Kad kritīs vieglatlētikas "bārdainie" rekordi Latvijā un pasaulē? 2. daļa
No 4. līdz 13. augustam Londonā risināsies pasaules čempionāts vieglatlētikā, bet vēl pirms tam kongresā tiks lemts par pašreizējo pasaules rekordu pastāvēšanu. Iespējams, ka šī brīža pasaules rekordi tiks anulēti vispār vai arī spēkā paliks tikai tie rezultāti, kas sasniegti kopš 2005. gada. Tikmēr valsts rekordi varētu palikt nemainīgi, lēmumu par izmaiņām atstājot katras konkrētās federācijas ziņā. Lai nu kā, šis ir īstais brīdis atskatīties uz pasaules un Latvijas rekordiem, uzsvaru liekot uz rekordiem, kuri jau gadu desmitiem palikuši neapdraudēti. Pirmajā daļā aplūkojām vīriešu rekordus, bet tagad pienākusi kārta sieviešu rekordiem.
Viens no vecākajiem Latvijas rekordiem sieviešu vieglatlētikā pieder lodes grūdējai Skaidrītei Baikovai, kura pirms 33 gadiem lodi raidīja 18,75 metru tālumā. Mūsdienām tas šķiet gluži vai kosmisks skaitlis, jo kopš 1989. gada tālāk par 15 metriem lodi grūdusi tikai Linda Ozola (15,25 metri 2014. gadā). Viņa gan norāda, ka Latvijas rekords lodes grūšanā vēl esot salīdzinoši pieklājīgs, turpretī pasaules rekords 22,63 metri… „Man viedoklis ir tāds, ka tas nav sasniegts godīgā ceļā. Protams, pieķerts jau neviens nav, bet tie bija citi laiki un cita attieksme pret dopingu. Manuprāt, šis ir viens no rekordiem, kuru nevajadzētu ņemt vērā mūsdienās. 20 metri vēl jā, bet 21 vai 22 metri – nu nē.”
Starp vecākajiem gan Latvijā, gan pasaulē ir arī rekordi 800 metru distancē – abi sasniegti astoņdesmito gadu vidū, turklāt Jarmilas Kratohvīlovas rezultāts minūte un 53,28 sekundes ir visvecākais pasaules rekords vieglatlētikā. Latvijas rekordistei Maritai Ārentei par pasaules rekordu nav nekas sakāms, bet Latvijas rekordam viņa ilgu mūžu neparedz, uzskatot, ka to pa spēkam ir labot Līgai Velverei. „Mums tolaik bija lielāka konkurence. Latvijā ar vidējām distancēm ir švaki, varbūt apstākļi nav tādi kā siltajās zemēs, lai varētu skriet slodzīti,” prāto Ārente.
Vinetai Ikauniecei pieder visu trīs īsāko skriešanas distanču – 100, 200 un 400 metru – Latvijas rekordi, kuri sasniegti astoņdesmito gadu vidū un beigās. Viņa saka, ka potenciāls labot 200 metru rekordu esot bijis viņas meitai, septiņcīņniecei Laurai Ikauniecei-Admidiņai, ja vien viņa būtu vairāk trenējusies tieši šajā disciplīnā. Savu rekordu ilgmūžību Vineta skaidro ar to, ka mūsdienās sportisti reti pievērš nepieciešamo uzmanību uzturam. „Sportisti lieki noslogo organismu ar uztura bagātinātāju, aminoskābju un proteīna lietošanu, bet „rijot bundžas” ātrāk paskriet nevar. Daudzi pieļauj kļūdas nepareizi trenējoties – ātrās muskuļu šķiedras tiek pārvērstas par lēnajām. Sasniedz tie, kas domā, ko dara.”
Runājot par pasaules rekordiem 100 un 200 metros, Ikauniece neslēpj, ka tie nav gluži normāli, taču klāt viņa nav stāvējusi, lai varētu kādu apsūdzēt. Viņa norāda, ka tajos laikos sportistes trenējās ļoti daudz, tāpat milzīga uzmanība tika veltīta uzturam. Kinza un pētersīļi tikuši ēsti saujām. „Ja organismā kaut kas trūkst, tad muskuļi plīst. Vai var lietot aizliegtās vielas un nosargāt muskuļus gatavus un veselus?” pārdomās ieslīgt Latvijas rekordiste.
400 metru distancē pavisam nesen par Eiropas U23 čempioni kļuva Gunta Latiševa-Čudare. Ikauniece saka, ka Gunta ir pacēlusi ātrumu, turklāt viņai esot laba ātruma izturība, taču, lai labotu Latvijas rekordu puse no distances būtu jāskrien ātrāk par 23 sekundēm. Latiševa-Čudare atzīst, ka Ikaunieces rezultāts būtu konkurētspējīgs pasaulē arī mūsdienās, tādēļ retoriski vaicā – ja tā skrien pasaulē, kāpēc lai tā nevarētu skriet arī Latvijā? „Tas nav neiespējami. Jautājums tikai, pēc cik ilga laika to varētu labot? Katrā ziņā ar Latvijas rekordu (50,71) viss ir kārtībā, bet pasaules rekorda rezultāts ir kosmoss (47,60). Negribu teikt, ka tas sasniegts negodīgi, teiksim tā – tolaik daudz kas nebija aizliegts,” diplomātiska ir Gunta.
Pamatīgu „bārdu” uzaudzējis arī Latvijas rekords augstlēkšanā (1,97), kas nu jau 27 gadus pieder Valentīnai Gotovskai, bet pasaules rekordam (2,09) šogad aprit jau 30 gadi.Gotovska uzskata, ka tagad vienkārši ir pavisam cita paaudze. Bērni kļuvuši slinkāki un vēlas iet pa vieglāko ceļu. Pietrūkst fanātisma. „Trūkst arī patriotisma. Man olimpiskajās spēlēs acīs bija asaras, kad tika iedegta olimpiskā lāpa. Uz krekliņa taču ir uzraksts Latvija. Bet mūsdienās jaunieši pēc treniņa iespējami ātrāk grib tikt pie saviem telefoniem,” saka Gotovska. Viņa pieļauj, ka cilvēks ir mainījies arī ģenētiski. Iespējams, jaunieši vairs nav gatavi iet līdz galam, pietrūkst mērķtiecības, vairāk izsitas bērni no laukiem, prāto Latvijas rekordiste.
Līdz 2010. gada vasarai Gotovskai piederēja arī Latvijas rekords tāllēkšanā, kuru par vienu centimetru laboja Ineta Radeviča, bet pasaules rekords šajā disciplīnā palicis nepārspēts kopš 1988. gada. Radeviča uzskata, ka tāllēkšanā padomju laiku skola bijusi ļoti spēcīga, turklāt bijusi arī rūpīga atlase. Viņa nedomā, ka pasaules rekords būtu sasniegts ar dopinga palīdzību. „Manuprāt, visi pasaules rekordi ir kosmiski. Arī tāllēkšanas rekords 7,52 metri likās nepārspējams, bet pērn Britnija Rīza aizlēca 7,31 metru, un tas vairs nešķiet nereāls. Augstlēkšanā nesen tika mēģināts pārlēkt 2,10 metru augstumu. Arī Sergeja Bubkas rekords kārtslēkšanā šķita nepārspējams, kamēr Reno Lavilenī to laboja,” piemērus min Radeviča.
Jaunākais Latvijas rekords sieviešu vieglatlētikā pieder septiņcīņniecei Laurai Ikauniecei-Admidiņai, kura šogad Gecisā sakrāja 6815 punktus. Bet pasaules rekords septiņcīņā ir viens no vecākajiem – tas kopš 1988. gada pieder Džekijai Džoinerei-Kērsijai. Laura nenoliedz, ka pasaules rekords ir ļoti augsts rezultāts, bet pati sportiste ir tikpat fenomenāla kā sprinteris Juseins Bolts. „Tomēr domāju, ka pavisam drīz tiks labots Eiropas rekords, un pēc pāris gadiem varētu tikt apdraudēts arī pasaules rekords. Šobrīd septiņcīņā ir ļoti augsts līmenis, tādēļ viss ir iespējams,” paredz Ikauniece-Admidiņa.
Sievietes
Gads | LR īpašnieks | Rezultāts | Disciplīna | Rezultāts | PR īpašnieks | Gads |
---|---|---|---|---|---|---|
1975 | Latvija | 3:30.20 | 4x400m | 3:15.17 | PSRS | 1988 |
1979 | Rita Vilciņa | 4:09.80 | 1500 m | 3:50.07 | Genzebe Dibaba (Etiopija) | 2015 |
1983 | Latvija | 44.41 | 4x100m | 40.82 | ASV | 2012 |
1984 | Skaidrīte Baikova | 18.75 | Lodes grūšana | 22.63 | Natālija Lisovskaja (PSRS) | 1987 |
1984 | Marita Ārente | 1:58.64 | 800 m | 1:53.28 | Jarmila Kratohvīlova (Čehoslovākija) | 1983 |
1987 | Vineta Ikauniece | 11.34 | 100 m | 10.49 | Florence Grifita-Džoinere (ASV) | 1988 |
1987 | Vineta Ikauniece | 22.49 | 200 m | 21.34 | Florence Grifita-Džoinere (ASV) | 1988 |
1988 | Vineta Ikauniece | 50.71 | 400 m | 47.60 | Marita Koha (VDR) | 1985 |
1988 | Malda Lange | 65.06 | Diska mešana | 76.80 | Gabriela Rainša (VDR) | 1988 |
1989 | Ludmila Olijara | 12.90 | 100 m/b | 12.20 | Kendra Harisone (ASV) | 2016 |
1990 | Valentīna Gotovska | 1.97 | Augstlēkšana | 2.09 | Stefka Kostadinova (Bulgārija) | 1987 |
1996 | Lana Jēkabsone | 55.46 | 400 m/b | 52.34 | Jūlija Pečonkina (Krievija) | 2003 |
1997 | Gundega Sproģe | 14.76 | Trīssoļlēkšana | 15.50 | Inessa Kraveca (Ukraina) | 1995 |
2000 | Jeļena Prokopčuka | 14:47.71 | 5000 m | 14:11.15 | Tiruneša Dibaba (Etiopija) | 2008 |
2005 | Jeļena Prokopčuka | 2:22:56 | Maratons | 2:15:25 | Pola Redklifa (Lielbritānija) | 2003 |
2006 | Jeļena Prokopčuka | 30:38.78 | 10000 m | 29:17.45 | Almaza Aijana (Etiopija) | 2016 |
2010 | Ineta Radeviča | 6.92 | Tāllēkšana | 7.52 | Gaļina Čistjakova (PSRS) | 1988 |
2012 | Krista Obižajeva | 4.20 | Kārtslēkšana | 5.06 | Jeļena Isinbajeva (Krievija) | 2009 |
2012 | Laura Igaune | 68.94 | Vesera mešana | 82.29 | Anita Vlodarčika (Polija) | 2016 |
2012 | Poļina Jeļizarova | 9:27.21 | 3000 m/š | 8:52.78 | Rūta Jebeta (Bahreina) | 2016 |
2013 | Agnese Pastare | 1:29:55 | 20 km soļošana | 1:24:38 | Ļu Honga (Ķīna) | 2015 |
2016 | Madara Palameika | 66.18 | Šķēpmešana | 72.28 | Barbora Špotākova (Čehija) | 2008 |
2017 | Laura Ikauniece-Admidiņa | 6815 | Septiņcīņa | 7291 | Džekija Džoinere-Kērsija (ASV) | 1988 |
Pēcvārds
"Ja runājam par atsevišķiem pasaules un Latvijas rekordiem, var jau runāt visādi ar minējumiem, ka rezultāti sasniegti ar dopinga palīdzību, bet, lai to apgalvotu, jābūt pierādījumiem. Ir pāris pasaules rekordi, kuriem neviens netiek pat tuvumā, kā, piemēram, diskā vīriešiem, 800 metros sievietēm, 400 metros sievietēm, arī sieviešu sprintā, bet nevar noliegt, ka vienmēr ir bijuši talantīgi sportisti, tikai ar dopinga palīdzību to izdarīt nevar,” saka bijušais barjersprinteris Guntis Peders. „Neapšaubāmi, vairāki rezultāti raisa pārdomas par to sasniegšanu ar godīgiem līdzekļiem, bet nebiju klāt un nezinu, kas aiz tā stāv. Šo tēmu nepārzinu, tāpēc labāk diskusijās neiesaistos.”
„Šodien sportistiem pieejams ļoti plašs klāsts ar atjaunošanās preparātiem, kāds nebija pirms gadiem trīsdesmit, kas ir ļoti efektīvi darbaspēju uzturēšanai un atjaunošanās procesiem pēc slodzēm. Tāpēc es ticu, ka kādreiz tiks laboti arī šie senie rekordi (iespējams, gan ne visi), kas sasniegti pirms trīsdesmit un vairāk gadiem,” teica Peders. „Jāatceras arī tas, ka kādreiz ļoti liela uzmanība tika pievērsta tehnikai, piemēram, lēkšanu disciplīnas. Kā lai neatceras divu pasaules klases tāllēcēju Maika Pauela un Karla Lūisa dueli ar izcilām lēcienu sērijām no abu puses 1991. gada pasaules čempionātā Tokijā. Tehniski šie lēcieni bija izcili, šodien tā nav - vairāk dominē ātrums un spēks, izcils tehniskais izpildījums izpaliek. Tāpat sera Džonatana Edvardsa veikums trīssoļlēkšanā 90-to gadu vidū. Arī trīssoļlēkšanas disciplīnā sievietēm 90-jos gados bija vērojama milzīga konkurence un ļoti labs tehniskais izpildījums, kā dēļ rezultātu līmenis bija ļoti augsts. Tāpat savulaik izcila skola bija vesera mešanā vīriešiem. Nevar noliegt šo sportistu veikumu, kuru rezultāti un vesera mešanas tehnika bija ļoti augstā līmenī.”
„Vairāki rezultāti, kas ir seni Latvijas rekordi, ja skatāmies Eiropas vai pat Baltijas mērogā, nav nekas izcils. Piemēram, 62 metri diska mešanā vīriešiem. Desmit vai pat vairāk leišu un igauņu atlētu šādu rezultātu ir sasnieguši pēdējos 20 gados. Lodes grūšanā Jāņa Bojāra rekordu apdraudēja Māris Urtāns, taču savainojumi liedza labot izcilo sasniegumu. Tāpat pavisam nedaudz pietrūka Valērijam Žolnerovičam līdz Gata Dekšņa rekordam 3000 metru šķēršļu skrējienā. Bet Valērijs pēc 2008. gada Pekinas olimpiskajām spēlēm lēma par labu garajām distancēm.”
„Ja skatāmies citus Latvijas rekordus, kas sasniegti pirms 10-30 gadiem, tā jau ir pasaules klase un izcili sportisti. Piemēram, trīssoļlēkšanā Māris Bružiks. Viņa rekords telpās (17,54) savulaik bija arī pasaules rekords telpās. Vasiļevskis šķēpā, Olijars 110 m/b, Fadejevs soļošanā, Prokopčuka garajās distancēs. Rekordu labojumi atsevišķās disciplīnās ir ļoti saistīti ar tradīcijām un disciplīnas popularitāti, bet gadās arī izņēmumi. Piemēram, septiņcīņa sievietēm - Aiga Grabuste un Laura Ikauniece Admidiņa ar saviem sasniegumiem un rezultātiem šo disciplīnu pacēla ļoti augtā līmenī, un šobrīd Latvijā aug vairākas labas jaunās daudzcīņnieces. Līdz ar sportistiem attīstās arī treneru pieredze un zināšanas, kas nākotnē dos augļus,” paredz vieglatlētikas pazinējs.
„Latvijā tradīcijām bagāta ir šķēpmešana. Šajos gados sieviešu šķēpmešanā konkurence ir bijusi ļoti veselīga un tas rezultējas aizvien labākos rezultātos. Pēdējais no piemēriem - par sezonas līderi pašlaik ir kļuvusi Anete Kociņa, un, domājams, šīs konkurences iespaidā arī Madara Palameika sezonas otrajā pusē uzrādīs labākus rezultātus, kas iespējams var beigties ar kārtējo Latvijas rekordu.”
„Nevar noliegt, ka šodien pastāv ļoti liela konkurence starp sporta veidiem jauniešu piesaistīšanā un noturēšanā sporta veidā pēc vidusskolas beigšanas. Vieglatlētikai vairs ne tuvu nav tās pozīcijas, kādas bija pirms 30-40 gadiem. Tomēr, rezumējot vēlos izcelt, ka liela daļa no senākajiem rekordiem (sevišķi Latvijā) ir labojami, tie nav nepārspējami," piebilst Peders.
[+] [-]
[+] [-]
Tas viss jau sen ir zināms, aprakstīts un stāstīts. Ir liecinieki. Tikai sportisti (daudzi) paši reti kad ir bijuši pilnīgi "tīri". Gunti, tu varētu izstāstīt, kā jūs padomju laikā ēdāt "mitjku" (pats elementārākais dopinga līdzeklis, kuru varēja sadabūt arī Latvijas PSR)? Man daži bijušie sprinteri ir teikuši - ja tu neēdi vismaz mitjku (vai miķku?), pat Latvijas psr čempī pie medaļas tikt nebija iespējams. Un ko tur lai saka par Bojāra stāstīto. Par riteņbraukšanas krahu un kaut kādu Ārmstrongu pat pirkstus kustināt negribas.
Es ļoti mīlu, cienu un atbalstu sportu, pats esmu ilgus gadus sportojis (basītis), trenējies daudz vairāk sporta veidos, nekā skolā ir klases. Tomēr man riebjas noklusēšana, izvairīšanās vai atklāts melīgums (tipa -es jau sveci neturēju). Pankūka, savstarpējās sarunās sportisti itin bieži diskutē par to, kuru konkrētu līdzekli lieto kāds no viņu konkurentiem un ko vajadzētu uzēst, lai tiktu viņam garām.
-1 [+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
Šāds ierosinājums nāca klajā, ja nemaldos jau pasen ar domu ''sākt visu no jauna'' ar 2000 gadu, bet iejaucas kāds no SOK superkoruptīviem večukiem ! Laikam jau tā doma bija neizčakarēt simboliskās olimpiskās spēles tajā gadā !
VDR pat nemaz nenoliedz savas štelles, Kriwevi tāpat var melot cik grib, par USA sportistu netirību liecina milzīgais diskvalifikāciju skaits !
Otra medaļas puse ir nauda ! Par katru pasaules rekordu tiek maksāts ļoti liels piķis ! Komercmačos, kā Dimanta līgā tas var sasniegt simtus tūkstošus !
Nezinu...tomēr neticas kaut kā, ka šī ideja tiks realizēta !
Tik nozīmīgiem lēmumiem vienmēr iemet sprunguļus kāds netīrelis !
Lūk - par to, ka futbola jau sen vajadzēja ieviest video atkārtojumu bija pārliecināti visi izņemot pilnīgho idiotu Blateru, kurs šo ieceri veiksmīgi vilcināja gadus 25 !
[+] [-]