Ir lietas, kur mums ar Latvijas Hokeja federāciju viss saskan. Ja LHF atzīst Lauri Dārziņu par visas sezonas labāko hokejistu, tad man lieki kaut ko iebilst – Lauris tiešām aizvadīja lielisku sezonu, bija īsts kapteinis gan “Dinamo”, gan pasaules čempionātā. Turklāt situācija uzbrucēju frontē šobrīd ir ļoti pateicīga – tikpat labi uz lauriem varēja pretendēt gandrīz ducis, nu labi – astoņi vai deviņi, bet tas vienalga ir daudz. Teikšu īsāk – Latvijas izlases spēks šobrīd ir uzbrucēji.

Aizvadītā sezona Latvijas hokejam bijusi gana raiba. Un pats lielākais raibums: ka, esot tik daudz labiem augstas klases vārtsargiem, pirms pasaules čempionāta Bratislavā bijām nelielās sprukās – paspēs Merzļikins, vai arī PČ būs jāiztiek ar Kristeru Gudļevski. Pozīcijā, kur likās, ka rezerves mums neizsmeļamas, viss trūka un plīsa pa šuvēm. Vienubrīd nervozēt sākot pat lielajam Bobam. Ja nebūs Merzļikina... Skaidrs, ka federācijas valdes sēdē treneris var pateikt vairāk, nekā ģērbtuvē un pie ieslēgta diktofona. Hārtlijs pateica gana daudz, citiem vārdiem – mazliet pabruģēja arī sev atkāpšanās ceļu. Ja nu kas ne tā...

2018./2019. gada hokeja sezona lēnām tuvojas izskaņai. Vēl atlicis Stenlija kauss. Kā pēdējais no mūsējiem par Kellija kausa (ECHL) ieguvēju kļuva Kristiāns Rubīns. Kādi tad bijuši pārējo mūsu leģionāru panākumi? Masa, kas spēlē ārpus Latvijas, ir milzīga - apmēram 330 hokejisti (!). Un ir arī panākumi. Guntis Galviņš - Čehijas čempions! Edgars Siksna, Kirils Tambijevs trenera Leonīda Tambijeva vadībā - Krievijas 2. līgas jeb VHL čempioni ar Karagandas "Sariarka" vienību. Imants Ļeščovs, Oļegs Šišļaņņikovs - Itālijas čempioni, Mārtiņš Jakovļevs - Spānijas čempions un vēl citi panākumi.

Principā man nepatīk, kā spēlē Somijas hokeja izlase. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas nepatīk arī kanādiešiem, krieviem un somiem. Jukas Jalonena blice, kurā bija 18 (!!) pasaules čempionāta debitanti, atstāja aiz sevis pašu talantīgāko un meistarīgāko šā čempionāta izlasi Krieviju; ar vislabākajiem un visapmaksātākajiem aizsargiem (150 miljoni dolāru) nokomplektētāko Zviedriju un beigās arī Kanādu ar 23 NHL spēlētājiem. Visu cieņu somiem un vispirms jau viņu galvenajam trenerim Jalonenam, kurš ar šādu “sētas” komandu spēja paveikt vienu no šā gadsimta hokeja brīnumiem.

Latvijas hokeja izlasei pasaules čempionāts Bratislavā beidzies. Ar 10. vietu un vairāku neuzvarēto izlašu spēlētāju un treneru atziņām, ka pret Latviju viņiem bijis ļoti grūti spēlēt. Ka Latvijas puikas bijuši neērts pretinieks, kurš visu laiku elpo pakausī, neļaujot ne mirkli uzspēlēt uz 50%. Nu jau spēlētāji ir mājās un laiks arī man savilkt savus mikromaču iznākumus, kā arī izteikt savu subjektīvo skatījumu uz dažām lietām.

Arī līdz Bratislavai nonākušas atbalsis, ka hokeja komentētāji Herberts Vasiļjevs un Jānis Stepītis neesot bijuši politkorekti pret Itālijas izlasi. Proti, tādiem švakuļiem neesot ko darīt elites grupā... Nespēju iedomāties, ko tik aplamu abi kolēģi varēja pateikt. Varbūt 3:0 spēlē baigi sprēgāt par mūsu varēšanu arī nav īsti vietā, taču statistika - šī nepielūdzamā madāma - ir objektīvi ļoti strikta. Nu ir šajā čempionātā divi ļoti izteikti autsaideri! Itālija un Lielbritānija. Latvija? Nu, kādu pusklasi vismaz augstāk.

12. maija vakarā pasaules hokeja čempionātā Bratislavā notika tas, kas notika. Kā rāda IIHF spēles protokols, metot pa Latvijas izlases vārtiem 37 reizes, Šveices hokeja izlase ar 3:1 uzvarēja Latviju. Jā, pieminēšanas vērts noteikti ir fakts, ka uzvarētājs tika noskaidrots tikai pašās spēles beigās, vienam no Mozeriem - Simonam raidot ripu tukšajos Latvijas izlases vārtos. Par cīņassparu un pašatdevi - silts rokas spiediens visiem puikām, kas gāja laukumā. Diemžēl hokejā, tāpat kā citās sporta spēlēs, ir izdomāts, ka uzvarētāju nenosaka pūlis balsojot, bet gan iemestās un savos vārtos ielaistās ripas. Un tur spriedums ir īss - Latvija zaudēja ar 1:3.

Principā Slovākija ir viena no zemēm, kur es jūtos kā mājās. Hokejs ļoti augstā plauktā, alus turpretī ļoti lēts, cilvēki atsaucīgi un pat ļoti laipni. Tā manam kolēģim, kurš vēlā vakarā Bratislavā uz ielas apjautājies, kur te var dabūt cigaretes, kāda pārīša dāma pēc nelielas minstināšanās vērusi vaļā savu rokassomiņu, piedāvājot uzvilkt kāsīti... Slovākiem ar pīpēšanu ir diezgan siltas attiecības - pārsvarā visos krogos drīkst uzvilkt dūmu. Ir pat mazliet trakāk, no kā dabū ciest arī mūsu hokeja izlase - Holliday Inn hotelis “Purvciemā” esot gandrīz vai vienīgā viesnīca, kur smēķēt drīkst arī istabiņās... Šo ekstru gan starp spēlētājiem neviens vismaz pagaidām neizmantojot, bet dakteris Āris Aivars pieradis veselību gandēt svaigā gaisā.

Lai gan Slovākija uz pasaules hokeja kartes parādījās pirms 25 gadiem, šis viņiem būs tikai otrais pasaules čempionāts savās mājās elites grupā. Plus 1995. gadā tieši Bratislavā IIHF bija nolēmusi rīkot B grupas turnīru, kur bija tikai divas vērā ņemamas uzvaras pretendentes – Slovākija un Latvija. Ar 4:3 uzvarēja slovāki... Arī 2011. gads mums Bratislavā nebija veiksmīgs, divas izšķirošās spēles Oļega Znaroka brigādei ģenerālmenedžera Sanda Ozoliņa virsvadībā aizvadot Košicē. Ar 13. vietu saglabājot vietu elites grupā. Vai Bobam Hārtlijam ar trešo piegājienu izdosies iekarot Bratislavu? Septiņas spēles, bet izšķirošā droši vien jau 12. maijā ar Šveici.

Strauji tuvojas pasaules hokeja čempionāts Bratislavā un Košicē. Ceru, ka šogad tīmeklī nebūs diskusijas kā 2013. gadā: sak, labāk lai Latvija izkrīt uz B grupu, lai Kirovs Lipmans sakārto hokeju un tad atgriežamies elitē uz baltā zirgā un sitam visus pa labi un pa kreisi! Lai šo fundamentāli nepareizo ideju pašos pamatos iznīcinātu, paskatīsmies, kā iet trim mūsu “brāļiem”, ar kuriem 1992. gada rudenī bijām uz vienas līnijas. Tātad – Ukraina, Kazahstāna un Baltkrievija.