Hārtlijs. Par katru cenu?

Kā ziņo no drošiem avotiem, Bobs Hārtlijs jau pēc pasaules čempionāta Ķelnē bijis gatavs turpināt darbu Latvijā, tikai... Nu patīk mums tas vai nepatīk, bet, runājot Helmuta Baldera vārdiem: “Viss maksā tik, cik tas maksā!” Hārtlijs tikai 2016./2017. gadu sezonā bija lēts treneris, ko pats arī itin bieži uzsvēris, jo viņam algu turpināja maksāt Kalgari “Flames” (it kā 1,2 milj. Can dolāru). Ja latvju nabagiem varbūt 100 000 eiro par triju mēnešu darbu varētu likties ļoti liela alga (LHF samaksa Hārtlijam!), kas, rēķinot desmit mēnešu griezumā (hokeja sezonas garums), ir 300 000 eiro (apmēram 355 000 $), tad tas nemaz tik daudz nav. Tāda līmeņa izlašu treneru cena gadā arī svārstās no 500 000 dolāru līdz miljonam. Baltkrievi savulaik kanādietim Glenam Henlonam esot maksājuši 500 000, bet Šveice savam elkam Ralfam Krīgeram (12 PČ, 3 OS) – pat miljonu. Nu tādas apmēram ir cenas. Ja gribam braukt ar mersedesu... Un importa treneri, kuri strādātu par brīvu vai idejas vārdā, man nav gadījies sastapt. Arī Hārtlijs (lasi, Teofanuss) grib vairāk. Nu vismaz 340 000 eiro jeb kādus 400 000$ par sezonas darbu. Nekā pārdabiska tur nav. Cita lieta – vai mēs (lasi, LHF, prezidents Aigars Kalvītis, ģenerālsekretārs un viceprezidents Viesturs Koziols) varam atļauties braukt ar šādu mersedesu?

Turklāt, ja mersedess nav ar pilnu komplektāciju... Proti, Hārtlijs mūs pametīs (tāpat kā Teds Nolans), ja būs labs piedāvājums no NHL. Un otra opcija – Bobs grib trenēt arī klubu Eiropā (lasi – Šveicē). Tātad viņš visu aktīvo hokeja sezonu nemaz nebūs Latvijā... Mūsu vēlmes: līgums aš līdz 2022. gadam, līdz Pekinas ziemas olimpiskajām spēlēm. Plus Hārtlijs turpinās apmācīt Latvijas trenerus. Par apmācību piekrītu, bet šaubos vai Hārtlijs savu trenera (cilvēka!) harismu spēj nodot kādam citam. Nenoniecinot visus sīkumus, kurus viņš pavasarī mācīja Latvijas izlases spēlētājiem, tomēr kanādieša lielākais trumpis ir harisma un spēja veidot kolektīvu. Rietumnieku manierē. Vai viņš var Latvijā (Latvijas izlasē!) noturēties līdz 2022. gadam? Varbūt. Bet šaubos. Jo tad nevajadzētu taču opcijas par NHL un darbu kādā Eiropas klubā.

Vai Hārtlijs var pacelt Latvijas izlasi vēl nebijušos augstumos? Proti, augstāk par 7. vietu. Vai vismaz regulāri tikt ¼ finālā, tātad ne zemāk par 8. vietu. Esmu labticīgi naivs, bet katram dibenam ir savs smagums un maz ir tādu gadījumu, kad kāds uzlec augstāk par savu dibenu. Latvijas hokeja izlases dibena smagums ir defilēt ap tikšanu ¼ finālā. Proti, pēc 2011. gadā izveidotās sistēmas, kad pa astoņām izlasēm grupā izpēlē septiņu spēļu turnīru, Latvijas objektīvā vieta ir... 4., 5. vai 6. šajā grupā. Vai PČ beidzot – no 9. līdz 12. vietai.

Esmu te pieminējis divus citus ārzemju trenerus – Krīgeru (Vācijas/Kanādas pases), Henlonu (Kanāda). Abi augstas klases speciālisti. Tāpat kā Hārtlijs. Taču trenējot Eiropas valstu izlases, neviens no viņiem neuzlēca augstāk par iespējamo dibenu. Kaut Krīgers Šveices izlasi vadīja 12 pasaules čempionātos un trijās olimpiskajās spēlēs, kaut Henlons strādāja ar trim izlasēm – Baltkrieviju, Slovākiju un Šveici. Turklāt Krīgers visu šo laiku bija t.s. Atbrīvotais treneris, proti, netrenēja nevienu klubu.

Krīgers Šveicē,Henlons Eiropā

Nobeigumā daži vārdi, kāpēc sarunas ar Hārtliju rit tik gausi. Normunds Sējējs (Rīgas “Dinamo” bijušais ģenerālmenedžeris: “Strādāt ar Polu Teofanusu ir interesanti, bet arī... neiespējami. Vienudien mēs varam šķirties – naids pilnīgākais! Bet nākamajā rītā var sekot Pola zvans: “Kā iet? Vai brokastis jau labi paēdi?” Un sākas viss no jauna... Teofanuss ir slavens ar to, ka negrib piekāpties ne par kapeiku. Ar viņu tirgoties ir ļoti grūti. Viņš no sava klienta darba devējiem grib izspiest maksimumu. Tāpēc KHL viņš nav iecienīts aģents. Labi atceros, kā ar Polu cīnījos par Mārtiņu Karsumu. Kad 2009. gadā uz “Dinamo” dabūju Sandi Ozoliņu, es uz Sandi izgāju pa taisno – ir tik un tik naudas, ja tu gribi, mēs būtu priecīgi tevi dabūt uz Rīgu. Bet 2008. gada Ozoliņa/Teofanusa epopeju labāk droši vien atceras Viesturs Koziols.”

Par 2008. gadu un Teofanusu dzirdēti tiešām briesmu stāsti. Proti, Teofanuss ļoti labi jūtot, vai prece mums ļoti nepieciešama (tad var tirgoties un blefot), vai arī ne tik ļoti nepieciešama. Togad vismaz trīs reizes “Dinamo” un aģents jau it kā bijuši vienojušies, taču, kad jābūt parakstam uz līguma, aģents... uztaisa pauzi. Nedēļu, divas – nav būtiski. Lai pēc tam paziņotu, ka viņš tomēr nevar no x summas atkāpties.

P. S. Var jau būt, ka LHF izdosies kaut ko nokaulēt no aģenta iecerētā 400 000 dolāru līguma, bet kaut kā neticas.

P.P.S. Neraugoties uz visu iepriekš rakstīto, es treneri Hārtliju cienu un uzskatu, ka viņš ir viens no labākajiem treneriem, kas jelkad strādājis Latvijā.