Viedoklis: Atkal tas Martins Dukurs…
Miera un saticības laikā katru gadu Latvijas sporta aprindās vēl pirms svecītēm egļu zaros iedegas diskusijas par to, kurš visvairāk pelnījis Latvijas gada labākā sportista balvu. Tiek piesaukti popularitātes reitingi, konkurence konkrētajā sporta veidā un abstraktais Latvijas vārda pasaulē nešanas jēdziens. Un, protams, kā jau gandrīz katru gadu dažiem šķiet, ka uzvarētājs balvu saņēmis nepelnīti, jo kādam citam tā piestāvētu labāk.
Ja reiz pastāv gan nominācija „Latvijas gada labākais sportists”, gan „Latvijas gada populārākais sportists”, tad netop skaidrs, kādēļ, diskutējot par labāko sportistu, piesauc atlēta popularitāti ārpus Latvijas robežām. Vai tad pasaulē populārākais Latvijas sportists automātiski kļūst par Latvijas labāko sportistu? Ja tā, tad tuvākajos gados šī balva ir jārezervē Kristapam Porziņģim un pārējiem jāpasniedz diploms par nomināciju.
Porziņģa situācija vispār šķiet smieklīga. NBA drafts, pārbaudes spēles un 30 mači NBA regulārajā čempionātā – vai tā ir mēraukla Latvijas labākā sportista noteikšanai? Esmu gandrīz pārliecināts, ka Porziņģi nesagaida Andra Biedriņa karjerai līdzīga diagramma, taču, manuprāt, būtu bezgala stulbi uz šo situāciju atskatīties pēc gadiem desmit. Raug, 20 gadus vecs čalis dažu mēnešu laikā ir izpelnījies gada labākā sportista balvu. Tas būtu slaids spļāviens visu pārējo kandidātu virzienā. Un nepieminēsim Kristapa sniegumu Spānijā – tā dēļ neviens viņu pat neizvirzītu labākā sportista balvai (arī ne labākā basketbolista balvai). Vai tad Porziņģis nav vispiemērotākā kandidatūra Latvijas gada uzlecošās zvaigznes balvai?
Kad tiek pieminēta konkurence konkrētajā sporta veidā, bakstot ar pirkstu skeletona virzienā, pārņem sajūta, ka Dukuru ģimene būtu izgudrojusi šo sporta veidu, bet pārējie tajā piedalās vien tādēļ, lai nedēļas nogalēs pēc mačiem noklausītos Latvijas himnu. Skaidrs, ka skeletons nekad nespēs konkurēt popularitātē ar basketbolu, futbolu vai hokeju. Un, atkal atslēgas vārds ir popularitāte – vai tas ir atskaites punkts, runājot par Latvijas labāko sportistu.
Domājot par Latvijas gada labākā sportista nosaukšanu, gribas veikt salīdzinājumu ar mākslas pasauli. Kurš ir Latvijas labākais mākslinieks? Aktieris Dainis Grūbe, mūziķis Dons vai dzejnieks Uldis Bērziņš? Absurdi. Varbūt labāko sportistu jāvērtē pēc vispārējās fiziskās sagatavotības? Bet varbūt vienkārši jāizlaiž sportisti ringā? Ak, nē, tur jau visiem pa gurķi sados Mairis Briedis.
Vai tad pirms četrdesmit gadiem Uļjanai Semjonovai bija milzīga konkurence zem basketbola groziem? Vai tāpēc noniecināsim viņas sasniegumus un teiksim, ka viņa vienkārši bija garāka par pretiniecēm? Katram laikam ir savi varoņi, kas, gadiem ritot, kļūst par leģendām. Vai Kristeram Serģim un Artim Rasmanim motokrosā blakusvāģiem bija milzīga konkurence? Taču šodien varam secināt, ka diviem letiņiem blaķenē izcīnīt pasaules čempionu titulu nav nemaz tik viegli. Cik latviešu vispār ir dominējuši kādā sporta veidā? Turklāt olimpiskajā sporta veidā. Vai tiešām uzvarētājs balvu ir saņēmis nepelnīti tikai tāpēc, ka nestartē „Madison Square Garden” vai Vimbldonā? Manuprāt, pelnīti.
Priecīgus un baltus (bez ironijas) Ziemassvētkus visu sporta veidu pārstāvjiem, neatkarīgi no to popularitātes un iekšējās konkurences!
Vienīgi, varēja dot arī O.Melnbārdim - arī nebūtu nošāvuši greizi!
Populārākā sportista kategorijā par 100% bija jāuzvar KP6. Tas gan ir jāatzīst visiem.
BET
Ja mēs ņemam vienu atsevišķu gadu, tad to balvu var dot Dukuram, jo viņš, ja nemaldos, ir izcīnījis uzvaras visur, kur bija jāizcīna, bet... vai šie panākumi bija tādi, lai viņam šo balvu piešķirtu piekto reizi pēdējo sešu gadu laikā?
Nezinu kā citiem, bet na kaut kā liekas, ka, lai piekto reizi tiktu pie šādas atzinības ir jāizdara kaut kas ĀRKĀRTĒJS... Dukura gadījumā tas būtu OS zelts. Šogad OS nenotika, līdz ar to zelts arī izpalika. Tāpēc, varbūt, tomēr, nevajag par katru cenu vienam sportistam katru gadu šo balvu dot?
Tā ne tikai samazinās šādas balvas vērtība, tā arī pašam sportistam vairs nav motivators un kairinātājs.
Pašlaik vīru konkurencē 11 gados ir bijuši vien 5 balvas ieguvēji, no kuriem Dukurs, Ščerbatihs un Štrombergs ir savākuši 9 balvas. Nu, lai vai kā patiktu Dukurs, nu nav viņš KATRU GADU jāatzīst kā labākais! Nav ar to Latvijas sportu tik švaki, lai tikai vienam un tam pašam atlētam dotu šo balvu (nav svarīgi vai tas Dukurs un skeletons, vai jebkurš cits sportists un sporta veids).
Vai Porziņģim vajadzēja dot? Noteikti nē. Augsts drafta numurs un spēlēšana NBA nav sportiskais sasniegums, t.i., medaļas un kausus par to ar nedod.
Kāpēc šo balvu neidot Plēsniekam vai Briedim? Lab, Briedim tur faktiski bija tāda viena nesaprotama statusa cīņa ar Čaru, taču Plēsniekam bija gana labs rezultāts PČ svarcelšanā (pa ilgiem laikiem Latvijas svarcelšanai).
Personīgi uzskatu, ka vērā būtu jāņem visi šie aspekti, gan sporta veida popularitāte, gan sportista atpazīstamība pasaulē, gan konkurence konkrētajā sporta veidā, gan izcīnītās vietas.
Neesmu pret Martinu Dukuru, izcils sportists, taču nevar noliegt, ka skeletons ir sporta veids ar kuru nopietni nodarbojas tikai trīs valstis - Latvija, Krievija un Vācija. Trīs valstis no vairāk kā 200 uz šīs apaļās (runā, ka tomēr nedaudz ovālās) pasaulītes. Tātad visā pasaulē visaugstākajā līmenī ar to ņemas apmēram 10 sportisti.
Kaut ko līdzīgu var teikt par bobsleju.
Runājot par Porziņģi, šķiet, ka VV32kg reiz izspļāva tēzi, ka vai KP jau šobrīd nav sasniedzis augstāko līmeni kādu kādam no latviešu basketbolistiem ir izdevies sasniegt?
Atmetot emocionālo pusi, paliekot tikai pie sausiem skaitļiem, šķiet, ka nav tālu no patiesības.
Tur pat mums ir motokrosa (sporta veids ar ko nodarbojas vismaz reizes desmit vairāk valstīs kā skeletonu vai bobsleju) mx2 vicečempions, boksa reitingā top6 iekļuvušais Briedis.
Tā paejot pāris gadus senā pagātnē, atceroties, kam pamatā šī balva piešķirta, nākas secināt, ka pamatā tā dota renes šļūcējiem (tātad sporta veidam, kur ir nepieciešama super augsts sportiskais līmenis lai gūtu panākumus, bet tajā pat laikā nopietni ar to nodarbojas daži cilvēki visā pasaulē), tātad priekšplānā izvirzīti sasniegumi un izcīnītās vietas.
Rodas jautājums - kapēc nekad uz šo balvu nopietni nav pretendējuši tādi sportisti kā Gulbis, Rastorgujevs, Cauņa, Vaņins, šogad Porziņģis? Viens Gulbja mačš Grand slam 1/4 fināla spēlē Latvijai nes lielāku atpazīstamību pasaules mērogā kā vesela renes šļūcēju sezona. Un vai valsts, tāpat kā sponsoru primārais mērķis finansējot sportistus nav veicināt sava vārda atpazīstamību pasaulē?
Tiešām nav nekas ne pret skeletonu, ne bobsleju, ne kamanām, bet vai šim apbalvojumam ir kāda aprēķinu formula un vai tajā nevajadzētu paaugstināt sportista atpazīstamības pasaules mērogā lomu?
Tajā pat laikā der atcerēties, ka ir arī valstis, kur par gada sportistiem tiek atzīti sportisi kurus pat 95% no vietējiem neatpazīst, piemēram ja nemaldos, tad Somijā par gada sportistu savulaik atzina orientieristu.
Vai nevajag publicēt to kungu un dāmu sarakstu?