Mana sporta līdzjutēja jaunība pagāja padomju laikos, kad Latvijas TV translēja lielāko daļu no mūsu sporta spēļu komandu spēlēm, bet, protams, ne pilnīgi visas. Kopš 1973. gada rudens biju itin cītīgs “Dinamo” hokeja, “Radiotehniķa” volejbola, VEF un TTT basketbola, “Celtnieka” handbola un “Daugavas” futbola spēļu apmeklētājiem. Dažkārt, lai tiktu uz VEF spēlēm “Daugavas” sporta namā, bija jāpastāv rindā pēc biļetēm, bet iesākumā biļetes uz “Dinamo” spēlēm pārsvarā pirku no rokas. Svētdienās, kad tirgoja atlikušās stāvvietas Sporta pilī, tās pazuda pusstundas laikā, tāpēc drošāks un racionālāks bija variants kādu stundu pirms spēles “ganīties” “Bērnu pasaules” rajonā, kur par pieckārtīgu uzcenojumu – pieciem rubļiem – kāds spekulants noteikti pārdeva “lieko” biļeti. Piecu studiju gadu laikā bija tikai viens gadījums – kāda spēle ar ACSK, kad netiku pilī uz spēles sākumu. Jo neviens biļeti nepārdeva pat par cēneri...

Vēl četras mājas spēles Rīgā, tikpat Tālajos Austrumos un pati sūdīgākā Rīgas “Dinamo” sezona būs beigusies. Ja nenotiktu izmisīgā cīņa ar Minskas “Dinamo” par pašu pēdējo vietu visā KHL, varētu jau mest arī dvieli ringā, lai puikas beidz šo izrādi, kas, kā no malas šķiet, viņiem pašiem sen noriebusies. Tur tiešām vajag “talantu”, lai pusotru (!!!) spēli jeb 45 vairākuma iespējas nomuļļātu bez vārtu guvuma.

Jau kopš 2008. gada rudens KHL runā, ka kaut kad varētu tikt publiskoti spēlētāju algu saraksti, taču šī tēma joprojām ir tabu. It kā Krievijas bandīti perfekti nezinātu, cik kurš hokejists pelna! Laiku pa laikam notiek datu noplūde, kaut normāli būtu, ja arī jebkurš hokeja fans varētu salīdzināt spēlētaja algas ar laukumā padarīto. Jo arī Latvijā cilvēki itin bieži uzstāj, ka pat "Dinamo" spēlētājiem maksā par daudz... Kaut salīdzinot ar KHL oligarhiem, tā ir gandrīz sīknauda.

Ja žurnālists sešus gadus vismaz reizi mēnesī “prātojis”, tad laikā, kad vairs it kā nav lielas vajadzības to darīt, šķiet, ka kaut kā tomēr pietrūkst. Kaut pats savu rubriku “Sporta Avīzē” sarunās biežāk saucu par Matuļa murgiem. Ja nenotiks kaut kas neparedzēts un no manis neatkarīgs, tad turpmāk reizi mēnesī šāds prātojums (murgojums) būs atrodams “Vienos vārtos”. Tā kā mans pirmais publicētais raksts 1983. gada 1. aprīlī bija par handbolu un pirmais kolēģis, kuru iepzinu sporta zālē, bija Anatolijs Kreipāns, tad tikai loģiski, ka arī “VV” debitēšu handbola druvā.

Latvijas hokeja dzīve tiešām ir raiba kā dzeņa vēders. Vai precīzāk – kā zebras mugura, kur balto strīpu allaž nomaina melnā. Šis salīdzinājums jo spilgti attiecas uz mūsu hokeja uzbrucējiem. Ja vieniem izdevusies ļoti laba sezona, tad otri nekādi nespēj iedabūt ripu vārtos, vai pat netiek pie bīdīšanas. Kaut iepriekšējā sezona radījusi cerības, ka mazliet vēl progresējot iespējamas lielas lietas.

Nu, kā gan drīkst salīdzināt NHL vārtsargu ar kādu, kurš spēlē tikai “kolhoza” līgā? Attiecībā uz Helsinku “Jokerit” gan vārdu savienojums “kolhoza līga” netiek tik plaši apsmiets, kā jebkurā citā KHL komandā, bet katram “īstam” latvietim ir skaidrs, ka pati kolhoznieciskākā komanda ir Rīgas “Dinamo”. Kāds kolēģis, bijušais sporta žurnālists, pat ieteica, lai taču es reiz beidzot rakstīt par to čekas komandu! Kas kropļojot visu Latvijas sportu! Šis gan būs mans tradicionālais pusgada Latvijas hokejistu rangs. Sākot ar vārtsargiem.

Rīgas “Dinamo” aizvadījis kārtējo piecu spēļu nogriezni. Četras no tām – ar “Vitjaz” Podoļskā (1:4), Sočiem (3:2, OT) un “Severstaļ” (2:1, OT) izbraukumā, kā arī 0:1 ar “Severstaļ” Rīgā bija briesmīgas, taču tabulā pienesa klāt četrus punktus. Viena – ar SKA Rīgā (3:5) vismaz divas trešdaļas, kamēr veseli bija Oskars Bārtulis un Kristaps Zīle, ļoti laba, bet beigās tomēr nulle punktu. Taču, neraugoties uz vietu tabulā, tautai Latvijā KHL hokejs joprojām ir iecienītākā no sporta izklaidēm.

Principā mani reti kas spēj pārsteigt, taču viņdien pēc sarunas ar diviem gados jaunajiem Rīgas "Dinamo" hokejistiem es biju mazliet pārsteigts. Mēģinājis apskaidrot, kādas būtu Beskašnova trenēšanas un audzināšanas metodes, sarunas beigās tiku pārsteigts ar jautājumu: "Kas ir Beskašnovs?" Neesmu snobs, kurš uzskata, ka katram hokejistam jāzina Latvijas hokeja vēsture no A līdz Z, taču, vai "Dinamo" un Latvijas izlasē spēlējošajiem jaunajiem hokejistiem būtu jāzina Beskašnovs, Balderis, Hendelis? Un kur lai viņi par to uzzina? Latvijas Hokeja federācijas sausajā statistikas iedaļā? Pirms 21 gada izdotās Aiņa Ulmaņa grāmatas "Melnās ripas bruņinieki" interneta versijā? Ir šur tur hokeja hallēs Ēvalda Grabovska stendi par mūsu hokeja vēsturi, bet ar to ir stipri par maz, lai nezustu mūsu varoņi no tautas atmiņām.

Rīgas “Dinamo” meistari aizvadījuši kārtējo piecu spēļu nogriezni, tajā izcīnot tikpat punktu (6) kā iepriekšējās 11 spēlēs. Vai “Dinamo” hokeja kvalitāte jau tuvojas tam hokejam, ar kuru varētu pretendēt vismaz uz 8. vietu Rietumos? Sist uzvaras bungas laikam vēl priekšlaicīgi, taču seši punkti ir seši punkti un kaut joprojām visā līgā esam pēdējā vietā, distance no priekšā skrejošajiem ir sadilusi. Vai tā sadils vēl vairāk pēc divām mājas spēlēm ar “Ņeftehimik” un “Traktor”? Cerības ir.

No Rīgas “Dinamo” pirmā trenera Jūliusa Šuplera atceros daudzas tēzes, no kurām viena bija šāda: “Nav labu vai sliktu treneru, ir veiksmīgāki un mazāk veiksmīgi.” Šo 11 gadu un jaunās sezonas griezumā pans Jūliuss ir bijis pats veiksmīgākais “Dinamo” vadonis, bet pats neveiksmīgākais bijis Sandis Ozoliņš, ar kuru kā galveno treneri dinamieši zaudēja 14 (!) no 16 spēlēm.