Layout: current: getMobContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getMobContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:4, Did:0, useCase: 3

Autors: Jānis Freimanis

Ansis Brūns: "Neesmu nekāds paipuisītis"

Ansis Brūns: "Neesmu nekāds paipuisītis"
Ansis Brūns
Foto: Romāns Kokšarovs/f64

„Man patīk, ka neviens no manis nav tiesīgs neko prasīt, jo visu esmu sasniedzis pats saviem spēkiem,” saka Ansis Brūns, kurš šovasar pietiekami skaļi atgriezās uz Latvijas šķēpa mešanas skatuves. Viņš uzsver, ka pirmkārt vēlas pats sev pierādīt, ka var mest tālāk nekā pašlaik. Primārais Ansim ir iepriecināt pašam sevi. Šogad tas jau ir izdevies, bet nākamgad mērķis ir pierādīt, ka šī sezona nav bijusi tikai nejaušība. 2015. gadā pasaules čempionāts Pekinā, 2016. gadā olimpiskās spēles Riodežaneiro. Mērķi nevienam nav noslēpums.

Cietuma apsargs, students, „Positivus” festivāls. Šobrīd daudziem sporta līdzjutējiem Ansis Brūns asociējas ar šiem trim apzīmējumiem. Tā ir tava panākumu recepte?
Tā sanāk. Šī ir kombinācija, kas man devusi līdz šim lielākos panākumus. Kad biju pārāk ieciklējies uz rezultātu, tad nekas nesanāca, bet, ja tai lietai pieiet nedaudz vieglāk, tad arī šķēps lido tālāk.

Cietumā nostrādāji līdz aprīlim. Pastāsti, ko nozīmēja darbs cietumā, jo tā tomēr ir slēgta teritorija un vairumam cilvēku pirmās asociācijas drīzāk būs ar ainām no mākslas filmām.
Biju cietuma apsargs, kurš apsargāja perimetru, man nebija saskarsmes ar ieslodzītajiem. Galvenais uzdevums bija stāvēt sargtornī ar automātu un Makarova pistoli kabatā. Cietuma iekštelpās strādā uzraugi, taču tur es nekādā gadījumā nebūtu gājis strādāt, jo nonākt saskarsmē ar cietumniekiem es nevēlos. Turklāt arī alga ir tikai 15 eiro lielāka, nav tā vērts. Es saņēmu 500 eiro uz rokas, mēnesī bija jāstrādā septiņas vai astoņas diennaktis.

Nav nemaz tik slikti.
Tieši tā. Tāpēc arī tur aizgāju. Biju padzirdējis par šādu iespēju no kursabiedriem. Parēķināju, ka maiņas man ļauj darbu apvienot ar treniņiem, bet atalgojums ir pietiekams, lai samaksātu par dzīvokli un pārtiku.

Vai diennakts maiņa neizsit no ritma un netraucē kvalitatīvi trenēties?
Ne reizes nākamajā dienā pēc maiņas speciāli neaizgāju gulēt, jo tad visa diena būtu norakstāma. Pēc maiņas uzreiz devos uz skolu, bet, ja nebija jāiet uz skolu, tad uz treniņu. Pēc maiņas bija labs noskaņojums, ka darbs ir galā, tādēļ arī treniņi parasti pagāja labā omā.

Vai sargtornī aizmigt negadījās?
Nedrīkst jau teikt, tas lai paliek manā ziņā, bet pēc mana smaida vari nojaust, kāda būtu mana atbilde. (Smejas) Bēgšanas notiek reizi desmit gados, bet lode tiek izšauta reizi 20 gados, tādēļ galvenais, kas bija jāuzmana – lai kāds kaut ko nepārmet pāri žogam. Dzirdēju, ka citās maiņās pieredzēts, ka pārmestas pat kādas 15 paciņas, bet es tikai vienu reizi palaidu garām. Tas bija tieši pie mana sargtorņa, no rīta pamanīju, ka blakus mētājas paciņa. Vismaz tā paciņa līdz adresātam tā arī nenonāca, bet varbūt kāda cita nonāca. Parasti ir tā – ja kādu paciņu neatrod un tā nonāk līdz adresātam, tad nākamajā dienā puse ieslodzīto ir apreibuši. (Smejas)

Teici, ka sargtornī stāvēji ar automātu un Makarova pistoli kabatā. Bet kurš katrs tomēr nevar tur iet strādāt, jo nepieciešama ieroča nēsāšanas atļauja.
Jā. Kad sāku strādāt, vienlaikus liku tiesības uz Makarova pistoli un automātu. Bija jāapgūst ieroča pielietošana un jāiemācās dažādi likumi. Strādājot diennakts maiņu ik pēc trim stundām bija trīs stundas brīvas. Varēja gulēt, lasīt vai skatīties televizoru, bet es tajā laikā kārtoju ieskaites un mācījos. Studēju Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, jo tā bija vienīgā augstskola, kurā varēju tikt budžeta grupā. Vasarā pabeidzu studijas un saņēmu diplomu kā vieglatlētikas vecākais treneris ar specializāciju šķēpa mešanā un sporta menedžeris.
Pirms tam gan biju iestājies arī Ventspils augstskolas Tulkošanas studiju fakultātē. Taču tolaik man bija uzstādīts gluži vai ultimāts no Ventspils olimpiskā centra – ja gribu saņemt no viņiem pilnu atbalstu, tad man jādodas trenēties uz Rīgu pie Valentīnas Eidukas un jāstudē LSPA. Taču nevar noliegt, ka arī pašam bija vēlme trenēties pie Eidukas, kuras audzēkņiem tolaik bija lieli panākumi. Turklāt apvienot sportošanu ar studijām Ventspils augstskolā būtu ļoti grūti, jo mājās būtu daudz jāmācās.

Klau, bet kad es tev pirms nedēļas zvanīju, tu atbildēji, ka esi lekcijā…
Jā, tie ir vissvaigākie jaunumi – esmu iestājies Policijas koledžā, jo tie, kuriem jau ir augstākā izglītība, sešu mēnešu laikā varu iegūt valsts speciālo objektu apsardzes sertifikātu. Tādā veidā vēlos sev izveidot aizmuguri, ja nu atkal palikšu bez līdzekļiem. Turklāt arī treneris Uldis Doniņš atbalstīja šo ideju, jo sezona tūlīt beigsies un sešu mēnešu laikā varu sev veikt vēl vienu ieguldījumu nākotnei.

Šauj precīzi? Patīk?
Jā, eksāmenus nokārtoju diezgan labi. Un jā – patīk.

Bet, ko nozīmē labi atpūsties „Positivus” festivālā?
Ne par ko nedomāt, klausīties labu mūziku. Man tas bija vesels pasākums, jo uz turieni devos ar nesen nopirkto motociklu. Ak, jā, pareizi – šogad nokārtoju arī motocikla vadītāja tiesības, regulāri braucot uz Talsiem, jo tur ir tikai divi luksofori, tādēļ eksāmenu nokārtot ir vieglāk. Biju paredzējis aizbraukt uz vienu dienu, taču vienas dienas biļetes jau bija izpirktas, tādēļ nācās pirkt biļeti uz visām trim festivāla dienām. Biju gan tika uz divām dienām. Pirmajā dienā patusēju, bet otrajā dienā klausījos mūziku.

Patusēji!?
(Smejas) Mūziku atstāju otrajā plānā, bet izklaides bija pirmajā, savukārt otrajā dienā – otrādi.

Nu labi, neprasīšu, cik alus glāzes izdzēri…
(Smejas) Tu domā, ka es atbildētu?

Domāju, ka jā. Tu jau visu stāsti! Cik tad bija?
Neskaitīju. Pieci aliņi noteikti bija. Es neko neslēpju, tāpat labi zināms, ka nekāds paipuisītis neesmu.

Vai pirms Latvijas čempionāta apzinājies, ka tev tā ir iespēja tikt uz Eiropas čempionātu?
Nosacījumus, lai kvalificētos Eiropas čempionātam, zināju un uz to arī gāju. Mans mērķis Latvijas čempionātā bija izpildīt normatīvu (78,80) un varbūt iekļūt arī trijniekā. Apzinājos, pat ja to izpildīšu, būs grūti. Tikai jūlijā biju atsācis startēt, jo aprīlī atkal biju savainojis elkoni un pat domāju par karjeras beigšanu. Galu galā, cik var - svarīgākajā brīdī atkal trauma.
Taču tad "Ventspils šķēpos" jūlija sākumā ļoti negaidīti aizmetu šķēpu 75,70 metrus tālu, lai gan treneris iepriekšējā dienā pat ieteica nestartēt. Tas kalpoja par iemeslu, lai vismaz uz gadu atliktu domas par karjeras beigšanu. Pēc Latvijas čempionāta un dalības Eiropas čempionātā vairs nav šaubu, ka turpināšu trenēties ilgāk par gadu, vismaz līdz 2016. gada Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm.

Bet, vai pēc Latvijas čempionāta tev bija pārliecība, ka tu brauksi uz Cīrihi?
(Domā) Man bija pārliecība, ka esmu izdarījis visu, kas bija manos spēkos. Bija gandarījums. Godīgi sakot, tobrīd jau nojautu, ka braukšu uz Eiropas čempionātu, jo Zigis Zigismunds Sirmais jau bija izreklamējies, ka viņam ir trauma. Arī Latvijas čempionātā izskatījās, ka viņš īsti nevar pamest. Tādēļ domāju, ka lēmums šoreiz Zigi atstāt mājās, bija pareizs. Kopumā viņš pašlaik ir spējīgs uz augstvērtīgāku rezultātu, taču tajā brīdī es biju labākā sportiskajā formā.

Pēdējais metiens ir tava firmas zīme?
Tā sanāk. Visi labākie metieni man ir bijuši pēdējie. Acīmredzot ar katru metienu sevi pilnveidoju un pēdējais izdodas vislabāk. Varbūt tāpēc arī Eiropas čempionāta finālā nekas neizdevās. Mani noskaņoja un pats sevi noskaņoju tam, ka jau pirmajam metieniem jābūt labam, taču pirmais nesanāca un tas izsita no līdzsvara. Liela daļa nemaz nezina, taču finālā pēdējo, trešo metienu nemaz neizmetu. Gribēju visu izdarīt lēnām un maksimāli koncentrējoties. Bija atlikušas 20 sekundes līdz metienam. Ieskrējos, bet pirms līnijas apstājos, jo jutu – esmu tik ļoti atgāzies, ka, veicot metienu, kaut ko savainošu. Gāju atpakaļ, taču bija palikušas vairs tikai piecas sekundes, kuru laikā paspēt ieskrieties un izmest nav iespējams. Tomēr atzīšu, ka tāpat nekas labs nebūtu sanācis, jo ar atkārtotu ieskrējienu nopietnu rezultātu nevar sasniegt. Varbūt pat labi, ka neizmetu, jo būtu tikai iedzīvojies traumā.

Vai var teikt, ka līdz pat Latvijas čempionātam praktiski biji pazudis no Latvijas šķēpmešanas skatuves?
Protams. Neviens nezināja, kur esmu palicis, pie kā trenējos un vai vispār trenējos. Daudzi domāja, ka jau esmu beidzis sportot un aizbraucis uz ārzemēm. Taču man jau tas nenāk par sliktu. Pārsteidzu citus, bet ne jau sevi.

Ar treneri Uldi Doniņu tevi kopā saveda Gints Palameiks?
Jā, liels paldies viņam par to. Un paldies trenerim, jo uzskatu, ka neviens cits mani nebūtu izvilcis laukā no tādas sportiskās bedres. Man viss sāpēja, biju nekāds. Uzskatu, ka treniņu metodika nebija tieši man piemērota. Visu cieņu trenerei Eidukai, bet man tie treniņi nederēja. Varbūt vajadzēja individuālu pieeju, taču viņai bija daudz augsta līmeņa audzēkņu. Man ķermenis nav tik spēcīgs kā Vadimam Vasiļevskim vai Aināram Kovalam – viņi ir lielāki par mani.

Vai zināji, ka kopš 2010. gada tu esi pirmais Latvijas šķēpmetējs, kuram izdevies iekļūt lielo sacensību finālā, turklāt pirmais, kuram izdevies aizmest vismaz 80 metrus?
Uzzināju to tikai pēc Eiropas čempionāta un mani tas izbrīnīja, jo katru gadu tik daudz šķēpmetēju ir metuši 80 metrus. Tas ir dīvaini.

Tev šī bija debija lielajās sacensībās. Vai juti, kādēļ šajos mačos ir grūtāk uzrādīt augstvērtīgu rezultātu?
Lielākā atšķirība ir tā, ka ir krietni vairāk skatītāju. Jā, blakus man iesildījās Veselijs un Pitkemeki, taču tas drīzāk nomierināja, jo redzēju, ka viņi vizuāli ne ar ko nav labāki par mani. Viņi vienkārši ir vairāk izkopuši savu tehniku. Man jau nebija kvalifikācijā uzreiz jācīnās par pirmo trijnieku, vajadzēja vienkārši uzmest 80 metrus, kas ir mans rezultāts. Pirmais nesanāca, otrais jau bija labāks, bet trešajā viss izdevās.

Kur slēpjas tavas rezerves?
Tehnikā. Kaut gan tagad jau ir daudz labāk nekā jebkad agrāk. Ātrums un spēks man ir bijuši vienmēr, bet tagad klāt ir nākusi lokanība. Pie Eidukas īsti arī nevarēju izprast, kā viņa grib, lai es metu. Arī ar Uldi sākumā bija tāpat, bet šogad janvārī viss aizgāja, pēkšņi parādījās tehnika.

Nemāku pateikt kas, bet tavā ieskrējienā ir kaut kas neparasts.
Tā ir viena lieta, ko esmu izmainījis. Agrāk man bija izteikts ieskrējiens, kam sekoja pāreja izteiktā, garā krustsolī, bet tagad man ir ieskrējiens ar plūstošu pāreju krustsolī. No malas skatoties, pat ir grūti pateikt, kurā brīdī notiek šī pāreja. Bet pieci krustsoļi ir. Svarigākais gan tik un tā ir tas, kā tu pienāc pie metiena – nav svarīgi, cik krustsoļus veic. Ēriks Rags savulaik izpildīja pat deviņus vai 11 krustsoļus. Man tā nepatīk.

Vai vari nosaukt galvenās atšķirības treniņiem tolaik pie Eidukas un tagad pie Doniņa?
Tagad es daudz vairāk skrienu krosus. Praktiski katru otro dienu. Daudz ne, tikai tik, lai varētu labi iesildīties – kādus divus, trīs kilometrus. Skrienu turpat blakus Rīgas Valsts tehnikumam Kronvalda parkā. Noskrienu pāris apļus un eju izlocīties. Tāpat taisu daudz lēcienus, kas ir aizgūts vēl no mana pirmā trenera Jura Petroviča un man tas patīk. Salīdzinoši mazāk strādāju ar svaru stieni. Ja agrāk to sāku darīt jau oktobrī, tad tagad tikai februārī. Tāpat viena no būtiskākajām lietām, kas man palīdzēja, ir diētas ievērošana. Teicu trenerim, ka vēlos sevi kā sportistu izveidot no jauna, bet viņš ieteica sākt ar diētu, nomest desmit kilogramus svara. Četras, piecas nedēļas piektdienās neēdu vispār, tad četras, piecas, nedēļas piektdienās ēdu dārzeņus, bet sezonas laikā varu ēst ko gribu. Protams, vakaros jāēd tikai dārzeņi un augļi, pusdienās nedrīkst pieēsties, bet brokastīs var ēst, cik vien vēlies.

Un, kā bija pirmoreiz piektdienā neko neēst? Droši vien vakarā pie televizora tā vien domāji par ledusskapja saturu.
Pirmajā reizē bija nenormāli grūti. Esmu liels ēdājs, man viss garšo. Ja netrenētos, tad mēneša laikā varētu pieņemties svarā par desmit kilogramiem. (Smejas) Šķita, ka reibst galva, īsti nejutos savā ādā, bija grūti aizmigt. Pirmās trīs nedēļas bija visgrūtākās, bet pēc tam jau palika forši. Vislabākās sajūtas bija sestdienās, kad no rīta apēdu auzu pārslu putru un gāju uz treniņu. Bija tāda enerģija, it kā nebūtu piecas dienas trenējies.
Šādu metodi kā izveidot sevi no jauna ieteica treneris, kurš pats savulaik to bija darījis. Vajadzēja nomest svaru un ieiet maksimāli dziļi sportiskajā bedrē. Netrenējos kādas septiņas nedēļas, nenoskrēju par piecus solīšus. Bet pēc tam lēnām būvēju sevi no jauna. Tas sākās pērn augusta beigās, var teikt, ka gada laikā esmu dabūjis savu organismu pavisam citā līmenī. Turklāt bez jebkādiem uztura bagātinātājiem. Sezonas laikā lietoju vienīgi kreatīnu, bet tie, kas zina kaut ko par uztura bagātinātājiem, sapratīs, ka tas nav nekas. Kā teica Viktors Ščerbatihs – lai dienā nebūtu jāapēd vairāki kilogrami gaļas, vienkārši iedzer kreatīnu.

25 gadi šķēpa mešanā ir daudz vai maz?
Uzskatu, ka sportā tas ir daudz, bet tieši šķēpa mešanā tas ir normāls vecums, kad var sākt progresēt. Veselijs pirmoreiz 80 metrus sameta 25 gadu vecumā, Ēriks to izdarīja 24 gados. Protams, visiem acu priekšā ir Vadims, kurš 22 gadu vecumā izcīnīja olimpisko sudrabu. Bet Sirmais vispār ir unikāls gadījums. Domāju, ka tieši tāpēc viņam tagad ir tik grūti, bet ar to būs jātiek galā. Tas parādīs, cik stiprs viņš ir raksturā. Ja viņš atradīs īsto noti, tad metīs ļoti tālu.

Latvijas šķēpmetēji jau ir tāda interesanta personību kopa. Kādas tev ir attiecības ar saviem amata brāļiem?
Man viss ir kārtībā. Man ir viegli saprasties ar visiem cilvēkiem. Šodien pat satiku un parunājos ar Aināru, uz Cīrihi man padomus rakstīja Vadims, bet divas dienas pirms Eiropas čempionāta kopā ar Sirmo un draugiem pie manis paspēlējām pokeru. Ar Rolandu Štrobinderu vispār ir vislabākās attiecības, kā nekā abi esam kurzemnieki.

Vai Rolands tev jau ir uzsaucis aliņu par to, ka devi padomu pirms viņa metiena personiskā rekorda vērtībā?
Viņš man solīja atdot jaunas „Nike” šortus. Tas nav par to, bet es to tā uztveršu. (Smejas)


, 2014-08-31 23:10, pirms 10 gadiem
Vienkāršs, pozitīvs džeks, bet šķiet nedaudz par vieglprātīgu lielajām virsotnēm.
, 2014-09-01 08:04, pirms 10 gadiem
500 Eiras uz rokas, tas jau ir vairāk kā skolotājam par 1,5 slodzi..,bet man nekādā gadījumā neskauž, es noteikti negribētu zekus sargāt!!!

Ansis malacis, novēlu viņam progresu un aizlidot uz Rio..!!!
, 2014-09-01 08:52, pirms 10 gadiem
Šodien mūsu galvenajiem šķēpmetējiem ir ĻOTI nestabila tehnika. Uz uzvarētāju fona EČ tas bija labi redzams. Būtu interesanti lasīt kādu interviju ar Jāni Lūsi!
, 2014-09-01 09:32, pirms 10 gadiem
Šito fruktu kopa kadreiz trenejos, manuprat potencials ir pietiekams augstam virsotnem, un sri atieksme ir pareiza,ka ari treneris izskatas loti labi prot sastradaties ar Ansi, lai gan ar Ansi vinemer ir bijis viegli sapraties. Lai izdodas talum mest ar vesu pratu un vieglu roku. TN
, 2014-09-03 12:54, pirms 10 gadiem
mani vairāk interesē tā metode, kā var sevi "uzbūvēt no jauna". varbūt kāds speciālists te komentāros var vairāk uzrakstīt?
Sisajs Lemma. Foto: AP/Scanpix

Etiopietis Lemma un kenijiete Obiri uzvar Bostonas maratonā

LETA--AP. Etiopietis Sisajs Lemma un kenijiete Helena Obiri pirmdien svinēja uzvaru Bostonas maratonā.
Artūrs Liepa. Foto: Latvijas Triatlona federācija

Pasaules maratona rekorda tempā vistālāk aizskrējuši Artūrs Liepa un Līga Velvere

No 4. līdz 14. aprīlim "Rimi Rīgas maratona" sezonas notikumu centrā – tirdzniecības centrā Spice – ikvienam interesentam bija iespēja izmēģināt pirmo reizi uz Latviju atgādāto īpašo pasaulē lielāko skrejceliņu, cenšoties izskriet vīriešu un sieviešu maratona pasaules rekordu tempos. Maratona pasākumi gaidāmi jau pēc nedaudz vairāk kā mēneša - 18. un 19. maijā.
Mīkols Alekna. Foto: AFP/Scanpix
16

Aleknu ģimene valda jau otrajā paaudzē - 21 gadu vecais Mīkols labo pasaules rekordu

LETA. Lietuvietis Mīkols Alekna svētdien ASV sacensībās "Oklahoma Throws Series" laboja pasaules rekordu diska mešanā, sasniedzot rezultātu 74,35 metri.