Draugiem.lv
Facebook
TwitterSASPERJODS: SPORT, QUO VADIS? DOPINGA JAUTĀJUMS
Pasaules ziņa Nr. 2 šobrīd ir IAAF lēmums diskvalificēt Krievijas v/a federāciju. Neanalizēšu situāciju ar Krieviju, jo daudzi pavilksies atkal antiamerikānisma melodijā, bet gan rosināšu domāt, kurp doties augsto sasniegumu sportam.
Nav noslēpums, ka ASV proflīgās dopings praktiski netiek kontrolēts.
Nav noslēpums, ka teju 50% olimpiešu vismaz sagatavošanas periodā lieto farmu uz un aiz robežas.
Nav noslēpums, ka ķērāji mūžam atpaliks no farmas industrijas un tāpēc tie krīt pilnīgā apātijā - mildronāta gadījums.
Nav noslēpums, ka sponsoriem un tautai vajag varoņus, jaunus rekordus medaļu grozus.
Ko tad darīt?
Vienkāršākais - atļaut lietot visiem. Milzu riski. Mazajām tautām bezceris medaļās. Veselības riski, rijot pa saujām visu, kas dod efektu. U.t.t.
Vidēji sarežģītākais - turpināt cīņu.
Sarežģītākais - ieviest handikapa sistēmu. Visi startē kopā, taču tie, kas definē, ka ir lietotāji, netiek pakļauti kontrolēm un tiem ir jāuzrāda 3-10% augstāki rezultāti. Paralimpiskais princips.
Ko sakāt?
Ko iesakāt?
Es esmu par pēdējo variantu.
NHL arī itkā pārbauda, taču tikai regulārajā sezonā un tikai uz konkrētām vielām, t.i., NHL un NHLPA apstiprināto aizliegto vielu sarakstu. Izslēgānas mačos un pirmssezonā visi var rīt un špricēt ko grib (un redzot kā komandas spēlē play-off, ir acīmredzams, ka tas tiek arī darīts).
NBA pārbaudīšana izskatās sekojoši:
Pirmajā gadā spēlētāji tiek testēti vairākkārtīgi (ja nemaldos 3 vai 4 reizes), bet pēc tam... NBA faktiski tāda lieta kā "nejaušais tests" nepastāv, t.i., to pielieto tikai un vienīgi pret pirmgadniekiem, lai šamie jau pirmajā sezonā nesašpricējas un nenonarkojas uzreiz.
Tāpat arī aizliegto vielu saraksts, protams, tāpat kā visās ZAmerikas PRO līgās ir daudz šaurāks nekā WADA.
Kas interesanti, lai arī pati WADA ir šaubīgs kantoris, pat viņi saka, ka Ziemeļamerikas sporta līgu pārbaudes ir pārpratums, nevis reāla cīņa pret dopingu.
Līdz ar to - jā, tehniski komandas tiek testētas. Praktiski - nekā tur no tiem testiem nav.
P.S. Tai pašā NHL vēl nesen varēja analīžu vietā limonādi nodot un nevienam nekas īsti par to nedraudēja.
Lai mēs runātu par pašlaik dopinga sarakstos iekļauto vielu legalizēšanu, VISPIRMS ir jāveic GRANDIOZS sabiedrības izglītošanas darbs, lai cilvēki saprastu kas ir kas, jo līdz šim laikam viss notika tieši pretējā gultnē, proti, tika stāstīti šausmu stāsti un tāpēc cilvēkiem par dopingu ir priekšstats tāds, ka tā ir tablete, kuru idzerot peldētnepratējs uzreiz spēs nopeldēt distanci X sporta meistara līmenī.
Taču te arī būs jāpieņem viena baigā atklāsme, ko nebūt ne visi spēs "sagremot", proti, viss tas, ko pašlaik pasludina par cilvēka "dabiskajām spējām" jau sen kā nav nekādas dabiskās spējas, bet gan "cilvēka uzlabotā" sansiegumi. Un tas jau noved pie daudz smagākām pārdomām, proti, cilvēks nemaz nav tik pilnīga un savā spējās praktiksi neierobežota būtne, kā līdz šim ir sludināts.
Tāpat, pirms kaut ko legalizēt, ir jāsaprot visas tās sekas. Piemēram, a ko darīt ar bērniem, jauniešiem, amatieriem? Kā nodrošināt preparātu apriti tā, lai tie nenonāk, teiksim, tīņu rokās?
Tas, ka dopings profesionālajā sportā ne tikai dzīvo, bet ir arī neatņemama un obligāta to sastāvdaļa, tāpat visi zina, bet kuri nezina, tie nojauš. Viņiem to vajag. Taču kā nodalīt profiņus no svētdienas sportistiem? Izdalot farmu ar intelektu neapgrūtinātiem indivīdiem pie mūsu laiku brīvībām un reālijām... 80/90-tajos gados, kad brīvības bija tik daudz, ka neviens nevarēja tik daudz "aiznest", bet farma pa pāris rubļiem bija nopērkama KATRĀ aptiekā, varēja redzēt kas notiek... pašlaik šos "sportistus" var skatīt dažādos kapos.
Ja mēs runājam no sporta viedokļa, tad dopinga sarakstos iekļautās vielas ir jāatļauj. Tas vienkārši būs godīgi gan pret sportistiem, gan sabiedrību. Taču, diemžēl, mēs nevaram izkontrolēt šo preparātu tālāko ceļu un cilvēks-lohs, kurš lieto farmu, nekļūst gudrāks. Viņš vienkārši kļūst par lohu, kurš lieto farmu (tātad, visdrīzāks, šis lohs ir spēcīgāks un sabiedrībai bīstamāks).
Tas nav tik vienkārši atbildāms jautājums, kā daudziem gribētos.
Turklāt, jāatceras, ka tas, ka pašlaik daudzas vielas ir aizliegtas, tas ir ĻOTI labs bizness konkrētām cilvēku grupām un pat valstīm (Taizeme, piemēram), tāpēc esošo situāciju daudzi gribēs noturēt maksimāli ilgi.
Viens risinājums ir - akcīze! Atsaldētie tik viegli nepirks, ja šaibas/ampulas nedēļai maksās 200 eur.
Tā Tava baža, ka tautas sportā vai pat fizkultūrā, jo sports ir treniņi +sacensības, sāksies nāves, nav reāla, jo tur tāpat līdz šim kontroles nav un katrs kačā sevi pludmalei ar visu, ko (nepār)zina.
Skaidrs, ka esošā situācija ir līdzīga kā daudzos biznesos. Tu strādā - cilvēks pērk, bet pa vidu uzmetas sertificētāji un izveido sistēmu tā, ka bez sertifikāta Tevi pasludina par vergturi zemes svilinātāju. Šai gadienā dopaģentūras ir sertificētāji.
Nāves... nu arī tās var būt, bet šoreiz ne par to (faktiski, tādam vidējam fizkultūrietim, bez iedzimtām un/vai nopietnām veselības problēmām no parasta "standarta komplekta" nāve nemaz nav tik liels drauds). Es vairāk par to, ka kaut kādi pumpainie tīņi, tiekot zālē, sadomāsies, ka viņiem vajag, aizies sapirksies un tad... nu tad mums būs kaudzēm hormonālo invalīdu.
Nē, tā sistēma ir ļoti vienkārša. Ja brīvajā piekļuvē preparāti maksā X summu, tad padarot tos nelegālus var prasīt 2-5 reizes vairāk. Kā jau minēju, padomju laikos visi AS, kas nu tolaik bija, maksāja pāris rubļus un katrā aptiekā bija nopērkami. Pašlaik valstīs, kurās AS nav aizliegti, to cena arī ir ievērojami zemāka nekā, teiksim, Latvijā.
Tāpēc, piemēram, uz to pašu Taizemi ir visai interesants tūrisma veids attīstījies - farmas tūristi, kas aizbrauc uz turieni uz vairākiem mēnešiem, lai reāli tikai špricētos un kačātos.
Kā jau teicu, šīs tehniskās lietas ir otršķirīgas un pirmkārt, lai kaut ko legalizētu tiem onkuļiem un tantēm, kas ir stāstījuši, ka esošais sports ir tīrs un viss ir tikai un vienīgi cilvēka spēju robežās, vajag vienkārši pateikt - Mēs jūs visus piečakarējām!
Taču es neesmu pārliecināts, ka mūsdienu sabiedrība ir gatava dzirdēt tādu atzīšanos un pieņemt, ka visi mūsdienu sporta rekordi ir sansiegti pateicoties zinātnes, nevis cilvēka spēju attīstībai.
Tas pats, kas uz TV ekrāniem, kur ar septiņiem grimmiem un astoņām gaismām katra mordiņa tiek uztaisīta par super baby face.
Tas pats, kas sabiedrībā esam smaidošas ģimenes, bet iekšienē viss grūst un pūst.
Nobeigumā:
Katra dopinga ziņa, "skandāls", man ir ar zināmu komiskuma piegaršu. Tās ir mušas uz lielā ziloņa muguras, ko mums uzliek uz dienas kārtības galda.
Varbūt, ka mums, kas par sportu zina vairāk, ir vienkārši jāklusē, jo sabiedrība (spriežu pēc tā, ko cilvēki man apkārt (ne)zina) ir naiva un tic sporta tīrībai!
Komandu sporta veidos vajag ilgtermiņu, bet vairums sporta veidu- vajag īstermiņu, lai uzvarētu OS, lielākos notikumus, utt...
Dopinga sarakstos nav tikai preparāti, kas tūlīt visus par muskuļu masas monstriem pataisīs. Arī preparāti, kas ļauj visu sezonu nospēlēt bez lieliem fiz. formas kritumiem, preparāti, kas ļauj sezonas pēdējo spēli nospēlēt tādā pat kondīcijā kā pirmo utt. Un arī - preparāti, ko lieto, lai savainojumi sadzītu ātrāk. Tas viss arī ir dopings.
Jā, sporta veidos, kur starp atlētu un rezultātu nav starpnieku (svarcelšanas, vieglatlētikas, peldēšanas utml.), papildus farmakoloģisko/medicīnisko risinājumu lietošana ir daudz vērtīgāka un tiešā veidā nepieciešama, tāpēc arī liekas, ka viņi lieto daudz, kamēr kāds bumbotājs - nemaz. Patiesībā tā ir tikai ilūzija.
Komandu sporta veidos- Visi tomēr saprot uz ko viņi iet un ko viņi parakstās, bet tur viss ir sakārtots- algu sistēma, pensiju sistēma, nav atklāta "mērīšanās", bet katru gadu ir jāpierāda un jāspēlē... utt...
Ir tomēr liela starpība starp komandu sporta līgām- konkrētā valstī vai OS, kur viens nesen ticis pie jauna sporta tēma un otru, kam viss ir pieejams, tai skaitā dopings...
Vienīgā atšķirība ir tā, ka individuālajos sporta veidos, kur starp sportistu un rezultātu nav starpnieka, t.i., sportista rezultāts tiek izteikts salīdzināmās un objektīvās vienībās, šo rezultātu ar dopinga palīdzību var tiešā veidā ietekmēt. Un tas ir daudz vieglāk.
Pat ja kādai komandai visiem sašpricē zirga devas AS, nav garantijas, ka viņi pēc pus gada būs zirgi, jo katrs reaģē savādāk un nebūt ne visiem ir jābūt šiem zirgiem. Tas ir sarežģītāk.
Vienkāršajos sportos - sašpricē un dod vaļā. Nesanāca? Citam sanāks!
Tieši tāpēc tas izskatās tā, ka individuālie sporti ir daudz vairāk netīri nekā komandu.
Vot, reāli padomā - visu gadu, vairāku gadu garumā būt 24/7 TOP formā. Sist vārtus, likt iekšā dankus utt. Turklāt, būt vēl galvas tiesu pārākam pār lielāko daļu citu, tādu pašu nebūt ne vājinieku. Tas ir dabiski?
Ja kāds teiks, ka tie ir talanti kaut kādi vai iedzimtība... tad jau, teorētiski, jebkurā citā cilvēka dzīves jomā arī ir jābūt tādiem, kas spēj būt MONSTRI, kamēr citi, kuri arī sevi attīsta šajā jomā un smagi strādā, ir "tādi-šādi". Ir tādi? Nu... tie ir daži cilvēki ik pa 100 gadiem (turklāt viņu pārākums ir balstīts uz garīgajām, ne fiziskajām spējām, kur potenciāls ir daudz lielāks nekā muskuļiem). Sportā tādi katru sezonu parādās pa pāris... .
Daudzos OS sporta veidos- gan fiziskā sagatavotība, gan farmakoloģija ir tālu no komandu sporta veidiem...
Pie Latvijas komandu sporta veidiem es pieskaitītu arī bobsleju, kur, ja vieglatlēts aiziet uz bobsleju, tad viņš netur līdzi, jo fiziskais netur un arī citas lietas- nav līmenī...
Uzskatu, ka ilgtermiņš būtu pieļaujams, bet ne īstermiņš...
Ja tas ir ilgtermiņam, tad uzskatu, ka tas ir pieļaujams, ja īstermiņam, tad uzskatu, ka nav pieļaujams...
Tas, ka kāds lieto uztura bagātinātājus, nekādā gadījumā nav dopings, jo tie vienkārši ir ekstraktu koncentrāti un pilnīgi to pašu var panākt ēdot normālu pārtiku.
Viduvējs sportists pēkšņi uzvar. Tu vispār saproti kas ir dopings? Nu ja ņemam uz anabolisko steroīdu piemēra. Tie ir sintētiskie hormoni. Cilvēks sevī sašpricē hormonus un tad STRĀDĀ. Turklāt strādā tā, kā nekad dzīvē bez šiem hormoniem viņš pat fiziski nevarētu strādāt. Visi zina, ka AS dod spēku, bet neviens nepadomā, ka, lai tiktu pie spēka, tas ir JĀTRENĒ. Tāpat arī jebkura cita kvalitātē.
Īstenībā trenēšanās bez papildus farmas ir pilnīgākā haļava, ja salīdzinām ar to, kas jādara lietojot dopinga sarakstos iekļautās vielas. Īstenībā viss ir vienkārši. Trenējoties "sausā", tiklīdz tu pārkāp pār savu iespēju robežām nosacīti, tā tu traumējies. Viss. Ar dopinga lietošanu šādu robežu faktiski nav (tās ir ļoti tālas).
Līdz ar to, kad kaut kāds "vājinieks" pēkšņi kļūst stiprs, viņš šo spēku ir ieguvis nevis na haļavu, bet ĻOOOOOTI smagi strādājot (un riskējot ar savu veselību).
Par to kas kur aiziet un ko tur - tas ir ļoti individuāls jautājums, kurš ļoti bieži ir balstīts vairāk uz pieraduma un psiholoģisko faktoru, ne reālajām spējām,
Paņem LV bb izlasi. Kā sāka plīst mūsējie, tā visi zāģi GRE ČEH un FRA. Ja mūsējiem īstermiņā uz 2 mēn būtu laba laboratorija viņus pazīdījusi mēs turētu līdzi tām zemēm, kam ir gudrāki treneri vai lielāki atlases resursi.
Kā jebkurā jomā- Divi darīja vienu lietu, bet pirmajam nesanāca, bet otrajam sanāca...
Rijot ripas vai ampulas, neviena šūna nepieaug, asinis nebagātinās u.tml., kamēr nesāc smagāk strādāt kā līdz šim.
Mēs čehiem zaudējām, jo viņu rezervēm bija augstāka meistarība un lielāka pieredze, kā arī labāk saplānoti spēlētāji, kas varētu dot pienesumu...
Francijas, Grieķijas meistarību- pat nevarēja salīdzināt ar mūsējo...
Nav nemaz nekādas jēgas špricēties un trenēties tādā pat režīmā kā bez dopinga. Tas ir stulbums un noziegums pret sevi. Tas ir taisns ceļš uz hormonālo invaliditāti (arī strādājot no tās neviens nav pasargāts).
Tā nosacīti, lai skaidrāks kļūst tas, ko gribu pateikt - sašpricējoties vai saēdoties kko, sportists iegūst tikai to pamatu uz kā var tālāk būvēt. Viņam ir visi tie priekšnosacījumi, lai varētu strādāt. Taču spēju un rezultātu pieaugums notiek TIKAI TAD, kad viņš sāk trenēties.
Muskulis nesāks augt, ja viņam nebūs stimulācijas. Savukārt AS (kā viens no dopinga veidiem) vienkārši ļauj šo stimulāciju "izvest" jaunā līmenī. Tādā, kura ir aiz cilvēka "normālo" spēju robežām, no tā arī rodas šis "virsrezultāts".
Taču sēžot uz dīvāna un gaidot rezultātu... nē, tā tas nenotiek. Tāpēc stāsti, ka kāds "na haļavu" ar dopingu grib pēkšņi visus apsteigt... nu tā runāt var tikai diletanti.
Kā notiek aizliegšana? Nu teorētiski ir kaut kādi pētījumi uz kuriem tad arī balstās tie aizliedzēji, bet... tas viss ir ļoti nosacīti.
Agrāk, piemēram, kofeīns bija aizliegts (Latvijā pat vienu bobslejistu tāpēc diskvalificēja)... tagad atkal atļauts. Nesen aizliedza DMAA (uz kuru hokejists Pavlovs iekrita), lai gan ilgus gadus tas bija pilnīgi normāla pirmstreniņa dzērienu sastāvdaļa un šos pulverus varēja nopirkt katrā sporta preču/uztura veikalā.
Un aizliedza DMAA tāpēc, ka (pēc vienas no versijām) kaut kādi idioti to bija sadzērušies neadekvāti lielās devās kamdēļ dažiem iestājās nāve, bet vēl dažus "atkačāja".
Tā nu tas ir - idiotus mūsdienu sabiedrība aizliegt nevar (vēl vairāk - tas ir arī mūsdienu "civilizētās pasaules" viens no TOP mērķiem, saražot vairāk manipulējamu muļķu), bet dažādas vielas var. To arī dara.
Tāpēc visi šie apvainojumi, ka, redz, viņš ir sliktais. Ārmstrongs tika heitots tāpēc, ka viņam bija laba komanda un, iespējams, pieeja kaut kādiem vēl izstrādes stadijā esošiem, jauniem preparātiem (vai speciāli viņam pielāgotiem).
Tāpat nevar izslēgt to, ka viņam, iespējams, bija labāka uzņēmība uz visiem šiem preparātiem utt.
Jebšu - stāsti par to, ka dopings ir "kaut kur tur, speciālajās laboratorijās, lielavarām" ir vairāk nekā smieklīgi. Ja ir nauda, visu var nopirkt, bet parastākie preparāti ir lētāki nekā kilogramīgā proteīna burka.
Sanāk, ka 2002.g- visi lietoja dopingu, ja spēja nobraukt 82h...
https://en.wikipedia.org/wiki/List_...