Eiropas čempionāts'1995: debija divos cēlienos
Latvijas sieviešu valstsvienības atjaunošana notika krietni klusāk nekā vīriešu rosīšanās. Olimpiskās ceļazīmes uz dāmu basketbola turnīru Barselonā bija sadalītas, vēl pirms Baltijas valstis atguva neatkarību. Arī atlase uz 1993.gada Eiropas sieviešu čempionātu jau bija beigusies. Oficiālajā starptautiskajā basketbola dzīvē Latvijas sieviešu komanda debitēja tikai 1993.gada pavasarī, iesaistoties cīņā par ceļazīmi uz 1995.gada Eiropas čempionātu.
Īpaši nesteidzoties, dāmas tomēr apsteidza vīriešus. 1991. gada rudenī, kad TTT komanda tika uzaicinātas uz basketbola simtgadei veltītu turnīru Lietuvas pilsētā Panevēžā, virsroku guva viedoklis, ka šie mači uzskatāmi par sieviešu valstsvienības pirmajām spēlēm pēc 52 gadu pārtraukuma. Savukārt 1992.gada pavasarī, kad visi Latvijas basketbola federācijas resursi bija koncentrēti vīriešu komandai, sieviešu starts Ziemeļvalstu čempionātā un starptautiskā turnīrā Viļņā tika atstāts klubu ziņā. Uz Dāniju zem Latvijas karoga aizbrauca Latvijas vicečempionvienība Jūrmalas BK ar dažiem papildinājumiem (trīs zaudējumi). Lietuvā startēja TTT (viena uzvaras divi zaudējumi).
Oficiālā toņkārtā „sieviešu jautājums” ieskanējās tikai 1993. gada pavasarī, kad Latvijas valstsvienība gatavojās debitēt Eiropas čempionātā. Cīņas, protams, vajadzēja sākt no pašas apakšas – pirmās kārtas kvalifikācijas turnīra Dānijas pilsētā Orhūsā.
Treneri Juris Garkalns un Jānis Zeltiņš pēc ilgiem koptreniņiem un pārbaudes turnīrā Minskā komandas desmitniekā iekļāva TTT basketbolistes Diānu Unbedahti, Mariku Krauzi, Daci Krūmiņu, Andu Jēkabsoni, Zandu Redālu un Anitu Eglīti, jūrmalnieci Ievu Tāri, „Universitātes sporta” pārstāvi Svetlanu Zitāni un „ārzemnieces” – Mariannu Feodorovu-Krišuku (tolaik spēlēja Francijā) un Diānu Skrastiņu (Itālija).
Orhūsā četru komandu konkurencē latvietēm vajadzēja iekļūt pirmajā divniekā, lai iegūtu tiesības spēlēt nākamajā posmā. Jau pirmajā mačā pretim stājās potenciāli visnopietnākās sāncenses Zviedrijas izlase.
„Pēc nervoza sākuma Latvijas komanda pamazām pārņēma vadību, Diānai Skrastiņai padevās daudzie soda metieni, Ieva Tāre bija ļoti centīga cīņā par atlēkušajām bumbām, Diāna Unbedahte un Svetlana Zitāne – spēles būvēšanā. Otrajā puslaikā pasliktinājās aizsardzība. Zviedrijas basketbolistes vairākkārt pārķēra bumbu un labi darbojās ātrajos uzbrukumos. Kad zviedrietes četrarpus minūtes pirms beigām bija vadībā ar 72:60, viss likās bezcerīgi. Tad Svetlana Zitāne 100 sekunžu laikā iemeta trīs trīspunktniekus un vienu divnieku, samazinot rezultāta starpību līdz 71:74. Taču dažas zaudētās bumbas palīdzēja zviedrietēm izcīnīt uzvaru,” tā laikrakstā „Diena” spēli atreferēja Latvijas delegācijas vadītājs Zviedrijas pavalstnieks Ali Strunke, kurš savā mītnes zemē jau bija atvaļinājies no oficiālajiem posteņiem un brīvprātīgi devās talkā draugiem dzimtenē. Statistika liecināja, ka latvietes, kuru „zelta laikos” lielākais lepnums bija meistarīgās centra spēlētājas, šoreiz bija zaudējušās cīņā pie groziem (atlēkušās bumbas 25-33).
Lai neļautu konkurentēm pēdējā kārtā izkombinēt mūsu komandu ārā no pirmā dueta, mačā ar Dānijas izlasi latvietēm vajadzēja uzvarēt vismaz ar sešu punktu starpību. Uzdevums tika izpildīts (66:55). Pēdējā kārtā ar 104:33 tika sagrauta Skotijas izlase un Latvijas valstsvienība ieguva gadu laika, lai sagatavotos cīņai par tiesībām 1995.gada pavasarī debitēt Eiropas čempionāta finālturnīrā. „Jārada profesionāli darba apstākļi Tā, lai būtu interese spēlēt šajā komandā. Tikai tad varēsim prasīt profesionālu atdevi,” treneris Zeltiņš iezīmēja risināmo problēmu loku.
Risinājums gan iekavējās. 1994. gada maijā Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā Viļņā sešu komandu konkurencē latvietes palika piektās. Trīs zaudējumi pirmajās spēlēs - 50:60 pret Ungāriju, 44:63 pret Itāliju un 51:62 pret Lietuvu - atņēma cerības uz vietu pirmajā trijniekā. Divas uzvaras - 84:69 pār Somiju un 70:68 pār turnīra uzvarētāju Horvātiju - uzlaboja tikai bilanci nevis pozīcijas tabulā. Neveiksmei iemeslus meklējot, virsroku guva viedoklis, ka komandas taktiskā koncepcija esot novecojusi.
Nākamajā pavasarī valstsvienības galvenā trenera amatā tika apstiprināts Inārs Vāvere, taču mēģinājums tikt uz 1997. gada Eiropas čempionāta finālturnīru aprāvās jau pirmās kārtas kvalifikācijas turnīrā Ankarā (septiņās spēlēs trīs uzvaras un tikai 6.vieta). Līdzekļu trūkums liedza kārtīgi sagatavoties, bet ar improvizācijām tālu tikt nevarēja – arī sieviešu basketbolā konkurences līmenis bija strauji audzis.
Sieviešu valstsvienības statistika: Sieviešu izlase