Par Bukartu. Bet ne tikai par viņu

Viņnedēl, kad veidoju latvju hokeja labāko uzbrucēju topu, Robertam atvēlēju tajā 11. vietu - "Vēl viens labrocis šajā labroču kompānijā (Dārziņš, Karsums, Vasiļjevs). Nu prot Roberts iemest. Ripu vārtos."

Ja skatāmies tikai no uzbrukuma, Heikele un viņa palīgi ir pilnīgi auni: Bukartam ir augstākais metienu realizācijas procents "DR" - 28,6%, proti, metot septiņas reizes pa vārtiem, viņš guvis divus vārtus. Nākamais labākis % ir Skvorcovam - 21,1 jeb 4 rezultatīvi metieni no 19. Komandas līderiem % ievērojami zemāks - Dārziņam 7,5% (3 no 40), Meijam - 6,7% (2 no 30), Leino - 4,3% (1 no 23).

Kopumā Bukarta statistikas rādītāji ir normāli - 7 spēles, 2 vārti, ar vidējo spēles laiku 8.42, ar 10,6 maiņām ik spēlē, lietderība +1, soda minūšu nav, izpildījis 7 spēka paņēmienus (līderis Bērziņš ar 25), bloķēto metienu - nav (līderis Sotnieks ar 37). Mikromaču vērtējumā arī Roberts pozitīvs: 3-2, ripas 4-2.

Šķiet, tas bija 2010. gadā, kad Oļegs Znaroks nepaņēma Bukartu izlasē, un tauta, protams, šūmējās. Aizstāvot Robertu. Znaroks (vai Vītoliņš, nav būtiski) tad diezgan sakarīgi paskaidroja, ka Bukarts ir pirmo divu maiņu uzbrucējs, bet trešai un ceturtai maiņai nav noderīgs. Pēc 2011. gada PČ Košicē, šķiet, Vītoliņš rezumēja, ka ar tādu spēles stilu kā Bukartam viņu neņemtu neviens KHL klubu treneris. 2012. gada PČ Teds Nolans Bukija spēli ātri atkoda un uz nākamiem diviem PČ nemaz neņēma. Šogad Aleksandrs Beļavskis atkal paņēma, bet Prāgā uzbrucējs 7 mačos palika uz nullēm 0+0. "DR" uzbrucēju mēģinājuši pāraudzināt Jūliuss Šuplers, Peka Rautakalio, Artis Ābols un nu arī Kari Heikile... Sākot ar 2009. gada rudeni Bukarts katru sezonu kādu laika posmu aizvadījis fārmklubā vai pat MHL komandā.

Katram, kas seko šī hokejista karjerai, ir zināms, ka labrocis Bukarts jau no zēnu gadiem bijis rezultatīvs uzbrucējs, daudz ripu metis pats un daudz arī piespēlējis. Taču Roberts NEKAD nav spēlējis aizsardzībā, turklāt "Sāgā-89" to arī nevajadzēja darīt, treneri to viņam neiemācīja, bet tēvam Ralfam (arī komandas saimniekam) spēle aizsardzībā tolaik nelikās būtiska. Liekas, tas bija Kurts Lindstrēms, kurš teica, ka vecus suņus ir grūti iemācīt stāvēt uz divām kājām. Neviens "DR" treneris tā arī nav spējis pārveidot Bukartu. Skarbajam somam Hekilem tas vienkārši apnika (0 bloķētu metienu!), bet "Liepājas" variants praktiski nozīmēja to, ka - proties pats... Bukarts ir gudrs spēlētājs un es viņam novēlu veiksmīgu karjeras turpinājumu.

Un tagad šā stāsta otra puse. Es laiku pa laikam sekoju līdzi, kā tauta diskutē un izsaka savas domas. Nepaņēma Leonīds Tambijevs uz 2013. gada U-20 PČ Edgaru Kļaviņu (1993.) un Romānu Semjonovu (1994.). Nu pilnīgs idiots tas Tamba! Kļaviņš spēlē Zviedrijas elites divīzijā (SHL), Stokholmas AIK viņš der, bet Latvijas U-20 izlasei neder... Togad AIK vienībā 30 spēlēs Kļaviņš nopelnīja 5 punktus (1+4). Visticamāk, sastāvā tika kā obligātais juniors, jo nākamajā sezonā pēc sešām spēlēm AIK tika izīrēts pat diviem Allsvenskan klubiem - "Timra" un "Troja", pērn sezonu iesāka Zviedrijas 1. līgā (respektīvi, 3.), kā Cgojevs to pabeidza Kazahstānā (18 spēlēs 0+2), nu ir Polijas kluba "Polonia" uzbrucējs...

Semjonovs (1994.), kurš zviedru jauniešu un junioru mačos vienu sezonu pat savāca vairāk par 100 punktiem, 21 gada vecumā ir turpat Ārbogā - 1. divīzijā (3. pēc spēka). Šķiet, arī vecais draugs Abrags ļoooti iestājās par Semjonovu U-20 izlasē. Tambijevs pateica diezgan skaidri - Semjonovs (un arī Lavrovs) nav cīnītāji... Un tāpēc nav junioru izlasē!

Lavrovs (1994.) 21 gada vecumā spēlējis Zviedrijas un Somijas jauniešu un junioru čempionātos, pirms tam arī ASV, bet duraks Tambijevs neņem viņu izlasē! Var jau būt, ka Martins vēl izveidos labu karjeru, bet... Citāts pirms šīs sezonas: "Par to, ka jābrauc uz "Zvolen", zināju aptuveni pirms trim nedēļām. Ar klubu esmu vienojies par try-out līgumu, jābrauc un jāpierāda sevi. Raudzījos arī Somijas "Mestis" līgas virzienā, tāpat par mani bija interese no Zviedrijas, bet ilgi negaidījumu un pieņēmu šo piedāvājumu."

Var jau būt, ka jauneklis pats tik plātīgs nemaz nav bijis, ka intervētājs tikai gribējis būt pozitīvais, bet pievēršu uzmanību izteikumam - ar klubu esmu vienojies par try-out līgumu. Kas latviski nozīmē, ka man būs pārbaudes līgums, pēc kura beigām klubs izvērtēs, vajag viņiem mani vai arī neesmu derīgs.

Pienāk septembra sākums, un nu jau lasu šādas rindas: "Slovākijas ekstralīgas pagājušās sezonas pusfināliste "Poprad" vēl pirms jaunā čempionāta pirmā iemetiena veselības problēmu dēļ lauzusi vienošanos ar latviešu uzbrucēju Martinu Lavrovu. Līgums vēl nebija nonācis līdz Spēlētāju asociācijai, tāpēc 21 gadu vecias spēlētājs palicis bez kompensācijas.. Lavrovu Slovākijā piemeklējušas veselības likstas - pēc saindēšanās ar ēdienu viņš četras dienas pavadīja slimnīcā, un kluba vadības pacietības mērs ticis izsmelts." Ir jau slovāki maitas, bet, ja uzbrucējs būtu ļoti vajadzīgs, tad četras dienas nav nekas...

Polijas klubs STS (Sanoka) atbrīvo Krišu Lipsbergu, viņa vietā paņemot kanādieti; Tulsas "Oilers" no try-out līgumiem atbrīvojis divus Latvijas hokejistus - aizsargu Ņikitu Koļesņikovu (1992.) un uzbrucēju Miku Lipsbergu (1991.); Ralfam Freibergam nav izdevies tikt pie līguma ar AHL klubu "Griffins" utt.

Nezin kādēļ Latvijā ļoti daudzi domā, ka kāds ir labāks tikai tāpēc, ka mūsējais. Un tas vispār ir nonsens, ja krievs Vasiļevskis spēlē labāk par latvieti Kristeru Gudļlevski. Gudijs taču tā rukā un viņa darba ētika mums visiem zināma. Nu nevar būt krievs labāks par Gudi!

P.S. Rakstā pieminētie spēlētāji man ir tikpat mīļi kā visi pārējie. Viņi tikai izmantoti kā piemēri. Esot Latvijā un neesot Zviedrijā, Tampā vai Popradā, nekādi nav iespējams zināt visas nianses. Gribētos lai tie, kas ir žurnālisti un nevis hokejistu brāļi vai paziņas, rakstītu tā, kā ir: ja klubs kādu atbrīvojis (nu kaut vai Daugaviņu!), tad tā arī rakstīt. Nevis Kaspars pametis Maskavu un tamlīdzīgi.