Edvīns Sprūde: Gribēšana spēlēt Porziņģim auga ar katru gadu

“2000.gadā, kad man neatradās darbs Liepājas sporta skolā, nodibināju klubu “Liepājas Vanagi” un savācu četras grupiņas. Jaunākie bija 1994.gadā dzimušie puikas, bet mana kādreizējā audzēkne Ingrīda Porziņģe, kas savulaik spēlēja Latvijas jaunatnes izlasē un vēlāk pie manis “Laumā”, atveda savu dēlu Kristapu. Viņš bija gadu jaunāks, tāds tieviņš, bet jau garāks par citiem,” treneris atceras sadarbības sākumu.

Talants izpaudās jau mazotnē?

Jā, koordinācija, lēciens, kustības, spēles izjūta – varēja just, ka basketbols ir viņa gēnos. Labi spēlēja gan viņa mamma, gan tētis. Visa ģimene ir basketbola cilvēki un tas bija jūtams. Metiens – esmu 50 gadus strādājis par treneri, bet tik labu metiena izjūtu sastapis reti. Tāda savulaik bija Loritai Vasiļjevai (Saušai), kas ilgus gadus TTT spēlēja. Šai ziņā Kristaps nometnēs pārspēja arī divus trīs gadus vecākus puikas.

Pēc dabas viņš bija līderis?

Agrā bērnībā katrs gads ir no svara, bet Kristaps arī starp deviņdesmit ceturtajiem bija labākais. Reiz Varšavā turnīrā spēlējām ar Saboņa skolas komandu. Kā lietuviešu “mazie” apspēlēja mūsējos, tā Kristaps bija priekšā un nokāsa bumbu. Kad tas notika sesto vai septīto reizi, leišu treneris sāka bļaut, lai pārbaudot pasi – tas puika esot vecāks. Nē, teicu, viņš ir gadu jaunāks par citiem...

Treniņos bija centīgs vai skubināms?

Par maz nedarīja, bet par daudz arī nē. Puika, kā jau puika. Ko lika, to izdarīja. Bet varēja just, ka gribēšana viņam ar katru gadu auga. Un iedomīgs nekļuva. Nekas nemainījās arī tad, kad aizbrauca uz Spāniju. Tāpēc domāju, ka nauda viņu nesabojās. Prieks, ka viņš grib spēlēt, nevis domā par naudu.

Zīmīgas blēņas atmiņā nav palikušas?

Nekas tāds, kas ļoti atšķirtu no citiem. Lielākās cīņas jau bija nometnēs, kad neviens puika negrib ievērot dienas režīmu. Pats kādreiz tāds biju un audzēkņi tādi paši (smejas). Kristapam daudz palīdzēja vecāki. Nāca uz treniņiem un spēlēm, daudz runājāmies. Kamēr bija privātais klubs, viss balstījās uz vecāku finansējumu. Pilsēta drusku palīdzēja vasarās nometnes sarīkot. Astoņus gadus cīnījāmies. Beigās gan pievienojāmies sporta skolai un kādu laiku ar Kristapu strādāja trenere Egita Lāce.

Kā jūs vērtējāt ģimenes lēmumu, ka Kristapam jādodas uz Spāniju?

Pareizi izdarīja. Protams, viņam paveicās nokļūt labā klubā, kas rūpējās par viņa izaugsmi. Pēdējā laikā mums ir daudz labu piemēru, ka ārzemēs talanti attīstās produktīvi.

Vai, jūsuprāt, Kristaps nostiprināsies NBA?

Tagad viss ir viņa paša rokās. Skaidrs, ka tuvākais gads vai divi nebūs viegli. Ar viņa 105 kg būs grūti zem groziem cīnīties pret atlētiskajiem amerikāņiem. Jāpieliek masā, jāuzlabo spēle aizsardzībā. Bet viņam ir daudz dots, lai varētu būt veiksmīga karjera – domāšana, metiens un, galvenais, liela gribēšana spēlēt basketbolu. Prieks, ka esmu pielicis roku tāda cilvēka izaudzināšanā, kurš dara lepnu Liepāju un visu Latviju.

Guntis Keisels, basket.lv