Olijars: "Tagad uz sportu raugos kā uz rotaļu laukumu"

- Ar ko šobrīd nodarbojas Staņislavs Olijars?
- Palīdzu trenēt jaunos vieglatlētus, strādājot par treneri sporta skolā „Arkādija”, trenēju arī fizisko sagatavotību, bet brīvajā laikā trenējos pats. Tagad prioritāte ir nevis mana sportošana, bet gan darbs. Veltu saviem treniņiem pāris stundas dienā, bet pārējais laiks ir pakārtots citu treniņiem.

- Vai tā ir sportista ikdienas rutīna, kas tevi joprojām notur uz skrejceliņa?
- Gadu izlaidu, nestartēju, taču tad sapratu, ka mans darba grafiks atļauj trenēties arī pašam. Kāds varbūt iet uz sporta zāli un brīvajā laikā spēlē volejbolu, bet man prieku sagādā skriešana. Turklāt 110 metru barjerskriešanā joprojām esmu labākais Latvijā.

- Dzirdēju, ka tev ir arī zemnieku saimniecība…
- Jā, kopā ar draugu Latgalē tikko esam sākuši nodarboties ar graudu audzēšanu. Nākotnes mērķos ietilpst apjoma palielināšana, jo tagad ir tikai pats sākums un man tā ir pavisam jauna lieta. Man vispār patīk viss, kas ir saistīts ar saimniecībām, tādēļ pats labprāt rūpīgi iedziļinājos šajā jautājumā un sapratu, ka ar to ir vērts nodarboties.

- Vai pats bērnību esi pavadījis laukos?
- Nē. Gluži otrādi. Zini, kā ir – tas, kurš dzīvojis laukos, tam gribās uz pilsētu, bet tas, kurš dzīvojis pilsētā, tam gribas uz laukiem. (Smejas)

- Atsākt treniņus nolēmi, jo bija brīvs laiks, bet piedalīties sacensībās…
- Protams, vienmēr ir kaut kāds mērķis. Bija doma tikt uz Eiropas čempionātu, taču ziemas sezonai sagatavoties ir vieglāk nekā vasaras sezonai. Tad nav jāskrien izturības skrējieni un ir mazāks darba apjoms. Taču tagad es jūtu, ka man vienkārši pietrūkst spēka distances otrajā daļā noturēt ātrumu. Pirmā daļa man izdodas diezgan labi. Ja tā varētu turpināt, tad noskrietu ātrāk nekā 14 sekundēs. Bet Eiropas čempionāta normatīvs ir 13,90 sekundes, kas principā ir ļoti zema latiņa. Vajag tikai normāli noskriet, taču man pagaidām nedaudz pietrūkst.
Man atlikuši tikai divi starti un, lai uz Eiropas čempionātu brauktu par LVS naudu, man divreiz jāizpilda normatīvs. Par savu naudu braukt negribu, tas jau nav tūrisms. 26. jūlijā būs LVS kauss, bet augusta pirmajās dienās – Latvijas čempionāts. Diemžēl Latvijas čempionātā nebūs priekšskrējiena, tādējādi nebūs iespēja tur veikt divus skrējienus un divreiz izpildīt normatīvu. Taču Latvijas čempionātā diez vai vispār būs vairāk par pieciem dalībniekiem.

- Pirms intervijas pārskatīju tavu karjeras CV. Jau 21 gada vecumā biji pasaules junioru čempions un Eiropas čempions telpās. Vai var teikt, ka pirmie panākumi atnāca agri vai tas ir īstais vecums, kad barjersprinterim būtu „jāuzplaukst”?
- Ar manu tagadējo pieredzi varu atskatīties un secināt, ka vieglatlētika ir nežēlīgs sporta veids. Ja tev ir dotības, tad tās uzreiz būs pamanāmas. Tas nav futbols, kur, ja tev nav ātruma, tev var būt labāka izturība, bet, ja nav izturības, tad tu labāk par citiem lasi spēli. Sprintā tev vai nu ir vai nu nav. Man ir dotības jau no dabas un es ātri pārvarēju ātruma barjeru, piemēram izskrēju no 11 sekundēm 100 metru sprintā, kas daudziem rada lielas grūtības. Tāpēc jau 18 gados biju otrais Eiropas junioru čempionātā, pēc gada uzvarēju pasaules junioru čempionātā, bet vēl pēc gada Eiropas čempionātā telpās. Tagad raugoties uz jauno paaudzi Eiropā un pasaulē, redzu to pašu ceļu. Ja ir ātrums, tehnika un labs treneris, tad rezultāti neizpaliks.

- Cik daudz pašam sanāk pasekot līdzi tieši savai disciplīnai?
- Godīgi sakot, pagājušajā gadā skatījos tikai pasaules čempionātu, bet tagad vairākus mačus esmu redzējis ierakstā. Jāsaka, kā ir – bišķi jau apnīk. Tagad uz sportu vairāk raugos kā uz rotaļu laukumu.

- Vai nav tā, ka 110 metru barjersprintā mūsdienās pietrūkst spilgtas zvaigznes, kādas bija Kolins Džeksons un Alens Džonsons?
- Tieši tā. Nu labi, es nesasniedzu pašas augstākās virsotnes, tomēr pasaules elitē biju teju vai 14 gadus. Tāpat kā tevis nosauktie sportisti. Bet tagad ir tāda tendence, ka 110 metru barjersprintā sportists noskrien trīs, četrus gadus, bet pēc tam aiziet. Kaut kā nav stabilitātes. Tagad francūzis Paskāls Martino-Lagārds ir krietni uzlabojis savu rezultātu un skrien zem 13 sekundēm, taču cik ilgi viņš skries?

- Un, ko tu saki par barjerskriešanu Latvijā? Tavam Latvijas rekordam tuvāk par sekundi neviens nav ticis…
- Tā tas ir bijis vienmēr. Laikam barjerskriešana nav tik populāra disciplīna, lai gan tā ir atraktīva. Uzskatu, ka Latvijā nav treneru, kas varētu iemācīt pareizas kustības. Pat, ja tev būs labs ātrums, rezultāts nebūs labs, ja nebūs pareiza tehnika.

- Kas ir grūtākais barjerskriešanas tehnikas elements?
- (Domā) Barjeras pārvarēšana – kā pareizi atsperties, kā pareizi „nolikties” uz barjeras, kā no tās aizskriet. Tur ir daudz fāžu. Strādājot ar bērniem, esmu jau nonācis pie viedokļa, ka gandrīz nav iespējams izmainīt nepareizi iemācītu tehniku. Tad jau labāk paņemt 20 gadus vecu čali no ielas. Viņam būtu vieglāk iemācīt pareizas kustības nekā sportistam, kurš jau piecus gadus skrien nepareizi. Tagad mums ir Kristaps Sietiņš, kurš skrēja arī Valsts Prezidenta balvas izcīņā. Viņš pie mums atnāca 20 gadu vecumā. Ir labas dotības, ātrs un stiprs, bet ir jāpiestrādā pie tehnikas. Viņš jau tagad var skriet ātrāk par 14 sekundēm, taču pagaidām tas izdodas tikai treniņos. Bet mēs noteikti neesam konkurenti. Es tikai priecātos, ja viņš noskrietu par mani ātrāk uz aizbrauktu uz Eiropas čempionātu.

- Klau, tu taču atceries, ar ko tavā karjerā saistās 2001. gads?
- Protams.

- Tevi apsūdzēja dopinga lietošanā, tavā organismā tika atklāts nandrolons, tomēr analīžu ņemšanā tika konstatēti vairāki pārkāpumi un tevi attaisnoja. Pagājuši jau 13 gadi. Kā tu uz šiem notikumiem raugies no šīsdienas skatu punkta?
- Godīgi sakot, man ir pieņēmumi, kas notika un kāpēc... Tagad nebūtu jēgas taisnoties, taču nekas patiešām nav bijis. Joprojām uzskatu, ka mani „iegāza”, taču nezinu, kad un kur. Pateikšu tikai vienu – mēs joprojām neesam saņēmuši oriģinālu dokumentu no laboratorijas. Mums bija tikai kopija, kas tika izprintēta jau šeit, Latvijā. Kāpēc? Es nezinu, grūti pateikt, pagājis jau daudz laika.
Man nebija saprotama tā laika preses un valdības reakcija. Kad uzvarējām tiesā, es kļuvu par ienaidnieku. Labāk izturējās pat pret tiem, kuri bija lietojuši dopingu un tika sodīti. Paldies advokātam Jurim Grīnvaldam un visiem tiem, kas palīdzēja.

- Kā tas ietekmēja tavu karjeru?
- Bija ļoti liels stress. Nevari apēst vistu un tualetē atstāt augļus. Situācija bija tāda pati. Es neesmu idiots, lai nedēļu pirms starptautiskiem mačiem uzņemtu aizliegtās vielas. Izmantoju tikai tos preparātus, kurus lietoju arī iepriekšējos gados, kad man tika veiktas dopinga pārbaudes. Nebiju mainījis ražotājus. Ņēmu vitamīnus no vienas pudeles, divas reizes pārbaudes neko neuzrādīja, bet pēc nedēļas tika atrastas aizliegtās vielas. Tas ir aizdomīgi.

- Ja tu saki, ka tevi „iegāza”, tad droši vien esi mēģinājis saprast, kur un kad tas notika?
- Togad pasaulē vispār bija ļoti daudz līdzīgu situāciju un sportisti par to bija sašutuši. Kāpēc mani gribēja „iegāzt”? Zinu tikai to, ka laboratorijās nereti gadās kļūdas. Katrā ziņā es nevienam nenovēlu iziet tam cauri. Mana māte tā dēļ zaudēja pāris gadus no savas dzīves, tomēr mēs izgājām no šīs situācijas. Dopinga pārbaudes procedūrā bija pārkāpti septiņi no 11 punktiem. Advokāts jau prasīja – vai vēl vajag tur ieliet ēzeļa urīnu, lai pierādītu, ka neesat vainīgi.

- Kāda bija konkurentu attieksme, kad tevi attaisnoja?
- Man liekas, ka viņi pat nebija lasījuši avīzes. Galvenais, ka netiku diskvalificēts, man izdevās pierādīt, ka esmu „tīrs”. Tas ir galvenais. Taču diemžēl nācās izlaist Eiropas U-23 čempionātu un pasaules čempionātu Kanādā, kur pēc sezonas rezultātiem biju pretendents uz medaļu. Lai nu kā, tagad atlikuši tikai mani pieņēmumi. Bet man būtu ļoti interesanti uzzināt, kas toreiz notika. Nezināšana ir pats sliktākais.

- Atkopies diezgan ātri – jau nākamajā gadā sudrabs Eiropas čempionātā, bet vēl pēc gada uzstādīji joprojām nepārspēto Latvijas rekordu. Starp citu, vai tas bija tavas karjeras labākais skrējiens?
- Viens no sliktākajiem. Bija lietus. Varēju noskriet varbūt par ātrāk par 13 sekundēm. Taču, lai to izdarītu, jāsakrīt vairākiem apstākļiem.

- Bet, kurš tad ir tavas karjeras labākais skrējiens?
- Iespējams, ka tas bija 2005. gadā Katarā, kad noskrēju 13,11 sekundēs. Diemžēl man nav šī skrējiena videoieraksta, lai pateiktu, kādas bija kļūdas, taču, manuprāt, tad varēja būt pat labāks rezultāts par 13,08 sekundēm.

- 2004. gada Atēnu olimpiskajās spēlēs līdz medaļai pietrūka tikai viena sekundes simtdaļa. Tu laikam labi saproti tāllēcēju Inetu Radēviču, kurai līdz godalgai pietrūka viena centimetra?
- Tāds ir sports. Uz Olimpiādi aizbraucu ar sezonas piekto rezultātu pasaulē un ieguvu piekto vietu.

- Godīgi, vai ne?
- Taču nesaprotu, kādēļ atkal biju slikts, lai gan no Latvijas biju pirmais, kurš skrējis sprinta distances finālā olimpiskajās spēlēs. Jā, sākumā nebiju diez ko apmierināts, taču principā piektā vieta bija labs rezultāts. Tagad, atskatoties uz to finālu, jāsecina, ka man patraucēja francūzis Ladži Dukūrs, kurš skrēja man blakus, nogāza divas barjeras un beigās pat nokrita. Varbūt tur arī pazuda tā viena sekundes simtdaļa, jo uz mirkli zaudēju uzmanību.

- Škrobe?
- Škrobe ir vienmēr, kad zaudē. Kad finišēju otrais Eiropas čempionātā, arī tad bija škrobe. Nevar priecāties par otro vietu. Vismaz uzreiz pēc starta. Vēlāk jau vari paraudzīties atpakaļ un atzīt, ka arī otrā vieta nav slikts rezultāts. Ja pēkšņi izcīni otro vietu, tad var priecāties, bet, ja esi bijis starp līderiem un neuzvarēji, nav patīkami zaudēt.

- Vai 2006. gada Eiropa čempiona titulu uztver kā savu lielāko sasniegumu karjerā?
- Jā, taču reāli tā bija gaidāma uzvara. Man bija tikai viens pretinieks, taču viņš gan sezonas laikā, gan Eiropas čempionāta pusfinālā guva traumu. Finālā man vajadzēja vienkārši noskriet bez kļūdām un finišēt. Tas bieži vien ir grūtāk, taču atceros, ka toreiz biju ļoti koncentrējies un zināju, kas man jāizdara. Noskrēju 13,24 sekundēs.

- Tu gan labi atceries savus rezultātus.
- Jā, man ir laba atmiņa uz rezultātiem. (Smejas) Tā ir mana dzīve un es biju viss sportā. Zini, tas ir tāpat, kā tu nevari būt nedaudz stāvoklī. (Smejas)

- Vai tas bija kāds pavērsiens tavā karjerā? Pēc tam vairs neizdevās izcīnīt augstas vietas lielajās sacensībās. Vai 27 gadu vecumā biji sevi izsmēlis?
- Pēc tās sezonas bija ļoti liels nogurums. Varbūt vajadzēja izlaist ziemas sezonu. Nākamajā vasarā treniņā diezgan muļķīgi nokritu no barjeras un savainoju potīti. Pēc mēneša tai pašai kājai tika konstatēts ikru muskuļa plīsums, kuru ārstēju gandrīz 40 dienas. Tā iemesla dēļ pirms pasaules čempionāta Osakā zaudēju nepieciešamo ašumu. Barjerās vari „uzkačāt” spēcīgas kājas, taču, ja tev būs vājas pēdas, tad neko labi nenoskriesi. Pēc tam sāku baidīties pārslogot kāju. Nākamajā gadā sāka sāpēt Ahilleja cīpsla, vasarā divas nedēļas vispār netrenējos. Pakāpeniski šādas traumas krājās un tās neļāva treniņos izpildīt visu par 100%. Bet, ja treniņā kaut ko neizdari līdz galam, tāpat būs arī sacensībās. Nesāksi pēkšņi skriet ar pilnu atdevi.

- Kā tu atceries notikumus Pekinas olimpiskajās spēlēs?
- Bija tā, ka mums ieteica Āzijas klimata apstākļos dzert daudz ūdeni. Tā arī darīju, bet pirms starta biju zaudējis jau gandrīz trīs kilogramus svara. Uzskatu, ka ārstu padomi šajā reizē bija kļūdaini. Pēc tam konsultējāmies un secinājām, ka Āzijā nedrīkst daudz dzert ūdeni – jo vairāk dzer, jo vairāk zaudē minerālus.
Iesildīšanās laikā man sākās spazmas, tādēļ aizgāju pie fizioterapeita. Pēc tam iegāju reģistrēšanās telpā, pamēģināju skriet un sapratu, ka vienkārši nevaru to izdarīt. Pateicu, ka neskriešu un ar mūsu dakteriem satikāmies olimpiskajā ciematā. Devāmies uztaisīt magnētisko rezonansi, kas uzrādīja, ka man ir augšstilba muskuļa plīsums divās vietās. Biju zaudējis tik daudz minerālu, ka iesildīšanās laikā plīsa muskulis.
Bet tad presē rakstīja, ka Olijars ar traumu aizbraucis uz Pekinu kā tūrists, lai gan man vispār nepatīk ceļot. Braukt uz Pekinu, lai kaut ko no sevis tēlotu, bet pēc tam neiziet uz starta. Neesmu tāda līmeņa sportists.

- Var just, ka presē rakstīto karjeras laikā esi ļoti ņēmis pie sirds…
- Bet tu zini, bija ļoti nepatīkami, jo priekš manis tā bija traģēdija. Neilgi pirms tam biju noskrējis 13,38 sekundēs, kas bija labākais rezultāts pēdējo divu gadu laikā. Biju diezgan labā formā un tēmēju uz finālu, tādēļ dabūt traumu pirms skrējiena… Taču sportā traumas gadās. Manā priekšskrējienā pēc tam traumu dabūja arī viens no favorītiem amerikānis Terenss Trammels, bet pēc tam arī mājinieku favorīts Ļu Sjans.

- Tu jau minēji, ka tev ir laba atmiņa. Tad jau noteikti atceries arī to, ko rakstīji blogā pēc izstāšanās no Pekinas olimpiskajām spēlēm.
- Tāpēc arī uzrakstīju. Tā bija mana kļūda, ka atvēru sporta laikrakstus un palasīju komentārus, jo īpaši, tos, kas nebija saistīti ar manu sniegumu, bet gan ar attieksmi pret mani kā cilvēku. Tiem cilvēkiem, kuri nesaprata, ka ar muskuļa plīsumu paskriet nav iespējams, es centos paskaidrot – „pamēģiniet iebāzt sev dakšiņu d…ā un paskriet 100 metrus”. Pēc tam šie vārdi nāca man atpakaļ, ka man pašam dakšiņa ir iesprausta pakaļā. (Smejas)

- Nenožēlo?
- Nē. Es neesmu pret to, ka mani kritizē par sliktu sniegumu. Tas ir normāli. Kļūdos gan es, gan mana trenere. Taču, ja prese aizvaino mani personiski, raksta to, kas nav patiesība un dara to diezgan rupjā formā, tad man tas nepatīk. Esmu tāds cilvēks. Ja mums ir slikts stadions, tad to arī pateikšu. Tikmēr pārējie skrien ar sāpošiem ahilliem, bet neko nesaka.

- Kur tu saskati savas kļūdas?
- Dažreiz esmu bijis pārāk ambiciozs. Varbūt pie vainas karma, jo es tā arī ne reizes neskrēju pasaules čempionāta finālā. Katrā pasaules čempionātā rezultāti bija tādi, ka finālā būtu ticis bez problēmām, bet allaž kaut kas atgadījās. Kad Katarā noskrēju 13,11 sekundēs, saslimu, bet vēl pirms diviem gadiem guvu traumu treniņā. 2003. gadā vispār biju otrais pasaulē un varēju pacīnīties par uzvaru.

- Tava mamma pirms gada teica – ja tev būtu bijusi stiprāka veselība, tad būtu sasniedzis vēl vairāk. Vai arī tu to tā uztver?
- Domāju, ka traumas ir visiem, taču, paskatoties uz saviem konkurentiem, jāsecina, ka viņiem allaž izdevies būt veseliem uz lielajām sacensībām. Lai gan man labāk sanāk skriet stadionā, es piecas reizes esmu bijis pasaules ziemas čempionāta finālos, kuros esmu uzrādījis labus rezultātus.
Uzskatu, ka augstas klases sprinterim ir ļoti vajadzīgs augstas klases fizioterapeits. Kam tāds ir, tiem praktiski nav traumu. Tagad šāds speciālists ir parādījies Igaunijā. Viņš strādā ar igauņu diska metēju Gerdu Kanteru un stāstīja, ka viņam nav muskuļu traumu, lai gan viņš jau 14 gadus ir pasaules elitē. Esmu izgājis caur daudzu fizioterapeitu rokām un varu secināt, ka tikai daži uzreiz sāk risināt problēmu. Tādi cilvēki diezgan dārgi maksā, viņi brauc uz vieglatlētikas sacensībām un tu vari pie viņiem aiziet. Viņus visi pazīst. Šādi speciālisti ir ļoti vajadzīgi. Kad skrien 13,50 sekundēs, tas vēl nav tik aktuāli, bet, kad ātrums jau tuvojas kritiskajam, ir ļoti vajadzīga atjaunošanās pie šāda speciālista.

- Vai tu esi mainījies kā cilvēks, ja salīdzinām tevi tagad un tavos karjeras spožākajos gados?
- Protams, esmu mainījies. Būtu ne pārāk gudri, ja cilvēkam, gūstot pieredzi, viņam joprojām ir vējš galvā tāpat kā 18 gadu vecumā. Iespējams, esmu kļuvis iecietīgāks pret cilvēkiem, vairāk apzinos savas kļūdas un uzņemos par tām atbildību. Tāpēc arī tagad par savu karjeru varu teikt – ir lietas, kas notika manu kļūdu dēļ un par tām varu uzņemties atbildību.

- Arī ar presi tavas attiecības ir mainījušās?
- Jā. Es neesmu nekāds briesmonis. Man patīk runāt ar presi. Ir pat dažas lietas, kuras vēlos izrunāt un darīt zināmu līdzjutējiem, jo liela daļa informācijas, kas par mani ir sniegta, nav patiesība. Apzinos, ka esmu publiska persona un arī jaunie sportisti lūkojas uz mani, tādēļ man jābūt viņiem kā piemēram, nevis kā negatīvam tēlam.