Kā tu nonāci līdz šorttrekam?
Kad es sāku nodarboties ar šorttreku, tas Latvijā faktiski tikai dzima. Es, mans brālis un mamma gājām uz masu slidotavām, kas bija Daugavas stadionā. Tajā pašā laikā bijušās ātrslidotājas Lāsma Kauniste, Karīna Palasius un Jana Migliniece uzsāka treniņus, kuru mērķis bija Latvijā attīstīt šorttreku. Masu slidotava bija pa iekšu, bet šorttrekisti trenējās pa ārpusi. Ar laiku mūs tas ieinteresēja, gājām trenēties katru nedēļas nogali. Sākumā mans brālis, pēc tam arī es. Vēlāk jau mēs kopā augām kopā ar sporta veidu.

Tagad šorttrekam pievienojas arvien jauni un jauni sportisti, sporta veids attīstās...
Jā, situācija ar katru gadu uzlabojas. Liels paldies jāsaka trenerim Mārim Birzulim Ventspilī, kas tur ar šo lietu nodarbojas jau vairākus gadus. Šogad Eiropas čempionātā Drēzdenē Latvija pirmo reizi tiks pārstāvēta ar stafetes komandu (Jēkabs Saulītis, Roberto Puķītis, Jānis Piuss un Ansis Robs).

Kā ir ar naudas lietām? Tu esi LOV sastāvā, no kurienes saņem finansējumu, taču kā ir ar iespējām nopelnīt naudu sacensībās?
Sacensībās nopietni nopelnīt nav reāli, tikai čempionātos. Taču arī tā naudas summa pret to, cik tiek ieguldīts, ir diezgan smieklīga. Mans finansējums ir atkarīgs no olimpiskās vienības, Ventspils Olimpiskā centra un Latvijas Slidošanas asociācijas.

Tuvojas olimpiāde un daudzus interesē kā tu spēsi apvienot divus sporta veidus – šorttreku un ātrslidošanu – zinot, ka abi notiks vienā dienā?!
Protams, būs liela fiziska slodze viena dienā slidojot gan šorttreku, gan ātrslidošanu, taču nav tik briesmīgi kā izskatās. Pagājušā gada beigās bija olimpiskā atlase, kur katru dienu nācās slidot pa piecām, sešām reizēm. Olimpiskajās spēlēs, piemēram, 1500 metros būs četri skrējieni. Es esmu daudz trenējies, arī speciāli gatavojies vairākiem slidojumiem dienā un, ja es uzskatītu, ka tas nav iespējams, tad es diez vai uz to parakstītos. Šorttrekā starts būs vairāk uz vakarpusi, bet sportistiem stress noteikti būs jau no rīta un tas arī paņems daudz enerģijas. Domāju, ka man vispirms slidojot ātrslidošanu, būs savādāk – es jau būšu bijis uz starta, pārvarējis starta drudzi un debitējis olimpiādē. Domāju, ka olimpiādi uzsākot ar startu ātrslidošanā es varēšu sevi labāk sevi fiziski un garīgi noskaņot dalībai šorttrekā.

Divi sporta veidi vienā dienā ir papildus atbildība, bet jebkurš starts tādās sacensībās kā olimpiskās spēles, kur vēl ne reizi neesi startējis, ir liels uztraukums, stress un neizzinātā gaisotne. Domāju, ka tas sagaidīs arī mani – stress, neliels apjukums. Tādās situācijās [pie stresiem] nereti kaut kas var noiet greizi. Tiesa, pēc pirmā slidojuma jau visam vajadzētu būt kārtībā, tāpēc priecājos, ka vispirms būs tieši ātrslidošana. Es jau būšu bijis uz starta, pārdzīvojis sākuma satraukumu un būšu gatavs šorttrekam.

Tu jau iepriekš izteicies, ka Vankūverā ir lēns ledus. Kā tas, tavuprāt, varētu ietekmēt tavu startu?
Tas noteikti ietekmēs startu ātrslidošanā, būs fiziski smagāk, nekā tas būtu bijis slidojot uz ātra ledus. Ļoti labi, ka biju Hamārā (Eiropas čempionātā ātrslidošanā – aut), kur varēju slidot uz lēnāka ledus. Šobrīd man ir skaidrs, kas jāmaina, lai uz šāda ledus varētu labāk nostartēt.

Kā var noprast, lielāku uzmanību olimpiādē veltīsi šorttrekam?
Viennozīmīgi, šorttrekam. Tas ir tas, uz ko es visu laiku esmu gatavojies. Esmu ieguldījis daudz darba, turklāt šorttreka tehnika ir ievērojami sarežģītāka nekā ātrslidošanā. Varbūt rodas iespaids, ka es trenējos abos sporta veidos, daru divus dažādus darbus, taču pārsvarā es visu laiku trenējos tikai šorttrekā un ātrslidošana nedēļu pirms sacensībām tiek pieķerta klāt.

Kas ir tās lietas, ko līdz Olimpiskajām spēlēm tu varētu uzlabot savā sniegumā?
Fiziskās sagatavotības ziņā praktiski viss ir izdarīts, atliek tikai ķert formu. Šobrīd jāpiestrādā vairāk pie ātruma, jātiek skaidrībā ar ekipējumu un tamlīdzīgām lietām. Un tad jau tikai atliek gaidīt startu.

Bobslejā un vēl dažos ziemas sporta veidos daudz kas atkarīgs no tehnikas, sliecēm. Cik liela nozīme šorttrekā ir ekipējumam?
Slidām ir ļoti liela nozīme, bet ceļš, atrast savus asmeņus, katram sportistam, manuprāt , ir diezgan garš un aizņem daudz laika. Viss atkarīgs no izjūtām, turklāt uz ikvienu vietu, kur braucam, ir pilnīgi atšķirīgs ledus, līdz ar to vienmēr var būt nianses, kuras var pielabot. Tā ir neliela zīlēšana – izprast kāds ir ledus un kādas konfigurācijas vajadzētu veikt uz asmeņiem. Materiālam ir liela nozīme, bet gandrīz visi šorttrekisti dabū vienu un to pašu materiālu, no kā pēc tam veido sev piemērotas slidas.

Agrāk pasaules šorttrekā dominēja korejieši. Kā ir šobrīd – vai var just, ka līmenis lēnām sāk izlīdzināties vai tomēr Koreja joprojām saimnieko?
Korejieši nav neuzvarami, bet viņi vienmēr būs galotnē. Šogad ļoti spēcīga ir ASV izlase, tāpat arī Kanāda. Pēdējās sacensībās šorttrekā (olimpiskajā atlasē) es un mana treniņgrupa parādījām, ka esam turpat vien blakus. Olimpiskās spēles jau būs pavisam citas sacensības.

Vai tu kā Eiropas čempions pasaulē tiec respektēts no konkurentu puses?
Noteikti! Pēdējās sezonās turklāt mani rezultāti ir diezgan stabili. Šobrīd jau jāskatās uz sīkumiem, jo pamatlīmenis ir sasniegts, esmu vairāk augšgalā. Tagad daudz kas atkarīgs no niansēm.

Ar kādu rezultātu katrā no sporta veidiem pats būsi apmierināts?
Šorttrekā mērķēju uz tikšanu kādā no fināliem, kas noteikti nebūs viegli. Katrā ziņā mans mērķis ir TOP8. Ātrslidošanā grūti prognozēt konkrētu vietu, bet daudz kas būs atkarīgs no tā, kā jutīšos uz ledus. Ja ātrslidošanā 5000 metros tikšu astotniekā, tas būs labs rezultāts un būšu ļoti apmierināts.

Kāds šorttrekā ir pats labākais vecums?
Āzijas sportisti parasti labus rezultātus sasniedz jau 18-19 gadu vecumā, bet kopumā vidējais vecums ir 24-25 gadi. Ceru, ka mani labākie starti ir vēl tikai priekšā (aprīlī Haraldam Silovam paliks 24 gadi – aut.).

Cik ilgi domā slidot un vai esi domājis, ko darīsi, kad sportista karjera jau būs noslēgusies?
Noteikti iegūšu izglītību, ko jau šobrīd daru. Nākotnē turpināšu slidot, taču būs jāizdomā vai tā būs ātrslidošana vai šorttreks. Vienmēr esmu uzskatījis – ja progresēju, tad jāturpina. Man vēl gribas sasniegt augstākas virsotnes. Ja progress apstātos un es visu laiku kultos kaut kur pa vidu, skaidrs, ka motivācija mazinātos un diez vai es gribētu turpināt.

Cik reāli, ka laika gaitā pārej no šorttreka uz ātrslidošanu?
Jāskatās, ka notikumi attīstīsies pēc Olimpiskajām spēlēm. Ir iespēja, ka es varētu pārkvalificēties, bet es nesaku, ka tas notiks. Šobrīd es uzskatu, ka slidojot gan šorttreku, gan ātrslidošanu tas viens otram palīdz. Līdz šim es esmu progresējis, tas notiek arī šosezon, tāpēc nav pamata domāt, ka vajadzētu kaut ko mest pie malas.

Tevis pārstāvētie sporta veidi Latvijā ar lielu popularitāti nevar lepoties. Kas ir šo sporta veidu burvība, kas tajos piesaista – kā tu tos varētu noreklamēt vienkāršam līdzjutējam?
Ātrslidošanā mums ir tradīcijas. Jāpiemin Alfons Bērziņš, kurš 1939. gadā uzvarēja Eiropas čempionātā. Arī PSRS laikos Lāsma Kauniste mums guva teicamus panākumus. Ja nemaldos, ātrslidošanai Latvijā jau ir vairāk kā 100 gadu un senas tradīcijas arī pasaulē. Šorttreks ir jaunāks sporta veids, bet domāju, ka cilvēkiem tas vēl nav pareizi pasniegts. Ja to nerāda televīzijā un, ja tur neapgrozās nauda, tad, protams, viņš nešķitīs interesants. Tur, kur ir nauda, tur ir interese. Šorttreks ir ļoti skatāms, skatītājiem vienīgi jāizprot šī sporta veida princips, kaut kādi elementāri noteikumi. Notiek taktiskās cīņas, ir ļoti daudz apdzīšanu, pieļaujams neliels kontakts, gadās kritieni. Skatoties to klātienē, tas ir vēl aizraujošāks. Sporta funkcionāri ir mazliet ierūsējuši, viņi neskatās plašāk, neveicina tā komercializāciju, virzīšanu un bīdīšanu tālāk. Par šo tēmu esmu runājis arī ar treneri un treniņu biedriem un ir ļoti daudz variantu kā šorttreku varētu popularizēt. Ceru, ka ar laiku popularitāte pieaugs. Ar Eiropas čempionātu (2008. gadā Ventspilī) šis sporta veids Latvijai tika nedaudz parādīts. Cilvēkiem uz jauniem sporta veidiem jāskatās pozitīvāk, bez skepses.

Kā vispār Ventspilī notikušais Eiropas čempionāts ietekmēja Latvijas šorttreka attīstību?
Jaunie sportisti nāk vairāk trenēties. Ventspilī ir sporta skola, kur var trenēties arī šorttrekā. Tur, pateicoties olimpiskā centra un pilsētas atbalstam, bērniem ir iespēja kāpt jau uz šorttreka slidām un pilnvērtīgi trenēties. Jēkabs [Saulītis] ir izaudzis tieši no turienes. Jau šobrīd viņa rezultāti ir ļoti atzīstami.

Grūtākais solis ir uzsākt un viens no iemesliem ir tas, ka nav vēl speciālistu. Es esmu pirmā paaudze, kas vēl nav izaugusi no šī sporta veida. Šorttreks ir ļoti tehnisks un vajadzīgas priekšzināšanas, lai to veiksmīgi attīstītu. Šobrīd pietrūkst entuziastu un speciālistu, lai šorttreku attīstītu vairākās pilsētās Latvijā. Nepieciešams ledus, bet ledus īre, piemēram, Rīgā ir samērā augsta. Ja slidotāju ir, teiksim, ducis, tad ir grūti samaksāt, jo īpaši ņemot vērā pašreizējo finansiālo situāciju.

Kāda ir tava ikdiena? Cik daudz laika tiek veltīts treniņiem, cik – atpūtai?
Man praktiski visa diena aiziet treniņos un tādas ir sešas dienas nedēļā. To var salīdzināt ar pilnas slodzes darbu – trenējoties dienā aizrit četras līdz astoņas stundas. Tikai pēc sešiem ir brīvs laiks, līdz tam viss ir pakārtots treniņam. Pēc tā nav daudz spēka palicis (smejas). Atpūtas brīžos šad tad kaut ko palasu.