Layout: current: getMobContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getMobContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:12, Did:0, useCase: 3

Autors: Jānis Freimanis

Dreiškens: "Prieks par medaļu ir īss mirklis. Uzreiz pēc tam gribas vēl"

Dreiškens: "Prieks par medaļu ir īss mirklis. Uzreiz pēc tam gribas vēl"
Daumants Dreiškens
Foto: Vladislavs Proškins/f64

"Jāmācās 30 metros vai padsmit soļos izdarīt savu darbu tā, lai pēc finiša nekas nebūtu jānožēlo," saka Latvijas bobsleja izlases ilggadējais stūmējs Daumants Dreiškens. 31 gadu vecais sportists pagājušajā sezonā tikai vienās no 18 sacensībām nestāvēja uz goda pjedestāla, taču tas nemazina viņa apņēmību pirms jaunās sezonas. Būt starp labākajiem neapnīk.

- Kas bobslejistam jāņem līdzi, kad viņš uz vairāk nekā mēnesi dodas prom no mājām? Kurš kravā tavu koferi?
- Kravāju pats. Lai arī kādam varbūt liktos, ka koferī valda bardaks, taču tajā ir mana kārtība – organizētais haoss. Ar laiku pamatīgi esmu apaudzis ar mantām. Pat braucot uz nedēļu ilgu treniņnometni mašīnas bagāžnieks ir aizkrāmēts ar visādiem štruntiem. Šķiet, ka viss var noderēt. Dažādas sacensību un treniņu drēbes, dažādas naglenes. No ar sportu nesaistītām mantām praktiski neko līdzi neņemu. Tikai dators un žurnāli. Pārsvarā viss ir saistīts ar treniņiem – smērītes, teipi. Istabiņās droši vien skats ir diezgan garlaicīgs – drēbes un zāles. Tā kā tirgus tantēm.

- Ģimenes albumu jau līdzi neņem, tas droši vien arī ir datorā.
- Jā, mūsdienu tehnoloģijas atvieglo ikdienu. Ja arī bildes nav datorā, tad vari ieiet internetā un paskatīties savā sociālā tīkla profilā. Kad esmu prom no mājām, brīvā laika ir ļoti maz. Vienīgais, kas nāk prātā no ikdienišķām lietām, kuras pietrūkst, ir internets. Latvijā esam izlutināti ar ātru internetu, šeit ar to nav problēmu. Bet ārzemēs nākas pacīnīties ar zonas noķeršanu. Reizēm vienkārši gribas pašķirstīt kādu bilžu albumu datorā, jo īpaši, ja esi prom no mājām gandrīz divus mēnešus. Par citu acu skatieniem nav jākautrējas, tagad jau lielākajai daļai ir ģimenes un visi to saprot.

- Ar kādām domām tu gaidi jauno sezonu? Vai tevi bobslejs vēl aizrauj vai tu to uztver kā kārtējā darba cēliena sākumu?
- Vasaras darbs vienā brīdī jau kļūst par rutīnu un tad vienkārši ej, kā uz jebkuru citu darbu. Bet pāreja no vasaras darba uz ziemas darbu izsit no šīs rutīnas, jo mainās dienas režīms un treniņi, kā arī pienākumi – lielu dienas daļu aizņem darbs ar kamanām, tādēļ daudz laika nākas pavadīt garāžā.

- Cik daudz tu pats iedziļinies bobsleja kamanu uzbūvē?
- Nekādas izmaiņas regulācijās neuzņemos veikt, to dara tikai Sandis [Prūsis] kopā ar mehāniķiem. Taču darba pietiek – pēc katra treniņa jāsagatavo slidas, ar tehniku allaž kaut kas atgadās. Tas viss paņem daudz laika. Pavīlēt, paurbt, paslīpēt.

- Vai nav bijis tā, ka pēc tavas pašdarbības mehāniķis skrien klāt un strostē, ka kaut kas nav pareizi izdarīts?
- (Smejas) Bobslejs tādā ziņā ir smalks sporta veids, tomēr tehnika daudz ko pieļauj. Mēs jau neķimerējamies, lai uzlabotu rezultātu trasē. Mēs darām tikai to, lai pēc tam pašiem būtu ērtāk strādāt.

- Kā ārzemēs ir ar ēdināšanu? Vai nav tā, ka prasās sātīgākus latviešu ēdienus? Atceros, ka Sanktmoricā pusdienās bija restorānu porcijas, ar kurām raženiem sportistiem varētu būt par maz.
- Tu vienkārši trāpīji tādā vietā, kur ar ēdināšanu ir švakāk, bet parasti normālās viesnīcās ar to nav problēmu. Sliktākajā gadījumā vienmēr jau var aizskriet uz veikalu un kaut ko piepirkt klāt. Turklāt sezonas laikā arī jāseko līdzi svaram. Jau dažas nedēļas pirms sezonas sākuma ir laiks, kad nevis jābūvē klāt, bet jāmet nost. Nevar vairs ēst visu, ko vien gribās.

- Paši neesat mēģinājuši gatavot?
- Esam diezgan bieži gatavojuši paši, taču tas ir tajos gadījumos, kad nevis dzīvojam viesnīcā, bet īrējam apartamentus. Īpaši populāri tas bija Ziemeļamerikā, kur reizēm dažādās vietās kopumā nācās dzīvot pat mēnesi no vietas. Ko gatavojām? Tad varējām izpausties un atcerēties par latviešu ēdieniem. Paši ņēmām līdzi griķus, malto gaļu, karbonādes, cepām pankūkas. Neviena šefpavāra mūsu vidū nav. Kuram nu iekrīt dežūra, tas arī gatavo. Tikmēr citi mizo kartupeļus, griež salātus vai mazgā traukus. Ikviens pieliek roku. Nav tā, ka viens ir baigā saimniece, bet pārējie skatās televizoru un gaida, kad vakariņas būs gatavas.

"Spēlējot basketbolu, centos neiesaistīties asākās divcīņas, taču to ir vieglāk pateikt nekā izdarīt."

- Mēģini pastāstīt, kā tas ir – pusgadu gatavoties, lai sacensībās uzstumtu startu, noskrienot aptuveni 30 metrus. Vai nav grūti piespiest sevi strādāt to piecu sekunžu dēļ?
- Ja paskatāmies, tā ir daudzos sporta veidos, kuros nepieciešama eksplozivitāte, piemēram, šķēpa mešana vai lodes grūšana. Visu gadu esi gatavojies, trīs mēģinājumos cerētu rezultātu nesasniedz un vari braukt mājās. Arī mums ir līdzīgi. Nekādas atlaides nevaram sev dod, jo apzināmies, ka konkurenti dara to pašu un varbūt vēl vairāk. Tas, kurš starpsezonu posmā būs izdarījis vairāk, tas arī iegūs priekšrocības.

- Jā, bet tu tomēr nāc no komandas sporta veida – basketbola. Pat, ja tevi uzlaidīs laukumā tikai uz piecām minūtēm, ir tik daudz iespēju kaut ko paveikt un improvizēt. Bet bobslejā tu droši vien zini pat soļu skaitu katrā trasē un tev ir jāizdara konkrētas lietas, nekas cits.
- Jā, tā ir bobsleja specifika. Gan sākumā, gan reizēm arī tagad pēc brauciena ir sajūta: „Bļin, varēju izdarīt vēl labāk!” Jāmācas, lai tajos 30 metros vai padsmit soļos ieliktu visu un pēc finiša nebūtu škrobe par to, ka kaut kas nesanāca. Tā mēs ķeram tās simtdaļas. Basketbolā vari kļūdīties driblā un pazaudēt bumbu, bet nākamajā uzbrukumā tev atkal būs iespēja. Taču specifika ir katram sporta veidam.

- Basketbolu pilnībā tomēr neesi varējis pamest – tā laikam ir „slimība” uz mūžu?
- Gribētos uzspēlēt pat biežāk. Vasarā sanāca piedalīties „Ghetto Basket” posmā. Ko teica Prūsis? Ja godīgi, tad nevienam īsti atļauju neprasīju. Centos neiesaistīties asākās divcīņas, kur būtu iespēja gūt kādu traumu, taču to ir vieglāk pateikt nekā izdarīt. Tomēr ar gadiem saproti, ka pēc katras bumbas nelēksi, riskējot nomaukties uz asfalta. Daru to tikai savam priekam.

- Esi pieteikts arī Latvijas Basketbola līgas (LBL) 2. divīzijas komandā Gulbenes „Buki”. Cik reālas ir izredzes tevi šosezon redzēt laukumā?
- Ņemot vērā esošo situāciju ar kadriem un to, ka bija brīva vieta, bijušais komandas biedrs Artūrs Brūniņš nolēma pieteikt arī mani. Parēķinājām, ka 28. februārī man beigsies bobsleja sezona, bet martā sākas LBL-2 play-off spēles. Domāju, ka izredzes tikt izslēgšanas spēlēs „Bukiem” ir. Protams, gan Artūrs, gan es labi apzināmies, ka es jau nebūšu nekāds glābējs. Savas desmit minūtes spēlē varētu nokapāt.

- Ja reiz par basketbolu, tad nevaru nepajautāt par Kristapu Porziņģi. Vai paseko līdz viņa gaitām NBA?
- Vēl pirms NBA drafta viņš man šķita tāds Dirka Novicka tipa spēlētājs. Lieku lielas cerības uz to, ka viņam karjera NBA varētu izdoties. Viņam laikam apkārt ir īstie cilvēki – palīdz brāļi, arī komandā viņš acīmredzot ir labi uzņemts.

"Bobslejā esmu vairāk nekā desmit gadus. Kad atnācu, man bija 103 kilogrami, bet tagad ir 108."

- Ko tu viņam ieteiktu, lai ātrāk uzdzītu muskuļu masu?
- (Smejas) Palasīju viņa ēdienkarti, kas bija publicēta medijos. Es tik daudz neēdu, man drīzāk jācīnās ar svara nomešanu. Nav gan arī tā, ka man tas baigi nāktu klāt. Svārstības ir divu, trīs kilogramu robežās. Taču arī tas ir daudz, ja ņem vērā, ka mūsu kopējais svars gan divnieka, gan četrinieka ekipāžai ir bijis tuvu maksimumam. Nedomāju, ka viņam būtu problēmas „uzēst svaru”, taču jāsaglabā arī ātruma īpašības.

- Zintis Ekmanis „Overtime TV” raidījumā izteicās, ka normāli tīro muskuļa masu gada laikā ir palielināt par vienu kilogramu.
- Nezinu, man tas nekad nav bijis aktuāli. Bobslejā esmu vairāk nekā desmit gadus. Kad atnācu, man bija 103 kilogrami, bet tagad ir 108. Pēdējos piecos, sešos gados man svars vispār nav mainījies.

- Klau, ko tev vispār sākumā deva treniņi bobslejā? Vai tas bija brīvā laika pavadīšanas veids? Ne jau tu uzreiz sapņoji par olimpiādi un medaļām.
- Tieši tā. Ne jau es atnācu uz bobsleju ar domām par olimpisko medaļu. Viena lieta bija foršais kolektīvs. Visi bijām jauni un nebija neviena vecā, kas mūs varbūt trenkātu. Visi kopā gājām cauri vienādām grūtībām. Pirmajos gados bija tikai treniņi, zilumi un sasitumi.

- Vai tev pašam bija vīzija, cik ilgi tu priekš sevis to visu vēlies?
- Bija daži milimetri līdz tam, lai visam pateiktu čau jau pēc otrās sezonas, kad dauzījāmies pa Eiropas kausa posmiem. Taču tad nostūmu pāris mačos ar Jāni Miņinu un mums labi aizgāja. Kopā tā laika paliku kopā ar Miņinu, tad Edgaru Maskalānu un tagad ar Oskaru Melbārdi. Kad parādās rezultāti, tad jautājumi, par to, ko e šeit daru, uzreiz atkrīt.

- Lasīju, ka jau pirms Vankūveras olimpiādes teici – ja būs medaļa, tad beigsi karjeru. Taču sanāca tā, ka olimpiskā medaļa bija četrus gadus vēlāk, bet tu nekur prom netaisies.
- (Smejas) Medaļa tobrīd šķita kaut kas ne tik reāls, kā beigās izrādījās. Pēc izcīnītas medaļas seko atvieglojuma pilna nopūta. Taču tas ir tikai īss mirklis. Pēc tam gribas vēl. Paiet mēnesis, ažiotāža norimst, medaļu noliec plauktā un jau lūkojies pēc nākamās. Ja ir tāda sezona, kā iepriekšējā, kad visu laiku dzīvojies uz pjedestāla, tās ir sajūtas, kuras nevari atēsties. Varbūt kādam tā ir, bet ne man.

- Nekādi paipuisīši jau neesat bijuši. Vai savulaik izbaudīji smago treniņu augļus arī ārpus mačiem? Tolaik jau jūs vēl neatpazina, tomēr jebkurā pasākumā nepamanīt jūs būtu grūti.
- Uz ielas kāds varbūt atpazīst, bet nekad neesmu izjutis, ka mēs būtu populāri. Protams, miesasbūve piesaista uzmanību, jo īpaši, ja kaut kur aizejam visi kopā. Ārzemēs cilvēki tomēr ir atvērtāki un nekautrējas pavaicāt, kas mēs esam. Ja pasakām, ka esam bobslejisti, tad Eiropā šo sporta veidu pazīst. Ziemeļamerikā mazāk, tur mūs bieži vien notur par NHL hokejistiem, jo staigājam ar lielām somām.

- Gadu nastu jau jūti?
- Diemžēl jā. Nezinu, vai pie vainas vecums, bet sāk līst laukā visādas kaites. Treniņos izpildi vingrinājumus un jūti, ka kaut kas traucē tos izpildīt ar pilnu atdevi. Tagad jau divus mēnešus aktuālas ir sāpes Ahilleja cīpslā. Tā nav trauma, taču ikdienā tas rāda neērtības, kuras izjūtu katrā kustībā. Līdz šim nav bijis tā, ka kaut kas būtu jādara caur sāpēm. Darbs tiek paveikts, taču ne tādā kvalitātē, ka pašam gribētos. Līdz ar to cieš arī rezultāts. Ja ar to tikšu galā, tad varēšu trenēties ar jaunām emocijām.

"Prūsis kontroli pārņēma pamazām. Nebija tā, ka viņš atnāca, sita dūri galdā un sākās pārmaiņas."

- Uz Prūša apaļo jubileju bijāt?
- Nē, uz Ugāli nebraucām, tur jau ir sava kompānija. Mēs ar treneri nečomojamies. Oficiāla sveikšana no komandas un federācijas puses bija tepat, Mežaparkā pēc vakariņām.

- Ko uzdāvinājāt?
- Dziesmu. (Smejas) Jānis Ozols bija piestrādājis pie vārdiem, sanāca tāda improvizēta versija.

- Cik liela ir Prūša loma tajā, ka tu vēl joprojām esi bobslejā?
- Domāju, ka ļoti liela. Viņš atnāca un paņēma vadības grožus stingrāk, komanda kļuva disciplinētāka. Attieksme kļuva nopietnāka un arī rezultāti gāja uz augšu. Tas piesaistīja sporta veidam. Tas ir trenera nopelns – savaldīt un ievirzīt pareizajās sliedēs.

- Ar kādām metodēm viņam tas izdevās?
- Es pat nezinu, ar ko viņam izdevās iekarot puišu cieņu. Tā vienkārši notika. Gadu gaitā jau ir pierādījies, ka vairums viņa lēmumu ir bijuši pareizi un komandas interesēs. Sākumā gan viņš visu tikai vēroja, lai gan, iespējams, jau tad viņam daudzas lietas nepatika. Kontroli viņš pārņēma pamazām. Nebija tā, ka viņš atnāca, sita dūri galdā un sākās pārmaiņas.

- Kas tev nepatika no tā, kas agrāk notika komandā?
- Nebija galvenais cilvēks komandā, kurš visu pārredz. Negribētu teikt, ka tagad mums ir armijas disciplīna, taču agrāk atmosfēra bija brīvāka. Viņš iemācīja profesionāli attiekties pret to, ko mēs darām.

- Ko tad jūs agrāk darījāt – negājāt uz treniņiem vai gājāt uz tiem paģiraini?
- Arī. Jaunībā organisms vēl pieļauj, ka mēģini apvienot izklaidi un treniņus. Bet tas jau nenotiek tikai bobslejā. Attiecīgā vecumā ar šādām lietām sastopas visu sporta veidu pārstāvji.

- Vai tu spēja sevi iedomāties 50 gadu vecumā, joprojām esot bobslejā?
- Droši vien, ka nē. Lai gan, kas to lai zina. Bet šobrīd man to ir grūti iedomāties.

- Tu esi sēdējis dažāda ātruma un kvalitātes kamanās. Tavuprāt, kāds ir cilvēcisko spēju un tehniskas nozīmes sadalījums bobslejā? Vai tas ir mainījies?
- Cilvēcisko spēju nozīme noteikti ir lielāka par pusi. Procentuālo sadalījumu gan ir grūti noteikt. Protams, gadās visādi izņēmumi. Atceros, ka bija austriešiem bija tāds Volfgangs Štampfers. Starts viņam bija tāds, kāds nu bija, bet paskaties ātrumu trasē – tas arvien pieaug un pieaug. Taču tas nenozīmē, ka ar to bobu un labāku startu noteikti brauksi ātrāk par visiem.

"Sadzīves konfliktus risināt ar nažiem un dakšiņām – tas nav manā dabā."

- Kā tu uztver to, ka tevi dēvē par vienu no stiprākajiem atlētiem un bieži vien prasa, cik vari uzspiest uz krūtīm vai ar cik smagu stieni vari pietupties?
- Es tam pieeju ar humoru. Kā – vai tad tu to vēl nezini? (Smejas)Uztveru to normāli. Iespējams, ka cilvēkiem ir izveidojies priekšstats, ka Dreiškens spiež 195 kilogramus un ir baigais spēkavīrs. Bet mums komandā ir daudzi, kuri atsevišķos vingrinājumos ir stiprāki par mani. Dziļais pietupiens man nav slikts, bet rekordists šajā ziņā ar 260 kilogramiem ir Uģis Žaļims. Sprintā visātrākie ir četrinieka aizmugurējie stūmēji – Vairis Leiboms un Jānis Strenga. Lidojošos 30 metrus sprintā viņi veic ātrāk par 2,90 sekundēm, kas nedarītu kaunu pat sprinteriem. Tā kā Dreiškens ar savu spiešanu guļus vienkārši ir iegājis folklorā, bet mums komandā ir daudz spēcīgu džeku.

- Kāpēc Daumants?
- Tādu vārdu izvēlējās mana krustmāte, tēva māsa.

- Nolēmu iepazīties ar tava vārda skaidrojumu. Domāju, ka kārtējās muļķības, bet izklausās diezgan precīzi. „Rūpīgi uzklausa visu, kas viņam varētu lieti noderēt. Vīrišķīgs un solīds. Prot izvairīties no konfliktiem un sabiedrībā ir ļoti gaidīts. Labprāt mīl sievietēs redzēt maigumu un naivitāti. Nekad nav lielīgs un uzbāzīgs.” Ko teiksi?
- Vienvārdsakot – precīzi. (Smejas)

- No konfliktiem arī māki izvairīties?
- Cenšos. Man nepatīk pacelt balsi. Mācos arī no citu kļūdām. Iesaistoties konfliktā, pat, ja taisnība būs tavā pusē un kāds cietīs, tas tev neliks justies labi. Vienīgais izņēmums varētu būt – aizstāvēt bērnus un sievietes. Taču sadzīves konfliktus risināt ar nažiem un dakšiņām – tas nav manā dabā.

- Kā ar izglītību?
- Esmu nomācījies vienu kursu RTU ekonomistos, bet pēc tam vienu kursu LSPA. Taču finišējis neesmu. Noteikti kaut ko gribētu pabeigt, bet sportista karjeras laikā to ir grūti izdarīt. LSPA varēju mācīties budžetā, taču pēc pirmā kursa sapratu, ka tas mani neinteresē. Tad jau labāk maksāju no savas kabatas, bet mācos to, kas man patīk.

- Kas tevi aizrauj ārpus sporta? Kam velti savu brīvo laiku?
- Pagaidām ārpus sporta laiku veltīju dažādiem lauku darbiem. Gulbenes pusē man ir lauku māja. Tā man ir atpūtas vieta, kur papļaut zāli, ieiet pirtiņā, veikt kādus celtniecības darbus. Vasarās starp treniņnometnēm lielāko daļu laika pavadu tur. Platība ir gana liela. Kā jau tajā teicienā – ka laukos darbus vari nedaudz apstādināt un atpūsties, bet pabeigt nekad nevari. Man tas patīk.

- Par sportiskajiem mērķiem laikam nav lielas jēgas jautāt, jo atbilde būs skaidra, bet ko tu līdz 40 vai 50 gadu vecumam vēlētos paveikt ārpus sporta?
- Domāju, ka liels enerģijas daudzums aizies bērnu audzināšanai. Tagad viņiem jau pienāk vecums, kad jāsāk aktīvi darboties pulciņos. Tas laikam arī ir mērķis – ievirzīt bērnus tajās jomās, kas viņiem pašiem patīk, un palīdzēt piepildīt savus dzīves aicinājumus. Tas ir laikietilpīgs process, jo īpaši, ja tev ir divi bērni un katrs var izdomāt iet uz savu pusi.

- Esi stingrais tētis vai tas, pie kura var aizskriet, ja mamma ir sabārusi?
- Man jau liekas, ka esmu stingrs, bet sieva varbūt teiktu citādi. Varu arī piedraudēt ar žagariem.

- Un, kāds ir tavs īstermiņa mērķis – ko lai tev novēl šai sezonai?
- Šodien tā man noteikti ir veselība. Komandai droši vien būtu jānovēl atkārtot pagājušās sezonas sasniegumus, kas būs ļoti, ļoti grūti izdarāms. Pie uzvarām esam pieraduši gan mēs, gan skatītāji, taču ceru, ka nebūs tā – hmm, sestā vieta pēc pirmā brauciena, pārslēdzam kanālu, jo nav vērts skatīties tālāk. Droši vien kādā brīdī dabūsim arī pa sprandu, taču tas piederas pie lietas un palīdz vēlāk vairāk izbaudīt uzvaras prieku.


, 2015-11-26 09:41, pirms 8 gadiem
Prieks par tādiem sportistiem!
, 2015-11-26 09:53, pirms 8 gadiem
Kā tur igauņiem ar bobsleju iet, piedalīsies kādā posmā šogad?
, 2015-11-26 10:52, pirms 8 gadiem
sc.com rakstīja: - Uz Prūša apaļo jubileju bijāt?
- Nē, uz Ugāli nebraucām, tur jau ir sava kompānija. Mēs ar treneri nečomojamies.
Un Tripāns!!!
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja
, 2015-11-26 11:02, pirms 8 gadiem
Trimpāns gan bija klāt, varēja vēl tiešraidi uztaisīt, kā džeki iet pirtī.

Paldies par interviju. Tiesa, kārtīgs standarta variants
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja
, 2015-11-26 14:11, pirms 8 gadiem
Tas ir vecis! Respektēju šo veci un pārējos izlases čaļus..
, 2015-11-26 21:39, pirms 8 gadiem
cultivate rakstīja: melis par to īso mirkli! Visi redzēja kā Daumants raudāja mašīnā! Nestāsti pasakas, Daumant! Latvija ar Tevi
Palasi visu to atbildi, nevis izrauj īsu konspektu....
, 2015-11-27 00:12, pirms 8 gadiem
principā 3 dienā pēc uzvaras jau ir izsalkums'miesa vēl 2-3 nedēļas atpūšas, bet gars jau ceļas
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja
, 2015-11-27 20:05, pirms 8 gadiem
Onslovs rakstīja: Un Tripāns!!!
jā!
Tripāns tur bija lielākasi Prūša čoms!
Emīla Cipuļa četrinieks. Foto: imago/Hartenfelser/Scanpix
16

Nokritušo Cipuli izglābj brauciena anulēšana – PK kopvērtējumā nosargāts sudrabs

Pasaules kausa sezonas pēdējo posmu bobslejā šovakar uzņēma Leikplesidas trase ASV. Sabojāta ledus dēļ netika pabeigts otrais brauciens, kurā krita sezonas vicelīderis Emīls Cipulis un viņa stūmēji Dāvis Spriņģis, Matīss Miknis un Krists Lindenblats, un tas Latvijas četrinieku izglāba no noslīdēšanas uz trešo vietu kopvērtējumā. Jēkabs Kalenda ar stūmējiem Lauri Kaufmani, Dāvi Kaufmani un Mairi Kļavu ieņēma 13. vietu un kļuva par junioru kopvērtējuma čempioniem.
Emīls Cipulis un Matīss Miknis. Foto: Viesturs Lācis
12

Cipulis astotais, divnieku pēdējā posmā viss pjedestāls vāciešiem

Šovakar Leikpleisidas trasē Amerikas Savienotajās Valstīs aizvadīts Pasaules kausa bobslejā sezonas pēdējais posms divnieku ekipāžām. Emīls Cipulis ierindojās astotajā vietā, bet trešo reizi sezonā visu goda pjedestālu aizņēma Vācijas bobslejisti.
Emīla Cipuļa četrinieks. Foto: Reuters/Scanpix
27

Cipuļa četriniekam ceturtā vieta PČ, Vācijā visas medaļas vāciešiem

Vinterbergas trasē Vācijā noslēdzies pasaules čempionāts bobslejā. Četrinieku sacensībās ceturto vietu ieguva Latvijas pilots Emīls Cipulis ar stūmējiem Dāvi Spriņģi, Matīsu Mikni un Kristu Lindenblatu, bet nu jau kārtējo titulu izcīnīja vācu pilots Frančesko Frīdrihs.