Aprit 45 gadi "Lēcienam 21. gadsimtā"

Nevar teikt, ka Robertu Bīmonu pirms Mehiko olimpiskajām spēlēm neviens nezināja. Olimpiskajā sezonā viņš bija uzvarējis 22 no 23 sacensībām, viņa rēķinā bija 8,33 m tāls lēciens, taču par galvenajiem pretendentiem uz zelta medaļu uzskatīja Bīmona tautieti Ralfu Bostonu (Bīmons, piemēram, nešaubījās, ka uzvar;ēs tieši viņš) un Igoru Terovanesjanu no PSRS (viņiem abiem tobrīd piederēja pasaules rekords - 8,35 m), pārsteigumu varēja sagaidīt no vācieša (no VDR) Klausa Bēra, no austrālieša Elena Kroulija, bet Bīmons...

Bīmons varēja nemaz netikt pamatsacensībās, jo dienu iepriekš kvalifikācijā 22 gadus vecais Roberts atradās aizas malā - pirmie divi lēcieni neieskaitīti. Tad pie viņa esot piegājis Ralfs Bostons, kurš jau pirmajā lēcienā sasniedza 8,27 m, un teica: "Bob, atslābinies. Atsperies kādu pēdu pirms dēlīša, ko tas tev mainīs? Galvenais - nepārkāp." Roberts paklausīja, aizlēca 8,12 m, taču neviens viņu īpaši neievēroja - sak, ne pirmais un pēdējais olimpisko spēļu debitants, kuram piemetas "lampu drudzis"...
Par to, kā, kur un ar ko Roberts Bīmons pavadīja nakti pirms sacnešibām, ir dažādi nostāsti. Olimpiskajā ciematā viņa nebija. Viņš esot devies izklaidēties, esot saticis skaistu meiteni un pavadījis nakti kopā ar to. Par to nakti viņam joprojām jautā visur, kur viņš ierodas. "Tā nakts bija burvīga. Atceros, ka es skūpstījos. Sekss? Ko nu kurš ar to saprot... Tā bija burvīga nakts un es lieliski gulēju," tā vai mazliet citādi, bet izvairīgi parasti atbild Bīmons. "Patiesību par to lēcienu? Nekad!," arī tā ir atbildējis Bīmons.

Sacensību dienā - 1968. gada 18. oktobrī - te smidzināja, te lija. Roberts Bīmons lēca ceturtais pēc kārtas un bija nolēmis, ka pirmais lēciens būs kā "melnraksts", ka galvenais ir nepārkāpt atspēriena dēlītim, bet tad jau viņš lēks ar pilnu spēku. Bīmons ilgi gatavojās savam pirmajam lēcienam, labi atspērās, izlēca ļoti augstu virs smilšu bedres (vēlāk tika noteikts, ka augstākais punkts bija 2,248 metri) un piezemējās pašā bedres galā. Iestājās klusums un apjukums. Vispirms jau tiesneši nevarēja izmērīt rezultātu, jo mērīšanas iekārta nebija paredzēta tik tāliem lēcieniem. Nācās meklēt parasto mērlenti. Apmēram pusstundu nebija zināms rezultāts, kaut gan visi - pirmām kārtām jau Bīmona konkurenti - nojauta, ka lēciens ir ļoti tāls, ka sasniegts jauns pasaules rekords. Tikai Roberts pats nenojauta neko. Nē, viņš saprata, ka lēciens izdevās ļoti labs, pieļāva, ka pasaules rekords par pāris centimetriem varētu būt labots, bet, ka būs 8,90 m... Kāpēc tik ilgi mēra un neziņo rezultātu? Nu, laikam jau patiešām ir rekords un, kas zina, varbūt tiesnešiem arī vajag tik daudz laika, lai pārbaudītu visas formalitātes. Bīmons bija lieliskā noskaņojumā, taču nenojauta, ka paveicis kaut ko neticamu. Arī tad, kad uz tablo parādījās šie skaitļi, Roberts Bīmons neko nesaprata, jo metriskā sistēma viņam bija sveša. Piegāja Ralfs Bostons un pilnīgā apjukumā pateica:"Puisi, tu esi aizlēcis 29 pēdas..." Tikai tad Roberts visu saprata. Viņš izpildīja vēl vienu lēcienu (8,04 m), bet tad pameta sektoru un devās prom. Viņš vairs nespēja lēkt, viņu pārņēma histērija. Nespēja lēkt arī galvenie konkurenti - "sudrabu" ar 8,19 cm tālu lēcienu ieguva Bērs, bet Bostons ar 8,16 m tālu lēcienu palika trešais. Austrālietis Linnss Deiviss pēc Bīmona lēciena teica: "Es vairs nevaru iet sektorā. Kāda jēga? Lai izskatītos pēc muļķa? Ar šo lēcienu viņš nogalināja tāllēkšanu."
Neilgi pēc Robnerta Bīmona "Lēciena 21. gadsimtā" sāka stipri līt, taču tam vairs nebija nekādas nozīmes. Savu lēcienu Bīmons veica 1968. gada 18. oktobrī, bet piezemējās jau citā laikmetā...