Gundaram Celitānam var nākties likt punktu. Jā, karjerai

Volejbolā 29 gadi tiešām nav nekas. Jā, diagonāles pozīcijas spēlētājiem, kāds ir arī Celitāns, karjeras vēsturiski ir īsākas, nekā, piemēram, cēlājiem, kuri nereti karjeras noslēgumā vēl pārkvalificējas arī par libero spēlētājiem. Gundara fiziskos dotumus apbrīno daudzi, augstums, kādā viņš lido virs volejbola tīkliem, ir fenomenāls. Spēks ar kādu viņš triec bumbu pretinieku laukuma pusē, nereti pāri oponentu blokiem, ne mazāk fenomenāls. To novērtējuši daudzi sporta draugi, un daudzi puikas joprojām vēlas līdzināties tieši viņam.

Šo rindu autoram gan visspilgtāk iespiedies atmiņā šī zvēra pirmais atstātais iespaids. Laikā, kad ar viņu iepazinos personīgi (2007. gads) mani visvairāk uzrunāja viens – viņš nebija nekāds paraug zēns vai „paipuisītis”, taču zināja, kad drīkst un, kad nedrīkst atlaist grožus. Darba ētika un attieksme pret lietu, ar kuru nodarbojas, viņam vienmēr bijusi līmenī. No viņa noteikti var mācīties arī daudzi viņa vienaudži, un ne tikai. Ļoti žēl, bet var gadīties, ka nopietnā līmenī Gundaru Celitānu laukumā vairs neredzēsim. Kā tad tā, viņam taču nav pat vēl 30 gadi, ar neizpratni sejā teiks karstākie volejbola draugi. Jā, arī šo rindu autoram tas bija pārsteigums, kad pirms kāda laika viņa ausis sasniedza ziņa, ka Celitāns jaunākais pats pēc savas iniciatīvas lauzis līgumu ar turku klubu… un darījis to veselības problēmu dēļ.

Dažādi sīki savainojumi Gunču mocījuši ik pa laikam, taču tajā līmenī, kur viņš spēlējis (Francijas augstākā līga, Krievijas Superlīga, Itālijas A1 līga un Turcijas čempionāts) tas piederas pie lietas. Līdz pleca operācijai gan nonāca tikai šī gada pavasarī, kad sāpes bija kļuvušas neciešamas. „Aprīļa vidū man tika veikta operācija, visu vasaru cītīgi trenējos, lai nostiprinātu pleca muskuļus, taču nepatīkamas sajūtas plecā saglabājās. Septembrī man bija jābūt Stambulā, kur klubs uzsāka gatavošanos jaunajai sezonai, turpināju iet uz procedūrām, kā arī strādāju pie pleca nostiprināšanas. Šajā laikā plecs turpināja sāpēt, tāpēc biju spiests veikt atkārtotas pārbaudes. Noskaidrojās, ka izaugumi, kas it kā operācijas laikā tika noslīpēti, nu atkal bija parādījušies,” pēdējā laika notikumus atstāsta pats Celitāns. „Man šobrīd ir divas izvēles – veikt vēl vienu operāciju, ko es ļoti nevēlos, vai arī plecu piekačāt un spēlēt caur sāpēm, lietojot pretsāpju līdzekļus,” skaidro volejbolists.

Šobrīd sportists bauda brīvdienas Latvijā, un neslēpj, ka nav atmetis cerības vēl uzspēlēt augstā līmenī. Šobrīd gan prioritātes ir citas. „Līdz februārim vai martam vajadzētu būt lielākai skaidrībai, šobrīd vēlos sakārtot galvu un tikt visam pāri psiholoģiskā ziņā. Ja ārsti man spēs palīdzēt un jutīšu, ka varu spēlēt labā līmenī, tad turpināšu strādāt, ja nē - tad nāksies domāt, ko darīt tālāk. Tāda ir dzīve, neko darīt. Viss labais reiz beidzas,” ar nopūtu nosaka Latvijas izlases un visa mūsu volejbola pēdējo gadu līderis.

„Ar sāpēm plecā mokos jau septiņus vai astoņus gadus, vēl kopš Rīgas laikiem. Visnopietnākās problēmas ierasti bijušas sezonu beigu daļās, kad ir vislielākā slodze, taču pēdējos gados Turcijā jau krietni agrāk. Piemēram, Itālijā medicīna (tur Celitāns spēlēja 2012./2013.gada sezonā, kļūstot par regulārā čempionāta rezultatīvāko spēlētāju), fizioterapija un vingrinājumu komplekss bija tādā līmenī, ka sāpes pirmo reizi sajutu tikai pašās sezonas beigās, kad izslēgšanas spēlēs slodze bija lielāka, un bija jādauza ar nedaudz citu jaudu. Turcijā tomēr sportistu veselībai netiek pievērsta tik nopietna uzmanība,” neslēpj Gundars. „Savas izredzes atgriezties nopietnā līmenī es vērtēju pesimistiski - 30 pret 70… Gribētos vēl pāris gadus uzspēlēt ārzemēs, taču, ja jutīšu, ka nav, tad nav. Ja būšu spējīgs un kādam vajadzīgs kādā Latvijas komandā, tad gan jau savam priekam uzlaidīšu,” pauž Gundars.

Lai gan ir uzspēlēts gan Krievijā, gan Itālijā, kas tiek uzskatītas par divām vadošajām līgām Eiropā, Celitānam vēl ir viens kluss sapnis, griboties pamēģināt spēkus Polijā, kur volejbols ir kā reliģija. Tieši šis sapnis jaunāko no brāļiem Celitāniem vēl notur pie „dzīvības”. Jānovēl, lai sapņi piepildās!

P.S. Interesanti, ka pēdējo gadu laikā sašķobījusies arī Gundara vecākā brāļa Armanda Celitāna veselība. Sāpes ceļgalā arī viņam likušas pārdomāt prioritātes dzīvē, un šobrīd starp tām vairs nav volejbols.