"Spurs" rezervistu likteņi un Bertāna krietni pieaugusī vērtība NBA tirgū

Pievienojoties jaunai komandai vai debitantiem parakstot savu pirmo līgumu, bieži vien izskan vairākas pieklājības frāzes par to, cik lieliska un profesionāla ir viņa jaunā komanda, kas kopējā kontekstā mēdz būt visai amizanti apgalvojumu. Arī Kristaps Porziņģis 2015. gada vasarā intervijā ESPN norādīja, ka Ņujorkas „Knicks” ir viena no labākajām, ja ne labākā organizācija NBA. Kamēr Porziņģis aizvadītajos gados labi pārliecinājies, cik tālu no patiesības šis apgalvojums, Dāvis Bertāns šovasar kļūs par brīvo aģentu NBA viscienītākajā un profesionālākajā organizācijā.

„Spurs” pēdējos 20 gados gūtie panākumi un tituli, par kuriem droši vien lieki atgādināt, noteikti ir saistīti ar kluba vadības spēju noturēt sastāvā labākos spēlētājus, reizē izvairoties no pārmaksātiem un citā veidā neērtiem līgumiem, kā arī likt saviem otrā plāna spēlētājiem izskatīties krietni labākiem, nekā viņi ir patiesībā. Atšķirībā no ļoti stabilā līderu pulciņa, „Spurs” rezervistu loks pēdējā desmitgadē gandrīz pilnībā nomainījies ik pēc 2-4 gadiem, neskaitot, protams, komandā mūžīgi esošo Manu Džinobili. Taču lai vai kādas pārmaiņas „Spurs” realizētu, tās rezervistu soliņš vienmēr bijis starp labākajiem līgā – pēdējā sezona, kad „Spurs” rezervistu kopējā rezultativitāte bija ārpus līgas TOP10, bija 2009. gadā. Turklāt nākamajās deviņās sezonās, ieskaitot pašreizējo, „Spurs” rezervisti līgā bijuši līgas TOP6 veselas astoņas reizes.

Šaubas par to, ka tas ir komandas sistēmas, nevis atsevišķu spēlētāju nopelns, lieliski parāda tas, ka no „Spurs” aizgājušie rezervisti tikai ļoti retos gadījumos spēj pacelt savu karjeru nākamajā līmenī. Protams, ir spēlētāji, kas „Spurs” uz saspēli un komandas spēli ilggadēji balstītajā basketbolā jūtas vislabāk, bet tas arī ir lielisks apliecinājums Sanantonio treneru štāba spēlētāju izvērtējumam. Kad bija pēdējā reize, kad no „Spurs” aizgājis vai aizmainīts spēlētājs izaudzis par pašai elitei piederīgu? Šķiet, 21. gadsimtā to var teikt tikai par Stīvenu Džeksonu.

Vēl pāragri runāt par to, kā izvērsīsies aizvadītajā vasarā „Spurs” atstājušo Diveina Dedmona un Džonatona Simonsa likteņi, abiem par lielākiem līgumiem pārceļoties uz vājākām komandām. Īpaši daudzsološs „Spurs” rindās bija Simonsa sniegums, taču „Spurs” bija ierobežota vieta algu sarakstos, un Simonss tika pie 20 miljonu līguma Orlando, kur šobrīd bieži dodas pamatsastāvā un vairāk nekā dubultojis savu rezultativitāti, salīdzinot ar laikiem Sanantonio. Bet Simonss savā ziņā ir apstākļu radīts izņēmums, jo „Spurs” noteikti vēlējās viņu paturēt, bet nevarēja. Savukārt to spēlētāju saraksts, kuri Sanantonio rādīja atzīstamu sniegumu, bet pēc tam citās komandās nogrima NBA sīvajā konkurencē, ir krietni vairāk ar Tjagu Spliteru, Geriju Nīlu un Devanu Blēru priekšgalā. Spliters „Spurs” sistēmā sākumsastāvā izgāja 151 spēlē, bet pēc aizmainīšanas – tikai divās. Viņa karjeru gan pabojāja arī traumas, bet arī tas ir risks, kas NBA klubu vadītājiem jāņem vērā, un „Spurs” brazīliešu centru, kura līgumā bija vēl divas sezonas un 17 miljoni, aizmainīja īstajā brīdī.

Tāpat arī ar serbu milzi Bobanu Marjanoviču, kurš savās epizodiskajās iespējās "Spurs" izskatījās iespaidīgi un saņēma 21 miljona piedāvājumu no "Pistons". Treneris Popovičs pats ieteica Bobanam šādu naudīgu piedāvājumu garām nelaist, taču pusotrā sezonā Detroitā viņš tika pie ļoti maza spēles laika un tagad aizmainīts uz "Clippers"

Cik daudz no šī visa attiecas uz Dāvi Bertānu? Tie gluži vienkārši ir piemēri, ka „Spurs” sistēmas atstāšana biežāk ir bijis solis atpakaļ, nevis uz priekšu, tāpat ir piemērs, ka „Spurs” prot izvēlēties, kuros spēlētājos ieguldīt ilgtermiņā. Vēl gan atklāts jautājums, vai tas attaisnosies Simonsa sakarā, viņa vietā ilgtermiņa līgumu par 50 miljoniem noslēdzot ar Petiju Milzu, rezerves saspēles vadītāju.

Pēdējos gados Spurs svarīgāko atstājušo spēlētāju gaitas

Ja runa būtu par gandrīz jebkuru citu NBA komandu, tad šobrīd būtu vērts apspriest baumas par Bertāna maiņu. Kā nekā, Dāvis tikko aizvadīja lielisku janvāra mēnesi, krietni paceļot savu vērtību NBA tirgū, taču „Spurs” kuru katru mirkli gaida atpakaļ sastāvā traumēto Rūdiju Geju, Bertāna pozīcijas spēlētāju, kurš, visticamāk, rotācijā atgriezīsies priekšā Latvijas uzbrucējam. Bet iemesla satraukumam ir ļoti maz – „Spurs” ļoti reti sezonas gaitā veic nopietnas sastāva pārmaiņas, un maiņas darījumu pēdējā dienā, kad visas komandas mēģina izmantot pēdējo brīdi sastāva pastiprināšanai pirms „play-off” vai iztekošo līgumu aizmainīšanai, „Spurs” ierasti bijusi pasīva. Pēdējos desmit gados „Spurs” transfēru loga izskaņā veikusi tikai divus vērā ņemamus darījumus – 2014. gadā tika atdots Nando de Kolo, kurš NBA vairs nenostiprinājās, toties guvis lielus panākumus Eirolīgā ar Maskavas CSKA, bet 2012. gadā Ričarda Džefersona vietā tika iegūts Stīvens Džeksons.

Nav noslēpums, ka Bertāns janvārī pie lielāka spēles laika tika tādēļ, ka „Spurs” sastāvu iedragāja savainojumi, kamēr pirms tam Dāvis spēlēja lielākoties epizodiski. Taču citu spēlētāju traumas bija tikai iespēja, nevis garantēts spēles laiks, un šo iespēju Dāvis izmantoja pēc pilnas programmas. Janvārī viņš vidēji spēlētājās 24 minūtēs guva desmit punktus, savāca 3.1 atlēkušo bumbu un veica 1.8 rezultatīvas piespēles, trāpot vidēji divus tālmetienus mačā. Tāpat vērts ņemt vērā, ka šī statistika iespēlēta komandā, kas tiek pieskaitīta pie titula pretendentēm.

Pēdējā spēlē Bertāns arī devās sākumsastāvā, kamēr Pau Gazols palika rezervē. Tas gan neko daudz varētu arī nenozīmēt – Gazols arī pagājušās sezonas laikā tika nobīdīts uz rezervista pozīciju aiz Diveina Dedmona, kurš komandas nākotnes plānos ieņēma krietni mazāku lomu nekā Gazols un izslēgšanas spēlēs laukumā vairs praktiski netika. Arī par Bertāna lomu „Spurs” nākotnes plānos skaidrāk varēs spriest tikai pēc izslēgšanas spēlēm (jo „Spurs” tā pa īsto interesē tikai tās), taču statistikas ziņā Bertāns savam tiešajam konkurentam par vietu sastāvā Gejam piekāpās tikai nedaudz, galvenokārt, cīņā par atlēkušajām bumbām.

Bertāna statistika janvārī, kad Gejs nespēlēja, un Geja sezonas statistika

31 gadu vecais Gejs vasarā „Spurs” pievienojās ar divu gadu līgumu par 17 miljoniem dolāru, paturot sev spēlētāja iespēju uz 2018./19. gada sezonu. Minēt, vai Gejs izvēlēsies palikt „Spurs” vai kļūt par brīvo aģentu, šobrīd ir diezgan liela spekulēšana, taču viņš, ja vien neaizvadīs īpaši spilgtu „play-off”, nebūs labākajās pozīcijās NBA vasaras tirgū. Traumas viņu vajājušas gan šajā, gan iepriekšējā sezonā, un uz bagātīgu ilgtermiņa līgumu Gejs nevarēs cerēt. Pastāv gan iespēja, ka Gejs atsakās no spēlētāja iespējas un noslēdz ar „Spurs” jaunu līgumu.

Geja lēmums ietekmēs deviņus miljonus dolāru „Spurs” nākamās sezonas algu sarakstos, tāda pati situācija arī Denijam Grīnam, kuram būs jālemj par savu desmit miljonu līgumu. Grīns gan, visticamāk, no līguma neatteiksies, jo šobrīd ne tuvu nerāda tik labu sniegumu, lai domātu par ko īpaši vairāk. Pirms sava 40 miljonu līguma noslēgšanas Grīns piecās sezonās pēc kārtas trāpīja vairāk nekā 43% tālmetienu, bet pēc bagātīgā līguma nevienā no trim sezonām (ieskaitot pašreizējo) nav pārsniedzis 40%.

Tāpat „Spurs” vasarā gaida svarīgs lēmums Tonija Pārkera sakarā. Francijas veterānam, kurš dabiskā ceļā zaudējis vietu sākumsastāvā jaunajam Dežontem Marejam, beigsies līgums, kas šosezon „Spurs” izmaksāja 15.5 miljonus dolāru. Pārkeru citā NBA komandā ir teju neiespējami iztēloties, un viņš arī pēc nosēdināšanas rezervē paudis vēlmi noslēgt jaunu līgumu, bet cik lielu un ilgu? Ja Grīns un Gejs izmanto savas spēlētāja iespējas, „Spurs” ir aizpildīti jau 99.5 miljoni no 101 (provizoriskie algu griesti nākamsezon), kas vairs neatstāj daudz vietas jauniem darījumiem, un „Spurs” izsenis apliecinājusi savu vēlmi nemaksāt luksusa nodokli par algu griestu pārsniegšanu.

Tas viss ir svarīgi arī Bertāna sakarā. Vasarā „Spurs” varēs viņam piedāvāt kvalifikācijas līgumu 1.7 miljona apmērā, ko varēs noslēgt, neskatoties uz algu griestu situāciju. Šāda piedāvājuma izteikšana Bertānu automātiski padarīs par ierobežotu brīvo aģentu, kurš var pieņemt arī citu klubu piedāvājumus, bet „Spurs” paliek tiesības to atspēkot. Vai „Spurs” būs gatava to darīt? Atbildi uz šo jautājumu lielā mērā ietekmēs Geja situācija, kā arī tas, vai Bertāns tiks pie iespējas (un izmantos) izslēgšanas spēlēs, taču Bertāns ir paveicis daudz, lai liktu „Spurs” un citām komandām nopietni apsvērt šo jautājumu.

Bertāna statistiku krietni pavelk uz leju daudzās spēles, kurās viņš devies laukumā tikai uz īsu brīdi, bet kuras tāpat tiek skaitītas kā aizvadītas spēles. Taču pārrēķinot Bertāna statistiku vidēji 36 minūtēs, viņš trāpījis 3.1 tālmetienu spēlē, kas ir desmitais rādītājs visā līgā uzbrucēju konkurencē. Bertāns janvārī uzskatāmi nodemonstrēja, ka spēj arī izkārtot pats sev pustālo metienu, apspēlēt viens pret vien un noslēgt caurgājienu ar danku, kā arī arvien vairāk iesaistījās saspēles veidošanā. Viņa spēle aizsardzībā un cīņā par atlēkušajām bumbām vēl ir viduvēja (nevis slikta), bet to pašu var teikt arī par tādiem tālmetienu speciālistiem kā Kails Korvers un Veins Elingtons, kuru uzbrukuma arsenāls ir krietni šaurāks nekā Bertānam, bet kuri savās komandās tiek pie daudz lielāka spēles laika.

Spurs pašreizējie līgumi 2018./19. gada sezonai

Protams, Bertāns varēs pats izvēlēties un palikt „Spurs” organizācijā arī par minimālo līgumu 1.7 miljonu apmērā (minimālais tas ir NBA mērogos – Latvijas sportā tā būtu otra lielākā aktīvā gada alga tikai aiz Kristapa Porziņģa un pārspējot Zemgus Girgensona 1.6 miljonus). Bet uz kādu līgumu tad Bertāns ar savu pašreizējo statistiku (šosezon 6.0 punkti vidēji 14 minūtēs) un arvien pieaugošo snaipera reputāciju (pusotrā NBA sezonā trāpīti 133 trejači ar 38% precizitāti) varētu pretendēt?

Pirms diviem gadiem notikušā milzīgā algu griestu pacēluma dēļ NBA darījumu tirgus joprojām ir nelielā haosā, līdz ar to viennozīmīgu atbildi nevar piedāvāt. „Knicks”, piemēram, pirms diviem gadiem Mindaugam Kuzminskam iedeva sešus miljonus uz divām sezonām, bet vasarā Ronam Beikeram tika 4,5 miljoni gadā. Bet nu tā ir „Knicks”, kas varbūt nav tas pats labākais piemērs tirgus situācijas noteikšanai.

Saskaņā ar „HoopsHype” datiem šosezon NBA ir 263 spēlētāji, kuru sezonas alga ir vismaz trīs miljoni dolāru. Tieši trīs miljonus Vašingtonā saņem 26 gadus vecais čehu aizsargs Tomāšs Satoranskis, kuram šosezon vidēji 17.1 minūtē 5.4 punkti. Zviedrs Jūnass Jerebko ar 16.6 minūtēm un 6.2 punktiem Jūtā saņem četrus miljonus. Serbu uzbrucējs Nemaņa Bjelica Minesotā par 15.7 minūtēm un 6.0 punktiem saņem 3.9 miljonus. Austrālietis Džo Inglss vasarā pēc pirmajās trīs NBA sezonās vidēji gūtajiem 5.5 punktiem un 2.0 rezultatīvām piespēlēm tika pat pie 48 miljonu līguma uz četriem gadiem (te gan savu lomu noteikti nospēlēja arī Inglsa personiskā draudzība ar Gordonu Heivordu, ko „Jazz” tobrīd cerēja pierunāt palikt komandā).

Visi pieminētie, izņemot Satoranski, ir vienas pozīcijas spēlētāji ar Bertānu, kuru statistika īpaši neatšķiras, līdz ar to Bertāna aģents vasarā varēs atrast argumentus, ar kuriem mierīgi prasīt vismaz 3-4 miljonu līgumu, kas tāpat ir zem NBA vidējās algas (6.2 miljoni) līmeņa. Un Bertāns kā 25 gadus vecs šobrīd NBA laukumos ļoti populārās „stretch four” lomas spēlētājs arī ir pozīcijās, lai varētu prasīt ilgtermiņa līgumu, kas, ņemot vērā iepriekš minēto par „Spurs” algu situāciju, var savukārt novest pie lielas un svarīgas izvēles par labu spēlēšanai NBA labākajā un lojālākajā organizācijā vai par labu lielākam līgumam, visticamāk, vājākā komandā, kurā turklāt Bertānam būtu lielākas garantijas par savu spēles laiku.