Radēviča: "Ja gribi sportā sasniegt augstāko, tam jāpakārto visa dzīve"

2012. gada decembra televīzijas tiešraidē viņa paziņoja par karjeras beigšanu. "Sportā izdarīju visu, ko varēju," tagad atzīst Londonas olimpisko spēļu ceturtās vietas īpašniece. "Ja cilvēks ir izdarījis visu, viņam viegli atlaist. Es, protams, aizvien eju uz sacensībām. Atbalstu mūsu sportistus. Ja kāds prasa padomu, būšu pirmā, kas palīdzēs. Kaut vai tāpēc, ka 30 gadus biju sportā un labi to saprotu. Varu arī apmeklēt izstādes un novērtēt mākslinieku darbus, taču man nekad nebūs tiks dziļš aizkustinājums kā par visu, kas saistīts ar sporta pasauli."

Ja trenētos, tad varētu turpināt piedalīties augstākā līmeņa sacensībās. "Teorētiski jā, bet jāskatās ar prātu. Eiropas čempionāta medaļa man ir, pasaules čempionāta arī. Olimpiskās medaļas nav. Bet olimpiskās spēles ir tikai reizi četros gados - nākamās, kad man būs 35 gadi," norāda bijusī tāllēcēja. "Negribu vīra un ģimenes pacietību lieki pārbaudīt. Ja gribi sportā sasniegt augstāko rezultātu, tam jāpakārto visa dzīve. Jābūt egoistei. Pienāk vecums, kad tā dzīvot vairs negribas. Svarīgas kļūst citas lietas. Turklāt būtu naivi ticēt, ka pēc diviem gadiem olimpiskajās spēlēs Rio es varētu cīnīties par medaļām."

Izcila sportista formula... "Sports, protams, ir saistīts ar pragmatismu, bet tur ir vieta arī iedvesmai un neparedzamajam. Celies no rīta, viss sāp, bet gūsti baudu no apziņas, ka iesi uz treniņu. Lai sasniegtu panākumus sportā, ar finansiālo pusi nepietiek. Tā ir svarīga, tomēr primārais - vai tā ir sirdslieta? Vēl ir darbs un pareizie cilvēki apkārt - treneris, vecāki, kas atbalsta. Lielajā sportā svarīgi ir draugi. Vai saprot, ka desmitos piektdienas vakarā nav jāzvana un jāaicina uz ballīti. Ja man nebūtu saprotošu draugu, varbūt pati domātu, ka izklaidei jāatvēl vairāk laika. Lai kaut ko sasniegtu, vajadzīga iedvesma. Mīlestība ir tā, kas dod spārnus. Nevar būt tikai stadions, ēdnīca un miegs. Mīļus cilvēkus vajag blakus. Reizēm mamma vai tētis var pateikt kaut ko, kas aizkustina tik dziļi, ka dod vairāk nekā pēcpusdienas treniņš svaru zālē," saka trīskārtējā Latvijas labākā sportiste Ineta Radēviča.

Sporta gaitas noslēgušās, tagad paliek vēl sava veida ikdienas treniņi. "Skrienu pa trepēm, daudz staigāju, bet uz svaru zāli neeju. Kad mazo lieku gulēt, taisu pietupienus ar viņu rokās. Mans organisms stāsta, ka šajā dzīves posmā nevēlas lielas sportiskas aktivitātes. Pietiek ar aktīvu dzīvesveidu ikdienā."

Pēc vairāku gadu dzīves Krievijā patlaban viņa atgriezusies dzimtajā valstī. "Pietiekami ilgi esmu uzturējusies ārpus Latvijas, lai tagad gribētu dzīvot mājās. Tieši esot prom, izjutu, cik piederīga esmu savai valstij. Protams, nesitīšu sev pie krūtīm, ka būšu šeit mūžīgi. Tagad gribu, lai mani bērni uzaug Latvijā, lai viņiem te ir bērnības atmiņas. Jau četrus mēnešus ar ģimeni dzīvojam Latvijā. Sapņus jau sāku redzēt latviski," atklāj Krāslavā dzimusī latviete.

Izmantotie resursi:
Žurnāls "Ir Brīvdienas"