Miezis par vietu vēsturē, zirga gaļu un motivāciju iet tālāk

Pirmais un svarīgākais jautājums – kad ieplānota cope?

Nedomāju, ka sanāks, jo šobrīd laika ir ļoti maz. Visur ir jābūt, visi grib satikt un intervēties. Es pat teiktu, ka haips ir lielāks nekā pēc olimpiskajām spēlēm. Varbūt to ietekmē Zigmāra un Franča aizbraukšana uz Poliju. Tā rezultātā mums ar Lasi jāraujas pa četriem.

Kas ir tālākā vieta, kur kausu aizvedi?

Ķekava – pie savējiem. Tagad kauss ir pie Kārļa [Lasmaņa], kurš to ved uz Ventspili. Līdz ar to tas būs tālākais punkts.

Sagaidīšanas laikā teici, ka ļoti negribi laist ārā no rokām šo kausu. Kas ar to notiks pēc tam, kad beigsies jūsu "tūre"?

Šobrīd to kausu gribam parādīt visiem tuvākajiem un mūsu pilsētām. Kad atgriezīsimies klubu rindās, pieļauju, ka kauss nonāks [Raimonda] Vējoņa kunga rokās un stāvēs LBS ofisā. Katrā ziņā, FIBA šo kausu katram turnīram taisa no jauna, tāpēc trofeja paliks mums.

Kad tev jādodas atpakaļ uz klubu Mongolijā?

17. jūnijā ir lidojums, līdz ar to palikušas vēl sešas dienas, kurās daudz kas jāpaspēj. Ceru, ka atradīsies pāris brīvas stundiņas, lai aizbrauktu pamakšķerēt un izbaudītu mieru.

Pastāsti, lūdzu, par iedzīvi un izaicinājumiem Mongolijā.

Sākotnēji nedaudz baidījos, jo pirmo reizi karjerā leģionāra gaitās devos viens pats. Pirms tam allaž blakus bija Kārlis, tāpēc sajūta bija nedaudz drošāka. Šoreiz mazliet bija bail, jo viss ir jauns un savādāks. Ātri vien sapratu, ka komanda ir tiešām super - esmu priecīgs par savu izvēli. Par mani ļoti labi parūpējas, jo ir nodrošināts pilnīgi viss nepieciešamais. Pagaidām nekādus sarežģījumus neredzu, jo viss ir profesionālā līmenī.

Mongolija tomēr mums šķiet diezgan eksotiska valsts. Kādi tur ir cilvēki?

Jā, šī valsts, iespējams, nav no populārākajām, kur leģionāri brauktu spēlēt. Es vēl Mongoliju līdz galam neesmu iepazinis, jo līdz šim divos mēnešos, ko tur pavadīju, dzīvojos tikai pilsētā, bet īstā Mongolija esot dabā un savvaļas dzīvē. To man apsolīja izrādīt un aizvest makšķerēšanas ceļojumā uz trīs dienām ar visu nakšņošanu mazajos namiņos. To piedzīvojumu ļoti gaidu.

Ja runājam par pilsētu un iedzīvotājiem, viņi ir ļoti atvērti un nav kautrīgi. Tas man ļoti patīk. Neko sliktu nevaru pateikt.

Tajos platuma grādos cieņā ir zirga gaļa. Tu ēstu, ja piedāvātu?

Interesants fakts, ka tur zirgu ir vairāk nekā iedzīvotāju. Līdz šim zirga gaļu vēl neesmu ēdis. Jāsaka, ka mongoļi ir izteikti gaļēdāji. Restorānos steiks ir kvalitatīvs un par draudzīgām vai, es pat teiktu, lētām cenām. Man ļoti garšo steiks, tāpēc to arī bieži ēdu. Zirga gaļu vēl neesmu mēģinājis. Varbūt to sanāks pagaršot, kad man izrādīs īsto Mongoliju. Noteikti ēdīšu, ja piedāvās, jo es cienu citu valstu kultūras.

Pāriesim pie finālturnīra. Kura bija grūtākā spēle?

Gan jau, ka mačs pret Serbiju, bet noteikti jāpiemin arī Polija. Man tā spēle patika, jo poļu fani radīja ļoti labu atmosfēru. Ar zaudējumu poļiem mēs varējām netikt ārā no grupas, tāpēc tā spēle bija ļoti svarīga un grūta. Protams, arī fināls pret Vāciju, jo spēlētāji taktiski veica tādas darbības, ko viņiem teorētiski nevajadzēja darīt.

Treneris Feldmanis pēc fināla teica, ka pirms turnīra tika pieredzētas daudz lietas, kas palika nepastāstītas. Par ko viņš runāja?

Pieņemu, ka runa bija par traumām, kuru dēļ trenerim bija grūta izvēle spēlētāju jautājumā. Es traumas dēļ nebiju formā un arī Kārlis tieši pirms čempionāta pārbaudes spēlē pret Lietuvu diezgan nopietni pagrieza potīti. Treneri domāja, ka, iespējams, jāmaina spēlētājs. Bija daudz stresa brīžu. Arī pirms pirmā mača Pasaules kausā Kārlis saskrējās ar Zigi un salauza degunu. Daudz stulbu pavērsienu ļoti īsā laika sprīdī.

Kolēģis no Varšavas ziņoja, ka tevi pēc spēles pret Lietuvu uz dopinga pārbaudi paņēma. Kārli pēc fināla nepasauca?

Eiropas un pasaules čempionātos dopinga kontrole ir vienmēr, līdz ar to tas nebija nekas jauns. Mani paņēma pēc Lietuvas mača un Kārli, jā, pēc fināla. Izlašu turnīros tā ir ierasta lieta.

Spēlēt ar lauztu degunu, bet bez maskas, vai arī atgriezties pēc potītes savainojuma – kas ir grūtāk psiholoģiski?

Noteikti potīte. Ar degunu tu nemet un neskrien. Protams, tu baidies to salauzt vēlreiz, jo operācija un, tā sakot, sejas kropļošana nav nekas patīkams. Kad ir adrenalīns, tad par to nedomā, bet potīte tomēr traucē arī fiziski. Protams, degunu var salauzt iesildīšanās laikā, uzskrienot komandas biedram. Kopumā diezgan daudz tādu neveiksmīgu situāciju. Domāju, ka kāds ļoti gribēja, lai neuzvaram, bet mūsu vēlme bija lielāka.

Pret Serbiju tev bija 2/14 tālmetienos. Vai spēles laikā piezogas apziņa, ka "velns, šodien nekrīt"?

Pret Serbiju laikam nē, bet pret Vāciju jutu, ka spēle nevedas. Allaž saku, ka esmu bezkaunīgs, jo metīšu jebkurā brīdī, kad esmu brīvs, jo zinu, ka tie ir mani metieni. Varbūt daži metieniem bija haotiski un nevietā, bet pārsvarā tās bija manas pozīcijas. Serbi man deva metienus, jo arī šur tur kļūdījās aizsardzībā. Tie bija mani metieni, kas vienkārši neiekrita.

Viss atkarīgs no spēlētāja, jo katram jādara savs darbiņš. Es allaž esmu teicis, ka jāmet. Piemēram, tu aizmet garām četrus metienus un nākamo izvēlies nemest, bet labākas situācijas pēc tam var arī nebūt. Ja spēlētājs neizpilda savus metienus, to sāk izmantot arī pretinieki.

Turnīrs norisinājās Polijā, kas tomēr ir ļoti tuvu mums. Cik liela bija Latvijas fanu pārstāvniecība?

Latvieši bija tribīnēs un fanoja skaļi. Liels prieks par meitenēm [Latvijas 3x3 basketbolistēm]. Viņām čempionāts beidzās ātrāk nekā paredzēts, jo viņas rādīja tiešām labu sniegumu. Uzreiz pēc turnīra beigām meitenes metās iekšā fanu grupā un ar lielu jaudu mūs atbalstīja.

Ar katru spēli šī fanu grupa auga, jo cilvēki brauca pa naktīm, lai tikai noskatītos nākamo turnīra kārtu. Bija atbraukuši arī mani draugi, kuriem, protams, bija savi plāni, bet viņi pa nakti aizbrauca līdz Polijai, noskatījās dienas divas spēles un devās atpakaļ mājās.

Fanus tiešām jutām. Tika dziedātas arī dziesmas, kas aizņemtas no hokeja puses, bet tās ir skaistas latviešu dziesmas. Tiešām faniem jāsaka liels paldies.

Neitrālie fani arī turnīra gaitā pārgāja jūsu pusē?

Lietuviešu fani bija mūsu pusē pēc tam, kad mēs viņu komandu izslēdzām no turnīra. Arī poļi ļoti fanoja par mums. Zinu, ka poļu treneru korpuss priecājās par mūsu sasniegto. Domāju, ka bijām diezgan izteikti fanu favorīti, jo pirms čempionāta teica, ka neesam titula galvenie pretendenti. Cilvēkiem jau patīk šie ne favorītu stāsti.

Turnīra ietvaros bija arī diezgan spilgts "danku" konkurss. Ja būtu tālmetienu sacensības, piedalītos?

Pasaules tūrē ir divpunktu metienu konkursi, bet es vienmēr atsaku dalību. Man šķiet, ka tas ir tāds lieks pasākums, jo man jāgatavojas spēlēm. Ja tu piedalies kaut kādā konkursā, tad domās ar "vienu kāju" esi kaut kur citur. Ņemot vērā, ka tas ir šovs – tad, lai tur arī piedalās šovmeni.

Savukārt, ja tajā turnīra fāzē, jau esi "izlidojis" ārā, nav baigās vēlmes kaut kur piedalīties. Gribas pēc iespējas ātrāk sakravāt mantas un doties prom.

Nākamās olimpiskās spēles – kura komanda, tavuprāt, pievienosies favorītu lokam?

Viennozīmīgi Vācija. Tie džeki ir jauni, atlētiski un enerģiski. Jā, pagaidām pieredzes vēl nedaudz trūkst, bet viņi to turpina krāt, spēlējot Pasaules tūres mačos. Turklāt pirms Pasaules kausa notraumējās viens no līderiem. Veselā sastāvā Vācija būs ļoti bīstama komanda.

Varbūt vari izcelt arī kādus uzvārdus, kas šajā ciklā sevi pieteiks uz pasaules skatuves?

Francis Lācis un Zigmārs Raimo!

Kurš, tavuprāt, mums ir tāds izteikti nākamais spēlētājs aiz pašreizējā kvarteta?

Kristaps Gludītis. Viņš ir ļoti augstas klases spēlētājs ar lielisku metienu. Pagaidām viņam ir ļoti maz pieredzes, bet tā iemesla dēļ Kristaps noslēdza līgumu Japānā un šobrīd ir pilnvērtīgs 3x3 basketbolists. Šis solis viņam noteikti nāks par labu. Domāju, ka viņš "apbružāsies" un būs ļoti labs spēlētājs.

Jūs ar Lasmani esat pirmie 3x3 basketbolisti vēsturē, kuri uzvarējuši visu. To jums vairs neviens neatņems. Kas motivē iet tālāk?

Es vienkārši esmu azartisks cilvēks. Gribu uzvarēt visur, kur piedalos. Kamēr turpināšu spēlēt, mana vienīgā motivācija ir būt čempionam.

Olimpiskās spēles ir motivācija sagaidīt?

Olimpiskās spēles ir pēc diviem gadiem, kas ir diezgan ilgs cikls. Šobrīd galvenā motivācija ir saglabāt veselību. Ja būšu vesels, tad neizpaliks pasaules un Eiropas čempionāti, kā arī olimpiskās spēles.

Vai varam tevi iekļaut 3x3 basketbola "Mount Rushmore" jeb starp četriem visu laiku labākajiem spēlētājiem?

Protams [smejas]!