Layout: current: getMobContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getMobContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:11, Did:0, useCase: 3

Autors: Miķelis Osis

Raivis Zīmelis: “Biju izlēmis jau iepriekš, ka aiziešu no biatlona”

Raivis Zīmelis ir 30 gadus vecs bijušais Latvijas izlases biatlonists. Pēc pagājušās sezonas viņš nolēma no biatlona aiziet. Intervijā portālam eSports.lv Raivis stāsta par karjerā pavadīto laiku un nodarbēm, kas viņu saista tagad.

Pēc pagājušās sezonas nolēmi aiziet no biatlona, būdams 29 gadus vecs. Kādi bija galvenie aiziešanas iemesli?
Jau pirms pagājušās sezonas biju nolēmis, ka tā būs pēdējā neatkarīgi no sasniegumiem. Vienvārdsakot, biju jau iepriekš izlēmis. Jā, lielajā sportā 29 gadi nav tas vecums, kad jāskrien prom, bet man bija dažādi iemesli, vairāk personiski, kuru dēļ palikt nevēlējos. Pēdējās sezonas nebija tās spīdošākās, maigi izsakoties. Arī tas bija viens no iemesliem. Protams, no malas bija daži, kas teica, lai palieku un pagaidu – ja nu kas gadās, un pēc gada varbūt viss būs daudz labāk utt. Atturētāji bija, bet galavārds piederēja man pašam.

Vai apzināti aizgāji pēc olimpiādes?
Nē, es gan gribēju kādās sacensībās piedalīties pēc olimpiādes, bet tajā mirklī bija problēmas ar naudu. Līdz tam mani bieži atbalstīja un ļoti palīdzēja firma ''ZZK'' un direktors Normunds Zviedris, kuram arī esmu ļoti pateicīgs. Negribēju gluži ar Turīnu beigt karjeru. Taču devu priekšroku jaunajiem un izveidojās situācija, ka aizgāju uzreiz pēc olimpiādes, lai arī iepriekš nebija tāda nodoma.
Tas bija smags solis. Dzīve uzreiz pagriežas par 180 grādiem – esi cits cilvēks citā vidē, un viss ir savādāks. 20 gadus biju veltījis sportam, pēkšņi viss ir krietni citādi. To noteikti vairāk izjutīšu, kad būs ziema. Ārā būs sniegs un skatīšos biatlonu pa TV domādams, kāpēc neesmu ārzemēs, bet Latvijā.

Kāpēc nekur īpaši neafišēji savu aiziešanu?
[Smejas] Es nekad neesmu īpaši kontaktējies ar žurnālistiem. Nesacīju, ka aizeju, lai būtu avīzē kāds raksts. Tas mani galīgi neinteresē. Nebiju jau arī kāda zvaigzne, lai par mani visi interesētos, kad beidzu sportista gaitas. Kad sāksies jaunā sezona, cilvēkiem būs skaidrs, kurš tur ir un kura nav.

Jēkabs Nākums teica – pēdējos gados sapratis, ka, pat simtprocentīgi izliekoties, neko prātīgu paveikt vairs nevarēs. Vai Tev bija tāda pati sajūta?
Man gan vairāk pagājušajā sezonā traucēja tehniskās problēmas. Pirms olimpiādes pārgāju uz jaunām slēpēm. Iepriekšējos gadus braucu ar “Fisher”, bet tās negāja tik labi, kā biju cerējis. Sāku slēpot ar “Salomon” slēpēm, kas pirmo gadu bija ielauzušās elitē. Labākās slēpes faktiski dabūju tikai olimpiādes pēdējā sacensību dienā. Uz Turīnu tikt jau bija problēmas, kas radās slēpju dēļ. Nebija ātrs solis, kas saistās kopā ar šaušanu utt. Rezultāts bija redzams...

Laikam šaušana nebūt nebija tava stiprā puse...
Jā, šaušana mani ir mocījusi jau no laika gala. It sevišķi stāvus, kas ir bijis mans klupšanas akmens jau nez cik ilgi. Dažādos veidos cīnījos. Domāju, ka viss sākās junioru vecumā, kad man netika nostādīta pareiza stāja, un tas visu laiku nāca līdzi. Gan vairāk, gan mazāk, bet problēmas, šaujot stāvus, bija vienmēr. Treniņos šāvu labi arī pie lielas intensitātes, taču sacensībās nāk klāt arī psiholoģisks faktors. Pēdējos gados nomainīju laidni. Sezona pirms olimpiādes man neizdevās, un kaut kas bija jāmaina. Tas gan nebija prāta darbs – pirms Turīnas mainīt slēpes un laidni, taču kaut kāds risinājums bija jārod. Šoreiz tas ne pārāk atmaksājās. Esmu dzirdējis, ka “Salomon” slēpes ir ļoti progresējušas, un varbūt šogad tās lietas aizietu, bet es vairs tur nebūšu. Kurš nošaus divus zaķus ar vienu šāvienu, tam veiksies.
Protams, pēc veiksmīgiem posmiem man pārliecība radās. Taču, līdzko veiksmīgo startu bija mazāk, arī pārliecība sāka zust.

Pastāv taču iespēja pāriet uz distanču slēpošanu, jo Tavs slēpojums bija gana ātrs Latvijas un arī Eiropas mērogiem.
Jā. Redz, kas ir ar slēpošanu – mēs biatlonā slēpojam slīdsolī, bet distanču slēpošanā, kā zināms, ir divi veidi – jau pieminētais slīdsolis un klasiskais stils. Ja vienā no tiem tu startē visai slikti, tad automātiski vairākās disciplīnās, kā iedzīšanā, nebūs lielas izredzes kaut ko izcīnīt. Vēl jau ir tāda problēma, ka mums Latvijā slēpošana nav pārāk lielā cieņā – ne ir kāda sistēma izstrādāta, ne pati federācija varētu apmaksāt visus ceļojumus un ekipējumu utt. Jā, es varētu slēpot Latvijas līmenī un varbūt arī pasaules ranga sacīkstēs, taču tikai slīdsolī. Bet nezinu, vai ar to es kādam kaut ko pierādītu. Klasiskajā solī neesmu braucis. Protams, kaut kā jau varētu paslēpot un, ja būtu spiests trenēties klasiskajā slēpošanā, tad pamazām progresētu. Tomēr nedodu ne pieci, ka klasiskajā slēpošanā es sasniegtu tādu līmeni, kādā slēpoju slīdsolī. Grūti to prognozēt. Var jau būt, ka kaut ko es panāktu, bet būtu vajadzīgs ilgs laiks, lai pielāgotos abiem stiliem, kā arī pašam sporta veidam – ar sezonu būtu par maz. Tagad vairs neesmu tik jauns, lai veltītu vēl pāris gadus vienīgi klasiskā stila uzlabošanai. Vienkārši slēpot es turpināšu noteikti, tikai ne vairs profesionāli.

Vai pilnībā esi beidzis savu sportista karjeru?
Grūti pateikt, kā izvērtīsies sezona, jo ir domas braukt uz kādu laiku uz ārzemēm pastrādāt. Tādā gadījumā nemaz nebūšu Latvijā. Bet, ja palikšu, tad noteikti piedalīšos vietējā mēroga mačos.

Ko dari tagad, kad esi beidzis aktīvā sportista karjeru?
Šobrīd strādāju policijā un trenējos, cik iespējams. Esmu vairāk pievērsies “Mountain Bike” [Kalnu riteņbraukšana – aut.], kas ir bijis mans hobijs jau vairākus gadus. Vienkārši agrāk, kad trenējos biatlonā, man tam neatlika tik daudz laika. Tas man ļoti iet pie sirds. Šovasar esmu to darījis aktīvi un domāju, ka turpināšu. Piedalīšos arī visādās sacensībās.

Vai ir doma kādreiz atgriezties biatlonā kā oficiālai amatpersonai?
Grūti teikt. Protams, neizslēdzu tādu iespēju. Var taču strādāt biatlona tuvumā kā treneris, smērētājs vai veikt organizatorisko darbu federācijā kā tagad Jēkabs. Tātad, trīs veidi, kā izpausties. Bet nezinu, vai no tiem kaut ko gribētu darīt.

Un kā sportists Tu pilnībā izslēdz iespēju atgriezties biatlonā?
Vēl nezinu, kā viss izvērtīsies, kāda būs situācija pēc gada. Simtprocentīgi nevaru pateikt nē, nekādā gadījumā. Visticamāk, ka neatgriezīšos. Ja reiz esmu aizgājis, tad domāju, ka tā arī paliks. Pilnīgi iespējams, ka kalnu riteņbraukšanā profesionāli sportošu, bet biatlonā... drīzāk nē. Nedomāju, ka biatlonā kāds mani aicinās atpakaļ, jo tur ir daudz cilvēku, kas ar to grib nodarboties. Lai viņi trenējas un pierāda sevi, es tur nevēlos maisīties.

Labāko karjeras rezultātu sasniedzi sprinta sacensībās Ziemeļamerikā, kad par spīti vienai kļūdai šautuvē Tev izdevās iekļūt desmitniekā. Kas toreiz ļāva sasniegt tik labu rezultātu?
Jā, biju devītais un vienreiz biju arī septītais. Tā bija sezona pirms Soltleiksitijas olimpiādes, kura man izvērtās tik ļoti bēdīga ar visai smagām sekām [apendicīta dēļ olimpiādes laikā nācās izciest operāciju, kuras dēļ Raivis neizgāja uz starta Soltleiksitijā – aut.]. Veselības problēmu dēļ pēc Soltleiksitijas olimpiādes vairs nejutu, ka esmu tik spēcīgs, kāds biju līdz tam laikam. Pirmsolimpiādes sezonā biju uzķēris pareizo ritmu, taču pēc pārciestajām smagajām operācijām, kad gāza iekšā visādas antibiotikas utt., tas bija ārprāts, kas tur notika. Protams, līdz ar to visu zaudēju veselības resursus.

Vai vari savu karjeru izlasē sadalīt kādos posmos?
Jā, protams. Kad tikko biju ienācis izlasē, man bija ap 20 gadiem – varētu teikt, biju “zaļš gurķis”. Kamēr visu apostīju, pagāja vismaz trīs gadi. Bet, esot apritē, sapratu, kā viss darbojas. Tā pats kļuvu nobriedušāks un spēcīgāks, tad jau varēja cīnīties par rezultātiem – tas bija no kādiem 23 līdz 28 gadiem. Pēdējais posms ir, kad pieredze jau iekrāta. Tad jārāda stabili un augsti rezultāti – jāstartē, kā to tagad dara Ilmārs [Bricis – aut.]. Es uzskatu, ka man iztrūka tās trešās fāzes. Pēdējā fāze var būt, sākot no trīsdesmit gadiem vai nedaudz agrāk. Pieredzējis vīrs – veterāns jau lasa visu biatlona ābeci un zina, kas un kā jādara. Ar Ilmāru arī neviens nestrādāja vairāk – federācijā valdīja demokrātija [smejas]. Protams, ja tu sevi pierādi, ir vairākas priekšrocības.

Citiem Latvijas ilggadējiem biatlonistiem sezonas laikā parasti ir acīmredzami formas kāpumi un kritumi, kamēr Tavi rezultāti bija šķietami stabilāki. Kā to izskaidrot?
Man personīgi parasti labāk gāja ziemas otrajā pusē – februāris un marts bija mani mēneši. Pa retam labi nostartēju sezonas pirmajā pusē, bet pašam vieglāk “skrējās” uz pavasara pusi. To tā nevar izskaidrot – katram tas ir individuāli. Citi bez lielām “bedrēm” augstā līmenī startē visu sezonu, kaut gan tādu ir ļoti maz – tad medicīnai jābūt augstā līmenī.

Kāda bija komandas biedru attieksme pret Tavām neveiksmēm?
Protams, neviens nebāzās virsū un nemierināja, jo katram pašam jātiek galā ar savām problēmām. Neviens cits tās neatrisinās. Katram var gadīties kļūdas. Stafetēs man parasti negāja tik labi – līdz olimpiādei bija normāli, bet tad vairs nebija mērķa – bijām priekšpēdējā vietā un es nodevu savu stafeti vēl sliktāk – nebija par ko cīnīties, jo visi bija tik tālu priekšā. Nebija motivācijas – kopā ar tevi viens sportists guļ šautuvē, par vienu vietu vari pacelties. Nebija tā kā citreiz, kad iebrauc šautuvē kopā ar vēl septiņiem cilvēkiem – tad viss vēl priekšā. Taču olimpiādē vilciens jau bija aizgājis.

Kāds ir Tavs viedoklis saistībā ar tavu, Oļega Maļuhina un Turīnas olimpisko spēļu gadījumu? Abi ar Oļegu cīnījāties par ceļazīmi un bijāt neapskaužamā situācijā.
Nezinu, varbūt Oļegs īsti nesaprata tos noteikumus, bet sanāca situācija, ka viss bija uz bumbām – vai nu, vai nu... Man žēl vienā ziņā Oļegu – viņš jebkādiem līdzekļiem gribēja tikt uz Turīnu kā biatlonists. Grūti pateikt, cik nobriedis viņš bija cīnīties par medaļām vai desmitnieku, kā pats pirms olimpiādes teica. Varbūt pie lielas veiksmes un apstākļu sakritības 20 km varētu brīnumi notikt un, šaujot bez kļūdām, būtu iespēja. Arī šajā olimpiādē visai vāji sportisti pa reizei tika desmitniekā. Tāpēc nevar izslēgt, ka viņu vietā būtu Oļegs.
Mums domstarpību nebija, nav tā, ka pēc tādām lietām mēs vairs nesveicināmies utt. Es pilnīgi saprotu Oļegu, kādā situācijā viņš atradās. Tā laikam bija Latvijas olimpiāde, bija izšķirošās divas disciplīnas. Pirmajā viņš uzvarēja, bet otrajā nostartēja sev neraksturīgi vāji, kad atkal es paliku otrais aiz Ilmāra. Tas viņam arī iezāģēja.

Vienu brīdi Maļuhins paziņoja, ka tiesāsies ar federāciju par to, ka viņam tika atņemtas tiesības piedalīties olimpiādē...
Nezinu, varbūt viņam jau pašā sākumā vajadzēja izvirzīt pretenzijas, kad tie noteikumi parādījās. Ja viņš to līgumu izlasīja un ar noteikumiem iepazinās, tad nu nekā darīt...

Vai izlasē nebūtu nepieciešams specializēts šaušanas treneris? Vai nesanāca tā, ka Vitālijam Urbanovičam nebija pietiekoši daudz laika, lai strādātu individuāli pie šaušanas? Rezultāts, piemēram, ir Francijas izlase, kura šobrīd ir viena no precīzākajām, kopš piesaistīja šaušanas speciālistu.
Jā, es neizslēdzu tādu iespēju. Vadošajās komandās vairāki labi slēpotāji tiek piesaistīti biatlonam, kur ar viņiem strādā labi speciālisti šaušanā. Un, ja pareizi to lietu iemāca, tad kāpēc gan lai nebūtu rezultāts? Noteikti, šaušana būtu labāka, ja mums šāds treneris būtu bijis izlasē.
Trenerim laiks bija, bet vajag ļoti augstas klases speciālistu tieši šaušanā, kurš no malas redzētu kļūdas. To speciālisti ierauga un var izlabot. Protams, neviens treneris nevar ielīst iekšā galvā, kur arī slēpjas daudzas lietas.

Vitālijs Urbanovičs ir izlases treneris jau vairāk nekā 10 gadus. Tas ir labi vai slikti?
[Pauze] Varu teikt tā – ja komandai ir augšupejoši rezultāti, tad nav pamata treneri mainīt. Es nerunāju par sevi, bet vispārīgi. Taču, ja rezultāti stāv uz vietas, tad kaut kas nav labi. Protams, viss atkarīgs arī no sportista paša, arī biatlonista vecuma. Grūti pateikt, vai Latvijā vispār var atrast tik augstas klases speciālistu, kāds ir Urbanovičs. Domāju, ka tas pašlaik nemaz nav iespējams.
Urbanovičs ir pasaules klases treneris. Negribu teikt, ka viņš ir topa sešiniekā, bet ne velti Nagano olimpiādē un citās zēni skrēja, acīm mirdzot. Rezultāti bija, tāpēc nenoliedzu, ka viņš ir ļoti labs. Protams, katram trenerim vai sportistam ir savi plusi un mīnusi, taču šo tēmu nevēlos aiztikt.

Sieviešu izlase ir ļoti progresējusi...
Jā. Es gan domāju, ka progresu var saistīt vairāk vai mazāk ar vienu cilvēku – Madaru Līdumu. Protams, progresējušas arī citas, taču Madarai rezultāti uzlabojās visstraujāk. Tur arī funkcionē viss treniņdarbs un arī medicīniskās iespējas ir labas. Rezultātiem bija jābūt – nekur tie nevarēja palikt.

Kuri, Tavuprāt, ir talantīgākie jauni biatlonisti Latvijā? Kā vērtē jauno komandas dalībnieku – Bērziņa, Piksona, Lībieša, Dumbra u.c. izredzes iekļūt pasaules elitē?
Grūti pateikt – ir jābūt lielam talantam un darbaspējām. Kaut kāds talants ir katram, citādi Latvijas izlasē netikt. Protams, var runāt, cik lielā mērā tas izpaužas. Tādu kā Bjorndālens Latvijā mums pašlaik nav, kaut gan neizslēdzu iespēju, ka tāds varētu piedzimt. Mūsu jaunajiem viss vēl priekšā, tāpēc, ka pirmais posms ir pagājis – gaisu viņi ir apostījuši un tagad jāsāk rādīt rezultāti. Es domāju, ka trīsdesmitnieks būtu ļoti optimāls rezultāts – būtu apmierināti gan viņi paši, gan citi. Viegli tas nebūs. Jebkurā gadījumā sešdesmit cilvēki, kas startē iedzīšanā, visi ir augsta līmeņa. Kāds tikpat labi var iekļūt gan divdesmitniekā, gan ap piecdesmito vietu. Daudz kas atkarīgs no sportiskās veiksmes. Neizslēdzu iespēju, ka mūsu jaunie varētu būt pasaules elitē.

Vai latviešiem ir iespēja kļūt par pasaules klases biatlonistiem?
Mums kaut vai finansiāli nav tādu iespēju kā tiem pašiem norvēģiem. Labi, varam aizbraukt uz nometnēm, taču viss, kas zem tā strādā zinātniskā līmenī... Mums nav tādas aizmugures – ne medicīnas, ne tehnikas, ne slēpju sagatavošanas lauciņā. Viņi ir soli priekšā mums. Ko norvēģi smērē pašlaik, mēs smērēsim pēc gadiem diviem vai trim.

Pašam sanācis samērā maz startēt savu skatītāju priekšā, bet tomēr - cik ļoti sportistam palīdz vai traucē vētrainais skatītāju atbalsts tieši šautuvē?
Ir pāris reizes bijušas, kad PK posmos Vācijā startē viens no pēdējiem dalībniekiem, bet vāciešiem visi savējie beiguši startēt, tad skatītāji reizēm atbalsta arī citu valstu sportistus. Tas viennozīmīgi palīdz, taču, ja būtu vācietis, tad varbūt tādos gadījumos būtu lielāka atbildības sajūta un tas varētu mazliet traucēt. Latvijā man noteikti patīk startēt pie savas publikas. Man tas tikai ar plusa zīmi saistās. Katras mājas sacīkstes ir kā svētki – jūties brīvāks un var vieglāk startēt.

Vai tomēr skatītājus var dzirdēt, neskatoties uz sportista maksimālu koncentrēšanos šāvieniem?
Protams, ka var. Un uz to jābūt gatavam, ierodoties šautuvē, ka pūlis var aurot. Kaut vai tad, ja ar to pašu vācieti cīkstēsies, tad jāgatavojas, ka uz viņa šāvieniem būs ovācijas, bet tev jāšauj savā ritmā. Runāt jau var vienu, bet izdarīt dzīvē visu perfekti ir grūtāk.

Ko vari teikt par treniņapstākļiem Latvijā?
Ziemā visu laiku trenējāmies Priekuļos. Ir vēl divas bāzes – Alūksnē un Madonā. Tātad trīs vietas, kur Latvijā iespējams trenēties. Priekuļos ziemā bija sapūsts sniegs un trase bija ideāla. Reizēm jau uznāca lielie atkušņi un bija visādas problēmas, taču visumā varējām būt apmierināti. Visā Eiropā ir globālā sasilšana – ziemas ir kļuvušas īsākas. Līdz ar to sacensību organizatoriem ir dažādas problēmas.
Madonā, kur uzaugu, ir slēpošanas bāze – Smeceres sils. Par to varu teikt visu to labāko. No mazotnes tikai pa turieni trenējos. Kad tiku Latvijas izlasē, sāku braukāt apkārt un Madonā biju rets viesis. Šogad Smeceres sils ļoti attīstās, plāni ir lieli.

Cik liela atšķirība ir ar uzpūsto sniegu un sniegu, kas tikko uzkritis?
Mākslīgais, sapūstais sniegs pie jebkura mazākā atkušņa paliek tāds graudains, līdz ar to ir ļoti ātrs. Trase pēc pirmajiem dalībniekiem ir tāda kā sakulta, un tiem, kas startē trešajā vai ceturtajā grupā, ir ļoti smagas sacensības. Sākumā trase labi slīd un vēl nav izmalta. Bet, ja startē beigās, tad apzinies, ka par ļoti augstām vietām cīnīties praktiski nav iespējams.
Startējot vienam no pēdējiem uzpūstā sniegā, ļoti bīstami ir pagriezienos, kas jāizņem gluži kā slalomā. Arī man ir gadījušies smagāki kritieni.

Tavs novēlējums potenciālajiem jaunajiem biatlonistiem!
Lai apbruņojas ar pacietību, nenokar degunu! Kaut kad sitīs arī viņu stunda, tas moments ir tikai jāsagaida. Lai piepildās viņu sapņi un vēlēšanās!

Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja
, 2006-10-26 08:59, pirms 17 gadiem
Smeceres Sils - labākais
, 2006-10-26 09:13, pirms 17 gadiem
neko jau sliktu negribas teikt, bet bija jau laiks, ja šauj pa vārnām katrā sacīkstē..
, 2006-10-26 10:21, pirms 17 gadiem
ehh, izčakarēja toreiz amīšu ārsti džekam gandrīz visu karjeru... Turies, Raivi!
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja
, 2006-10-26 12:48, pirms 17 gadiem
doh
, 2006-10-26 12:55, pirms 17 gadiem
nu ar MTB viņš brauc nenormāli labi. Ja veltītu tam tik daudz laika, kā biatlonam, pat to čali vēl varētu daudz dzirdēt pasaules elitē. Bet tikai tagad niekojas ar to policistošanos un vells zina ko. Var jau saprast ņammāt jau arī gribās....
, 2006-10-26 12:56, pirms 17 gadiem
ox => ja lasīji interviju, tad redzēji, ka viņš neizslēdz pāriet uz MTB profesionālā līmenī...
, 2006-10-26 14:24, pirms 17 gadiem
Nu jā MTB viņš kapā, tā ka nemetās!
slēpošanā pa hodu ar viņš ir labākais!
, 2006-10-27 07:28, pirms 17 gadiem
Slēpošana un riteņbraukšana ir radniecīgi sporta veidi. Tapēc nav ko brīnīties!
, 2006-11-01 17:56, pirms 17 gadiem
Jaa vinjam ir kaajaas un iekshaas... Manupraat buutu jaturpina, ja ne biatlonaa, tad vismaz MTB vai sleposhanaaa...
, 2006-11-06 17:42, pirms 17 gadiem
zheel ! vareeja vel palikt...
, 2006-11-06 17:46, pirms 17 gadiem
Mūžīgi jaunais un perspektīvais bija....Bet.....

{XERO}
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja
Andrejs Rastorgujevs. Foto: Petr Slavik
15

Rastorgujevs masu startā devītais, sezonas kopvērtējumā ieņem 17. vietu

Pasaules kausa sezona biatlonā noslēgusies ar pārliecinošu Juhannesa Tinjesa Bē uzvaru sacīkstēs ar kopēju startu. Latvijas vadošais biatlonists Andrejs Rastorgujevs ar trīs kļūdām šaušanā spēja izcīnīt devīto vietu.
Līsa Vitoci apskauj Lū Žanmonno. Foto: AFP/Scanpix
6

Žanmonno izcīna pirmo uzvaru masu startā, kļūdas neliedz Vitoci triumfu kopvērtējumā

Sieviešu biatlona sezonai pasaules kausā punkts tika pielikts ar sacensībām ar kopējo startu. Gleznainajā Kenmoras trasē par uzvarētāju sezonas pēdējā startā kļuva francūziete Lū Žanmonno, kura pacēlās uz otro vietu kopvērtējumā un ieguva Mazo kristāla globusu. Savukārt sezonas kopvērtējuma uzvarētāja Līsa Vitoci masu startā ar pieciem soda apļiem bija 21. vietas ieguvēja.
Juhanness Tinjess Bē. Foto: IBU/Christian Manzoni
3

J.T. Bē pat trīs soda apļi neliek atskatīties, Rastorgujevs noslīd līdz 32. vietai

Pasaules kausa biatlonā pēdējā posmā Kanādas trasē Kenmorā par iedzīšanas uzvarētāju bez pārsteigumiem kļuva Juhanness Tinjess Bē, kura uzvarai šķēršļus nelika arī trīs pieļautās kļūdas. Ar 22. numuru no starta vārtiem izslēpojušais Andrejs Rastorgujevs ieņēma 32. vietu.