdzēja tikai divās pirmajās spēlēs. Sakopojot visus pāri palikušos spēkus un emocijas Rīgā izdevās sagraut Angliju (94:67) un izbraukumā nolauzt Portugāli (65:56). Pa vidu bija likumsakarīga neveiksme Vācijā (82:100), bet visnotaļ pieņemamo bilanci un noskaņojumu sabojāja sagrāve Rīgā mačā ar Krieviju (71:112). Vairs nebija noslēpjams, ka galvenajam trenerim Pēterim Višņēvicam nav izdevies atrast nepieciešamo kontaktu ar spēlētājiem.

Saasinājums

Trenera atkāpšanās no amata valstsvienību atstāja bez vadības pirms pirmā apļa izšķirošās spēles ar igauņiem. Tiesības izvirzīt P.Višņēvica pēcteci LBS prezidents Indulis Ozols pāradresēja Valdim Valteram, kurš to nekavējoties nodeva tālāk – treneru padomei . No malas mazliet izskatījās pēc izvairīšanās no atbildības un daļēji, iespējams, tā arī bija. Taču šajā gadījumā krīze visupirms nozīmēja nevis jaunas problēmas, bet gan iespējas rast jaunus risinājumus. Turklāt patiesi demokrātiskā garā – iesaistot plašu lēmēju loku, uz daudzām galviņām sadalot gan pienākumus, gan atbildību.

Nevar teikt, ka treneriem tāda kārtība uzreiz būtu gājusi pie sirds. Pieraduši smīnēt par vadības neizdarību un voluntārajiem lēmumiem nu, atstāti savā vaļā, vīri apmulsa. Taču, kad noskaidrojās, ka joku nav – lēmums patiešām būs jāpieņem pašiem – sarosījās darbam.

Kolektīvi sameklētā recepte – viena galvenā trenera vietā valstsvienību mačam ar Igauniju gatavos visu lielo klubu treneru brigāde (Nikolajs Balvačovs, Igors Miglinieks, Indulis Možeiks, Inārs Vāvere un Jānis Zeltiņš) – izraisīja ironiskus komentārus no malas. Taču patiesībā tā bija optimālā izeja konkrētajā situācijā. Kopīgais darbs neradīja revolucionārus atklājumus basketbola taktikā un neatklāja iepriekš nepamatotus spožus talantus, tomēr pamazām mainīja emociju temperatūru visā basketbola sabiedrībā.

Klubi vairs nelika sprunguļus valstsvienības spieķos, akceptēdami koptreniņus reizi nedēļā.

Treneri netracināja tautu un cits citu ar indīgiem komentāriem, bet koncentrējās kopējam darbam.

Prese akcentēja uzmanību uz valstsvienības kandidātu gaitām, pilienu pa pilienam potējot sajūtu, ka 28.februārī Tallinā būs NOTIKUMS, nevis ikdienišķa spēle.

Turklāt kopējā darba ritms nemanāmi noteica loģisku hierarhiju sākotnēji vienlīdzīgajā treneru kvintetā, priekšplānā izvirzot rūdīto basketbola praktiķi Jāni Zeltiņu. Lielu meistaru atraisīt spēlētāju pašiniciatīvu.

Pēc visiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem, 1996.gada februāra beigās uz Tallinu devās sastāvā  atpazīstama, taču noskaņojuma ziņā jauna Latvijas valstsvienība – sportiski motivēta, apņēmīga un atbildīgāka līdzjutēju priekšā. Noskaņojuma maiņu bija uzķēruši arī fani, un Kalev hallē viens sektors iekrāsojās sarkanbaltsarkans – tas bija pirmais masveidīgais latviešu izbraukums atbalstīt savējos izbraukuma spēlē.   

Atrisinājums

Pirms mača statistiķi izurķēja, ka Eiropas čempionāta spēlēs Latvijai pret igauņiem iekrājušies pieci zaudējumi (1937., 1939., 1993., 1994.), bet uzvaru vēl nav bijis. Šoreiz izredzes stiprināja ziņas no Igaunijas. Snaiperis Aivars Kūsmā netika mājās no Grieķijas kluba, saspēles vadītājs Rauno Pehka nevarēja spēlēt savainojuma dēļ. Igauņiem palika tikai viens nopietns trumpis – uzlecošā zvaigzne Martins Mīrseps.

„Igauņiem bija uzdevums dot bumbu Mīrsepam, mums bija uzdevums viņu nosegt,” atceras spēles dalībnieks Edgars Šneps, kurš mača lielākajā daļā „atbildēja” par igauņu līdera neitralizēšanu. Latvieši ar savu uzdevumu tika galā labāk. Spēles sākumā viesi gan nonāca iedzinējos (13:18), taču līdz puslaika beigām pārņēma vadību (38:36). Pēc lielā pārtraukuma izrādījās, ka Latvijas valstsvienībai labu spēlētāju loks ir krietni  plašāks nekā igauņiem – 79:63.

Latvijai spēlēja: Roberts Štelmahers (20 punktu, 4 piespēles, 5 pārķertas), Jānis Laksa (15), Edgars Šneps (12), Uvis Helmanis (11+9 atl.), Ainars Bagatskis (10), Edmunds Valeiko (6), Ivars Liepa (3), Jānis Āzacis (2) un Aigars Zeidaks. Rezervē palika Aigars Vītols. Igauņiem Markuss Metsaks guva 24 punktus, Mīrseps – 15.

Uzvara Latvijai deva trešo vietu grupas tabulā pēc pirmā apļa, atziņu, ka valstsvienībai pieteikušies jauni līderi, gandarījumu par spēku apkopošanas pozitīvo efektu un – jaunu statusu valstsvienībai. Arī pēc 1996.gada 28.februāra Latvijas galvenajai komandai ir klājies visādi, taču šī diena ir atgādinājums, ka pat vismelnākajai tumsai seko rītausma.

Guntis Keisels