Layout: current: getMobContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getMobContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:2668, Did:0, useCase: 3

Autors: Jānis Matulis

Vladimiram Jurzinovam - 75

Vladimiram Jurzinovam - 75
Lai Jums, Vladimir Vladimirovič, laba veselība!

20. februārī 75 gadu jubileja bijušajam Rīgas "Dinamo" galvenajam trenerim Vladimiram Jurzinovam. Tieši viņa laikā mūsu "Dinamo" izcīnīja sudraba medaļas PSRS čempionātā (1988.) un ar viņa vieglu muti mūsu jaunie spēlētāji - Irbe, Katlaps, Grundmanis, Sējējs, Vītoliņš, Hehts, Tomans - tika nodēvēti par jaunajiem latviešu strēlniekiem. Trijos pasaules čempionātos (1995., 1997., 1999.) viņš bija arī Latvijas izlases konsultants

Jurzinovs Rīgā ieradās 1980. gada vasarā un šeit nostrādāja līdz 1989. gadam. Vienubrīd gan "Dinamo" tika pārvērsts par hokeja migrantu pieturas vietu, taču Rīgas posma beigās Jurzinovs ieraudzīja arī šeit izaugušo jaunatni, pēc tam vairākkārt uzsverot viņu lielo ieguldījumu 1988. gada medaļās. Kā vēlāk viņš atzina pats, tad kā treneris pavisam brīvi juties, kad 1989. gadā atgriezies Maskavas "Dinamo".

Kas bija trenera Jurzinova stiprākās puses? Kā atzīst to laiku "Dinamo" doks Jānis Kvēps, "Vladimirs Valdimirovičs bija stiprs gan taktikā, gan kā psihologs un arī kā motivētājs." Salīdzinot ar savu priekšgājēju Viktoru Tihonovu, kurš bija izteikts spēka spiediena piekritējs, Jurzinovs kā treneris bija elsatīgāks. Tihonovs uzskatīja, ka spēka spiediens jeb kā tagad saka - forčekings jāspēlē pilnīgi pret visiem, vai tas būtu CSKA vai Maskavas "Spartak". Jo beigu beigās viņi nokusīs un tad mēs izmantosim viņu kļūdas. Jurzinovs bija elastīgāks un pret stiprajiem nekautrējās spēlēt no aizsardzības jeb otkatu.

Mode visu pierakstīt bija jau Tihonovam, taču Jurzinovs visu laiku bijis ar pildspalvas galu zobos un tad atradies it kā citā pasaulē. Jo visu laiku domājis par hokeju. Līdz ar to arī radušās daudzas smieklīgas situācijas.

Kā atceras Kvēps, braucot Rīgā pa tagadējo Čaka/Marijas ielu, Jurzinovs "Dinamo" autobusa šoferim Gunāram palūdzis, lai izlaižot viņu pie pirmās metro pieturas...
Cits stāsts, kā treneris Sporta pilī aizmirsis sievu. Pēc spēles sieva Valentīna Antonovna viņu gaidījusi pie dienesta izejas, kā bijis norunāts, bet Vladimirs Vladimirovičs, pēc mača "iegājis sevī", no pils izgājis pa citu izeju un aizbraucis mājās. Pēc kādas pusstundas sieva gājusi interesēties, kur tad vīrs. Kā? Viņš jau sen aizbrauca, atbildējuši tie, kas vēl bijuši uz vietas.
Vēl kāds gadījums ar sievu. Astoņdesmito gadu vidū, pat braucot uz Bulgāriju, nedrīkstēja līdzi būt zeltlietas, izņemot laulības gredzenu. Valentīnai Antonovnai zelta bijis vairāk - tāpēc no muitas punkta tas bandrolē (?) nosūtīts uz Maskavu, uz Jurzinova mātes adresi. Vladimiram Vladimirovičam esot Maskavā, māte mudinājusi, lai taču aiziet uz pastu un atnesot bandroli. Dēls pēc kādas stundas atgriezies, bet... pastu neesot atradis. Vietā, kur viņš pats nodzīvojis vai visu dzīvi.

Cita baika. Braucot mājās no spēles Minskā, komanda piestājusi Viļņā pie lielveikala. Hokejisti sapirkušies saldās kukurūzas pārslas un ar pienu tās ēduši. Ēdis arī galvenais treneris, taču visparastākās auzu pārslas...
Kādurīt no bāzes Ķekavā, kur pārsvarā dzīvoja "Dinamo", Jurzinovam bijis jāizbrauc agrāk - astoņos, bet komandai tikai deviņos. Iet visi pēc stundas uz autobusu, kas tad tas? - pie staba, kur allaž savu auto turējis Vladimirovičs, stāv vientuļš diplomāts (tā savulaik sauca modīgus portfeļus!), ar visiem dokumentiem. Treneris auto iedarbinājis, bet diplomātu aizmirsis.
Vēl kāds Ķekavas stāsts. Jurzinovs nekādi neesot varējis saprast, kāpēc viņa istabiņā visu laiku smirdot pēc tabakas dūmiem - viņš pats taču nepīpē. Kas par lietu? Elementāri! Blakus viņam dzīvoja Znaroks, kurš pīpē... jau no mazotnes. Pie loga taču neiesi ar cigareti zobos. Oļegs pīpējis vannas istabā un izsmēķu dvaku pūtis ventilācijas caurumā. Kā tas dažkārt padomju celtnēs gadījās, ventilācija bijusi savienota ar...kaimiņa dzīvokļa vannas istabu, bet uz ārpusi vads aizmirsts pievienot...

Arī man pašam ir vismaz viens stāsts. Nagano olimpiskajās spēlēs Latvijas hokeja izlases nebija, bet Krievijas izlasi trenēja Jurzinovs. Tās bija pirmās spēles, kur piedalījās visi labākie NHL profesionāļi. Bet finālā vienalga sacentās čehi un krievi (1:0). Interese par hokeja turnīru bija milzīga, spēles apmeklējām arī mēs, Latvijas žurnālisti. Pēc vienas no tām Jurzinovs mani iepazīstināja ar savulaik ļoti populāro PSRS hokeja žurnālistu Jevgeņiju Rubinu, kurš tad jau dzīvoja Amerikā: "Žeņa! Šis ir tas cilvēks, kurš septiņus gadus ēda mani ārā no Rīgas "Dinamo" galvenā trenera amata." Apmēram, tā. Visi draudzīgi pasmējāmies. 1998. gada 20. februārī Jurzinovam atkal bija vai nu spēle vai preses konference pēc treniņa. Apkārt žurnālistu jūra, klāt netikt. Šķirstu Krievijas izlase mēdiju gidu: o, Jurzinovam dzimene. Kad krievi bija mazliet pašķirušies, gāju klāt sveikt, dāvinot - to, kas pie rokas bija - Latvijas olimpiskās komandas nozīmīti. Apskāvāmies. Bet krieviņi (pārsvarā gan Krievijas ebreji, kā tas hokeja žurnālistikā ir jau kopš padomju gadiem) zūdās: "Nu, kā tad tā! Mēs savu treneri aizmirstam, bet ārzemnieks ne..."

Lai Jums, Vladimir Vladimirovič, laba veselība! Tiksimies Prāgā!


, 2015-02-20 11:53, pirms 9 gadiem
Var redzēt, ka Matulim ir daudz ko aizkadrā teikt par dzīvi un sportu vispār... Nenovērtējama dzīves bagāža!
Virtuālās realitātes varoņi - Kristaps Porziņģis un Luka Dončičs. Foto: Reuters/Scanpix
21

Matulis prāto par attālinātu līdzjušanu un lielo sporta kā tādu

Mana sporta līdzjutēja jaunība pagāja padomju laikos, kad Latvijas TV translēja lielāko daļu no mūsu sporta spēļu komandu spēlēm, bet, protams, ne pilnīgi visas. Kopš 1973. gada rudens biju itin cītīgs “Dinamo” hokeja, “Radiotehniķa” volejbola, VEF un TTT basketbola, “Celtnieka” handbola un “Daugavas” futbola spēļu apmeklētājiem. Dažkārt, lai tiktu uz VEF spēlēm “Daugavas” sporta namā, bija jāpastāv rindā pēc biļetēm, bet iesākumā biļetes uz “Dinamo” spēlēm pārsvarā pirku no rokas. Svētdienās, kad tirgoja atlikušās stāvvietas Sporta pilī, tās pazuda pusstundas laikā, tāpēc drošāks un racionālāks bija variants kādu stundu pirms spēles “ganīties” “Bērnu pasaules” rajonā, kur par pieckārtīgu uzcenojumu – pieciem rubļiem – kāds spekulants noteikti pārdeva “lieko” biļeti. Piecu studiju gadu laikā bija tikai viens gadījums – kāda spēle ar ACSK, kad netiku pilī uz spēles sākumu. Jo neviens biļeti nepārdeva pat par cēneri...
"Dinamo" virsvadonis Ģirts Ankipāns nu jau ierastā pozā. Foto: Romāns Kokšarovs, f64
8

Kaut ātrāk pienāktu marts... bez “Dinamo”

Vēl četras mājas spēles Rīgā, tikpat Tālajos Austrumos un pati sūdīgākā Rīgas “Dinamo” sezona būs beigusies. Ja nenotiktu izmisīgā cīņa ar Minskas “Dinamo” par pašu pēdējo vietu visā KHL, varētu jau mest arī dvieli ringā, lai puikas beidz šo izrādi, kas, kā no malas šķiet, viņiem pašiem sen noriebusies. Tur tiešām vajag “talantu”, lai pusotru (!!!) spēli jeb 45 vairākuma iespējas nomuļļātu bez vārtu guvuma.
Bobs Hārtlijs. Foto: www.hawk.ru
2

Miljonāri arī KHL spēlē vislabāk

Jau kopš 2008. gada rudens KHL runā, ka kaut kad varētu tikt publiskoti spēlētāju algu saraksti, taču šī tēma joprojām ir tabu. It kā Krievijas bandīti perfekti nezinātu, cik kurš hokejists pelna! Laiku pa laikam notiek datu noplūde, kaut normāli būtu, ja arī jebkurš hokeja fans varētu salīdzināt spēlētaja algas ar laukumā padarīto. Jo arī Latvijā cilvēki itin bieži uzstāj, ka pat "Dinamo" spēlētājiem maksā par daudz... Kaut salīdzinot ar KHL oligarhiem, tā ir gandrīz sīknauda.