M. Tīruma: "Latvijai Sočos būs trīs medaļas..."

-Ar kādām sajūtām atceries debiju Olimpiskajās spēlēs Soltleiksitijā 2002. gadā 18 gadu vecumā? Vai bija iespēja pilnībā izbaudīt spēļu gaisotni?
-Toreiz uz dalību olimpiādē kandidēja vairākas meitenes un es ilgāku laiku nezināju vai tikšu. No treneru puses nekādu aizliegumu nebija, jo es jau biju prātīga meitene un joprojām esmu (smaida). Piedalījos gan atklāšanas, gan noslēguma ceremonijās. Pirmās olimpiskās spēles bija kā liels brīnums, man ļoti patika. Redzēju daudz – slēpošanu, hokeju un daudz ko citu.

-Kā sajūtas mainījās nākamajās divās olimpiādēs?
-Turīnā jau bija lielāka atbildības sajūta, jo uz pirmajām braucu pieredzes pēc. Soltleiksitijā man vispār nebija nekāda uztraukuma. Man arī nebija nekāda spiediena no amatpersonu puses. Otrajās spēlēs jau bija tā sajūta, ka neesmu vairs [tik] jauna un man ir kaut kas jāparāda. Turīnā uz atklāšanu biju, bet kā nostartējām, tā arī tūlīt braucām mājās. Īpaši daudz no atmosfēras nevarēju izbaudīt.

-Pēc Soltleiksitijas tu aizgāji no kamaniņu sporta, bet pēc gada atgriezies...
-Paņēmu pauzi uz gadu no kamaniņu sporta, bet ne no sporta kopumā. Visu laiku trenējos. Toreiz man bija 19 gadu, notika pāreja no junioru uz pieaugušo vecumu. Man tika uztaisītas kamanas, ar kurām īsti nevarēja nobraukt, tāpēc sezona sanāca nekāda. Pēc sezonas beigām treneri teica, ka kamanas jāmet ārā. Jautāju, vai vispār dabūšu jaunas kamanas, un vai ir jēga trenēties... Federācijas prezidents (arī toreiz federāciju vadīja Atis Strenga – aut.) atbildēja, ka "mēs neko nezinām, mums nav naudas". Tajā laikā mani tas ļoti aizskāra, tāpēc aizgāju studēt. Ja tā būtu tagad, tad uztveru savādāk – vairāk runātu ar prezidentu un treneriem. Pauze no kamaniņu sporta bija ļoti vērtīga – ja līdz tam man šķita, ka tajā mani iesaistījis tēvs un tas man ir kā pienākums, tad pauzes laikā tomēr sapratu, ka kamaniņu sports ir iemīlēts un es pati to gribu darīt.

-Kā mainījusies situācija šo gadu laikā – finansiālā, tehniskā un visāda citādā ziņā?
-Krietni. Soltleiksitijā braucu ar Valda Ķuža veidotajām kamanām, kas nebija taisītas kādam konkrētam sportistam. Pēc tam mēģinājām pāriet jaunā līmenī, taisīt kamanas sev, kas sākumā nebija veiksmīgi. Turpinājumā, kad atgriezos, daudz mācījās gan mehāniķi, gan Mārtiņš [Rubenis].

-Pati tehnikas nianses pa šiem gadiem esi apguvusi?
-Ļoti minimāli. Īpaši mūs, meitenes, šajā darbā nepiesaista, atmet ar roku un saka, ka nav daudz ko stāstīt. Slieces sacensībām taisīju pati, bet lielākas lietas, kas nesaistās ar sliecēm, bija mehāniķu pārziņā.

-Šī brīža lēmums par karjeras beigām ir neatgriezenisks? Ja treneris piezvanītu maijā un apsveikdams vārda dienā aicinātu atgriezties, vismaz neaizdomātos?
-Nē, nē, nē. Agrāk jutos spēcīga un varoša, bet šobrīd apzinos, ka nevaru sasniegt vismaz tādu rezultātu kā Vankūverā. Ja braucu uz olimpiskajām spēlēm, tad mērķis ir uzrādīt labāku rezultātu [nekā iepriekš]. Olimpiskā atmosfēra ir forša, taču aiz manis stāv meitenes, kuru aizbraukšana uz Sočiem būtu daudz vērtīgāka pieredzes ziņā – Saiva Dambīte, Ulla Zirne... Pat, ja šobrīd skaitos labāka par viņām, man nebūtu nekāda gandarījuma aizbraukt uz spēlēm un izcīnīt kaut kādu padsmito vietu. Šobrīd man ir skaidrs, ka nevaru sasniegt augstāku rezultātu par devīto vietu [kā tas bija Vankūverā]. Ar visiem pleca un citiem savainojumiem es sevi moku un cenšos iestāstīt, ka nemaz tik veca es vēl neesmu, taču kamaniņu sportam laikam esmu gan...

-Pirms šīs sezonas savā blogā biji rakstījusi, ka 14 sezonas aiz muguras un divas vēl priekšā... Kad divas sezonas nomainīja viena?
-Tas bija laiks, kad pirms Oberhofas posma ar kuņģa problēmām mani ievietoja slimnīcā. Bija ilgs laiks, ko domāt. Tajā laikā izvērtēju savu sezonu un to, kas paveikts līdz tam. Vasarā bija ieguldīts daudz darba, trenējos pie Raivja Arševska, jutos spēcīga. Bet pie labas veselības un sajūtām braucienos, labākais rezultāts, ko sasniedzu, bija 15.vieta. Treneri teica, ka nobraukts ir labi, taču mums nebija it nekāda prieka. Par ko man priecāties? Mehāniķi arī skatījās, mēģināja kaut ko mainīt, jo atzina, ka [kamanas] neiet. Redzu, kā citas meitenes un viņu tehnika progresē, tāpat saprotu, ka šis sporta veids arvien vairāk paliek par tādu, kur vairāk nosaka tehnika, nevis braukšana. Var braukt ļoti skaisti, bet, ja mani ar lielām kļūdām apsteidz rumāniete, kas nekad labi nav braukusi, vienmēr knapi kvalificējusies posmam, tad es varu tikai paraustīt plecus.

-Līdz gadu mijai domas par karjeras beigšanu droši vien vēl nebija?
-Nē, tad es vēl cīnījos, biju entuziastiska, ka kaut ko mainīsim, ar kamanām viss būs kārtībā, bet tā vairāk bija sevis mānīšana.

-Kādi iespaidi palikuši par Soču trasi? (Maija nestartēja PK posmā, bet pirms tam treniņos tur bija braukusi – aut.).
-Man tā ļoti patika. Tur tika pavadītas desmit dienas. Trase ļoti vienkārša, taču ir atslēgas vietas, kur var ļoti daudz var zaudēt laiku. Manuprāt, Pasaules kausa posmā Sočos mēs apliecinājām, ka kā trases izbraucēji esam vieni no labākajiem un citu valstu sportisti tieši uz to zaudēja. Taču, kad viņi sapratīs, kā tās vietas jāizbrauc, tad viņi būs labāki, jo viņiem arī tehnika ir labāka. Tagad viņi vēl nebija atraduši tās atslēgas vietas.

-Minēji, ka rezultāts startā ir uzlabojies, bet uz kopējā fona tomēr tas ir viduvējs...
-Tas tiešā mērā ir saistīts ar pleca problēmām. Mūsu startu var salīdzināt ar to, kā atvelk kaķeni. Tāpat ir ar mums – jo tālāk un ar lielāku spēku aizejam, jo labāk šaujamies ārā. Tā ir arī mana problēma – nevaru plecu atbrīvot un veiktu startu uz maksimumu, jo tas atkal var iziet no ierindas. Tas ir noticis vairākkārt, arī sacensībās, bet atpakaļ jau tik vienkārši nevar dabūt – jābrauc uz slimnīcu. Plecs no ierindas var iziet arī naktī guļot un aizliekot rokas aiz galvas... Man visu laiku jādomā, ko varu un ko nevaru darīt.

Savulaik Īglsā plecs man izgāja no vietas pašā startā, kad es vēl pat nebiju izbraukusi trasē. Protams, uzreiz nokāpu no kamanām un bija jādodas uz slimnīcu.

-Kāds šajā gadījumā ir risinājums, jo ar plecu būs jādzīvo visu dzīvi...
-Ir divi viedokļi. Ārsti saka, ka nepieciešama operācija, savukārt fizioterapeiti uzskata, ka visu var nostiprināt. Pati vairāk piekrītu otrajiem - ikdienai laikam pietiek ar fizioterapeitu ieteiktajiem vingrinājumiem. Protams, ja tas dzīvē man sāks traucēt arvien vairāk un vairāk, būs jādomā par operāciju.

-Vai karjerā sasniegtais bija tavu spēju griesti?
-Droši vien. Vienās sacensībās Pasaules kausā pēc pirmā brauciena biju otrā, bet pēc tam atkritu uz trešo vietu. Absolūti par to nepārdzīvoju, jo man priekšā bija vācietes, tostarp pēc pirmā brauciena biju priekšā Zilkei Kraushārai, kas man pašai bija liels pārsteigums. Čezānā bijusi piektā vieta, toreiz pavisam maz pietrūka līdz trijniekam. Tāds ir kamaniņu sports. Varēju būt trešā, varēju būt desmitā.

-Kāds mikroklimats komandā bija pēdējos gados? Ja atceramies, tad savulaik neiztika bez skandāliem...
-Tie skandāli, manuprāt, bija tad, kad es vēl biju juniore. Nelieli strīdi jau ir visās komandās. Ja tu dzīvo kopā 24 stundas dienā vairākus mēnešus pēc kārtas, tad tā mēdz būt. Mikroklimats nav tik slikts. Ir, protams, daži puiši, kam ļoti gribas pierādīt, ka viņi ir labākie un viņi gatavi cīnīties par medaļām, bet tas ir ļoti labi – viņi uz to koncentrējas. Lai gan dažreiz no malas izskatās smieklīgi.

-Runa ir par jaunajiem puišiem?
-Nē, ne jaunie, pieredzējušākie (smejas).

-Mārtiņš Rubenis?
-Arī (smaida). Nē, nevar teikt, ka ir kādi konkrēti [sportisti], principā visiem ir ambīcijas un dažreiz uzvirmo kaut kādi asumi, bet pēc brīža visi par to pasmejas un aizmirst.

-Runājot par konfliktiem, tad pirms dažiem gadiem tāds bija treneru Pētera Cīmaņa un Veras Zozuļas starpā...
-Jā, laikam, bet tā bija viņu personiskā darīšana, es to neizjutu. Tur laikam vairāk cieta Anna [Orlova], kura sūdzējās, ka viņai kaut kas netiek vai ir par maz. Mani tas neskāra.

-Šogad diezgan negaidīti bija tas, ka daži jaunie nolēma pārstāvēt Kazahstānu. Vai tu zini iemeslus, kāpēc tā notika?
-Kazahstāna nolēma veidot komandu, bet pašiem viņiem bija tikai viens sportists. Vera Zozuļa tobrīd trenēja kādu krievu klubu, bet kazahi vispirms aicināja krievus, kas netiek izlasē. Verai piedāvāja trenēt arī kazahus, turklāt bija kontakts ar šiem mūsu sportistiem, kas nav tikuši Latvijas izlasē. Tā arī viņa viņus tur iebīdīja. Vismaz tā ir informācija, ko zinu...

-Tev taču arī karjeras laikā ir bijuši piedāvājumi?
-Tos es vairāk uztveru kā jomu un nekad neesmu nopietni domājusi pārstāvēt citu valsti. Man bijis piedāvājums no vienas valsts, taču neatklāšu kuras (smejas).

-Čezānā savulaik piedzīvoji šaušalīgu kritienu, bet pēc gada startēji tur olimpiskajās spēlēs. Cik psiholoģiski sarežģīti bija saņemties un pārvarēt bailes?
-Tas bija smagākais kritiens karjerā (nepilnu stundu Maija bija bez samaņas – aut.). Daudzi pēc tā kritiena teica, ka tā ir mana otra dzimšanas diena, ka varu būt laimīga, ka tas izvērtās tā. Tāds ir sports. Var no tā nobīties un sākt dzīvot mājās, drošībā, bet toreiz es nenobijos. Nav jau nemaz tik traki. Bijība pret trasi man bija jau pirms kritiena, bet domāju, ka būtu tāpat – trase ir ātra, nežēlīga, nepiedod kļūdas.

Jāatzīst gan, ka toreiz Čezānā bija kļūdas trases konstrukcijā – kritu ne tikai es, bet vēl vairāki sportisti – japānis, kuru ilgāku laiku uzturēja mākslīgā komā, brāļi Lingeri (Austrija), kas salauza kāju un roku, krievs nokoda mēli... Trase vienkārši nebija pareizi uztaisīta. Pēc mana kritiena apturēja treniņu nedēļu, paziņojot, ka tur nevar trenēties, kamēr nav pārbūvēts.

-Vankūveras olimpiskajās spēlēs pēc pirmā brauciena bija ceturtā, bet beigās ieņēmi devīto vietu. Kur pazuda cerības uz augstāku pozīciju?
-Droši vien otrajā braucienā. Tajā uzbraucu laikam uz kaut kāda akmeņa, jo man bija diezgan sabojātas slieces. Par to nebiju nikna, jo tāds ir sports un tā var gadīties ikvienam. Žēl, bet neko jau nevar mainīt. Mehāniķim pa nakti bija diezgan liels darbs, lai pa nakti to visu salabotu.

-Iepriekšējās nedēļas sezonas noslēguma sacensības bija pēdējās tavā sportistes karjerā...
-Nebiju domājusi, ka tur uz vietas to paziņojušu un pievērsīšu sev papildus uzmanību. Kad atbraucu mājās, tad sapratu, ka uz Pasaules kausiem vairs nebraukšu, gribēju ar godu un saviem līdzjutējiem par prieku aizvadīt pēdējo startu. Latvijas čempionāts bija patiešām fantastisks kopā ar bobslejistiem un skeletonistiem. Tādi nav bijuši pat Pasaules kausa posmi Siguldā. Paldies līdzjutējiem un atbalstītājiem par atbalstu visas karjeras garumā.

-Cik liels potenciāls ir tavai māsai Elīzai? Viņa ir talantīgāka par tevi?
-Viņai ir gan savi plusi, gan mīnusi. Viņai ir fiziskās īpašības, kuras vajadzīgas startā. Viņa ir eksplozīva, kas man nebūtu pat tad, ja būtu vesels plecs, savukārt trasē es biju labāka (smaida). Elīza tikpat eksplozīva arī dzīvē, viņai ir grūti koncentrēties, izdomāt. Viņa īsti nemāk labot kļūdas – ja sanāk brauciens, tad sanāk, ja ne, tad uz kļūdām viņa īsti nenoreaģē. Ja godīgi, tad braukšanā talantīgāka ir Ulla Zirne. Viņai ir ļoti laba trases izjūta.

-Bet Elīzai jau arī vēl ir iespējas sevi pilnveidot...
-Jā, bet tās, manuprāt, ir tādas mentālās īpašības, kas viņai drusku pietrūkst. Viņa nepaliks nosvērtāka, mierīgāka. Elīza vairāk ir emocionāla, kas viņai nāk par labu startā, bet trasē var patraucēt.

-Tu liec punktu karjerai, bet aiz tevis izskatās, ka tukša vieta dāmu kamaniņās nepaliks...
-Ļoti laba paaudžu maiņa – ir gan Elīza, gan Ulla un Saiva, gan Alise [Mickus].

-Nesen bija ziņa, ka krievi krāpušies skeletonā. Vai arī jūsu sporta veidā nav bijušas aizdomas par negodīgu konkurenci?
-Mums arī ir savas viltības, ir valsts, kas prot labāk slēpties un izdomāt knifus. Vāciešiem kamanas ir ļoti ātras un neapšaubāmi – kaut kas tur ir! Taču mums noteikumi ir savādāki nekā skeletonā un bobslejā, kur slieču gatavošanai visām valstīm ir vienots materiāls. Mums tā nav, lai gan katru gadu par to tiek runāts un mēģina ieviest, taču tā ir mazo valstu iniciatīva, lielās valstis ir kategoriski pret to. Šaubos, vai tuvākajā laikā vienots materiāls kamaniņās tiks ieviests.

-Un tomēr – ar ko skaidrojams vāciešu lielais pārsvars?
-Viņiem ir vienkārši fantastiska tehnika. Arī tad, ja viņi nenobrauc skaisti, kājas sitas pret zemi un bortiem, viņi uzrāda labāku rezultātu. Taču nevar teikt, ka viņi nemāk braukt – protams, viņi ir ļoti talantīgi, viņiem ir milzīga konkurence – arī otrās izlases dalībnieki ir tikpat spēcīgi kā vadošie. Mums nav tādas aizmugures, konkurences un tā tālāk. Mums ir viena kamaniņu trase, viņiem četras. Vācijā kamaniņu sports vairākas skolās ir pat kā priekšmets.

-Pēdējos gados vāciešu dominance mazliet mazinās – konkurenci izrāda krieviete [Tatjana Ivanova, kas uzvarēja Siguldā], kanādietes, amerikānietes...
-Kanādai treneri ir vācieši. Pirms tam ne Aleksa [Goha], ne kāda cita nebija desmitnieka braucējas. Kolīdz tika piesaistīti vācieši, parādījās arī rezultāti. Vācieši pāriet uz citām izlasēm ar savām zināšanām, kamanām, treniņu metodēm un visu pārējo. Ir arī rezultāti.

-Mēs arī vasarā treniņprocesa bijām piesaistījuši vācu speciālisti Gabrielu Kolišu.
-Kopā ar viņu aizvadījām vienu treniņnometni, kas bija patiešām smaga, jo dienā bija četri treniņi. Nometne bija ļoti pamācoša, varbūt nedaudz žēl, ka mūsu fiziskās sagatavotības treneri tajā visā tā neieklausījās.

-Kāpēc?
-Grūti pateikt. Pagājušajā gadā daudz par to diskutēju. Nevarētu teikt, ka bija konflikti, bet man bija savas domas un argumenti, kāpēc es nevēlos ar jaunajiem fiziskās sagatavotības treneriem strādāt. Neuzskatu, ka svarcēlāja un džudists, kas ne reizi dzīvē nav redzējuši kamaniņu sportu, var mūs sagatavot un pateikt, ka tieši februārī būs formas virsotne. Man viņi neradīja uzticību. Aprunājos ar federācijas prezidentu, treneri un viņi piekrita manām domām. Pēc tam visu laiku trenējos Raivja Arševska vadībā un dzirdēju gana daudz sūdzību, kas palika trenēties pie tiem treneriem.

-Kādi turpmākie plāni pēc karjeras beigām?
-Esmu nejauši iestājusies Latvijas Sporta Pedagoģijas akadēmijā. Kāpēc? Jo šķita, ka palieku stulba (smejas). Nebiju ilgi mācījusies un gribēju apgūt kaut ko jaunu. Mums, sportistiem, ir iespēja mācīties bez maksas, tāpēc būtu muļķīgi to neizmantot. Tagad būs vairāk laika tam. Šobrīd studēju pirmā līmeņa augstākā izglītība trenera specialitātē.

-Savulaik taču teici, ka tu par treneri nevēlies būt...
-Man arī tagad nav plānu būt par treneri. Man vienkārši patīk apgūt jaunas zināšanas. Tās man noderēs arī nestrādājot par treneri.

-Kamaniņu sportu esi pavisam nolikusi malā?
-To jau nemaz tā nevar izdarīt, jo man ir māsa, kas tur startē. Ja kāds prasīs padomu, nekad neatteikšu, bet par treneri strādāt –tomēr nē. Tas ir smags darbs.

-Sarunu noslēgsim uz nenopietnas nots. Basketboliste Santa Dreimane pielika punktu karjerai un drīz vien apprecējās. Vai tev nav līdzīgi plāni?
-(smejas) Kādreiz es noteikti apprecēšos, bet tuvākajā laikā droši vien, ka nē. Lai gan nevar zināt, kas sagaida.

-Cik medaļu mums būs Sočos?
-Domāju, ka trīs – mums ir ļoti spēcīgi bobslejisti, divi pasaules labākie skeletonisti. Par kamanām... gribētos, lai būtu un turpinātos tradīcija, bet grūti pateikt. Ar labiem rezultātiem iepriecina arī [ātrslidotājs Haralds] Silovs, domāju, ka arī viņš var par medaļu pacīnīties.

Maija Tīruma kamaniņu sportā pavadījusi 15 sezonas, piedalījusies trijās olimpiskajās spēlēs - savā debijas reizē 2002. gadā Soltleiksitijā Maija izcīnīja 18. vietu, pēc četriem gadiem Turīnā bija 17., bet 2010. gada Vankūveras olimpiādē tika labāko desmitniekā, ierindojoties devītajā vietā. Divreiz izcīnījusi bronzu pasaules čempionātā komandu stafetē (2008., 2009.), kā arī zeltu Eiropas čempionātā (arī komandu stafetē, 2008.). Individuāli vairākkārt tikusi labāko desmitniekā Eiropas un pasaules čempionātos.