Layout: current: getMobContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getMobContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:2668, Did:0, useCase: 3

Autors: Jānis Matulis

Matuļa mednieku stāstiņi: kā Beļavskis piedrāž Ameriku (1997., 1998.)

Matuļa mednieku stāstiņi: kā Beļavskis piedrāž Ameriku (1997., 1998.)
Aleksandrs Beļavskis
Foto: HK "Bjorkloven"

Savām acīm esmu vērojis 28 pasaules čempionātus hokejā, par četriem vairāk nekā atjaunotās Latvijas izlasei. Tā kā esmu vienīgais visu šo stāstu vienīgais aculiecinieks, tad loģiski, ka būšu arī šo stāstu centrālā persona. Laiku pa laikam arēnā iznākot arī kādam hokejistam. Šoreiz par 1997. un 1998. gada pasaules čempionātiem Somijā un Šveicē.

Amigo taisa sapulci un... goda vārtus

Varētu domāt, ka 1997. gada pasaules čempionāts Turku un Tamperē Latvijā radīs tādu ažiotāžu, ka no Tallinas uz Helsinkiem vajadzēs dubultot prāmju satiksmi. Interese tautai bija, taču ne tik milzīga. Varbūt arī finansiālās iespējas visiem vēl nebija tādas, lai gandrīz divas nedēļas “atpūstos” Somijā. Tauta jau mazliet bija sacepusies, bet ne tik kaislīgi – pēdējās trīs spēles Tamperē vēroja tikai kādi trīs duči mūsējo, starp kuriem viens aktīvākajiem līdzjutējiem bija tolaik hokeja pasaulē vēl reti kuram zināmais Aleksandrs Kulda – Artūra un Edgara tēvs. Rēķinot ar šodienas un arī to gadu mērauklu, dzīve fanam Somijā nemaz tik dārgi neizmaksāja – lielākā daļa “Sarauj, Latvija!” fanu mitinājās Nāntali kempingā, kādus 12-14 kilometrus no halles. Piecu cilvēku namiņā viena nakts vienam kempingistam maksāja 10 latus, protams, pašiem bija jārūpējas par ēdienu un dzērieniem, bet pozitīvais bija tas, ka tajā pašā miestā, tikai krietni labākos apstākļos dzīvoja arī Latvijas hokeja izlase.

Nezinu, kādas tagad izlases spēlētājiem attiecības ar faniem, bet tolaik Amigo (Aldis Survillo) un vēl viens otrs bija ar milzu autoritāti. Spēlētāji viņus respektēja. Arī pēc pirmajiem 4:5 zaudējumiem ASV un Itālijai, kad Amigo brigādei likās, ka nav spēlēts no visas sirds, tas tika pateikts. Bet pēc uzvaras uztaisīti stilizēti goda vārti. Jā, daļa to gadu fanu apvienoja hokeju ar alkoholu, vismaz viens ne tika nost no prāmja, ja atmiņa neviļ, bet Pāvilostas fani bija centralizēti skaisti sapildījuši minerālūdens pudelēs spirtu, un degvielas varbūt pat palika pāri. Ja atmiņa neviļ, tad uz Turku halles nesakopto apkārti latvieši atveda arī savas tradīcijas – proti, kūlas dedzināšanu.

Kaut esmu bijis ļoti daudzos turnīros, kur spēlē Latvijas izlase, Turku un Tampere radīja gan milzu prieku, gan arī nelielu sarūgtinājumu. Praktiski mums vajadzēja spēlēt pirmajā sešniekā, varbūt pat pusfinālā, bet komandai un arī treneriem Leonīdam Beresņevam un Mārim Baldoniekam trūka tādas pieredzes. Citos apstākļos varbūt netiktu no 4:4 zaudēts ASV, vai no 4:1 – ar 4:5 Itālijai. Mazliet pieskaršos pirmajam zaudējumam, jo par šo spēli vēl tagad cilvēki diskutē: kā tad tur bija ar Pēteri Skudru? Kurš viņu tik ļoti aizvainoja, ka Pēteris 11 (!) gadus neatbildēja uz izlases menedžeru tālruņa zvaniem. Kā viss hokejā – vienkārši un sarežģīti. Tolaik Pičs vēl nebija iekarojis NHL, sargājot AHL kluba Hamiltonas “Bulldogs” vārtus (tolaik AHL bija trešā līga pēc NHL un IHL). Nu, lūk, un Skudra uz pasaules čempionātu bija atbraucis ar savainotu roku (vai pirkstu, nav būtiski), tagad mēs par to droši vien viņu slavētu, bet tad, ielaižot trešo ripu no amerikāņiem (25:08), treneri sauca Pēteri malā. Droši vien Znaroks, Maticins vai kāds no t.s. vecajiem, ieskaitot Beresņevu, pateica, ko domā par Pēteri. Vārtsargam šādā pasākumā tomēr komanda ir jāvelk, nevis jāgremdē. Jā, varbūt attieksme pret Skudru varēja būt iejūtīgāka, bet viņš taču zināja, ka nav braucis uz augstdzimušu jaunavu pansionātu. Līdz ar to Skudras CV pasaules A grupas čempionātos diezgan skaudrs – no 13 metieniem atvairīti 10, tikai 81,2%, vidēji spēlē zaudējot 7,16 vārtus.

Ne visi jutās kā iesācēji uz lielās skatuves. Tā Saša Beļavskis jau pirmajā mačā ar ASV uztaisīja savu kroņa numuru – pirueti, ne rokas, ne kājas viņam no tā neesot drebējušas. Saša savu kroņa numuru taisīja arī 1998., 1999. gadā, kamēr Pēterburgā šādā stilā iemeta golu Baltkrievijai.

Turku/Tamperē spīdēja vēl viens Saša – Kerčs. Divas ripas Šona Burka vārtos (3:3 ar Kanādu) bija Kerča augstā dziesma. Nu bija tovakar Kanādai jākrīt! Pēc 3:3 somu tiesnesi Mekelu lamāja visi, somu mēlē izlases konsultants Vladimirs Jurzinovs, Znaroks bija nikns kā pūķis: “Vissāpīgāk ir, ka komandu, kas pirmo reizi tikusi A grupā, tiesneši gremdē! Pēdējā ripa Klodāna vārtos no aizmugures. Kad teicu Mekelam, lai paskatās, atbildē – ka ripa nav iemesta ar kāju... Murgs kaut kāds!”

Pēc 1:1 ar Zviedriju un 6:3 ar Norvēģiju komanda labā noskaņojumā ieradās Tamperē. Kur tūlīt samaitāja noskaņojumu man. Pats biju lūdzis, lai LOK prezidents Vilnis Baltiņš atved “Sporta Avīzes”, ko Vilnis arī bija izdarījis, atdodot visu paku komandai. It kā jau es zināju, ko Armands Puče tur rakstīja, dažviet tas bija pat kopdarbs, bet, kad Maticins, Vītoliņš un Irbe man uzbrauca augumā... apvainojos gluži kā Skudra. Pēc 8:0 pret Vāciju un 6:2 pret Franciju komanda bija spārnos. Un aicināja žurnālistus uz ģērbtuvi aprunāties. Miera vēsti nepieņēmu, uzskatot, ka Maksim, Arčam un Harim vispirms jāatvainojas man.

1997. gadā man bija pirmā iespēja pasaules čempionātā tekstus rakstīt klēpjdatorā, tad arī izveidojām pirmos gmail, lai bez maksas tekstus un bildes sūtītu uz Rīgu. Pirms 21 gada man ļoti labs palīgs čempionātā bija dēls Haralds – tolaik Latvijas U-18 izlases centra uzbrucējs. Kopā veidojām reportāžas “Dienai”. Kamēr viens pabeidz rakstīt par spēli, otrs var piedalīties preses konferencē, vai ķert hokejistus mikszonā. Dažs Latvijas žurnālists par mikszonas esamību tā arī līdz čempionāta beigām neuzzināja.

Neraugoties uz nesaskaņām un pārmetumiem Tampērē, tagad ar Maksi vasarās itin bieži kopā iedzeram alu (par ko viņš ir izbrīnīts, ņemot vērā 1997. gada notikumus), cienu Hari un, protams, Arču. Tāds mums darbs – kasīties.

Beresņevs nevarēja atļauties būt Kīnens

Loģiski, ka pēc tik spožas debijas, kas joprojām nav pārspēta (7. vieta), uz Bāzeli un Cīrihi raudzījāmies kā uz vietām, kur lielos panākumus turpināt. Taču pa šo laiku bija mainījusies čempionāta izcīņas formula. Ja 1997. gadā bija divi sešnieki, kas pēc tam dalījās uz pusēm, tad 1998. gada turnīrā Fāzela kantoris bija ieviesis pašu stulbāko sistēmu, kādu hokejā esmu redzējis. Četras grupas pa četri, pēc apļa izspēles pirmie divi uz augšu, trešie izspēlē vietas no 9. līdz 12., bet... ceturtie brīvi. Un tas vēl nebija viss – kāds kretīns kaut kur Cīrihē bija izdomājis, ka, palielinot A grupu līdz 16 komandām, arī 11. un 12. vietai būs... sezonas laikā jāpiedalās kvalifikācijas turnīros. It kā spriedze aug, bet jēgas maz. Bet, ja esi pēdējais, tad pasaules čempionāts sastāvējis tikai no... trim spēlēm.

Gatava iet cauri šādām dzirnavām bija arī Latvija. 0:6 pret Somiju (Bob! Neraudi! Mums ir pieredze). Bez jebkādām cerībām ieķerties somiem kaut vai nūjās. Ar Irbi vārtos... Kad arī otrajā spēlē krievu hokejisti (7:5), tāpat kā pirms tam somi bija iemetuši ripas tieši tur, kur treneris Ēvalds Grabovskis komandas sapulcē brīdinājis, tika pieņemts lēmums... Grabovskim sapulcē neļaut runāt. Tomēr pret Krieviju vēl atļāva – 0:1 (0:42), 0:2 (5:39), 0:3 (10:35), 0:4 (13:44). Katastrofa! Ja Beresņeva vietā būtu Maiks Kīnens, pie 0:3 vārtos būtu jānāk Jurim Klodānam. Bet Beresņevs nevarēja atļauties būt Kīnens – viņam Irbe bija vajadzīgs turnīra centrālajam mačam ar... Kazahstānu. Nomainītu Irbi, kazi, zaudētu kazahiem. Varbūt, ka pret Krieviju tik šķidri gāja tāpēc, ka Latvijā mazliet aizgulējušies bija tālaika premjera Guntara Krasta padomnieki, kas 4. maija telegrammu bija atsūtījuši tik vēlu, pirms spēles to vairs nepaspēja komandai nolasīt. Autoritatīvais krievu hokeja žurnālists Dmitrijs Rižkovs pēc 7:5 ironizēja: “Mēs visi domājām, ka vārtsargs nevar nospēlēt sliktāk par Podomacki, taču izrādījās, ka var gan.”

Rižkovam joki, bet mums baranku cehs strādā pilniem apgriezieniem... Tagad to vairs nav iespējams pārbaudīt, kas būtu noticis ar Latviju, vai pagrūstu arī kazahiem, ja Amerikā, esot sērijā priekšā ar 3-1, Kolorādo “Avalanche” nepamanītos zaudēt Edmontonas “Oilers”. Šāds notikumu pavērsiens Beresņevam deva trumpja dūzi – Sandi Ozoliņu, kuru viņš pats pirms dažiem gadiem bija ievedis vecajā “Dinamo”. Un Sandis no Amerikas bija atvedis tieši to, kas šai komandai tobrīd visvairāk pietrūka – veselīgu pohujismu. Vai līdz ar viņa ierašanos Bāzelē bija sācies festivāls? Varbūt. Pats nepiedalījos un tiem, kurus dikti interesē, vai esmu sadzēris ar visiem hokejistiem, atklāti pateikšu, ka ar Ozoliņu... tikai pudeli minreālūdens, intervējot viņu kaut kad vecajā Sporta pilī. Un vēl. Nav jau īsti pieņemts spēļu laikā kopā atpūsties hokejistiem un žurnālistiem. Var jau būt, ka ir kāda izlase pasaulē, kas pārkāpj šo likumu, bet Latvija tā nav. Kad čempionāts beidzies, OK, atpūšamies, kā kādreiz Andra Deniņa “Medzābakaos” uz vella paraušanu tā, ka zāle gadu tur nedrīkst, bet normāli ir, ka čempionāta laikā žurnālisti dzer savā bariņā, hokejisti – savā. Taču pēc 7:2 pret Kazahstānu Sandis esot savējiem uzsaucis pa aliņam. Kas 1998. gadā Šveicē nebija miljonāra izprieca, tacu vienalga patīkamāk iedzert, ja par brīvu.

7:2 viegli nenāca. Līdz pat Ļoņas Tambijeva metienam (14:28) bija pat 0:1. Tikai pusspēlē Tamulambu (30:19) panāca 2:1, tad desmit minūšu sodu par nesavaldību nopelnīja Irbe, bet nu jau maisam gals bija vaļā – Vītoliņš, Ozoliņš, Znaroks, Ignatovičs dažu minūšu laikā panāca 6:1. Uzvara pret kazahiem bija izšķirošā, tomēr visvairāk emociju radīja spēle Cīrihē ar ASV. Par 9. vai 12. vietu, Pirms tam bijām paņēmuši punktu no Itālijas (1:1) un sasituši Vāciju (5:0). Uzvarētājs, ja tā ir Latvija, finišē devītie, zaudētājs, ja tās ir ASV, pievienojas Vācijai kaut kad sezonā pārspēļu turnīrā. Teorētiski un praktiski tur nokļūt varēja arī Latvija...

Pretī varenā Amerika ar 15 profesionāļiem no NHL. Pirmie Irbi pārspēja amerikāņi, tad otrās trešdaļas sākumā Znaroks panāca 1:1, un šāds šūpoļu rezultāts turējās līdz 44. minūtei, kad čempionāta skaistāko epizodi izspēlēja Saša Beļavskis. Pēc Kerča piespēles viņš izlidoja vienatnē pret Tomasu un uztaisīja pauzi. Man šķita, ka tā varēja būt desmit sekundes, bet hronometru nebiju ieslēdzis, tāpēc par precizitāti negalvoju. Beļavskis ar ripu stāvēja uz vietas, neraustījās arī Tomass, bet pārējie – dažs vidusszonā, cits tuvāk Latvijas izlases zilajai līnijai – gaidīja, jo skriet nebija jēgas, tāpat klāt vairs nevarēja tikt. Līdz beidzot Beļavskim rokas nostrādāja kā Balderim, Tomass tika apčakarēts, un, kaut nav pieņemts, ka žurnālisti preses loža aplaudē, sitām plaukstas kā īsti fani. Mūsu džeks no Zviedrijas otrās līgas (Allsvenskan) bija parādījis, ka hokeju protam ne sliktāk par NHL večiem. Amerikāņi vēl panāca 2:2, kas viņiem nederēja, tāpēc beigās nomainīja vārtsargu, bet, kad Znaroka mestā ripa slīdēja tukšajos vārtos, amerikāņu spēlētājs tās ceļā izmeta savu nūju. 3:2 – ASV uz pārspēlēm. Un kurš te smīkņāja, ka Latvija nevar hokeja tirgū konkurēt ar ASV vai Vāciju? Krievijas laiks vēl nebija pienācis.


, 2018-04-17 15:02, pirms 6 gadiem
Mūsu džeks no Zviedrijas otrās līgas (Allsvenskan) bija parādījis, ka hokeju protam ne sliktāk par NHL večiem.

Neliels pieckapeiku iestaprinājums - Tims Tomass tolaik nebija tas TIMS TOMASS un līdz viņa brīnumdarbiem NHL bija jāgaida vēl astoņas sezonas. 1998. gadā viņš spēlēja Somijā, kur nebija pirmais numurs, un domāja vai vispār hokeja spēlēšana ir tas, kas viņam būtu jādara vai arī jābrauc uz tēva mājām audzēt ābolus.
, 2018-04-17 15:35, pirms 6 gadiem
Ar nepacietību gaidu nākamos rakstus
, 2018-04-17 17:15, pirms 6 gadiem
Ozo ar savu smelšanu savāca komandu. malacis.
, 2018-04-17 17:17, pirms 6 gadiem
Juris Miņins rakstīja: Mūsu džeks no Zviedrijas otrās līgas (Allsvenskan) bija parādījis, ka hokeju protam ne sliktāk par NHL večiem.

Neliels pieckapeiku iestaprinājums - Tims Tomass tolaik nebija tas TIMS TOMASS un līdz viņa brīnumdarbiem NHL bija jāgaida vēl astoņas sezonas. 1998. gadā viņš spēlēja Somijā, kur nebija pirmais numurs, un domāja vai vispār hokeja spēlēšana ir tas, kas viņam būtu jādara vai arī jābrauc uz tēva mājām audzēt ābolus.
Bet fakts paliek nemainīgs - vieta viņam tika ierādīta.
, 2018-04-17 18:17, pirms 6 gadiem
Anatolijs_Nekreipāns rakstīja: Bet fakts paliek nemainīgs - vieta viņam tika ierādīta.
Nu, pirmkārt, viss atkarīgs no tā kā šo situāciju ņem, otrkārt, vai tam vispār ir nozīme.


Tā kā ir sanācis tā nedaudz painteresēties par to kas tad tas Tomass tāds ir un ko viņš no sevis rādīja un rāda, tad varu pateikt, ka tas laiks viņam bija diezgan interesants un tādu "vietas ierādītāju" viņam bija vagons un maza piekabīte.

Neskatoties uz to, viņš sagaidīja savu iespēju un pēc 30 gadiem pieteicās kā TOP vārtsargs NHL, dabūja Stenlija kausu un Vezinas balvu.

Beļavskis, protams, bija Zviedrijas otrās (vai trešās?) līgas hokejists, taču tāpat viņš bija PSRS hokeja skolas produkts ar 10 sezonām PSRS čempionātā, kurās viņš, teiksim tā, nebija pēdējais savas komandas spēlētājs, tāpat arī paspēja uzspēlēt Zviedrijas elitē. Tas, ka Ūmeo komanda tajā brīdī spēlēja zemākajās līgās... nu jā, gadās, taču tā ir komandas, ne Beļavska individuālā atbildība.

Tomass, pēc neveiksmīgajiem mēģinājumiem sisties pa Ziemeļamerikas minorlīgām, tika Somijā, kur rādīja savu varējumu (bija labs vārtsargs), taču izlasē, savā trešajā PČ, bija trešais numurs un šī spēle pret Latviju bija arī vienīgā, kurā viņš sargāja vārtus.

Kā minēju, Tomass par TOMASU kļuva smagi vēlāk, tāpēc tikpat labi var teikt, ka Latvijas hokeja veterāns izdarīja to, kas viņam bija jāizdara spēlējot pret mazpieredzējušu vārtsargu.

P.S.
Vārti bija smuki un svarīgi, uzvara - tāpat, visi malači. Es tik par to Tomasa faktoru tā vairāk iespringu.
Arī 2014. gada PČ, kad mūsu izlase viņam meta visu ko gribēja var droši apgalvot, ka tas VAIRS nebija TOMASS - Vezinas balvas kandidāts/ieguvējs.
, 2018-04-18 07:41, pirms 6 gadiem
Liekas tas bija vēl vakar, kad Saņok kā palēninātajā filmā rausta jeņķu vārtsargu un tas īsti negrib uzķerties....
, 2018-04-18 11:02, pirms 6 gadiem
riga89 rakstīja: Ozo ar savu smelšanu savāca komandu. malacis.
Pie glazītes vienmēr var savākt komandu kopā!
, 2018-04-18 17:04, pirms 6 gadiem
lielisks raksts
, 2018-04-20 03:01, pirms 6 gadiem
Juris Miņins rakstīja: Nu, pirmkārt, viss atkarīgs no tā kā šo situāciju ņem, otrkārt, vai tam vispār ir nozīme.


Tā kā ir sanācis tā nedaudz painteresēties par to kas tad tas Tomass tāds ir un ko viņš no sevis rādīja un rāda, tad varu pateikt, ka tas laiks viņam bija diezgan interesants un tādu "vietas ierādītāju" viņam bija vagons un maza piekabīte.

Neskatoties uz to, viņš sagaidīja savu iespēju un pēc 30 gadiem pieteicās kā TOP vārtsargs NHL, dabūja Stenlija kausu un Vezinas balvu.

Beļavskis, protams, bija Zviedrijas otrās (vai trešās?) līgas hokejists, taču tāpat viņš bija PSRS hokeja skolas produkts ar 10 sezonām PSRS čempionātā, kurās viņš, teiksim tā, nebija pēdējais savas komandas spēlētājs, tāpat arī paspēja uzspēlēt Zviedrijas elitē. Tas, ka Ūmeo komanda tajā brīdī spēlēja zemākajās līgās... nu jā, gadās, taču tā ir komandas, ne Beļavska individuālā atbildība.

Tomass, pēc neveiksmīgajiem mēģinājumiem sisties pa Ziemeļamerikas minorlīgām, tika Somijā, kur rādīja savu varējumu (bija labs vārtsargs), taču izlasē, savā trešajā PČ, bija trešais numurs un šī spēle pret Latviju bija arī vienīgā, kurā viņš sargāja vārtus.

Kā minēju, Tomass par TOMASU kļuva smagi vēlāk, tāpēc tikpat labi var teikt, ka Latvijas hokeja veterāns izdarīja to, kas viņam bija jāizdara spēlējot pret mazpieredzējušu vārtsargu.

P.S.
Vārti bija smuki un svarīgi, uzvara - tāpat, visi malači. Es tik par to Tomasa faktoru tā vairāk iespringu.
Arī 2014. gada PČ, kad mūsu izlase viņam meta visu ko gribēja var droši apgalvot, ka tas VAIRS nebija TOMASS - Vezinas balvas kandidāts/ieguvējs.
Tur varēja stāvēt arī Brodērs un situācija būtu identiska - ripa būtu vārtos. Vai pats to epizodi vismaz esi piedzīvojis un redzējis???
Tā bija uzbrucēja augstākā pilotāža. Un nav svarīgi, kas bija vārtos, kaut pats Hašeks tur būtu. Beļavska meistarība bija Latvijas izlasē visaugstākā, apbrīnoju viņa spēles gudrību un klasi.
, 2018-04-20 19:40, pirms 6 gadiem
vanagz rakstīja: Tur varēja stāvēt arī Brodērs un situācija būtu identiska - ripa būtu vārtos. Vai pats to epizodi vismaz esi piedzīvojis un redzējis???
Tā bija uzbrucēja augstākā pilotāža. Un nav svarīgi, kas bija vārtos, kaut pats Hašeks tur būtu. Beļavska meistarība bija Latvijas izlasē visaugstākā, apbrīnoju viņa spēles gudrību un klasi.
To, ka Brodērs un Hašeks šo ripu nebūtu notvēruši, noskaidrojām, bet vai Ruā un Belfūram būtu iespējas?

P.S. Pilnīgi nesaprotu ko vēlies pateikt, jo es kā reiz pierakstīju, ka viss smuki un visi malači.
Virtuālās realitātes varoņi - Kristaps Porziņģis un Luka Dončičs. Foto: Reuters/Scanpix
21

Matulis prāto par attālinātu līdzjušanu un lielo sporta kā tādu

Mana sporta līdzjutēja jaunība pagāja padomju laikos, kad Latvijas TV translēja lielāko daļu no mūsu sporta spēļu komandu spēlēm, bet, protams, ne pilnīgi visas. Kopš 1973. gada rudens biju itin cītīgs “Dinamo” hokeja, “Radiotehniķa” volejbola, VEF un TTT basketbola, “Celtnieka” handbola un “Daugavas” futbola spēļu apmeklētājiem. Dažkārt, lai tiktu uz VEF spēlēm “Daugavas” sporta namā, bija jāpastāv rindā pēc biļetēm, bet iesākumā biļetes uz “Dinamo” spēlēm pārsvarā pirku no rokas. Svētdienās, kad tirgoja atlikušās stāvvietas Sporta pilī, tās pazuda pusstundas laikā, tāpēc drošāks un racionālāks bija variants kādu stundu pirms spēles “ganīties” “Bērnu pasaules” rajonā, kur par pieckārtīgu uzcenojumu – pieciem rubļiem – kāds spekulants noteikti pārdeva “lieko” biļeti. Piecu studiju gadu laikā bija tikai viens gadījums – kāda spēle ar ACSK, kad netiku pilī uz spēles sākumu. Jo neviens biļeti nepārdeva pat par cēneri...
"Dinamo" virsvadonis Ģirts Ankipāns nu jau ierastā pozā. Foto: Romāns Kokšarovs, f64
8

Kaut ātrāk pienāktu marts... bez “Dinamo”

Vēl četras mājas spēles Rīgā, tikpat Tālajos Austrumos un pati sūdīgākā Rīgas “Dinamo” sezona būs beigusies. Ja nenotiktu izmisīgā cīņa ar Minskas “Dinamo” par pašu pēdējo vietu visā KHL, varētu jau mest arī dvieli ringā, lai puikas beidz šo izrādi, kas, kā no malas šķiet, viņiem pašiem sen noriebusies. Tur tiešām vajag “talantu”, lai pusotru (!!!) spēli jeb 45 vairākuma iespējas nomuļļātu bez vārtu guvuma.
Bobs Hārtlijs. Foto: www.hawk.ru
2

Miljonāri arī KHL spēlē vislabāk

Jau kopš 2008. gada rudens KHL runā, ka kaut kad varētu tikt publiskoti spēlētāju algu saraksti, taču šī tēma joprojām ir tabu. It kā Krievijas bandīti perfekti nezinātu, cik kurš hokejists pelna! Laiku pa laikam notiek datu noplūde, kaut normāli būtu, ja arī jebkurš hokeja fans varētu salīdzināt spēlētaja algas ar laukumā padarīto. Jo arī Latvijā cilvēki itin bieži uzstāj, ka pat "Dinamo" spēlētājiem maksā par daudz... Kaut salīdzinot ar KHL oligarhiem, tā ir gandrīz sīknauda.