Jānis Ķipurs: "90% bobsleja pilotu ir mierīga rakstura cilvēki"

Oskars Melbārdis četru gadu laikā no pilota iesācēja ir kļuvis par olimpisko vicečempionu, turklāt pēcolimpiskajā sezonā demonstrē lielisku stabilitāti. Jānis Ķipurs atzīst, ka viņam tas nav pārsteigums, un salīdzina Lielā Oskara pilota karjera sākumu ar Latvijas bobsleja pirmsākumiem 80-to gadu sākumā. "Mēs toreiz sākām ar fizisko un arī Oskars šajā ziņā jau no pirmās dienas bija topā. Protams, ir jābūt arī kaut kādam talantam. Biju klāt, kad viņš pirmās reizes mēģināja braukt un sapratu, ka viņš var – ir talants un sajūtas. Cik esmu sekojis līdzi, tad Oskars ir nopietni strādājis un arī Sandis Prūsis ir sasniedzis labu līmeni kā treneris."

"Viens ceļš ir aiziet līdz virsotnei, sapriecāties un pārstāt strādāt. Bet Oskars ir novērtējis savas spējas un prasmes, turklāt pēc olimpiskā sudraba viņš izjūt atbildību gan ekipāžas un līdzjutēju, gan visas Latvijas sporta sabiedrības priekšā," pārliecināts ir bijušais Šveices, ASV, Kanādas un Francijas izlašu treneris.

Vaicāts par Melbārža mieru un nosvērtību, kas vismaz ārēji izstaro no sportista, Ķipurs norāda, ka jau kopš viņa karjeras laikiem 90% pilotu bijuši mierīga rakstura. "Ir bijušas arī ekstravagantas personības, taču tie bijuši izņēmumi. Oskars mierīgs, lai gan zinu, ka pirms olimpiskajām spēlēm viņš ļoti pārdzīvoja neveiksmes. Tas ir normāli, galvenais ir tikt ar to galā. Un viņam tas ir izdevies."

"Viņš ir nobriedis kā pilots. Var redzēt, ka labs vai slikts pirmais brauciens neietekmē nākamo. Vājuma brīži gadās ikvienam, taču tiem ir jātiek pāri. Tagad jau līdzjutēji no viņa gaida tikai uzvaras, taču bobslejā nekas nav garantēts. Katros mačos un katrā sezonā sevi ir jāpierāda no jauna. Katrs jau smagi strādā un ir gatavs ieņemt tavu vietu, ja atļausies vaļības."

Olimpiskais čempions piekrīt, ka fiziski spēcīgs pilots var kļūt par tendenci bobslejā, tomēr atgādina, ka Krievijas jaunā paaudze un arī daži vācu piloti nebūt nav tie stiprākie. Elitē viņi ir, bet varot manīt, ka reizēm pietrūkst fiziskā spēka un tas ir viņu mīnuss.

Runājot par Oskaru Ķibermani, kuram pirmie sezonas starti Ziemeļamerikas posmos nebija veiksmīgi un beidzās pat ar kritienu, Ķipurs uzsver, ka viss esot kārtībā. "Sportā nav tikai viens virziens – tikai uz augšu. Bieži vien iet kā pa viļņiem, bet galvenais, lai šie viļņi ved uz augšu. Jāatrod iemesli, kļūdas. Mazais Oskars ir starp tiem pilotiem, kuriem ir laba fiziskā bāze un dotības uz braukšanu. Svarīgākais ir psiholoģiski tikt pāri neveiksmēm."

Pasaules kausa pēdējā posmā Sanktmoricā bobsleja pasauli pārsteidza Uģis Žaļims, kurš kopā ar Intaru Dambi izcīnīja sudrabu divniekos un bija gana tuvu arī medaļai četrinieku sacensībās. Ķipurs saka, ka Uģi iepazinis vienlaicīgi ar Melbārdi, kad pirmais jau pāris gadus bija startējis kā pilots. "Viņš ir īpašs gadījums. Manā trenera karjerā līdzīgs ir bijis, taču Uģis ir vēl īpašāks. Atceros, ka šveicietis Reto Geči pirmajā sezonā bija ļoti kokains, bet viņš ļoti centās un allaž uzdeva jautājumus. Viņš mocījās, nevarēja atbrīvoties un dabūt nepieciešamo vieglumu, bet, sākoties 1993./1994. gada sezonai, viņš bija gluži cits pilots – sāka braukt tik prātīgi, jutīgi vadīja kamanas un Lillehammeres olimpiādē izcīnīja sudrabu."

Bijušais bobslejists un treneris atzīst, ka arī Žaļims bijis kokains, bet braukšanas ritma izjūta viņam ir ar plašu diapazonu. "Turpmākajos gados novēroju, ka viņam trūkst jau minētā jutīguma, taču Sanktmoricā viņš mani ļoti pārsteidza. Man pēkšņi sāka ļoti patikt viņa braukšanas stils. Turklāt, pēc ilgākas pauzes atgriežoties Pasaules kausa apritē, viņš pēc pirmā brauciena bija ceturtais ar labām izredzēm pakāpties vēl augstāk. Tādēļ radās jautājums, vai viņš izturēs un spēs psiholoģiski sagatavoties otrajam braucienam. Uģim tas izdevās – otrais brauciens bija pat vēl labāks nekā pirmais. Lai Sanktmoricas trasē šādi nobrauktu, ir jābūt dotībām un varēšanai. Tāpēc es negribētu domāt, ka šis bija tikai mirkļa uzplaiksnījums, kam nebūs turpinājuma."

No latviešu konkurentiem Ķipurs izceļ abus jaunos vācu pilotus – Niko Valteru un Johannesu Lohneru, kuri esot arī fiziski spēcīgi puiši. Švaki klājas amerikāņiem, kuriem Stīvens Holkombs sāk norietēt, bet jaunie piloti pagaidām konkurētspējīgi bijuši vien mājas trasē. Tikmēr Krievijas sportistiem esot laba braukšana, taču viņi pārāk daudz zaudējot startā un fiziskajā sagatavotībā kopumā.

Vai pašam, regulāri vērojot bobsleja mačus, nerodas vēlme atkal nodoties trenera darbam? Ķipurs atbild noraidoši. "Ja kādam ļoti vajadzēs manu padomu, tad izskatīšu variantu, bet pats neraujos un nemeklēju iespējas. Jocīgi jau ir. Daudz gadu esmu pavadījis bobslejā un no malas joprojām labi redzu, ko kuram vajag. Arī Latvijas komandai. Savu padomu neliedzu, bet saprotams, ka galvenais treneris ir Prūsis – viņam jāatbild par rezultātu. Arī man nepatiktu, ja kāds mani kā galveno treneri mācītu no malas. Lai nu kā, man ar Sandi ir labas attiecības. Piezvanīju viņam arī olimpisko spēļu laikā, par ko viņš nav uz mani dusmīgs."

Šajā nedēļas nogalē Laplaņas trasē Francijā risināsies Pasaules kausa 6. posms, kas vienlaikus būs arī Eiropas čempionāts. Līdz šim par Eiropas čempioniem bobslejā ir kļuvuši ne tikai Ķipurs (1984) un Prūsis (2003), bet arī Zintis Ekmanis (1985) un Jānis Miņins (2008).