Facebook
GoogleCik svarīga ir psiholoģija?
Es kā bijušais sportists varu teikt, ka psiholoģijai lielajā sportā ir viena no pašām svarīgākajām nozīmēm. Savā laikā PSRS izlasē bija vienkārši - mūs salasīja, visi bijām vienādās starta pozīcijās un pateica: "Tev tā vieta ir jādabū un vienalga kādiem līdzekļiem". Uzvarētāja psiholoģija jāsāk dzīt iekšā jau no bērnības.
Vēlāk, kad jau biju dabūjis pārliecību par saviem spēkiem, mani vairs apstādināt nevarēja. Uzvarētāja psiholoģija man palīdzēja izsisties - gribēju būt pirmais un labākais. Varēju spēlēt pat starp kursiem, jo vienmēr gribēju uzvarēt. Uzvarētāja psiholoģija jāsāk dzīt iekšā jau no bērnības. Ja tādas nav jau mazotnē, tad nekad tādas nebūs, atnākot uz lielo sportu.
Ļoti svarīga ir arī izšķirošo brīžu psiholoģija. Piemēram, Maikls Džordans, manuprāt, ir etalons basketbolā, un ne tikai tāpēc, ka viņš met punktus, bet tāpēc, ka pārvalda situāciju un kontrolē viens pats visu spēli. Jo palika pieredzējušāks, jo palika psiholoģiski gatavāks. Arī Džo Dumarss savulaik teica: "Kad Džordans bija jaunāks, viņu bija vieglāk segt, bet uz vecumu viņš palika gudrāks un nenosedzams". Bez viņa tie tituli nebūtu iespējami. Šobrīd ļoti līdzīgs spēlētājs ir Kobe Braients. Viņam ir tikai 30 gadi, bet Džordans savu pirmo titulu izcīnīja 28 gados, pēdējo - 35. Tā kā Kobem vēl ir laiks, bet tas šajā gadījumā nav būtiski. Kobem ir ļoti līdzīga psiholoģija jau šobrīd - viņš ir palicis nosvērtāks, nav tik drudžains, vairāk nekonfliktē, ir spēlētājs, uz ko var paļauties.
Piemēram, Lebrons Džeimss tagad taisās mainīt numuru. Kāpēc? Tāpēc, ka 23. ir viņam neveiksmīgs numurs, viņš neko nevar uzvarēt, bet Olimpiādē uzvarēja ar sesto numuru. Tā ir mana varbūtība. Tikpat labi tas var būt mārketings. Katrā ziņā NBA viņam ir vajadzīga veiksme un uzvarētāja psiholoģija, ka viņš to var izdarīt - uzvarēt. Viņš ir ļoti labs spēlētājs, iespējams, pat labākais, bet viņš vēl ir jauns un domāju, viņam viss vēl ir priekšā.
Ja pārnesam uz Latvijas basketbolu šo jautājumu, tad treneriem būtu ļoti svarīgi jau pēc iespējas ātrāk jau jauniešu vecumā izzināt, vai komandā ir šādi spēlētāji, jo tā ir ļoti spēcīga īpašība. Šodien mums tas arī pietrūkst - doma kļūt par labāko. Mums šobrīd Latvijā nav tāda tipa spēlētāji, kuri kontrolē spēli un izšķir likteni. Mums lielajā sportā ir labi spēlētāji, bet nav dominējoši spēlētāji. Ir liela trauksmainība - nepārliecinātas darbības galotnēs, metot soda metienus, izšķirošos brīžos. To var trenēt un kontrolēt. Savulaik mums bija zinātniskā grupa, kas to pārbaudīja treniņos, pirms spēlēm, un arī tagad nākotnē gatavojamies pie šīs metodes atgriezties. Jo tu esi nepārliecinātāks, jo trauksmaināks. Ļoti daudzi spēlētāji treniņos rāda brīnumus, bet spēlē neko nevar izdarīt. Ar to ir jācīnās, jo Latvijas basketbolā tā ir diezgan liela problēma, objektīvi skatoties.
Spēlētājs nenospēlē, neuzvar un kas notiek... Lielākā daļa gan PSRS laikos, gan tagad Latvijā ķeras pie glāzītes vai vēl kādām lietām. Spēlētājs grib sevi nomierināt ar alkoholu. No vienas puses kaut kāds efekts varbūt ir, bet no otras puses - ja neesi ļoti labā fiziskajā formā, tas alkohols uzreiz dzen vēl vairāk lejā. Sporta sabiedrībā gan manos laikos, gan tagad vienkārši nenormāli dzer, jo tā ir vienīgā iespēja, kā sevi daudz maz psiholoģiski līdzsvarot. Ar to nevar aizrauties - ir jāzina, kad to labāk darīt. Arī NBA daudzi dzer, tā nav aizliegta lieta. Bet mums šeit tā ir Latvijas nelaime, jo to dara par daudz. Vairāk nekā trenējas. Mums nav ne tas meistarības līmenis augsts, ne psiholoģiskais līmenis un vēl dzert tādā situācijā - meistarība milzīgos tempos iet vēl vairāk uz leju.
Pievēršoties lielajam sportam, tenisā redzam, kādā psiholoģiskā bedrē ir Federers attiecībā pret Nadalu. Viņam ir izveidojušies kompleksi. Uzskatu, ka Federers ir labākais un talantīgākais spēlētājs, kurš var uzvarēt visus četrus Grand Slam, ja viņam nebūtu tik smagi ievainota uzvarētāja psiholoģija. Savukārt etalons psiholoģijas ziņā ir Nadals. Ne kādas mīmikas, ne sāpes, ne runas ar tiesnešiem - viņš reti izrāda emocijas un iekšēji ir ļoti spēcīgs. Vienmēr uzvar vai nosargā breikpointus. Federers un Safins - jauni būdami, abi bija ļoti eksplozīvi un impulsīvi. Abi pārdzīvoja un sita raketes pret zemi. Federers pateica, ka, ja kaut ko grib vinnēt, viņam tas ir jāizbeidz un jākoncentrējas. Safins līdz šim brīdim turpina daudzīt raketes un ņemties, ja neiet spēle. Pēc talanta nav sliktāks par Federeru, bet psiholoģija ir ļoti vāja. Viens pārvarēja, otrs nē.
Vēl viens piemērs - pirmajā formulā Mihaels Šūmahers bija ideāls braucējs, bet nevienu titulu, izņemot varbūt 1994. gadu, kur arī bija diskusijas, viņš neizcīnīja izšķirošajās sacīkstēs. Viņš triecās virsū citiem, kļūdījās, noslāpēja mašīnu. Bez tā visa viņš būtu vinnējis vēl kādus četrus titulus klāt. Viņš brauc ļoti labi, bija ātrs, unikāls braucējs, bet pēdējos brīžos tomēr nekontrolēja sevi. Pirms izšķirošajām sacīkstēm viņam trauksmainība bija augstāka nekā citiem. Boksā - tev sit pa galvu un ir jādomā, tad ir vēl trakāk. Iekšēji jābūt ļoti stipram, motivētam un uzvarētājam pēc dabas. Daudzi bokseri īstenībā ir intelektuāļi, kaut vai tas pats Muhameds Ali.
Kā to trenēt? Jāpārņem tās metodikas, kas jau ir. Jātestē spēlētāji, jācenšas izstrādāt metodiku. Kolektīvās psiholoģijas paraugs varētu būt Fils Džeksons, kurš ar savām aizraušanām savas komandas pakļauj tam, lai tā strādātu kā viens vesels. Neskatoties uz to, vai komandā bija Džordans vai Kobe, vai Šakils, viņš ir uzvarējis. Ne tikai trīsstūra uzbrukums un aizsardzības sistēmas, bet mācēja noskaņot, pirmsspēles rituālus veidoja utt. Tas ir izteikts piemērs, kā to darīt. Skaidrs, ka trenerim jābūt tādam, kurš pārzina lietas un kurš ir autoritāte. Lielākoties Džeksonam bija tādi cilvēki, kas nepakļaujas nekādiem likumiem, piemēram, tas pats Rodmens. Bet viss nostrādāja. Amerikā gan Džeksonu pārāk neieredz, nezinu kāpēc. Iespējams, skaudība, bet skaidrs ir viens - Džordans, Kobe un Šaks uzvarējuši tieši ar Džeksonu kopā.
Tā ir zinātne, tāpēc vienmēr esmu teicis, ka arī tur ir jāiegulda līdzekļi. Latvijas basketbolam nav tik daudz talanta, tāpēc jāmēģina strādāt vairāk un pareizāk nekā citās valstīs. Atlasīt spēlētājus arī pēc psiholoģiskā portreta - jo vairāk informācijas par katru spēlētāju, jo lielākas izredzes izaudzināt. Mums ir pieci seši tūkstoši basketbolistu, skaitot ar visu Jaunatnes līgu - skaits pietiekams, rezultāti it kā ir, bet var būt labāki. Jāizpēta, kuri ir tie īstie, kuri ir tie, kas varētu spēlēt, kas traucē kļūt par profesionāļiem, apkārtējie apstākļi - tas ir zināms pētnieciskais darbs.
Psiholoģija ir viena no svarīgākajām lietām Latvijas basketbolā - jāaudzina spēlētāji, kas grib uzvarēt un būt labākie. Jābūt režīmam: jātrenējās ļoti dauz, pareizi jāatpūšas, pareizi jāēd, jāgatavojas spēlēm, jāgatavojas treniņiem. Tiklīdz kāds no šiem punktiem netiek ievērots, sākas problēmas, un pats spēlētājs nemaz nejūt, kā aiziet uz leju. Piemēru Latvijā ir daudz, bet tie nav svarīgi, jo šī ir kopēja problēma. Jākonstatē problēma, jāapzinās, ka varam darīt labāk, jāiespaido sportisti, un tad rezultāti arī būs labāki.
+23 [+] [-]
+8 [+] [-]
psiholoģija nosaka ļoti daudz ko
kaut vai, ņemot par piemēru Ernestu Gulbi. Talants iespaidīgs, meistarība pietiekoša, taču psiholoģiskās noturības izšķirošajos momentos nav, zūd pārliecība par spēkiem, un zaudētas spēles otrajā kārtā krājās.
[+] [-]
+4 [+] [-]
+13 [+] [-]
[+] [-]
+3 [+] [-]
+13 [+] [-]
+36 [+] [-]
Gribu pastāstīt mazu stāstiņu no manas dzīves.
Tas, ka uzvarētaju psiholoģija jaieaudzina jaunatnes gados piekrītu. Kādreiz ļoti sen, kad spēlējām pilsētas vidusskolu čempionātā/pilsēta nav svarīgi/, mēs visu laiku palikām trešie. Mums bija treneris - taktiķis, teorētiķis, jo nestrādaja ar mums tieši psiholoģiski - uz uzvaru. Bet mums bija ļoti laba, draudzīga komanda. Un vienreiz mes sevi pieķērām, ar domu - kāpēc mēs paliekam trešie? Mums bija viss lai mēs paņemtu pirmo vietu, bet mēs trešie...Karoče, mēs apsolījām katrs katram, ka paņemsim čempi, lai ko tas arī nemaksātu (talāk būs smieklīgi, bet tas mums palīdzēja), mēs ar visu komandu aizgājām uz tās skolas diseni, kura vienmēr ieguva pirmo vietu un atklāti sākām uz šiem braukt augumā, turklāt viņu meteiņu klātbūtnē. Protams, mēs izkāvamies un svešā teritorijā arī labi dabūjām. Iedami prom mēs nokliedzām, ka izrēķināsimies basīša laukumā.... Īstenībā šo visu "koncertu" mēs bijām isplānojuši divatā, lai iekurinātu savas komandas pārējos čaļus...Īsi pirms nakamās spēles ar šiem, visa komanda jau ģerbtuvē bija gatava šos iznīcināt. Mēs spēlējām ar sirdi, viens otru visu laiku uzkurinājām, uzdzinām sportisko niknumu un paņemām pirmo vietu divus gadus pēc kārtas. Tas bija laiks, ko attceros ar smaidu, jo visa uzmanība tika veltīta mums, visforšākās meitenes, disenes. Basketbols valdīja! Bet tas arī bija laiks, kad absolvējot vidusskolu daži bija kļuvuši pilnīgi atkarīgi no alkohola...
* Valters savā blogā aizmirsa pieminēt tādu " mazsvarīgu" lietu, kā mentalitate! Latvijā vajag kaut ko stastīt, borēt, gandrīz vai miets jāņem lai sāktu spēlēt ar pinu atdevi un sirdi. Latvijā daudz vairāk jāiegulda cilvēkā, lai tas kļūtu par konkurētspējīgu sportsitu. Paskatieties uz dienvidniekiem - serbi, horvāti, spāņi utt viņiem nav jāsaka, ka jāuzvar, viņiem tas asinīs.
* Un vēl kamēr mērķi būs tādi kādi līdz šim - izkļūt no grupas. Nekā nebūs. Latvietim tas smadzenēs iesēžas. Vajag uzstādīt visaukstakos mērķus un psiholoģiski noskaņot, ka var utt.
*Ja es gatavotu, piemēram, Kezīti vienai spēlei pret Žalgiri trīs mēnešus, mēs uzvarētu, bet nākamo zaudētu Zemgalei ar graujošu rezultātu, jo puiši būtu kā tiko pēc laba seksa, atslābinajušies utt. Vajag ieaudzināt no jaunatnes gadiem, ka jāuzvar - jebkurš, jebkad, jāieaudzina uzvaretaju psihologija.
Apnika rakstīt, bet beigās gribētu pateikt jaunajiem. Izmantojiet iepēju, ko tagad piedāvā - brauciet spēlēt un studēt uz ASV! Ja manos laikos būtu tāda iespēja, turklāt bezvīzu režīms, es pat neaizdomātos. Ja nepaveiksies sportā, vismaz iegūsiet izglītību pa lēto....davai
+3 [+] [-]
par psihologiju piekritu...loti svariga lieta...pagruud 2 speles labi nekas bet ja jau 5as tad jau smadzenitees seezj : nu ko tad mēs... mēs jau 5as pagrudushi...
Viedoklis visnotaļ pareizs BET ir viens liels bet kā jau te izteicaas komentāros...ej tachu un dari Valdi...vismaz tai savā Vefinjaa .. kā viens jau teica izstraada metodiku peec kura vadiities treneriem,,,ja gribi labu LV basketbolam!!
+10 [+] [-]
[+] [-]
+3 [+] [-]
+9 [+] [-]
Tā tāda vēsturiska atkāpe, lai beidzot pārietu pie sporta. Izlasot interviju pie sevis mēģināju saskaitīt LV sportistus, kuriem acīmredzami piemīt (vai piemita) līderu īpašības. Vienīgie, kas nāca prātā no komandu sportaveidiem ir: Žoltoks, Irbe, Znaroks. Varbūt vēl bobslejs, tātad skarbāki sporta veidi, ar kontaktu (mazāk zinu regbiju tur arī ir salīdiznoši augsti panākumi ar niecīgu sportistu skaitu) - veidi, kur jau pati spēle paģēr kārtīgu kapāšanu un pastāvēšanu par sevi (nu, ok hokejā arī mūsējos nevar dabūt vārtu priekšā, bet tomēr). Citādāk ir ar basketbolu, futbolu, volejbolu un daudziem individuālajiem veidiem, kur nav nepieciešams tāds cīņasspars, pietiek atdot smuku piespēlīti pāri laukumam, iemest brīvu trīnīti, noskriet trīsreiz mūžā distanci normālā ātrumā, pāris reižu mūžā kortā uzvarēt vīrus ar lieliem vārdiem. Cik mums citos sporta veidos ir tādu vīru, kā Irbe, kuri bez talanta, bet ar milzīgu mērķtiecību, apņēmību un ticību sev izlauž ceļu līdz virsotnēm? Vairāk ir pretēju gadījumu - puišeļu ar lielu talantu, kuri baidās sevi realizēt. Tieši tā baidās! Tieši tādēļ LV izlases slikti spēlē pret vājākām komandām, bieži ir sajūta, ka mūsējie baidās uzvarēt, baidās mest, baidās - tas saucas zaudētāju psiholoģija! Domājot par basketbolu, es pie sevis mēģināju saskaitīt mūsu iespējamos līderus, bet tādu īsti nav - varētu paņemt Helmaņa apņēmību un raksturu, Janičenoka vai Valtera māku izšķirt spēli ar pēdējo metienu un Biedriņa neatlaidību un tad būtu kārtīgs basketbolists, bet tā... Man, piemēram, ļoti patīk biedriņa spēle, bet nepatīk tas, ka viņam īsti nav ambīciju kļūt par zvaigzni, viņš piem sūdzas, ka viņu atpazīst, publiski neprasa viņam dot vairāk bumbu uzbrukumā un ir uzticīgs kalps gsw, kur viņš vienmēr būs izcils melnā darba darītājs, bet diez vai viņā attīstīs līdera īpašības (līderu tur pietiek).
Par to vai tur var ko mainīt, droši vien, ka var. Acīmredzot vajag gan individuālu pieeju, gan skarbāku treniņprocesu vispār, nezinu, neesmu treneris. Cerams, ka VV atradīs recepti un, ka tā izaudzinās normālu jauno paaudzi.
Tā pagari sanāca, bet tas tikai tādēļ, ka mani ir nokaitinājušas LV komandas un tas ka man nākas pie sevis slavēt mūsējos ik reiz pēc uzvarētām spēlēm, ka beidzot viņi ir kārtīgi cīnījušies. Vai arī lidmašīnā sarunā ar nepazīstamu turku atzīt, ka viņu futbola izlase gan ir ko vērta, ka čempī cik bezcerīgas spēles uzvarēja, bet mūsējie, ja nesanāk necīnās..
[+] [-]
-1 [+] [-]
+1 [+] [-]
Tā jau varētu runāt daudz par piem.Fergusona,Hidinka,Mourinjo,Blata,Mesinas utt. psihologa un aktiera sintēzi,man prieks to redzēt kā komandas tiek motivētas cīņām un,ka treneris ir īstajā vietā..
Ir gadījies dzirdēt šo frāzi"mentalitāte".Nu,nav tā tik nozīmīga,kā dažam liekas-svarīgākais ir kā no bērnības tiek audzināta W pieminētā uzvarētāja psiholoģija.. Tālu jau nav jāmeklē,piem.Ādolfam tas viss nāk ārā aumaļām un viņa enerģiju varētu apskaust dienvidnieki un nēģeri
Kuri mūsi LBL spēlētāji ir īsti "kapātāji",kuri cenšas motivēt savu komandu grūtos brīžos,tos mēs redzam un ir prieks par viņu godprātīgi darīto darbu!
+1 [+] [-]
[+] [-]
shis nu galigi nav viennozimigs jautajums. Manuprat pareizak ir iemacit beernam miileet to sportu ar ko vinsh nodarbojas, kads krievu zhurnalists bija petijis sho jautajumu, saistiba ar to kapec krieviem neaug pietiekami daudz talantu futbola, un vinsh viennozimigi pateica, ka krievijas specialistu kluda ir ta, ka vini jau berna vecumaa megjina iedzit sho uzvaretaja psihalogjiju, tiklidz kautkas nav taa, tiek pielauta kluuda, treners kliedz uz beernu, maina vinu nost, turpretiim anglija absoluti nekas tads nenotiekot, tur speciali lidz kautkadam tur vecumam nenotiek nekadu oficialu machu un nekadi komandu punkti netiek skaititi, tieshi shi iemesla deelj. Angli maaca maziem berniem miilet sho sportu, nevis domat par rezultatu un parverst vinus par robotiem! Jo jebkursh sports sakas no sirds, otrais ir galva un tikai tad ir rokas kajas un meistariba!
Pareizi mineji,ka Anglija salidzinosi velu sakas cempionati.Manuprat bija ta,ka tikai 15gados vini sak spelet valsts cempionatus vecuma grupas,parejie ir tadi regionalie cempionati vai turniri.Piemeram lv jauno 7-8gadu vecuma treneri leik bernam uzvaret un ticiet man zinu gadijumus,ka tadiem futbols 16gados noriebjas,nu tas runajot par futbolu. Vajag visu ar meru te viens mineja,ka ja akds ir iemidzis pirms sacensibam vajag viegli fiziski ietekmet,bet citam tas ir tiesi otradi.Teiksim komandai vajag tadu un tadu rezultatu lai ieklutu nakamaja karta-vienam vajag pateikt kadu rezultatu vajag,citam ne.Ko es ar to gribeju teikt,to,ka katram cilvekam savadaku pieeju vajag.Nu tas ir gruts jautajums,vajag audzinat raksturu,bet visu ar meru,savadak vel berns metis plinti krumos.
+1 [+] [-]
[+] [-]
Par to uzvaretaju psihologjiju runajot ir ta ka tie cilveki ir necieshami kaa taadi esmu spelejis futbolu un mums tur bija individi kuriem audzinaja to uzvaretaju pshihologjiju utt., bet lai ar vinjiem izveidotu kaut cik jedzigu komandas saspeli tas ir nereali. bet ja runa par individualakiem sporta veidiem tad pilnig piekritu, tam pasham gulbim, Olijaram u.c. ljoti pietrukst uzv. ipashiba!
[+] [-]
-1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]