Kas kopīgs Grabovskim, Matulim un Rainim?

Aprīļa beigās "Vienos vārtos" Grabovskis man rādīja manuskriptu, meklējot izdevēju, 30. augustā grāmata jau atradās manās rokās. Izrādās, ka latvieši var! Ja ļoti grib. Pat neraugoties uz to, ka hokeja jumta organizācijas (LHF) un tās prezidenta Kirova Lipmana attieksme pret 65 gadus (!!) Latvijas hokejā bijušā Grabovska gara darbu bija vairāk nekā noraidoša... Taču ne par to šis stāsts.

Droši vien to esmu teicis arī tikko izdotās grāmatas autoram, ka viņš ir enerģijas nosūcējs, ideju pilns pirms 33 gadiem un tāds ir joprojām. Šajos gados esam diskutējuši, strīdējušies, kādubrīd esot pat ieraukumu pretējās pusēs. Taču, satiekoties, mums allaž bijis par ko runāt. Jo vienojis hokejs. Un šodien gribu pateikt paldies Ēvaldam par aizrautīgo lasāmvielu. Lielāko daļu no viņa aprakstītajiem cilvēkiem pazīstu (pazinu...) personīgi un ne par visiem mūsu domas sakrīt, bet galu galā tā taču ir Grabovska grāmata. Un nevis manējā.

Principā visus Ēvalda aprakstītos varoņus var iedalīt trijās kategorijās - draugi un domubiedri, kas principā ir ar ļoti sīkiem mīnusiem. Kā viņa pirmais treneris Elmārs Bauris (1918., ūūu, Elmār! labu veselību), kā Ēvalda izaudzinātājs Edgars Rozenbergs un, protams, Viktors Tihonovs. Šiem trim ticis visvairāk mīlestības un atzinības vārdu. Otra kategorija ir nedraugi, ar kuriem, gribot negribot, bijis jāsastrādājas. Kā hokeja pasaulē labi zināmais Izja Gurmans, Helmuta Baldera "izaudzinātājs" - Pjotrs Vorobjovs un arī Vladimirs Jurzinovs. Kurš 1980. gadā pie Rīgas "Dinamo" meitarkomandas stūres nomainīja Grabovski. Kurš tika atbrīvots no darba par "Dinamo" 8. vietu PSRS virslīgā. Nākamo trīs gadu laikā Jurzinovs divas reizes finišēja... 8. vietā, taču neviens viņu ij netaisījās padzīt. Netaisnīgi? Protams. Taču Latvijas hokejā bijusi tradīcija savējos necienīt, pie pirmās izdevības uzticoties atnācējiem. It kā "viņiem būtu kaut kas savādāks." Un ir arī plejāde neitrālo (neinteresanto!). Rakstīt grāmatu par Ēvalda Artūroviča (nu tā viņu līdz pat 1991. gada augustam sauca!) grāmatu netaisos. Trīs interesanti citāti.

"..par līdz šim izcilāko spēlētāju sasniegumu ziņā neapšaubāmi atzīstams Helmuts Balderis. Bet, ja man jautāju, kurš bijis pats talantīgākais, es nešauboties atbildētu - Viktors Hatuļevs. Viņa stāsts sākās 1968. gadā ar "Zelta ripu", turpinājās ar iekļūšanu "Dinamo" sastāvā 18. gadu vecumā vecumā 1973. gadā un pirmā NHL draftētā PSRS hokejista godu, bet beidzās 1994. gada 7. oktobrī uz ielas Juglā. Septiņus gadus Viktors bija mūsu "rūpju bērns". Pats to zinu ļoti labi, taču jautājums, vai tiešām izdarījām visu, lai neļautu notikt tam, kas notika, man paliek neatbildēts. Drīzāk domāju, ka tomēr nē. Paša pieredze darbā ar Hatuļevu liek un ļauj man pajautāt mūsu cienījamajam Vladimiram Vladimirovičam Jurzinovam: "Vai gads pacietības bija viss, uz ko bijām spējīgi? Ap Viktoru taču bija ne tikai dzērāji, bet arī amatpersonas, kuriem naudu maksāja, jo viņi bija atbildīgi par cilvēkiem. Varbūt tomēr vajadzēja parakt dziļāk? Savu dēlu aiz ausīm taču stiepi un uz ielas neizmeti..."

Mani vienmēr interesējis, vai hokeju var iemācīt jebkuram. Ēvalda atbilde: "Kad strādāju ar 1975. gadā dzimušo puišu komandu, tās sastāvā bija arī Pjotra Vorobjova dēls Iļja. Ar Iļju strādāju no 12 līdz 14 gadu vecumam, nesaskatot ne mazākās dotības. Nebiju vienīgais - līdzīgi domāja arī Aleksandrs Cicurskis, ar kuru pavisam nesen, atceroties senos laikus, nosmējāmies, ka laikam esam bijuši īsti auni. Tagad nākas atzīt, ka dziļi un patiesi ir dziesmas vārdi: "...jo nākotni paredzēt mums nav lemts, nav lemts..."Puika bija kārtīgs mātes dēls, kuram no tēva rakstura nebija ne vēsts. Mūsu prasības bija augstas, un tām viņš neatbilda. Mamma palūdza, lai ļauj puikam patrenēties pie gadu jaunākiem. Tā tas viss beidzās. Kad Jurzinovs paņēma Pjotru Vorobjovu par palīgu uz Maskavu, visa ģimene aizbrauca, un mūsu ceļi pašķīrās. Vēlāk Vorobjovs strādāja Vācijā, Frankfurtes klubā, un reiz atbrauca uz pārbaudes spēli ar manu 2. līgas komandu. Līdzi bija arī Iļja, kurš pastāstīja, kā tēvs viņu dresējot - to varēja salīdzināt ar pieķēdēšanu pie klavierēm ar roku dzelžiem. Gada laikā esot bijušas trīs brīvas dienas. Pēc spēles atkal pašķīrāmies, bet vēlāk Frankfurtes avīzē atradu Vorobjova juniora vārdu komandas sastāvā. Tātad ar despotisku pieeju, paša Tihonova skolā izieto pieredzi dēlam uzkraujot dubultā, Pjotrs Vorobjovs puiku tomēr izaudzināja par hokejistu, kurš varēja spēlēt gan Vācijas līgā, gan labos Krievijas klubos. Bet 2016. gada pavasarī Iļja Vorobjovs jau kā galvenais treneris aizveda Magņitogorskas "Metallurg" komandu līdz uzvarai Gagarina kausa izcīņā un pasaules čempionāta laikā stāvēja līdzās Oļegam Znarokam un Harijam Vītoliņam uz Krievijas izlases komandtiltiņa."

Ar vairākiem hokejistiem esmu spēlējis kārtis. Azartiskākais - tāpat kā laukumā - Juris Repsis, visvairāk uzvarošais - Gunārs Krastiņš, saukts arī par Spico (veselību, Gunār!). Jebkurā brīvā brīdī gatavs spēlēt kārtis bija arī viens no Grabovska grāmatas antivaroņiem Izja Gurmans: "Bija vairākas līgas - spēlētāju grupas, kuras atšķīrās pēc tajās pieņemtajām likmēm. Augstākajā - Izja Naumovičs un viņam pietuvinātie. Acīte dažam izbraukuma laikā ļāva nopelnīt otru algu, savukārt citiem bija jālūdz Izjam aizdevums. Kā bezprocentu kredīta izsniedzējs viņš bija pieejams jebkurā laikā. Ar divām interesantām niansēm. Pirmā - naudu viņš glabāja iekškabatā un spēja neskatoties izvilkt tieši tik, cik bija prasīts. Nekļūdīgi. Otrā - viņš nekad nepierakstīja, cik kuram aizdevis, visu turot galvā. Ja kāds parādu izlikās piemirsis, kreditors to viņam korekti, bet precīzi atgādināja. Parasti rēķini tika noslēgti algas dienās un pārpratumu nebija."

Ja nu kādam ir izdevies šo rakstu izlasīt līdz galam, lai saņemtu atbildi uz virsrakstā uzdoto jautājumu, tad atbilde ir elementāra - visi trīs savas dzīves laikā pieredzējuši vismaz vienas savas grāmatas izdošanu. Bet jaunais autors Ēvalds Grabovskis pēc stila un filozofijas noteikti ir tuvāks Rainim un nevis Matulim. Es par zivīm nerakstu.