"Mans boba pilota stāžs pagaidām vēl ir skaitāms mēnešos. Vēl īsti nav pagājis gads, kopš esmu jau pastāvīgi pie boba stūres svirām. Patiesībā pirms Vankūveras Olimpiskajām spēlēm es vienu brīdi ļoti nopietni apsvēru – varbūt mest malā šo bobsleja lietu un pievērsties kam citam dzīvē," atklāts bija bobsleja juniors. "Tajā brīdī pārdomāju, vai vispār neiet projām no profesionālā sporta, jo iekšēji bija sajūtas, ka viss iespējamais ir sasniegts un nekāda tālāka izaugsme man kā profesionālam sportistam nav saredzama... Tomēr intereses pēc izdomāju, ka jāpamēģina stūrēt bobu. Treneri neiebilda manai vēlmei, un es sēdos pie boba stūres svirām. Manus pirmos braucienus ievēroja Latvijas Bobsleja federācijas viceprezidents Zintis Ekmanis, kurš manī saredzēja perspektīvu, un uz nākamajiem treniņiem viņš pieaicināja manus braucienus pavērot Jāni Ķipuru un Māri Poikānu. Sākām mēģināt un rezultātā viss izvērtās daudz nopietnāk, nekā biju domājis."

"Esmu jau vēl tikai iesācējs pilota lomā. Taču ir skaidrs, ka nu esmu bobslejā uz ilgāku palikšanu. Teikšu godīgi – labi, ka pamēģināju pilotēt bobu, jo līdz ar to radās jaunas emocijas, jauni mērķi," drošs par nākotni bobslejā bija Melbārdis.

"Bobslejs ir mans darbs. Un profesionālam sportistam lielāko dienas daļu aizņem treniņi. Ir dienas, kad treniņš notiek vienu reizi, bet citreiz – divas reizes dienā. Tad vēl treniņnometnes divu nedēļu garumā. Un protams – ziemas sezonā, kad notiek sacensības dažādās pasaules valstīs, ir visgrūtāk – faktiski visu ziemu esam prom no mājām," part savu ikdienu stāstīja sportists. "Nenoliegšu – ir brīži, kad ļoti gribas mājās, pie savējiem. Ja sacensībās veicas un ir pozitīvas emocijas, tad viss ir kārtībā un ilgo prombūtni no mājām var paciest. Bet, kad neveicas, tad uznāk drūmākas domas un ļoti gribas mājās..."

"Ir patīkami saņemt apsveikumus un laba vēlējumus, kad izdodas, un atbalstu tad, kad nav sanācis tik labi, kā cerēts. Un pastāvīgie un uzticamie atbalstītāji ir tie vislabākie. Kā piemēru minēšu to vīru, kurš ir mūsu pastāvīgais atbalstītājs jau gadiem – un tieši Vinterbergā. Viņš patiešām katru gadu brauc uz šīm sacīkstēm un ar Latvijas karogu rokās jūt līdzi mūsu panākumiem un neveiksmēm," Melbārdis atzina, ka pēkšņā popularitāte sportistam nav sirdij tīkama un pēc tādas Oskars nekad neesot tiecies.

Tāpat savs sakāmais Melbārdim bija par komentāriem internetā: "Diemžēl vai par laimi – es tos nelasu! Visi tuvākie – radi, draugi, paziņas un īstenie atbalstītāji labi saprot, ka ir gan panākumi, gan neveiksmes. Un viņi nekritizē tevi tad, kad gadījusies pilnīga neveiksme. Taču diemžēl ir arī gudrinieki, kuri zina pat vairāk par bobsleja dieviem, taču realitātē vispār nenojauš, ko nozīmē iestumt un nobraukt ar bobu! Varbūt daudzi ironizē par lielu puiku braukšanu ar ragaviņām, tomēr es teikšu tā – man tas patīk un padodas. Un vienlaikus – tas ir nopietns darbs un atbildība. Bet kritiķiem es ieteiktu pašiem pamēģināt."

"Kad tu izej uz starta, tu īpaši nedomā par to, ka vajadzētu uzstādīt kaut kādus rekordus, Galvenā doma ir pēc iespējas labāk un ātrāk nobraukt, sasniegt labu rezultātu. Manuprāt, šie rezultāti ir daudzo gadu visas komandas nopietna un neatlaidīga darba rezultāts," Melbārdis komentēja faktu, ka pēdējo posmu laikā kopumā sportista pilotētās ekipāžas sasniegušas piecus starta rekordus.

Izmantotie resursi:
bobslejs.lv