Ullas piezīmes: olimpiskā Phjončhana, pirmā medaļa, mūka aicinājums

Vislielākais izaicinājums pilnīgi visiem sportistiem bija devītā virāža. Tā bija vieta, kur treniņos varēja redzēt visu valstu sportistus un trenerus, kuri mēģināja "atkost" šo āķīgo vietu. Jāsaka gan - reti kuram tas izdevās. Bija daudz kritienu. Visi runāja par to, ka kaut kas ir jāmaina, jo tas nav normāli, ka 90% sportisti nevar izbraukt vienu virāžu, tas ir bīstami. Taču organizatori atteicās kaut ko mainīt.

Arī man gadījās divi kritieni šajā vietā, taču tas nemainīja manu pozitīvo iespaidu par trasi, man tā ļoti iepatikās. Bija arī treniņi, kad izdevās labi izbraukt devīto virāžu, sacensībās gan tas neizdevās tik labi, taču bija ļoti daudz sportistu, kam tur gāja daudz, daudz sliktāk. Protams, pirmo reizi esot Dienvidkorejā, vietā, kur viss ir tik atšķirīgs, gribējās pēc iespējas vairāk visu apskatīt, iepazīt kultūru, virtuvi, dabu.

Diemžēl, daudz laika tam neatlika, jo dzīvojām viesnīcā, kas atradās lauka vidū, trase bija 30 minūšu brauciena attālumā, tāpēc ceļā tika pavadīts daudz laika. Arī treniņi ritēja ilgāk, jo sportistu bija vairāk nekā tas ir parasti. Uz trasi braucām ar autobusu, gandrīz visos autobusos (un īstenībā uz katra stūra) viņiem ir wi-fi. Daudzos autobusos bija arī televizors, šoferi nerunāja angliski, tāpēc komunikācija bieži vien izvērtās diezgan smieklīga.

Viens no interesantākajiem piedzīvojumiem bija iespēja nogaršot korejiešu nacionālo virtuvi, filmējoties olimpiskā kanāla sižetam (VIDEO ŠEIT). Mūs ar Aleksu (komandas biedru no Austrālijas) aizveda uz vietējo restorānu, kur mūs sagaidīja korejietis Billijs un pasūtīja dažādus ēdienus, kurus kopīgi nogaršojām un uzzinājām daudz jauna par viņu virtuvi.

Vēl paspējām aizbraukt ekskursijā uz Japāņu jūru. Laika gan nebija daudz, taču pietiekami, lai nedaudz pastaigātos gar krastu, kur viļņi nāca tik strauji un pēkšņi, ka bez slapjām kājām neiztikt. Un, protams, izdevās arī iedzert kafiju ar lielisko skatu uz jūru. Kafija, ko sanāca nogaršot ārpus viesnīcas, bija ļoti garšīga, par ko man bija liels prieks.

Par lielisku piedzīvojumu izvērtās arī neplānotais pārgājiens turpat viesnīcai blakus esošajā kalnā. Biju sagatavojusies braukt apskatīt tempļus, kas bija dažu kilometru attālumā no viesnīcas, bet pa ceļam uz autobusu satiku dažus citu valstu kamaniņu braucējus, kas grasījās kāpt kalnā un piedāvāja man pievienoties. Nevaru pateikt nē kalniem, tāpēc, protams, piekritu. Bridām pa brikšņiem, starp kokiem, līdz beigās atradām taciņu, kas aizveda līdz virsotnei. Saule spīdēja, bija ļoti silts, bet skats pavērās brīnišķīgs!

Pēdējā dienā nokļuvu arī līdz tempļiem. Tik krāšņi un skaisti. Visapkārt valdīja miers, bet tajā pašā laikā bija jūtama enerģija. Kamēr stāvēju pie viena no tempļiem, kas manu uzmanību bija īpaši piesaistījis, pēkšņi no visiem stūriem sāka nākt mūki. Katrs no viņiem apstājās pie šī tempļa un, ejot man garām, sasveicinājās. Viens no mūkiem pienāca man klāt un teica, ka esot laiks pusdienām, ka esmu uzaicināta pievienoties. Diemžēl man bija jāiet uz autobusu...

Šīs divas nedēļas bija tiešām aizraujošas. Un, protams, lieliski aizvadītās sacensības bija tas, kas par šo visu lika priecāties vēl vairāk un ar nepacietību gaidīt, kad atkal šeit atgriezīsimies. Paldies komandai par lielisko darbu, paldies skatītājiem un atbalstītājiem!

Kamsa Hamnida! (Paldies!)