Layout: current: getMobContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getMobContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:2668, Did:0, useCase: 3

Autors: Andrejs Siliņš

Serhio Rodrigess: "Latvija pusfinālā Spānijai būtu bijusi vēl neērtāka nekā Slovēnija"

Serhio Rodrigess: "Latvija pusfinālā Spānijai būtu bijusi vēl neērtāka nekā Slovēnija"
Serhio Rodrigess
Foto: Sputnik / Scanpix

Divkārtējs Eiropas gada labākais spēlētājs, trīskārtējs Spānijas čempions, Spānijas līgas sezonas vērtīgākais spēlētājs, Eirolīgas čempions, Eirolīgas sezonas MVP, Eiropas čempions, pasaules čempions, olimpiskais vicečempions - tie ir tikai daži no spāņu izcilā basketbolista Serhio Rodrigesa sasniegumiem un individuālajām atzinībām, kas aizsargam lipa klāt jau ar pirmajiem spertajiem soļiem uz starptautiskās skatuves (Eiropas U18 čempions un MVP). VTB līgas mača dēļ Maskavas CSKA saspēles vadītājs viesojās Rīgā un manam aicinājumam uz sarunu par El Čačo (“puika” - no spāņu valodas) sauktais basketbolists piekrita bez tielēšanās. Runājām par Rodrigesa spilgto karjeru, pavadītajiem gadiem NBA, par iemeslu, kāpēc nolēma atgriezties Eiropā, un pagājušā gada Eiropas čempionātu, kurā spāņi izvairījās no tikšanās ar Latviju. Rodrigess zina, ko nozīmē spēlēt Ņujorkā kā Kristapam Poziņģim, un ir pārliecināts par to, ka “Sixers” ir laba organizācija, kur nonākt Anžejam Pasečņikam.

Tikšanos norunājām Vecrīgā viesnīcā, kurā CSKA komanda apmetās. Ierados minūtes 15 pirms norunātā laika, taču šoreiz labāk savu latviešu apzinību būtu nomainījis pret spāņu vēso mieru. Intervijai bija atvēlēts laiks pēc brokastīm, taču mans sarunas biedrs nesteidzīgā dienvidnieka garā brokastīs devās tikai īsi pirms durvis uz ēdināšanas telpu tiktu slēgtas un pirms komandas rīta treniņa spēles dienā mūsu sarunai atlika vien sešas minūtes un desmit sekundes (ieraksta ilgums diktofonā). Turpat blakus arī spietoja autogrāfu kolekcionārs, ar kuru man nācās dalīt mūsu atšķirīgajām interesēm atvēlētās minūtes. Tomēr Serhio, varbūt sajuties nedaudz vainīgs par kavēšanos, uzzieda medu manām ausīm: “Pēc treniņa varam jebkurā laikā turpināt.” Protams, sapratu, ka aiz šīs labvēlības slēpjas arī gluži vienkārši pieklājība un norunājām tikties turpat viesnīcā uzreiz pēc rīta treniņa, lai neaizkavētu basketbolistu atpūtai pirms vakara cīņas. Pienāca vakars un īsi pirms mača gan kļuva zināms, ka Rodrigess šoreiz spēli skatīsies no malas.

Karjeras laikā tev sakrājies daudz sasniegumu un individuālo atzinību. Ko tev tas viss nozīmē?
- Man tas nozīmē daudz. Tas ir kā atgādinājums par visu lielo darbu, ko esmu ieguldījis savā dzīvē. Tas ir kā sapņa piepildījums - esmu spējis sasniegt šo līmeni un spēlēt tajā tik daudz gadu. Ir lieliski to apzināties, zinot, cik grūti ir nonākt šādā pozīcijā.

Jautāju daļēji arī sava nākamā jautājuma dēļ. Proti, tev vienu vakaru 10 000 līdzjutēju priekšā jāspēlē pret Malagu, trīs dienas vēlāk Rīgā vai Tallinā jāspēlē pret nesalīdzināmi mazākiem klubiem kā VEF vai “Kalev” un tad atkal dažas dienas vēlāk spēle pārpildītā arēnā pret kādu Eiropas grandu. Cilvēciski taču ir grūti saglabāt vienādu pieeju pret visiem pretiniekiem?
- Mēs visi nākam no mazām pilsētām, mēs visi kādreiz esam spēlējuši mazās zālēs. Dažreiz tā ir pat vieglāk. Mēs kā komanda esam uzstādījuši sev mērķi sezonas sākumā - uzvarēt Eirolīgā un uzvarēt VTB līgā. Esam ikdienas procesā, lai strādātu pie šo mērķu sasniegšanas. Nav svarīgi, kur mēs spēlējam. Zinām, ka, lai kur dotos, mūs vienmēr gribēs uzveikt. Līdz ar to katra spēle ir svarīga, un mums jāciena katra spēle, katrs pretinieks un pašiem savs darbs. Mēs visi vēlamies spēlēt finālos un, lai to sasniegtu, pie tā jāstrādā katru dienu. Protams, spēlējot finālā, tev ir lielāka motivācija, jo degungalā ir tituls, bet svarīgi ir arī izbaudīt procesu. Tas nozīmē darbu treniņos, kad neviens uz tevi neskatās, vai spēlēs, kur ir mazāk skatītāju. Tas viss mums noder [lielo mērķu sasniegšanai].

Serhio Rodrigess pirms sezonas noslēdza trīs gadu līgumu ar Maskavas CSKA.
Foto: Sputnik / Scanpix

Kā ir dzīvot Maskavā?
- Lieliski! Vienīgais izņēmums ir laika apstākļi, kas nav gluži tādi kā Spānijā, taču esmu jau pieradis. Kad man bija 14, dzīvoju Bilbao. Protams, tur nav tik auksti, cik tagad Maskavā, bet tāpat tie bija pilnīgi citi laika apstākļi, nekā vieta, no kuras es nāku - Kanāriju salām. Pagājušosezon Filadelfijā bija diezgan smagi (smejas). Maskava ir lieliska pilsēta…

Lasīju tavu blogu, kur rakstīji, ka dažreiz izmanto arī Maskavas metro.
- Jā, man patīk to dažreiz izmantot, jo satiksme uz ielām Maskavā nav pārāk laba. Mums gan viss tiek nodrošināts visaugstākajā līmenī, klubs palīdz dzīvot ļoti komfortablu dzīvi.

Vai tu esi arī futbola fans?
- Esmu, bet ne traks. Man patīk skatīties Madrides “Real” spēles - tā ir mana mīļākā komanda. Protams, arī manas pilsētas komanda no Tenerifes, kas spēlē otrajā divīzijā. Bet, ja basketbola spēli varu skatīties pilnīgi jebkādu…

...tātad tu esi no tiem retajiem spēlētājiem, kas izbauda video skautingu pirms spēlēm?
- Jā, tā var teikt (smejas). Varu skatīties pilnīgi jebkuru spēli, visu dienu sēdēt mājās un skatīties basketbolu. Ar futbolu ir citādāk. Tam jābūt kaut kam lielam vai kaut kam, ko es tiešām novērtēju - “Real”, Tenerife vai lielās Čempionu līgas spēles. Tāpat vien parastu futbola maču paskatīties nevaru (smejas).

Jautāju tāpēc, ka tuvojas Pasaules kauss futbolā, un tas notiks tieši Krievijā, tostarp Maskavā. Varbūt plāno apmeklēt kādu spēli klātienē?
- Vēl nezinu, jo mūsu sezona beigsies neilgi pirms tam, kad sāksies Pasaules kauss. Tas būtu lieliski. Man ir daudz draugu, kas jau plāno ceļojumus un vaicā ieteikumus Maskavas apskatīšanai. Futbolā ir citādāk, nekā basketbolā, kur viss pārsvarā notiek vienā pilsētā. Futbolā turnīrs izmētāts pa vairākām pilsētām visā valstī. Šis būs liels notikums Maskavai un visai Krievijai.

Atgriežoties pie basketbola - tavs pirmais piegājiens NBA bija sešu sezonu garumā. Šajā laikā paspēji pussezonu uzspēlēt arī Ņujorkas “Knicks”, kur šobrīd spēlē Kristaps Porziņģis. Lielākā pasaules metropole, milzīgas iespējas, nerimdināma cilvēku mīlestība pret basketbolu - kāpēc tas viss nav palīdzējis “Knicks” kļūt sportiski nozīmīgai komandai līgā?
- Tā ir lieliska organizācija, viena no tradīcijām bagātākajām visā līgā. Katrs vēlas kādreiz uzspēlēt “Knicks” formā un dzīvot Ņujorkā. Tikko ieejot “Madison Square Garden” (“Knicks” mājas arēna - A.S.), tu jūti to īpašo atmosfēru un to, cik svarīgi katram basketbolistam tur ir atrasties. Parasti mājās ir vieglāk izcīnīt uzvaras, bet, spēlējot “Knicks”, katra mājas spēle ir smaga, jo katrs pretinieks vēlas labi nospēlēt un uzvarēt tieši “Madison Square Garden”. Pilsētai un klubam ir smagi apzināties, ka tik ilgu laiku nav izdevies sasniegt ko nozīmīgu laukumā, bet pat tad, kad komanda nespēlē to labāko basketbolu, uzmanības daudzums nemazinās. Tā ir taisnība, ka Ņujorkā tev tiek veltīta milzīga uzmanība, un tā tas ir nepārtraukti. Tu spēlē pasaules galvaspilsētā, lielisku līdzjutēju priekšā, tu esi tur, kur vēlas būt ikviens. Spiediens vienmēr ir milzīgs, jo visi tevi vēro. Esmu runājis ar [Hosē] Kalderonu un [Villiju] Ernangomesu, kuri tur ir spēlējuši, un viņi saka to pašu. NBA birojs atrodas Ņujorkā, visi vienmēr zinās visu, ko dari, kā nospēlē. To vienmēr zinās visā pasaulē. Katrs, kurš dodas ceļojumā uz Ņujorku, vienmēr mēģinās tikt pie biļetēm uz “Knicks” spēli - patīk viņam basketbols vai nepatīk.

Serhio Rodrigess Ņujorkas "Knicks" rindās aizvadīja 27 spēles 2010. gada pirmajā pusē.
Foto: AFP / Scanpix

Droši vien labi, ka savas pirmās sezonas pavadīji Portlendā.
- Tā bija traka pieredze - 20 gadu vecumā nonākt NBA. Kā bērnam tas vienmēr bija mans sapnis. Uzaugu Kanāriju salās, Tenerifē, Spānijā. Tas, ka nonācu NBA, bija kā pēkšņi īstenojies sapnis. Portlenda bija lieliska, mums bija laba komanda un mēs visi kopā pilnveidojāmies kā spēlētāji. Tas bija labs laiks. Lieta, kas bija atšķirīga no komandām, kas nāk no lielajiem tirgiem, bija apkārtējo uzmanība. Pilsētās kā Ņujorka, Losandželosa, Bostona un vēl dažās tu esi uzmanības centrā, lai cik labi vai slikti komanda spēlētu. Un tad ir arī vietas kā Sanantonio, tagad arī Klīvlenda, kas, pateicoties labiem rezultātiem vairāku gadu garumā, kļuvušas par iekārojamu vietu spēlētājiem, kas tiecas uz titulu, jo vari pilnībā nodoties savam darbam un apkārt nav tik daudz lietu, kas no tā var novērst uzmanību. Pārējās komandās uzmanības līmenis ir atkarīgs no tā, cik labu sniegumu komanda rāda laukumā. Un arī tad nevar teikt, ka spēlēt Jūtā un Maiami būtu viens un tas pats.

Pēdējos gados gaisā virmo ideja par NBA Eiropas divīzijas izveidi. Tev patīk šāda doma?
- Zini, tas būtu sarežģīti. Mēs, eiropieši, pret sportu izturamies citādāk, mēs uz to vairāk saspringstam. Šeit cilvēki nespēj pieņemt, ka komandām var būt tādas sezonas, kādas regulāri ir lielai daļai NBA komandu. Cilvēku attieksme pret sportu ir pavisam citādāka.

Katra spēle Eirolīgā ir kā cīņa uz dzīvību un nāvi. Šķiet, NBA, vismaz regulārajā sezonā, viss notiek relaksēti. Man tā tikai šķiet vai tajā ir kaut daļa taisnības?
- Protams, Eirolīgā ir milzīgs spiediens. Nevaru runāt no “Warriors” vai “Cavaliers” skatu punkta, jo neesmu tādās komandās [NBA titula pretendentēs] spēlējis, bet no savas pieredzes varu teikt, ka, pat spēlējot labās komandās, spiediens nav ne tuvu tik liels. Eirolīgā ir jāuzvar katrā spēlē un, ja tu neuzvari, notiek lielas izmaiņas. Lai kurā komandā tu Eirolīgā spēlētu, spiediens ir vienmēr.

Pagājušo sezonu pēc sešiem gadiem Madridē pavadīji “76ers”. Kāpēc nolēmi atgriezties NBA?
- Madridē pavadīju ļoti sekmīgus gadus, kopā izcīnījām daudz titulu, un es piepildīju daudz sapņu, bet bija pienācis laiks atkal pamēģināt sevi NBA. Tā bija lieliska pieredze, labi pavadīju laiku un daudzās lietās šīs sezonas laikā pilnveidoju sevi kā spēlētāju. Tāpat spēju novērtēt lietas, kas man pietrūkst, esot projām no sava kontinenta. Un novērtēju arī lietas, kas ir pieejamas tikai NBA. Filadelfijas situācijā runa ir par talantu attīstīšanu un izaugsmi, strādājot ar tiem jaunajiem spēlētājiem, kas ir viņu rīcībā. Tagad sākam redzēt to, kas no šī visa veidojas, un būs interesanti pavērot, kā viss turpinās attīstīties nākamo gadu laikā. Esot klāt, varēja lieliski redzēt, ka klubs tiešām rūpējas par saviem jaunajiem spēlētājiem un strādā ar mērķtiecīgu skatu nākotnē.

Aizvadīji solīdu sezonu (7,8 punkti, 5,1 piespēle, 2,3 atlēkušās bumbas - A.S.) un pieļauju, ka tev bija piedāvājumi no NBA klubiem. Kāpēc tomēr atgriezies Eiropā?
- Kad beidzās sezona, sapratu, ka vēl viens līgums tikai uz vienu sezonu mani neapmierinās. Daudzi spēlētāji, kas manā vecumā paraksta īstermiņa līgumus, vēlāk sezonas laikā tiek aizmainīti vai atbrīvoti, jo mainās situācija, tiek domāts par jaunajiem un ir vieglāk atbrīvoties no spēlētājiem bez ilgtermiņa līgumiem. Līgumi, kas man tika piedāvāti, bija tikai uz vienu sezonu, un uz to es nebiju ar mieru. Kad nāca piedāvājums no CSKA, biju laimīgs, jo tagad atkal esmu daļa no ilgtermiņa plāna (Rodrigess vasarā parakstīja līgumu uz trim gadiem - A.S.).

Brīdi pēc 2015. gada Eirolīgas čempiontitula izcīnīšanas - Rūdijs Fernandess, Serhio Jujs un Serhio Rodrigess.
Foto: Reuters / Scanpix

Vai saprotu pareizi, ka šajā situācijā tas nebija grūts lēmums - pamest NBA?
- Bija grūti tāpēc, ka sezona beidzās aprīlī, bet līdz 1. jūlijam [kad NBA klubi drīkst sākt pārrunas ar brīvajiem aģentiem] nevarēju runāt ne ar vienu par iespējamo nākamo līgumu. Visus šos mēnešus man bija šaubas. Pēc 1. jūlija sākās pārrunas, bija dažas komandas, kas piedāvāja labu naudu, taču tikai uz vienu sezonu.

”Sixers” pagājušajā vasarā draftēja Latvijas valstsvienības centru Anžeju Pasečņiku. Tā būs laba vieta viņam?
- Lieliska vieta, īpaši kā jaunajam un garajam spēlētājam. Filadelfijā viss tiek pakārtots, lai palīdzētu jaunajiem, turklāt šobrīd komanda izcīna daudz uzvaru. Šobrīd viņiem ir Džoels Embīds, kurš, manuprāt, ir viens no trim labākajiem lielajiem spēlētājiem pasaulē. Jebkuram centram, kurš var ar šo spēlētāju ikdienā kopā trenēties, tā ir lieliska iespēja attīstībai. Pasečņiks šobrīd “Gran Canaria” attīstās, rāda labu sniegumu, bet - kas to zina, kad viņš nonāks NBA. Tomēr draftā nevar iztikt bez veiksmes, un viņam veicās ar to, ka nonāca tieši Filadelfijā.

Tu esi izcils “pick’n’roll” spēlētājs, un “pick’n’roll” ir svarīgs ne tikai tas, kurš spēlē ar bumbu, bet arī tas, kurš liek aizsegu - lielais spēlētājs. Kādi ir tavi novērojumi par “Sixers” garajiem šajā elementā?
- Embīds ir tik labs spēlētājs, ka tur nav vajadzīgs nekas īpašs. Tev kā mazajam vienkārši jāiedod bumba viņam ērtākajā vietā un viss. Viņš visu izdarīs un padarīs labāku arī tevi pašu kā ārējo spēlētāju. Tāpat aizsardzībā - viņš ir vispusīgs spēlētājs un var darīt laukumā visu. Viņš vēl ir jauns, bet domāju, ka jau drīz tiks viennozīmīgi uzskatīts par labāko lielo spēlētāju pasaulē.

Izskatās, ka viņš ir arī jautrs cilvēks, ar ko būt komandas biedram.
- Viņš ir foršs džeks un arī tas ir svarīgi, jo tas palīdz visai organizācijai. Ja tev ir jauns spēlētājs, kurš ir kārs uz attīstību un kuram patīk ar visiem būt draugos, viss kļūst daudz vieglāk. Domāju, ka tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc viņiem šī sezona ir tik laba - visi puiši vēlas uzvarēt, visi jūt par to atbildību un tai paša laikā izbauda spēlēšanu kopā.

Noslēdzot sarunu, vēlos atcerēties pagājušā gada Eiropas čempionātu. Jau gadiem tiek runāts, ka katrs nākamais čempionāts ir viena no pēdējām iespējām spāņiem, jo izlase kļūst aizvien vecāka un vecāka. Vai tu arī pirms čempionāta juti, ka šī ir viena no pēdējām iespējām?
- Mūsu izlase ir bāzēta uz spēlētājiem kas dzimuši astoņdesmito gadu pirmajā pusē. Šādas runas ir jau pēdējos desmit… O.K., nevis desmit, bet kādus piecus sešus gadus tiešām. Mēs izbaudām kopā spēlēšanu un iemesls tam ir uzvaras. Mēs zinām, kas nepieciešams, lai izcīnītu lielas uzvaras. Domāju, ka tajā brīdī, kad tas notiek, kad iemācies uzvarēt, kļūst daudz vieglāk, un katrs spēlētājs vēlas atkal un atkal būt izlasē un just uzvaras garšu. Tagad visi esam vecāki, mums ir ģimenes, mēs zinām, ka vasarā, kad nav klubu sezona, būt projām no mājām divus mēnešus ir grūti. Tomēr gandrīz vienmēr turnīru beigās esam sasnieguši savus mērķus, līdz ar to vēlme atgriezties nepazūd, jo atmiņā paliek pozitīvās emocijas no iepriekšējā turnīra.

Čempionātā izcīnījāt bronzu, bet jums bija otrā labākā bilance (8-1) aiz čempiones Slovēnijas.
- Jā, turnīru aizvadījām labi. Kad esi izslēgšanas spēlēs, viss kļūst ļoti sarežģīti, bet, kā jau teicu, zinām veidu, kā uzvarēt, un galvenais ir vienmēr būt kā komandai, vienmēr spēlēt vienam par otru.

Pusfinālā zaudējāt Slovēnijai, kas pirms tam ceturtdaļfinālā apspēlēja Latviju. Varbūt labāk vēlējies pretī redzēt Latviju?
- Nē, tieši otrādi. Atceros, ka pirms ceturtdaļfināliem domāju, ka mums labāk būtu spēlēt tieši pret Slovēniju. Latvija spēlēja mums ļoti neparocīgi. Mēs tomēr spēlējām ar diviem lielajiem spēlētājiem, kas pārsvarā spēlē groza tuvumā, klasiskāku basketbolu. Jā, mēs mēģinājām skriet ātrajos uzbrukumos, jo arī tādai spēlei mums bija piemēroti spēlētāji, taču, ja sastāvā ir tādi vīri kā Pau un Marks [Gazoli], mums viņi jāizmanto un jāļauj viņiem spēlēt savu spēli. Līdz ar to, manuprāt, pret Latviju mums būtu bijis grūti tieši aizsardzībā, jo Latvija spēlētu plaši un radītu problēmas. Tomēr arī Slovēnija spēlēja lieliski visa turnīra garumā, nezaudēja nevienu spēli un uzvarēja pelnīti.

Kā tu personiski uztver zaudējumus šādās izšķirošās spēlēs? Kā pasaules galu vai tomēr atceries, ka tā ir tikai spēle?
- Esam bijuši tik daudz dažādās situācijās, un katra no tām - uzvara vai zaudējums - ļauj gūt pieredzi, kas noderēs nākamreiz. Domāju, ka spēlēšana par bronzu ir vissmagākā spēle turnīrā. Jā, tā it kā ir tikai otrā opcija, jo necīnies par zeltu, bet no otras puses - bāc, ja mēs zaudēsim arī šo spēli, būsim izgāzušies. 2005. gada čempionātā zaudējām bronzas spēlē (68:98 pret Franciju - A.S.), bet man bija tikai 19 gadi un to neuztvēru tik smagi, tai pašā laikā tā bija lieliska pieredze. Piemēram, Rio [olimpiskajās spēlēs] vai pagājušogad Eiropas čempionātā izcīnītā bronza, manuprāt, ir lielisks rezultāts, es to spēju novērtēt.

Pastāv iespēja, ka septembrī Latvijai un Spānijai būs jāspēlē savā starpā Pasaules kausa kvalifikācijas turnīrā. Vai tu spēlēsi?
- Situācija šobrīd nav laba. Spēlētājiem nebūtu jāizlemj tas, vai viņi drīkst spēlēt sezonas laikā vai nedrīkst. Mums ir pietiekami daudz cilvēku gan FIBA, gan Eirolīgā, lai viņi nonāktu pie risinājuma. Spēlētājiem nevajadzētu atrasties šādā situācijā, kad nezini, vai varēsi un kad varēsi spēlēt izlasē. Sezonas laikā es piederu savai kluba komandai, un esmu atkarīgs no tās. Ja esmu vajadzīgs klubā, man ir jāpaliek klubā, lai arī es ļoti vēlētos spēlēt izlasē.

Nikolā Mirotičs, Serhio Rodrigess un Felipe Rejess pēc 2015. gada Eiropas čempiontitula izcīnīšanas.
Foto: AFP / Scanpix

Serhio Rodrigess

- Dzimis 1986. gada 12. jūnijā
- Augums: 191 cm
- Saspēles vadītājs
- Draftēts 2006. gadā ar 27. numuru ("Suns")
- Karjera: "Estudiantes" (2003-06), "Trail Blazers" (2006-09), "Kings" (2009-10), "Knicks" (2010), "Real Madrid" (2010-16), "76ers" (2016-17), CSKA (no 2017).
- Individuālās atzinības sasniegumi: Eirolīgas sezonas MVP (2014), Eiropas gada spēlētājs (2014, 2015), ACB līgas sezonas MVP (2014), ACB līgas Uzlecošā zvaigzne (2005), Eiropas U18 čempionāta MVP (2004).
- Spožākie sasniegumi: Eirolīgas čempions (2015), FIBA Starpkontinentālā kausa čempions (2015), ACB līgas čempions (2013, 2015, 2016), Karaļa kausa ieguvējs (2012, 2014, 2015, 2016).
- Spānijas izlasē: Pasaules kausa ieguvējs (2006), Eiropas čempions (2015), olimpiskais vicečempions (2012), olimpiskā bronza (2016), Eiropas vicečempions (2007), Eiropas bronza (2013, 2017), Eiropas U18 čempions (2004).


, 2018-03-14 12:35, pirms 6 gadiem
Izklausās, ka Rodrigress ir sakarīgs čalis.
, 2018-03-14 13:46, pirms 6 gadiem
Man loti patika duo fernandez - rodrigrez, kad abi speleja portlenda. Tie bija laiki.
, 2018-03-14 14:25, pirms 6 gadiem
Paldies par interviju. Tiešām interesanta
, 2018-03-14 18:22, pirms 6 gadiem
Paldies autoram par interviju . Bija vērts pirkt .
, 2018-03-15 13:39, pirms 6 gadiem
Žēļ, ka nepalika NBA. Bet nu drošvien CSKA lielāku piķi piesolija
, 2018-03-15 15:40, pirms 6 gadiem
Cerams, ka nebus jaspele pret spaniem pasaules kausa kvalifikacija
, 2018-03-16 11:13, pirms 6 gadiem
Interesanta intervija. Paldies
, 2018-03-16 13:15, pirms 6 gadiem
Aivarzzzzz rakstīja: Žēļ, ka nepalika NBA. Bet nu drošvien CSKA lielāku piķi piesolija
mēs tik tālu netiksim
, 2018-03-20 10:49, pirms 6 gadiem
Aivarzzzzz rakstīja: Žēļ, ka nepalika NBA. Bet nu drošvien CSKA lielāku piķi piesolija
Viņš ideāli iederētos sixers komandā. Bet nu cska tomēr iedeva garāku līgumu līdz ar to pašsaprotami, ka aizgāja prom no nba
Virtuālās realitātes varoņi - Kristaps Porziņģis un Luka Dončičs. Foto: Reuters/Scanpix
21

Matulis prāto par attālinātu līdzjušanu un lielo sporta kā tādu

Mana sporta līdzjutēja jaunība pagāja padomju laikos, kad Latvijas TV translēja lielāko daļu no mūsu sporta spēļu komandu spēlēm, bet, protams, ne pilnīgi visas. Kopš 1973. gada rudens biju itin cītīgs “Dinamo” hokeja, “Radiotehniķa” volejbola, VEF un TTT basketbola, “Celtnieka” handbola un “Daugavas” futbola spēļu apmeklētājiem. Dažkārt, lai tiktu uz VEF spēlēm “Daugavas” sporta namā, bija jāpastāv rindā pēc biļetēm, bet iesākumā biļetes uz “Dinamo” spēlēm pārsvarā pirku no rokas. Svētdienās, kad tirgoja atlikušās stāvvietas Sporta pilī, tās pazuda pusstundas laikā, tāpēc drošāks un racionālāks bija variants kādu stundu pirms spēles “ganīties” “Bērnu pasaules” rajonā, kur par pieckārtīgu uzcenojumu – pieciem rubļiem – kāds spekulants noteikti pārdeva “lieko” biļeti. Piecu studiju gadu laikā bija tikai viens gadījums – kāda spēle ar ACSK, kad netiku pilī uz spēles sākumu. Jo neviens biļeti nepārdeva pat par cēneri...
"Dinamo" virsvadonis Ģirts Ankipāns nu jau ierastā pozā. Foto: Romāns Kokšarovs, f64
8

Kaut ātrāk pienāktu marts... bez “Dinamo”

Vēl četras mājas spēles Rīgā, tikpat Tālajos Austrumos un pati sūdīgākā Rīgas “Dinamo” sezona būs beigusies. Ja nenotiktu izmisīgā cīņa ar Minskas “Dinamo” par pašu pēdējo vietu visā KHL, varētu jau mest arī dvieli ringā, lai puikas beidz šo izrādi, kas, kā no malas šķiet, viņiem pašiem sen noriebusies. Tur tiešām vajag “talantu”, lai pusotru (!!!) spēli jeb 45 vairākuma iespējas nomuļļātu bez vārtu guvuma.
Bobs Hārtlijs. Foto: www.hawk.ru
2

Miljonāri arī KHL spēlē vislabāk

Jau kopš 2008. gada rudens KHL runā, ka kaut kad varētu tikt publiskoti spēlētāju algu saraksti, taču šī tēma joprojām ir tabu. It kā Krievijas bandīti perfekti nezinātu, cik kurš hokejists pelna! Laiku pa laikam notiek datu noplūde, kaut normāli būtu, ja arī jebkurš hokeja fans varētu salīdzināt spēlētaja algas ar laukumā padarīto. Jo arī Latvijā cilvēki itin bieži uzstāj, ka pat "Dinamo" spēlētājiem maksā par daudz... Kaut salīdzinot ar KHL oligarhiem, tā ir gandrīz sīknauda.