Tribuncovs un puikas ar degošām acīm

Droši vien šāds lēmums varēja tapt pieņemts arī pirms pāris gadiem, bet ir, kā ir. “Man piezvanīja Aleksandrs Vabiščevičs, piedāvājot galvenā trenera darbu,” savu nonākšanu “Dinaburgā” skaidro Atvars Tribuncovs. “Pirmkārt, gribējās būt mājās; gribējās arī pabeigt studijas Sporta akadēmijas maģistrantūrā un ne jau katru dienu piedāvā galvenā trenera darbu. Līdz šim biju trenējis bērnus vai bijis galvenā trenera palīgs. Kā pērn Karagandas “Sariarkā”. Kļuvām pat par VHL čempioniem. Bet “Dinaburgā” man ir pirmā iespēja būt par galveno treneri.”

Kaut arī “Dinaburga” jau trenējas trīs nedēļas, proti, kopš 15. jūlija, viss joprojām ir tapšanas stadijā. “Arī tā man ir jauna pieredze: kā komplektēt komandu, kāds ir kluba menedžments un budžets, kādi spēlētāji mums pieejami.” Šur tur presē jau bija nosaukti četri lielie “Dinaburgas” vaļi – Artūrs Kuzmenkovs (pērn JAHL, respektīvi, Latvijas 1. līgas regulārā čempionāta rezultatīvākais spēlētājs ar 101 punktu (36+66)), vēl pie Oļega Znaroka LSPA uzspēlējušais aizsargs Edgars Apelis, kā arī divi itin metoši uzbrucēji – Vadims Vabiščevičs un Vladislavs Barkovskis. Diemžēl ziņa izrādījusies patiesa tikai par 50 procentiem. Jo vienu sezonu Rīgas “Dinamo” pabijušais Kuzmenkovs un Apelis meklējot dziļākus ūdeņus un šobrīd nav Tribuncova aptverē.

“Tie pārsvarā ir Daugavpils puikas, 1999.- 2002. gads, kas pērn spēlēja un uzvarēja Junioru Attīstības hokeja līgas regulārajā čempionātā. Man pašam trenēt šādu komandu ir ļoti interesanti, puikām acis deg par iespēju spēlēt virslīgā. Bet es noteikti neatteiktos no papildinājuma. Kaut vai no tiem hokeja kluba “Rīga” puišiem, kam vecuma dēļ beigusies spēlēšana MHL. Ledus, uz kura trenēties, Daugavpilī ir, kur dzīvot arī atradīsim. Ja vēl ir gribēšana studēt universitātē, arī tāda iespēja mums ir. Nav viņiem lielas jēgas “sēdēt” MHL un kaut ko gaidīt. Es piedāvāju padomāt un varbūt izmēģināt savus spēkus “Dinaburgā”, ļoti konkrēts ir Tribuncovs.

Nav nozīmes “VV” lasītāju atmiņu pārblīvēt ar 1999.- 2002. gadu puiku uzvārdiem, ir no pagājušā gada sastāva kādi četri pieci iemēģināti Latvijas U-16 un U-17 izlasēs, bet tikai Vladislavs Barkovskis (2000), pirms gada ir spēlējis pasaules čempionātā U-18 izlasēm. Speciālisti iesaka pievērst uzmanību aizsargiem Rolanam Vasiļjevam un Valteram Alanam Miškam, uzbrucējiem Edijam Grigorjevam, Maksimam Galilejevam, Artjomam Pontagam (visi – 2002), Artūram Pontagam (2001).

Katrā ziņā Tribuncovs ir pieņēmis ļoti nopietnu izaicinājumu, bet Atvars jau vienmēr ir bijis pats ar savu galvu. Viens no labākajiem mūsu izlases aizsargiem, 2002. gadā zviedru speciālistam Kurtam Lindstrēmam atvēlot Tribuncovam vietu pirmajā aizsargu pārī kopā ar Sandi Ozoliņu. Izlasē spēlēts deviņos pasaules čempionātos, Soltleiksitijas un Turīnas olimpiskajās spēlēs. Ārpus laukuma – cilvēks ar ļoti brīvu garu. Atceros Rīgas “Dinamo” pirmo izbraukumu 2008. gada rudenī. Liekas, ka tā bija Novosibirskas lidosta, kur mums bija lidmašīnas pacelšanās jāgaida kādas sešas stundas. Ārzemnieki – arī Filips Novāks un Dūvijs Vestkots sāka tā kā trīties, sūtot Vestkotu diplomātiskās sarunās pie Jūliusa Šuplera: “Vai spēlētāji nevarētu iedzert pa alum?” Saprotams, ka pēc 1:6 Šuplers nekādas vaļības neatļāvās. Bet Tribuncovs, kurš vienmēr labi pārredzējis laukumu, savu alu jau sen bija nopircis un veldzējis slāpes. Kā tas Rietumos pieņemts.

Lai tev, Atvar, interesanta jaunā sezona!