Miris slavenu tāllēcēju treneris Volkinšteins

Miris slavenu tāllēcēju treneris Volkinšteins

Jurijs Volkinšteins

Vieglatlētikas sezona 2018

19. aprīlī aizsaulē devies savulaik par daudzkārtēju valsts čempionu tāllēkšanā kļuvušais Jurijs Volkinšteins, kurš arī trenējis vairākus pazīstamus sportistus, vēsta viņa tuvinieki.

Volkinšteins mūžībā aizgājis 19. aprīlī, bet izvadīšana 26. aprīlī plkst. 14:00 notiks Ziepniekkalna kapos.

Volkinšteins dzimis 1936. gada 5. augustā. Studējis Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā (tagadējā Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija), no 1959. līdz 2006. gadam strādājis par vieglatlētikas treneri jaunatnes sporta skolā “Daugava” (vēlāk – Rīgas vieglatlētikas skolā).

Volkinšteins 1957., 1959., 1960. un 1961. gadā kļuva par Latvijas čempionu tāllēkšanā. Tāpat viņš startēja arī republikas izlasē un guva panākumus starptautiskos mačos.

Kā treneris Volkinšteins uzaudzināja vairākas vieglatlētu paaudzes, tostarp daudzus Latvijas rekordistus un olimpiešus. Viņa audzēknes bija arī Jeļena Blaževiča, Ineta Radēviča un Lana Jēkabsone. Savukārt 2006. gadā Volkinšteins saņēmis apbalvojumu “Par mūža ieguldījumu Latvijas vieglatlētikas attīstībā”.

"Šķiet, trenējos pie Jurija Volkinšteina ilgāk nekā citi, gadus 13. Savu jomu viņš pārzināja ļoti labi. Kad nokļuvu Latvijas Olimpiskajā vienībā, vajadzēja sagatavošanās plānu, un treneris atnesa milimetru papīra rulli, kur ārkārtīgi sīki bija sastādīti treniņi vairākiem mēnešiem uz priekšu," atminas kādreizējā olimpiete Blaževiča. "Par to toreiz daudzi runāja, un vēl nesen, pirms dažiem gadiem, bijušais vieglatlēts Māris Bružiks man atgādināja – atceries, kā
Volkinšteins atnāca ar milimetru rulli…"

"Treniņi pie viņa nebija viegli, es pat teiktu - bija grūti. Sagatavošanās periodā divu stundu garā treniņa beigās bieži bija jāskrien 10 reizes pa 100 metriem, bija ļoti smagi, un mēs čīkstējām, bet treneris sacīja: "Tā vajag – sacensībās būs vieglāk". Ja vajag, tad vajag, iesaucām to skrējienu “100 reiz 100"," saka Blaževiča. "Cik ļoti gribējās ieraudzīt treneri, kad izgāju sacensību sektorā! Lūk, tur viņš ir - viss būs labi. Viņš palīdzēs, viņš zina, kas man jāizdara. Ticība trenerim ir ļoti svarīga. Viņš vienmēr bija mierīgs un nekad neizrādīja, ka nervozē – lai mēs nesatrauktos. Tikai tagad, kad mana meita arī nodarbojas ar vieglatlētiku un piedalās sacensībās, esmu sapratusi, cik tas ir grūti – saglabāt mieru, neuzkliegt un sacensībās būt par atbalstu. Audzēkņi viņam ticēja vairāk nekā paši sev. Paldies trenerim, tie bija lieliski gadi!"