Principā mani reti kas spēj pārsteigt, taču viņdien pēc sarunas ar diviem gados jaunajiem Rīgas "Dinamo" hokejistiem es biju mazliet pārsteigts. Mēģinājis apskaidrot, kādas būtu Beskašnova trenēšanas un audzināšanas metodes, sarunas beigās tiku pārsteigts ar jautājumu: "Kas ir Beskašnovs?" Neesmu snobs, kurš uzskata, ka katram hokejistam jāzina Latvijas hokeja vēsture no A līdz Z, taču, vai "Dinamo" un Latvijas izlasē spēlējošajiem jaunajiem hokejistiem būtu jāzina Beskašnovs, Balderis, Hendelis? Un kur lai viņi par to uzzina? Latvijas Hokeja federācijas sausajā statistikas iedaļā? Pirms 21 gada izdotās Aiņa Ulmaņa grāmatas "Melnās ripas bruņinieki" interneta versijā? Ir šur tur hokeja hallēs Ēvalda Grabovska stendi par mūsu hokeja vēsturi, bet ar to ir stipri par maz, lai nezustu mūsu varoņi no tautas atmiņām.

Rīgas “Dinamo” meistari aizvadījuši kārtējo piecu spēļu nogriezni, tajā izcīnot tikpat punktu (6) kā iepriekšējās 11 spēlēs. Vai “Dinamo” hokeja kvalitāte jau tuvojas tam hokejam, ar kuru varētu pretendēt vismaz uz 8. vietu Rietumos? Sist uzvaras bungas laikam vēl priekšlaicīgi, taču seši punkti ir seši punkti un kaut joprojām visā līgā esam pēdējā vietā, distance no priekšā skrejošajiem ir sadilusi. Vai tā sadils vēl vairāk pēc divām mājas spēlēm ar “Ņeftehimik” un “Traktor”? Cerības ir.

No Rīgas “Dinamo” pirmā trenera Jūliusa Šuplera atceros daudzas tēzes, no kurām viena bija šāda: “Nav labu vai sliktu treneru, ir veiksmīgāki un mazāk veiksmīgi.” Šo 11 gadu un jaunās sezonas griezumā pans Jūliuss ir bijis pats veiksmīgākais “Dinamo” vadonis, bet pats neveiksmīgākais bijis Sandis Ozoliņš, ar kuru kā galveno treneri dinamieši zaudēja 14 (!) no 16 spēlēm.

Daudziem Rīgas “Dinamo” un Latvijas hokeja izlases faniem svētdienas vakars bija lieliem pārsteigumiem bagāts. Kā tad tā? Tikko galvenais treneris un ģenerālmenedžeris Ģirts Ankipāns bija izteicies, ka vārtsargi nav galvenā problēma, bet te badāc! “Dinamo” atbrīvo KHL 44. labāko vārtsargu Kristeru Gudļevski, kurš vidēji spēlē zaudē 3,45 vārtus. Ar piekto sliktāko atvairīto metienu procentu līgā – 86,3. Tad nu gan baigais brīnums! Principā šāda notikumu gaita bija vairāk nekā gaidīta, jo, patīk tas kādam vai nepatīk: Kristers nav KHL kluba pirmais vārtsargs...

Pirms pāris nedēļām, kad analizēju “Dinamo” pirmo izbraukumu, daļa “VV” lasītāju bija neapmierināti, ka esot pārāk sabiezinājis krāsas, jo tik traki jau neesot, ka šā rudens “Dinamo” neesot ne “vārtu, ne vairākuma, mazākuma”, ka neesot nekā. Divas Rīgas spēles ar “Amur” un “Lokomotiv” deva pamatu šaubīties, taču otro izbraukumu pret Maskavas “Dinamo”, “Severstaļ” un “Lokomotiv” dinamieši aizvadīja vienkārši “izcili” - 0 punktu ar vārtu strapību 2-14. Dažbrīd cīnoties, dažbrīd varbūt neveicoties un pretiniekiem veicoties, bet laikam jau ne velti ir teiciens, ka veicas stiprajiem un tiem, kas ļoti ļoti strādā. Mūsu “Dinamo” acīmredzot šobrīd nav tik stiprs un ar darbu vien KHL vairs nepietiek. Jo nu jau strādā visi un tādas punktu piegādes mašīnas kā Novkuzņeckas “Metallurg” vai agrāko gadu “Amur” vairs nav.

Rīgas "Dinamo" hokeja meistari aizvadījuši piecas ļoti dažādas spēles. Ja pēc abiem Rīgas mačiem likās, ka pārbaudes spēļu vicečempioni ir zirgā, tad Helsinki (2:7), Ņižņekamska (0:4) un atkārtotā spēle ar "Spartak" (1:5) parādīja, ka dinamiešiem šobrīd nav ne vairākuma, ne mazākuma, ne vārtu guvēji, ne vārtsargi. Nav nekā... Un loģiski, ka tad ir trīs zaudējumi un līdzjutēju pamatoti jautājumi: "Kā tad tā? Viss rādījās tik skaisti... Kur tas pazuda?" Cerams, ka Ģirtam Ankipānam ir ne tikai atbildes uz šiem jautājumiem, bet arī kaut kāda recepte, kā atgriezt to spēli, kas bija pirms pāris nedēļām. Jā, tās bija tikai pārbaudes spēles, bet nevar pāris nedēļu laikā notikt tik straujas pārvērtības.

Pēc dažām dienām savu 12. (!) sezonu sāks Rīgas “Dinamo” hokeja komanda. Viens otrs šo vienību sauc par mūsu hokeja “aklo zarnu”, dažs – par čekas projektu un Krievijas maigās varas intrumentu. Vienpadsmit sezonu laikā interneta mākoņos par dinamiešiem ir sarakstīts tik daudz muļķību, it kā bez šā projekta gan Latvija dzīvotu laimīgi. Bijuši kolēģu pareģojumi, ka “ilgāk par 2008. gada Ziemssvētkiem jau viņi neizvilks”, taču, kā tas bieži mēdz būt – eventuālais mirējs ir gana mundrs un varbūt pat pārdzīvos arī dažu pareģotāju. Tiem, kas negrib tālāk lasīt šo rakstiņu, pateikšu, ka man “Dinamo” vispirms ir hokeja projekts. Un tāds tas būs arī šogad.

Latvijas sporta sabiedrība var būt lepna – šobrīd mums ir divas pasaules klases tenisistes Anastasija Sevastova un Aļona Ostapenko. WTA ranga 11. un 75. spēlētājas. Būtu tikai loģiski, ja cilvēki priecātos par abu dāmu sasniegumiem, jo droši vien pēc trim vai četriem gadiem mums nebūs divu tik izcilu spēlētāju. Bet atliek tikai vienai vai otrai zaudēt un sākas samazgu plūdi interneta portālu atsauksmēs. Arī Sportacentrā.com tā diemžēl ir gandrīz vai norma, ka zaudējumiem ir vairāk “analītiķu” nekā uzvarām. Un 12. augustā Sinsinati zaudēja abas mūsējās, radot prieku pretējā nometnē. Jo nu jau ilgāku laiku arī Sportacentrā.com ir izteikti Sevastovas noliedzēji un tikpat izteikti Ostapenko kritiķi. Dāmu teniss mūsu sabiedrību šķeļ.

29. jūlijā pirmo treniņu pēc vasaras atpūtas aizvadīja ne tikai “Kurbads”, bet arī Jelgavas “Zemgale/LLU”. Kad mēģinu jelgavnieku galveno treneri Valeriju Kuļibabu pārsteigt ar sev zināmo informāciju, ka uz ledus bijuši tikai 18 spēlētāji, Kuļibaba sev raksturīgi optimistiski atsmej: “Nē, bija 18 spēlētāji un vēl divi vārtsargi. Man liekas, ka gana daudz.”

Ir šovasar viena hokeja komanda, par kuru visi runā, bet informācija pārsvarā ir no sērijas – viena tante teica. Tas ir Rīgas “Olimps”. Astotā komanda Latvijas virslīgā. Kad ilgstoši neizdodas sazvanīt ne pašu galveno cilvēku jaunajā “Olimpā”, ilggadējo Latvijas Hokeja federācijas valdes locekli Nikolaju Sirotkinu, nedz spēlējošo treneri Maksimu Širokovu, “šauju” pa kreisi – Maksima vecākajam brālim Aleksejam Širokovam (1981), kuram aiz muguras desmit pasaules čempionāti un Vankūveras olimpiskās spēles, kā arī trīs U-18 un trīs U-20 pasaules čempionāti. Nopelniem bagāts hokejists.