Layout: current: getMobContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getMobContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:2668, Did:0, useCase: 3

Autors: Jānis Matulis

Vai Kanāda pāri visam?

Vai Kanāda pāri visam?
Foto: AP/Scanpix

Ar Kanādas junioru uzvaru Bufalo beidzies pasaules čempionāts U-20. Kanādiešiem šis bija trešais zelts pēdējo demit gadu laikā, zaudētājiem zviedriem – piektais fināls ar ceturto sudrabu. Mazajā finālā amerikāņi pamatīgi apspēlēja čehus, kas principā sen vairs nav nekāds brīnums junioru hokejā – čehi pirmo reizi (!) šajā desmitgadē vispār spēlēja par medaļām U-20 čempionātos, bet amerikāņiem bez šī bija trešā bronza un vēl bijuši arī trīs zelti. Ja labāko kvartetā Čehijas vietā būtu Krievija, tad varētu teikt, ka viss atbilst rangiem un... statistikai.

Čempionāta laikā palasot komentārus sportacentrā pie hokeja rakstiem, kārtējo reizi redzēju, ka mēs, latvieši esam tik ļoti politizēti, ka dažbrīd gribas vai vemt. Ka latvietim – komentāru rakstītājam – svarīgāk par hokeju kā spēli ir oponentam pierādīt, cik viņš liels auns. Kas man, hokeja laukumos tikai Latvijas vai Latvijas komandu līdzjutējam, nekādi nav saprotams. Fanot par ASV, Čehiju, Somiju, Krieviju vai Kanādu? Pilnīgi vienalga, kurš uzvar. Ja labi spēlē. Bet ne par ideoloģiju šis raksts, bet gan par Latvijas vietu junioru hokejā.

Ir cilvēki, kam jau bērnudārzā patīk dziedāt, ir tādi, kas ņem rokā zīmuli un uzreiz zīmē mājas un mašīnas. Man jau kopš mazām dienām paticis rotaļāties ar skaitļiem. Skaitāmie kauliņi, ja vēl kāds no “VV” lasītājiem zina, kas tie tādi, bija viena no manām mīļākajām bērnudienu rotaļlietām. Tēvs, kolhoza brigadieris, vakaros manai mammai sauca kaut kādus skaitļus, ko viņa uz kauliņiem veikli saskaitīja – tādi piecdemito gadu beigās bija mūsu “datori”. Loģiski, ka es arī drīz iemācījos ar skaitāmajiem kauliņiem rīkoties tikpat labi kā veikalnieks mūsu lauku bodē.
Otro reizi skaitļu atkarībā nonācu, kad iemācījos dažādas kāršu spēles un, saprotams, ka tad mani mīļākie skaitļi bija 61, 66, 91, 31, 21. Kas nu kurā spēlē bija vajadzīgs. Vēl tagad smeju, ka vislabāk rēķinu līdz 61 vai 91, kas zolītē svarīgi.

Loģiski, ka jebkuru sporta spēli arī var “izskaitļot”. Pirmo reizi saskaroties ar NHL statistiku, biju autā – ko tikai viņi neskaita. Nospēlēto laiku (sekundēs!), vairākumā un mazākumā nospēlēto laiku, par metieniem nemaz nerunājot, uzvarētiem un zaudētiem iemetieniem. Nu šis tas no tā pārnācis arī uz KHL. Kādreiz pasaules čempionātos arī žurnālistiem bija pieejama statistika, no kuras vietas spēlē mests pa katras komandas vārtiem. Pēdējos gados to vairs neesmu manījis, bet var jau būt, ka vienkārši iznīdēts papīra formāts. Tikpat labi varētu būt, ka IIHF nospriedusi – tāpat nevienu žurnālistu tas neinteresē, kamdēļ gan viņu prātus lieki pārslogot.

Šis pagarais ievads skaitļu murgoloģijā ir tikai tāpēc, ka man gribējās paskatīties, kur 2018. gada sākumā ir Latvijas junioru hokejs. Kas ir pēdējās desmitgades līderi un kā uz šā fona izskatāmies mēs. A, to laiku pa laikam dzirdu kolēģu un hokeja zinātāju gudrības: mums jāiet dāņu ceļš! Nē, norvēģu! Ne, vella! Tikai ar valsts pilnīgu finansiālu palīdzību, kā Baltkrievijā, iespējams attīstīt tik dārgu sporta veidu kā hokejs. Nē, mums jāskatās uz Šveici! Kas gan astoņdesmito gadu beigās bija Šveices hokejs, bet, re, kā – tagad Šveice ir vismaz starp astoņām vadošajām pasaules valstīm hokeja laukumā. Nē, mūs var glābt tikai sekošana Kanādai/ASV! Diezgan pārliecināts ir LHF prezidents Aigars Kalvītis. Principā neviens no šiem izteikumiem nav nepareizs, tikai... katrs ar mazu bet. Ne mums Šveices naudas, ne Kanādas tradīciju, ne kaimiņos Zviedrija (kā Dānijai, Norvēģijai). Es arī neesmu pret kanādiešu/amerikāņu hokeju, taču man simpātisks šķiet Arta Ābola vaicājums jaunajā “Sporta Avīzē”: “Bet kāpēc ne zviedru hokejs?” To, ka mēs nedrīkstam skatīties uz Krieviju, apriori esmu sapratis jau vismaz pirms 15 gadiem – no Krievijas apriori nekas labs nevar nākt...

Tātad Latvijas U-20 izlase pēdējos desmit gados. Kur esam? Kas esam? Vai dāņi un norvēģi mums tālu priekšā? Vai Lukašenko rubeļi dod lielāku uzrāvienu nekā... Vai varbūt jāskatās uz Kazahstānu, kas kādreiz PSRS taču bija jauno talantu ceptuve? Un, kā mums dzīvot? Kā slovākiem, kas jau desmito sezonu savas valsts U-20 izlasi jeb Orange 20 ielaiž Ekstraliga – Slovākijas pieaugušo spēcīgākajā līgā, kur tā spēlē un kopā trenējas līdz pasaules U-20 čempionātam, bet pēc tam puikas atgriežas savos klubos? Protams, klāt liekot ārzemēs spēlējušos. Katram daudz maz sportā bijušam ir skaidrs, ka saspēlei milzu nozīme. Slovākijas izlasē bija desmit no šī Orange 20, viens no Trenčinas, pārējie ārzemnieki. Baltkrievijai – 13 juniori no Belarus 20, pieci no Baltkrievijas klubiem un pieci ārzemnieki. Latvija uz pasaules čempionātu aizveda desmit ārzemniekus, bet teikt, ka kodols – deviņi HK “Rīga” spēlētāji bija saspēlēts... Viņi labakajā gadījumā bija... ceturtā uzbrucēju maiņa. Arī U-18 izlases galvenais treneris Oļegs Sorokins domā, ka kaut ko vajadzētu mainīt. Jo patreizējais modelis nedod vēlamos augļus. Piecas sezonas U-20 izlasei noturēties pasaules čempionāta elites grupā – tāda ir LHF prezidenta Kalvīša nākotnes vīzija.

Taču patreizējais modelis – spēlēšana MHL, pašiem labākajiem meklējot izaugsmes ceļus ārzemēs – ļauj Latvijas U-20 izlasei apgrozīties elites grupas apakšā vai būt 1. divīzijas augšgalā, kas principā nemaz nav slikti. Kopš 2009. gada piecus gadus esam spēlējuši elitē, divas reizes uzvarot 1. divīzijā, divas reizes paliekot otrie, vienu – trešie. Kas principā vēl ir Lipmana laiku sasniegums. Jā, dāņi malači, ceturto gadu pēc kārtas spēlēja elitē, malači arī šveicieši, kuriem devītā elite pēc kārtas. Bet norvēģiem, kam vajagot līdzināties, tikai divi turnīri elites grupā, pērn izkrītot uz trešo grupu... Vācija mums turpat blakus – arī pieci turnīri elitē. Bet Baltkrievijai ar visu valsts naudu – tikai divi turnīri, abas reizes paliekot 10. (pēdējā) vietā. Bet kazahiem tikai viena elite!

Man liekas, ka šī tabula, it sevišķi pirmā aile diezgan labi parāda, kas ir kas pasaules junioru hokejā. Ir četri līderi – Kanāda, Zviedrija, Krievija un ASV, tad ir otrais kvartets – Somija, Čehija, Slovākija un Šveice un trešais kvartets – Dānija, Latvija, Vācija un Baltkrievija. Lai Kārlim Zirnim vai jebkuram citam U-20 izlases galvenajam trenerim izdotos realizēt Kalvīša vīziju, jācenšas pēc diviem gadiem no 9. vietas izkost Dāniju, vai arī kādu no otrā kvarteta astes gala – Šveici vai Slovākiju. Neiespējami tas nav.
Tabulā iekļautas valstis, kuras pēdējo desmit gadu laikā vismaz vienu reizi spēlējušas elites grupā.

Pasaules U-20 desmitgades elite

Valstsvidējā vietavietu summa2009.2010.2011.2012.2013.2014.2015.2016.2017.2018.
Kanāda2.6261.2.23.4.4.1.6.2.1.
Zviedrija2.8262.3.4.1.2.2.4.4.4.2.
Krievija3.0303.6.1.2.3.3.2.2.3.5.
ASV3.4345.1.3.7.1.5.5.3.1.3.
Somija5.3537.5.6.4.7.1.7.1.9.6.
Čehija5.7576.7.7.5.5.6.6.5.6.4.
Slovākija6.7674.8.8.6.8.8.3.7.8.7.
Šveice7.47411.4.5.8.6.7.9.9.7.8.
Dānija10.310314.13.12.10.13.11.8.8.5.9.
Latvija10.81088.9.11.9.10.12.13.11.10.12.
Vācija10.91099.11.10.11.9.9.10.15.12.13.
Baltkrievija11.911913.14.13.12.12.13.11.10.11.10.
Norvēģija13.013016.12.9.13.11.10.12.14.16.17.
Austrija13.813812.10.15.15.15.14.15.12.15.15.
Kazahstāna15.415410.17.18.18.18.18.17.13.14.11.


Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja
, 2018-01-07 01:18, pirms 6 gadiem
Jāņu dienā reiz laiks būs labs! Gan jau sapratīs vectēvs vectēvu 😉
, 2018-01-07 02:07, pirms 6 gadiem
Labs raksts, Jāni! Un uzskatāma tabula noslēgumā. Man šķiet, ka komandu līmenis ir tiktāl izlīdzinājies, ka vajadzētu Eliti paplašināt vismaz līdz 12 komandām. Jo 4+4+2 kaut kā īsti neskan, labāk būtu 4+4+4.
Runājot par pārējo... Mēs, vecie buki (es gan Tavā kategorijā neiederos, bet tomēr daudz tuvāk nekā mūsdienu jaunatnei), jau zinām, ka Latvija nav tik slikta, kā to pēc dažām neveiksmēm mēdz noriet vietējie trollēni vai atsevišķi dzīves nomocīti vecie troļļi, bet esam tik lieli un tik daudz, cik esam, un nevar prasīt no mums līdzīgu sniegumu kā ar Kanādu, Zviedriju vai Krieviju. Vismaz pagaidām. 10. vieta vidēji ir, un šobrīd tā ir mūsu objektīvā vieta. Uz robežas starp A un B. Bet 12 komandu mačos būtu vairāk iespēju kam iekost!
, 2018-01-07 23:14, pirms 6 gadiem
Pirmkārt, būtu jāsaprot kādu hokeju mēs vēlamies spēlēt. Cik saprotu, patreizējais LHF uzstādījums ir ziemeļamerikāņu stils. Nu tad tāds stils jāsāk mācīt visās sporta skolās/klubos. Tas, ko Šveice ir izdarījusi, tā ir panākusi šo vienādo stilu. Tāds Ķēniņš, manuprāt, labāk iederētos Šveices nekā Latvijas izlasē. Cits jautājums, vai ar savu atlētisko potenciālu spējam šādā ZA stilā spēlēt. Manupāt, mūsu juniori sasniedzot pieaugušo līmeni jau ir pārdeguši - uz to norāda mazais pienesums augsta līmeņa pieaugušo hokejam, un viņi būs vēl vairāk pārdeguši, ja centīsimies jau audzināt ZA stilā spēlējošus hokejistus. Nevajadzētu aizmirst, ka hokejs tomēr ir spēle nevis cīņa par ko dažam labpatīkas viņu pataisīt. Lai arī cik triviāli tas neizklausītos, jāsāk ar slidošanas, nūjas tehnikas un metienu apmācību uzlabošanu jau no bērnu vecuma. Visā visumā lielākā problēma ir stagnējošais treneru korpuss visos līmeņos, kurš vienlaikus ir ar tendenci konkurēt nevis sadarboties.
Virtuālās realitātes varoņi - Kristaps Porziņģis un Luka Dončičs. Foto: Reuters/Scanpix
21

Matulis prāto par attālinātu līdzjušanu un lielo sporta kā tādu

Mana sporta līdzjutēja jaunība pagāja padomju laikos, kad Latvijas TV translēja lielāko daļu no mūsu sporta spēļu komandu spēlēm, bet, protams, ne pilnīgi visas. Kopš 1973. gada rudens biju itin cītīgs “Dinamo” hokeja, “Radiotehniķa” volejbola, VEF un TTT basketbola, “Celtnieka” handbola un “Daugavas” futbola spēļu apmeklētājiem. Dažkārt, lai tiktu uz VEF spēlēm “Daugavas” sporta namā, bija jāpastāv rindā pēc biļetēm, bet iesākumā biļetes uz “Dinamo” spēlēm pārsvarā pirku no rokas. Svētdienās, kad tirgoja atlikušās stāvvietas Sporta pilī, tās pazuda pusstundas laikā, tāpēc drošāks un racionālāks bija variants kādu stundu pirms spēles “ganīties” “Bērnu pasaules” rajonā, kur par pieckārtīgu uzcenojumu – pieciem rubļiem – kāds spekulants noteikti pārdeva “lieko” biļeti. Piecu studiju gadu laikā bija tikai viens gadījums – kāda spēle ar ACSK, kad netiku pilī uz spēles sākumu. Jo neviens biļeti nepārdeva pat par cēneri...
"Dinamo" virsvadonis Ģirts Ankipāns nu jau ierastā pozā. Foto: Romāns Kokšarovs, f64
8

Kaut ātrāk pienāktu marts... bez “Dinamo”

Vēl četras mājas spēles Rīgā, tikpat Tālajos Austrumos un pati sūdīgākā Rīgas “Dinamo” sezona būs beigusies. Ja nenotiktu izmisīgā cīņa ar Minskas “Dinamo” par pašu pēdējo vietu visā KHL, varētu jau mest arī dvieli ringā, lai puikas beidz šo izrādi, kas, kā no malas šķiet, viņiem pašiem sen noriebusies. Tur tiešām vajag “talantu”, lai pusotru (!!!) spēli jeb 45 vairākuma iespējas nomuļļātu bez vārtu guvuma.
Bobs Hārtlijs. Foto: www.hawk.ru
2

Miljonāri arī KHL spēlē vislabāk

Jau kopš 2008. gada rudens KHL runā, ka kaut kad varētu tikt publiskoti spēlētāju algu saraksti, taču šī tēma joprojām ir tabu. It kā Krievijas bandīti perfekti nezinātu, cik kurš hokejists pelna! Laiku pa laikam notiek datu noplūde, kaut normāli būtu, ja arī jebkurš hokeja fans varētu salīdzināt spēlētaja algas ar laukumā padarīto. Jo arī Latvijā cilvēki itin bieži uzstāj, ka pat "Dinamo" spēlētājiem maksā par daudz... Kaut salīdzinot ar KHL oligarhiem, tā ir gandrīz sīknauda.