"Dinamo": ar Kalniņu un Indraši vien nepietiek

Loģiski, ka gandrīz neviens spēlētājs nevar būt apmierināts ar priekšpēdējo vietu KHL. Tāpat kā apmierināts nevar būt trenera pienākumu izpildītājs un kluba ģenerālmenedžeris Ģirts Ankipāns. Lai gan kā galvenā trenera pienākumu izpildītājs Ankipāns var iet pie kluba GM un teikt: “Re, kā mums tomēr izdevās kuģi veiksmīgi novadīt līdz ostai. Ja nebūtu Ozoliņa neveiksme sezonas sākumā, kazi, mēs vēl pacīnītos par “play-off”.”

Principā sezonu vajadzētu dalīt divās daļās. Ozoliņa ēra ar 16 spēlēs nopelnītajiem 5 punktiem un Ankipāna gājums – 40 spēlēs iegūti 45 punkti, kas arī nav nekas dižs, bet tomēr vairāk. Pirms decembra izlašu pauzes jau likās, ka nupat, nupat Ankipāns un Co panāks vienu pastarīti pēc otra: 5:1 ar “Slovan”, tikai 0:1 ar CSKA, 3:1 Minskā un 4:2 pret “Vitjaz”, bet tad – nedēļu garš pārtraukums, Tālo Austrumu izbraukumā ritms zaudēts, Špenglera kausā tas īsti neatgūts un diezgan šķidra janvāra septiņu mājas spēļu sērija (6 punkti no 21), zaudējot ne tikai “Amur”, bet arī tiešajiem konkurentiem KHL - “Jugra” (1:2, OT). Pēc šādas sērijas pat vislielākais optimists kļūst par pesimistu. Droši vien, ka šajās septiņās spēlēs arī zuda iespējamība savākt vismaz 58 punktus – tikpat, cik pirms gada, bet 60 spēlēs bija Normundam Sējējam.

Pretī pēdējo piecu gadu tabulai solīdi būtu pielikt arī, kāds katru gadu ir bijis algu fonds. Zināms, ka šogad tas bijis 4,7 miljoni eiro, gandrīz par diviem miljoniem mazāk nekā Rietumu otrajam nabadzīgākajam klubam “Slovan”. Pēc neoficiālas informācijas, pēdējo divi gadu naudas iespējas esot apmēram vienā līmenī, bet aizpērn, kad kuģi stūrēja Heikile/Sējējs, algās un bonusos kopā izmaksāts par diviem miljoniem eiro vairāk...

“Dinamo” pēdējie pieci gadi

Labs Kalniņš – tā ir puse no komandas
Ir man niķis salīdzināt, kāds komandai bijis sastāvs sezonas pirmajā spēlē, kad treneri tomēr cenšas laukumā laist pašu labāko sastāvu, turklāt iedomātajos ideālajos virknējumus, ar pēdējā mača sastāvu. Opā, rillā! Tie taču divi pavisam atšķirīgi “Dinamo”.

Sandis Ozoliņš 22. augustā Omskā pret “Avangard” bija uzticējies šādiem spēlētājiem: Pīterss, Ališausks – Stolerijs, Meija – Makmilans – Gilīss, K. Rēdlihs – Galviņš, Indrašis – Galjardi – Kristo, Jerofejevs – Balinskis, M. Rēdlihs – Bičevskis – Lesio, Skvorcovs – Batņa – Jevpalovs, Ģēģeris.

Un Ģirta Ankipāna izvēle 1. marta spēlei ar “Jokerit”: Kalniņš, Zīle – Salmela, M. Rēdlihs – Indrašis – Dārziņš, Balinskis – Galviņš, Meija – Batņa – Ģēģeris, Stolerijs – Pujacs, Skvorcovs – Makmilans – Razgals, Bičevskis – Pavlovs – Jevpalovs, Jerofejevs, D. Bērziņš.

Atmetot nost savainotos (tādu nav – pat K. Rēdlihs vairs nav KHL savainoto sarakstos), iznāk interesanta aina – sastāvā jau sen nav Pītersa, Galjardi un Lesio, Gilīss visu sezonu ārstē pleca savainojumu, sastāvā netiek Kristo un Ališausks, bet viņu vietā nākuši Kalniņš, Zīle, Salmela (labākais ieguvums sezonas laikā), Pujacs, Pavlovs, Razgals un D. Bērziņš.

Neesmu no tiem, kas absolutizē vārtsarga lomu, taču bija acīmredzms, ka sezonas sākumā Ozolinš pārlieku uzticējās Džastinam Pītersam. Taču treneri var arī saprast – Pīterss ir aicināts kā pirmais numurs, ar NHL pieredzi, par viņu labi izteikušies visi konsultanti, bet... vidēji spēlē ielaistas 3.48 ripas, atvairīto metienu procents – 86,9. Četrpadsmit no 16 spēlēm sācis kā pirmais vārtsargs, kanādietis nopelnīja vienu uzvaru – 5:3 Astanā, kad “Baris” vārtsargs bija vēl sliktāks... Pīterss neapšaubāmi ir bijis pēdējo piecu sezonu sliktākais (neveiksmīgākais?) pirmais vārtsargs “Dinamo”. Bet Kalniņš, kurš tika atzīts par “Dinamo” šīs sezonas MVP, jau otro sezonu uzrāda pirmā vārtsarga cienīgu statistiku. 2,23 – 2,25 ripas, 92,5-92,8%.

Pēdējo piecu sezonu vārtsargi

Pusjaunie un trešās maiņas nemetēji
Skaidrs, ka ārzemnieki pametīs Rīgu un rezultāts arī turpmāk būs atkarīgs no vietējiem puikām. Zinām, ka Indrašis (21+21), Miķelis Rēdlihs (11+11) un Lauris Dārziņš (5+13) prot iedabūt ripu vārtos, bet ar to vien ir par maz. Kaut kas ir jāmet arī nosacītajai trešajai maiņai, un tur šogad bijis neredzēts sausums. Gunārs Skvorcovs iemetis trīs ripas, Māris Bičevskis un Vitālijs Pavlovs – pa vienai, Gints Meija – nevienu... Visu kvartetu gan nosacīti var saukt par trešo maiņu, jo spēlējuši visur, arī kā pirmie.

Kas noticis? Vai viņiem neder Ankipāna spēles stils, vai arī Ankipāns nav viņu treneris? Skaidrs, ka var būt arī tukšās vai pustukšās sezonas, bet! Aizpērn pie Heikiles Skvorcovs meta un piespēlēja (9+11), pērn, nākot kā otrajam trenerim Ozoliņam, atvērās Bičevskis (8+8), Meija nekad nav bijis supermetējs, taču savas četras, piecas ripas allaž iemetis, Ābola pēdējā gadā pat 9+6. Un šogad visiem arī palieli mīnusi lietderībā, tātad - slikti arī aizsargājas! Meijam pat mīnus 17... Mikromačos – 8:25, ripas tajos – 18:41.

Trešās maiņas uzbrucēji

Otra lieta, kas mani fascinē – kur un kāpēc nogrimst mūsu pusjaunie uzbrucēji. Atceros Edgara Kuldas pirmo sezonu pirms trim gadiem – nu bija tur gan gribēšana, gan arī kaut kāda varēšana. Tas pats ar Robertu Lipsbergu, kurš jau 2014. gadā spēlēja pasaules čempionātā Minskā. Pērn, no Amerikas ierodoties Rīgā, bija kaut kāds ašums, kaut kāds nestandarta uzbrukums, šogad – saplūdis ar kopējo masu. Negribu nevienu no šiem pusjaunajiem apvainot nestrādāšanā, to var tikai treneri, kas ar viņiem ir kopā katru dienu, bet šai brigādei (Kulda, Lipsbergs, Jevpalovs, Jeļisejevs, Batņa, Golovkovs, Rih. Bukarts) jau ir 23 vai 24 gadi. Tas jau ir vecums, kad jārāda kaut kas. Ja nav lemts čekera liktenis. Bet viņi gandrīz visi kaut kādos jaunības gados ir bijuši metēji. Kur tas pazudis? Dārziņš, Indrašis un Miķelis Rēdlihs šajā vecumā jau taisīja rezultātu KHL. Vai Amerika ir īstais ceļš? Nezinu. Viens muļķis var uzdot vairāk jautājumu, nekā visi LHF gudrie atbildēt.

Jaunie uzbrucēji

Metēji 23/24 gadu vecumā
Dārziņš 8+8 un 14+17
M. Rēdlihs - un 9+8
Indrašis 14+12 un 12+19

"Dinamo" 2017./2018.