Dž.R.Holdens: "Latvijā pavadīju svarīgāko sezonu karjerā"

Pagājušās nedēļas sākumā „Aiz sānu līnijas” publicēja savu LBL leģionāru Top10, kurā par visu laiku labāko ārzemnieku desmit ekspertu vērtējumā tika atzīts Džons Roberts Holdens. 38 gadus vecais Holdens nu jau trīs gadus kā noslēdzis profesionāļa gaitas un kopā ar ģimeni uzturas Nortvilā, Mičiganā. Karjeras laikā Holdens kļuva par īstu čempionu – izcīnīti 20 dažādi tituli 13 sezonu laikā. Lielāko daļu, tostarp abus Eirolīgas čempiontitulus, Džons Roberts izcīnīja, pārstāvot Maskavas CSKA, kur tika nospēlētas deviņas pēdējās sezonas. Tomēr pirmo un, kā atzīts pats spēlētājs, nozīmīgāko titulu viņš izcīnīja 1998./1999. gada sezonā Latvijā, kad vispirms izturēja pārbaudes laiku un pēcāk aizveda „ASK/Brocēnus/LMT” līdz kluba pēdējam titulam tā vēsturē.

Dž.R., tu esi atzīts par LBL visu laiku labāko leģionāru. Septiņi no desmit ekspertiem tev piešķīra pirmās vietas. Kāda ir tava reakcija?
- Tā ir laba izjūta. Šķiet, ka Latvija manā dzīvē bija tik sen, bet, ja cilvēki mani joprojām atceras un atzīst mani par labāko vēsturē – tas ir liels gods un privilēģija. Man Latvija bija vieta, kur viss sākās, tā bija pirmā valsts, kas deva man iespēju spēlēt profesionālu basketbolu. Šī iemesla dēļ Latvija vienmēr manai sirdij būs tuva. Treneris Valters, Edgars Šneps, Uvis Helmanis un pārējie puiši – viņi visi deva man iespēju nonākt tur, kur es vēlāk nonācu. Nekad neaizmirsīšu šos vīrus.

Kādas ir tavas spilgtākās atmiņās no tā laika?
- Vairāk nekā universitātē spēle bija balstīta uz komandu, puiši bija lielāki un gudrāki. Edgars Šneps un Uvis bija elites spēlētāji, ļoti gudri, un viņi palīdzēja man progresēt. Es biju ārkārtīgi ātrs, bet Uvis man iemācīja apstāties, viņš vienmēr teica „Tu mēģini visu sasteigt”. Laiks Rīgā man iemācīja kļūt par komandas spēlētāju, iemācīja saprast, ka basketbolā nozīme ir daudz kam citam, ne tikai tam, cik ātrs vai individuāli meistarīgs esi. Tas man iemācīja iesaistīt spēlē visus spēlētājus. Lielu paldies varu teikt trenerim Valteram, arī Kristapu atceros. Viņiem visiem bija liela loma, lai es kļūtu par labu spēlētāju.

Pēc Baknelas universitātes absolvēšanas tev pat nebija aģents. Kurš tevi uzrunāja un kā tu nonāci Rīgā?
- Mani uzrunāja Raunova kungs, kurš bija aģents no Somijas. Ar koledžu bijām Eiropā divus gadus iepriekš, spēlējot pret vairākām somu un zviedru komandām. Viņa zvans bija pārsteigums, un viņš teica, ka Rīgā tiek meklēts saspēles vadītājs. Sākumā jābrauc uz pārbaudes laiku, jo, tā kā spēlēju mazā universitātē, viņi nezinot, vai esmu tajā līmenī, kāds nepieciešams komandai. Man tā bija laba iespēja spēlēt profesionāli un spēlēt Korāča kausā, kas tolaik bija ļoti labs turnīrs.

Ir daudz stāstu par tavu pirmo algu – viens vēsta, ka tev maksāja 400 dolāru, cits – ka 2500, bet „Wikipedia” rakstīts, ka esi pelnījis 3000 dolāru. Kurš no šiem variantiem ir īstais?
- Tie visi ir īsti (gardi smejas). Sāku ar 400 dolāriem pārbaudes laikā vienu nedēļu. Pirmajos divos mēnešos pēc tā pelnīju 2500 dolāru. Tolaik komandā vēl bija cits amerikānis Dens Krefts (beidza karjeru pēc tās sezonas „Brocēnos” – aut.piez.), kurš tika atbrīvots, un tad komanda man varēja maksāt 3000 dolāru piecus pēdējos sezonas mēnešus.

Cik svarīgs bija atalgojums tajā brīdī?
- Tam nebija lielas nozīmes. Protams, negribēju doties pāri okeānam, lai spēlētu par tūkstoš dolāriem mēnesī, jo mājās palika brālis, māsa, tētis un mamma. Gribēju spēlēt profesionāli un man svarīgi bija nonākt kvalitatīvā komandā. Man bija piedāvājums no Nīderlandes spēlēt par 1200 dolāriem mēnesī, no Ungārijas par 1400 dolāriem, bet tas nozīmētu nebūt tik profesionālam. Tobrīd Latvija piedāvāja labāko iespēju, tāpēc arī to pieņēmu.

Jau pieminēji vārdus spēlētājiem, ar ko spēlēji. Vai uzturi kontaktus ar kādiem arī joprojām?
- Visvairāk uzturu kontaktu ar Uvi. [Kristaps] Valters spēlēja Krievijā, ja nemaldos Ļubercu „Triumph”, un tad sanāca arī ar viņu vēlreiz tikties. Neesmu uzturējis kontaktu ar visiem tā, kā to būtu vajadzējis, bet ar Uvi runājām pirms mēneša vai diviem. Viņš tagad ir galvenais treneris un viņam ir diezgan laba komanda. Šie puiši man nozīmēja visu, jo bez viņiem neviens nezinātu, kas ir Dž.R.Holdens.

Kā atceries Valdi Valteru?
- Trenerim Valteram toreiz nebija lieliska angļu valoda, bet man viņš bija tas, kurš tiešām iemācīja spēlēt basketbolu. Viņš pats bija izcils spēlētājs un iemācīja, kā ne tikai piespēlēt vienkārši brīvam spēlētājam, bet piespēlēt vietā, kur šis spēlētājs var labi noķert bumbu un trāpīt metienu. Mazas nianses, par kurām parasti neaizdomājies, bet viņš iemācīja būt precīzam un spēlēt abos laukuma galos. Kad atbraucu, biju vairāk uzbrukuma spēlētājs, gribēju tikai iemest, iemest, iemest. Valters man iemācīja tiešām koncentrēties arī aizsardzībā un darīt citas lietas bez mešanas pa grozu.

Cik svarīgs bija šis pirmais gads Latvijā visas tavas karjeras griezumā?
- Cilvēki man nekad netic, bet es vienmēr esmu teicis, ka Latvijā pavadīju svarīgāko gadu karjerā. Pirmkārt, bija grūti, jo pirmo reizi ilgāku laiku atrados ārpus savas dzimtenes.Man vēl nebija bērnu vai ģimenes, biju vienatnē. Tolaik Latvija vēl nebija ļoti draudzīga amerikāņiem, līdz ar to šī bija iespēja man augt kā cilvēkam. Ja domā, ka esi īsts vīrs pirms aizbrauc viens pats pāri okeānam, kur tev pašam jāceļas laicīgi uz treniņiem un jāatveras apkārtējiem, tu stipri maldies (smejas). Ja aizbrauksi uz Eiropu ieslēdzies sevī, komandas biedriem tu nepatiksi un būs grūti augt kā komandai. Šī pieredze man iemācīja, ka visi cilvēki ir vienkārši cilvēki, spēlētāji ir spēlētāji. Biju pie cilvēkiem, kas mani pieņēma tādu, kāds es biju. Neviens neskatījās uz mani kā uz melnādainu amerikāni, ar kuru nevar pavadīt kopā laiku. Īpaši Uvis un Kristaps vienmēr aicināja līdzi visur, kur devās. Tā bija lieliska pieredze, ko vienmēr atcerēšos.

Kristaps joprojām spēlē...
- Tiešām? (smejas) Un viņa brālis?

Viņš arī spēlē, bet šobrīd ir brīvais aģents. Tu aizvedi „Brocēnus” līdz kluba pēdējam čempiontitulam. Ko tu atceries no tās finālsērijas 1999. gada pavasarī?
- Zinājām, ka, lai izcīnītu titulu, vienmēr jāuzveic „Ventspils”. Atceros, ka „Ventspilij” bija divi labi amerikāņu spēlētāji – Luiss Simss un Teds Džefrīzs. Atceros Uvja un Edgara Šnepa koncentrēšanos, kas man pa īstam parādīja, ko nozīmē kļūt par čempionu sērijā. Koledžā tu koncentrējies vienai spēlei – uzvari un ej tālāk. Tagad man bija pirmo reizi dzīvē jāspēlē pret vienu un to pašu komandu sešas reizes, lai kļūtu par čempionu (sērija beidzās ar 4-2 par labu „bročiem” – aut.piez.). Man iemācīja analizēt spēļu video, ko dara spēlētājs, kad saņem bumbu vienā vai otrā malā, kā kustas, ko dara pirmajā puslaikā un ko pēdējās minūtēs. Tās bija lietas, ko nekad iepriekš nebiju darījis. Viņi veltīja laiku, lai iemācītu šīs lietas man, jo viņi gribēja uzvarēt un es biju svarīga komandas daļa. Iemācījos, ka sērijā uzvarēt ir daudz citādāk nekā vienā spēlē. Kā Eirolīgas „Final Four”, kur uzvari vienu spēli un viss.

Esi sarakstījis autobiogrāfiju „Svētītie soļi” (oriģinālā „Blessed Footsteps”). Cik daudz tajā ir pieminēta Latvija?
- Esmu to pieminējis kā vienu no svarīgākajām manas karjeras daļām. Satiku daudzus cilvēkus, kas man palīdzējuši gan karjerā, gan ārpus tās.

Kā tagad, kad esi beidzis karjeru, pavadi savas dienas?
- Pēc karjeras pārcēlos no Atlantas un Mičiganu pie savas ģimenes – man ir otra pusīte un divi bērni. Šobrīd esmu koledžas un starptautiskais skauts Detroitas „Pistons” klubam. Tiku pie darba pirms dažiem mēnešiem, tāpēc pagaidām vēl iejūtos. Sanāks daudz braukāt, arī uz Eiropu, tāpēc esmu sajūsmā par šo darbu.

Tad varbūt tiekamies arī Latvijā?
- Jā, jums tagad ir daudz talantīgu puišu. Viens no jūsējiem ir [Kristaps] Porziņģis, viņš spēlē Spānijā un ir ļoti talantīgs. Kamēr vien jums būs talanti, es būšu gatavs braukt (smejas).

Lasīju par to, ka vēlies iegādāties klubu Beļģijā. Vai tas joprojām ir aktuāli?
- Man nepieder komanda, bet es mēģināju to iegādāties. Divus gadus nospēlēju Beļģijā un šobrīd tā ir viduvēja basketbola valsts. Protams, top komandas tur vienmēr ir labas, bet pārējās nav tādā līmenī. Tobrīd centos sastrādāties ar viena otrās divīzijas kluba īpašnieku, bet nespējām vienoties par naudas daudzumu, ko viņš vēlējās. Joprojām mans mērķis ir kļūt par kādas Eiropas komandas ģenerālmenedžeri.

Varbūt jātēmē uzreiz uz NBA komandas ģenerālmenedžera amatu?
- Varbūt, kas to lai zina (smejas).

Tev karjeras laikā bija vairākas iespējas doties uz NBA.
- Karjeras sākumā iespēju nebija daudzu iemeslu dēļ – nācu no mazas skolas, nebiju vēl pierādījis, ka varu vienlīdz augstā līmenī spēlēt konstanti. Pirmo reizi piedāvājums no NBA nāca, kad biju 29 gadus vecs. Memfisas „Grizzlies” piedāvāja viena gada līgumu, bet tobrīd man tā nebija labākā iespēja. Vienmēr ir patīkami, ja tevi vēlas kāda komanda, bet tobrīd CSKA biju ērtā situācijā. Gribēju īstu iespēju spēlēt, bet viena gada līgums mani par to nepārliecināja. Tu jau zini, kā tas mēdz būt – vienu sezonu nosēdi uz soliņa NBA un tad atgriezies Eiropā. 31 gada vecumā man līgumu uz vienu gadu piedāvāja Losandželosas „Clippers” pirms tā bija kļuvusi par tādu komandu, kāda tā ir tagad (smejas). Kad tiešām apsvēru, [CSKA īpašnieks Mihails] Prohorovs piedāvāja man līgumu, no kāda nespēju atteikties, tāpēc paliku Krievijā.

CSKA pavadīji daudzus gadus. Labāku vietu spēlēšanai vari iedomāties?
- Man Krievija ir kā otrās mājas, pavadīju tur deviņus gadus. Tā ir līdzīga Latvijai. Cilvēki domā, ka jebkurā Austrumeiropas valstī – Lietuvā, Igaunijā un citās – ir auksti un cilvēki nav atvērti. Tā nav, cilvēks paliek cilvēks – ja tu esi atvērts, arī citi pret tevi ir atvērti un pretimnākoši. Krievijā pavadīju vienus no labākajiem savas dzīves gadiem, tiku pie iespējas spēlēt „EuroBasket” un olimpiskajās spēlēs. Man ir prieks, ka Krievija izvēlējās mani, lai es spēlētu viņu izlasē.

Vai spēlēšana Krievijas izlasē bija grūts lēmums?
- Nebija. Visi vienmēr domā, ka tas ir ļoti grūti, bet ASV man nekad nedeva tādu iespēju. Ja kāds nāk pie tevis un aicina pārstāvēt savu valsti, tas nozīmē ļoti daudz. Es šo lēmumu nekad nenožēlošu.

Tad varbūt Latvija palaida garām savu iespēju...
- Jā, Latvija mani nepieņēma (smejas).