Gada sporta skolotāja Gorškova: "Sports pilnībā izmainīja manu dzīvi"

Gada sporta skolotāja Gorškova: "Sports pilnībā izmainīja manu dzīvi"

Nataļja Gorškova
Foto: Timurs Subhankulovs

Amatieru sports

Vieglatlētikas sezona 2016

Viņa ir balvas Gada sporta skolotāja īpašniece un "Bigbank Skrien Latvija" tuvākā posma - Jelgavas nakts pusmaratona - vēstnese. Tie nav tikai spoži nosaukumi, kurus nēsāt kā skaistu rotu. Nataļja Gorškova pilnībā atbilst tam, kādu vēlamies redzēt labu sporta speciālistu - spēcīgu, harizmātisku, ar spēju aizraut sev līdzi ikvienu. Un jau vairāk nekā 20 gadu tā ir Nataļjas ikdiena.

- Kā Tu atceries sporta stundas, kad pati bija skolniece?
- Sporta stundas sākumskolā nav īpaši palikušas atmiņā, jo tolaik bieži slimoju, kā arī mācījos Rīgas centra skolā, kur nebija normāla sporta bāze. Savukārt vecākajās klasēs, kad jau mācījos Jelgavas 7. vidusskolā man bija fantastisks skolotājs — Jevgēnijs Gordins.

- Ar ko viņš bija tik īpašs?
- Viņam tolaik bija 45 gadi, taču bija teicamā fiziskā formā un bija paraugs mums pārējiem - skrēja, spēlēja sporta spēles, slēpoja kopā ar mums. Un, kad viņš rādīja vingrošanas elementus uz līdztekām vai stieņa, visiem bija mutes vaļā. Skolotājs nekad nekliedza, nepazemoja skolēnus, katrā centās ieraudzīt kādas dotības. Viņš spēja iedvesmot, uzmundrināt, paslavēt. Mēs pie viņa gājām starpbrīžos, lai vienkārši parunātos, pēc padoma. Dažreiz arī, lai palielītos ar sasniegumiem. Ļoti labi atceros, ka starpbrīžos sporta zālē vienmēr skanēja mūzika un jebkurš varēja iet iekšā, lai uzspēlētu bumbu. Vēlāk, kad jau pati strādāju par sporta skolotāju, divus gadus ar Jevgeņiju bijām kolēģi - ļoti daudz ko iemācījos no viņa.

- Sports Tev bijis tuvs jau no bērnības?
- Nopietni sāku nodarboties ar sportu (akadēmisko airēšanu) tikai 6. klasē, jo pirms tam, kā jau teicu, bieži slimoju.

- Kādi ir Tavi augstākie sasniegumi sportā?
- Es esmu bijusi divkārtēja Latvijas čempione akadēmiskajā airēšanā pārairu divniekā un 4. vietas ieguvēja PSRS čempionātā.

- To, ka būsi sporta skolotāja, zināji jau skolas gados vai tomēr nākotni saistīji ar kādu citu profesiju?
- Nē, tolaik gribēju strādāt policijā par izmeklētāju. (Smejas)

- Bet tomēr kļuvi par sporta skolotāju nevis izmeklētāju... Pastāsti, kā tas notika?
- Beidzot skolu, nezināju, kur iet mācīties tālāk. Taču tad vasarā man piedāvāja pastrādāt bērnudārzā. Pietika ar nedēļu, lai saprastu, ka gribu tur palikt un mācīt bērniem fizkultūru. Tiešām jāsaka paldies bērnudārza vadītājai, kura sešpadsmitgadīgai meitenei uzticēja bērnus. Pateicoties viņai un šim nejaušajam notikumam, sapratu, ko dzīvē vēlos darīt.

- Domāju, ka Tu kā balvas “Gada sporta skolotāja 2015” ieguvēja zināsi vislabāk pastāstīt, kādam ir jābūt labam sporta pedagogam, lai bērni mīlētu sporta stundas, nevis izvairītos no tām?
- Pirmkārt, ir jāmīl savs darbs tā, lai bērni redz, ka skolotājam mirdz acis. Ir jāmīl bērni, jo citādi nekas prātīgs neiznāks. Jābūt radošam, saprotošam, spējīgam iedvesmot, atbalstīt un arī pierunāt. Sporta skolotājam vienmēr jābūt labā fiziskā formā - jāspēj pašam izdarīt to, ko prasa no skolēniem. Sporta stundai jābūt interesantai un daudzveidīgai.

- Varbūt Tev ir kāda īpaša metode, kā motivē tos bērnus, kuri pavisam negrib sportot?
- Mana metode ir pavisam vienkārša - sportot ar viņiem kopā. Uzskatu, ka tādi projekti kā “Sporto visa klase” un “Sportland pirmie soļi basketbolā” arī ir lieliskas metodes, kā iedvesmot sportot pilnīgi visus skolēnus, ne tikai tos, kuriem jau ir kādi sasniegumi sportā. Ja izdotos šādos projektos iesaistīt vēl vairāk bērnu - esmu pārliecināta, ka tad mums Latvijā vairs nebūtu bērnu, kas nevēlas sportot.

- Par sporta skolotāju strādā jau vairāk nekā 20 gadu - vai jūties kā šīs profesijas meistare vai tomēr vēl ir ko mācīties un kur augt?
- Visu mūžu jāmācās, jo dzīvē nekas nestāv uz vietas. Es vienmēr meklēju jaunas idejas, interesantus vingrinājumus un uzdevumus. Sekoju līdzi aktualitātēm, lai manas nodarbības būtu mūsdienīgas un jauniešiem būtu aizraujoši.

- Vai spēj iedomāties sevi citā profesijā, kas nebūtu saistīta ar sportu?
- Nē!

- Tavs sporta veids septiņus gadus ir bijis akadēmiskā airēšana, bet tagad vadi skriešanas treniņus un aktīvi piedalies Bigbank Skrien Latvija skrējienos - kā no airēšanas nonāci līdz skriešanai?
- Skriešanā mani ievilka kolēģe un draudzene Aļona Fomenko. Pateicoties viņai, pirms trim gadiem es sāku skriet. Mēs kopā vadām Nike Run Club koptreniņus, atbalstām viena otru un iedvesmojam arī citus.

- Kāpēc Tu skrien un ko Tu gūsti no skriešanas?
- Man katram skrējienam ir savs mērķis un motivācija. Dažreiz es skrienu, lai uzlabotu fizisko formu - ja man nepatīk cipars, ko parāda svari. Citreiz es skrienu pēc foršas idejas un skrienot pārdomāju sporta stundu plānus. Skrienu arī tāpēc, ka tā varu iedvesmot citus vairāk nekā stāvot malā - skolēnus sporta stundā vai skrējējus koptreniņā. Ir arī tādas dienas, kad skrienu, lai uzlabotu garastāvokli un izvēdinātu galvu. Bieži skrienu kompānijas pēc, jo to dara mana draudzene Aļona, arī mūsu vīri un bērni. Visi braucam arī uz "Bigbank Skrien Latvija" posmiem, kur atbalstām viens otru un arī citus jelgavniekus. Pateicoties skriešanai, esam iepazinuši Latviju no cita skatupunkta, kā arī ieguvuši jaunus draugus, paziņas un emocijas.

- Kā Tu sagatavojies skrējieniem? Tev ir kāds īpašs treniņu plāns?
- Es trenējos divas līdz trīs reizes nedēļā, tas ir pilnīgi pietiekami, lai noskrietu 5 kilometru distanci. Ja es kādreiz gribēšu noskriet pusmaratonu, tad noteikti trenēšos vairāk.

- Varbūt Tev ir kāds labs padoms visiem, kas skrien un piedalās šādos tautas skrējienos?
- Katram skrējējam jāizvirza mērķis un, lai to sasniegtu, jātrenējas. Bet jātrenējas tā, lai tiešām izbaudītu skriešanu, nevis nomocītu sevi. Tautas skrējieni ir īpaši ar to, ka tieši kopības sajūta ir tā, kas dod spēku.
Taču ne visi ir atklājuši, ka skriešana ir tik laba un aizraujoša...

- Ko Tu teiktu tiem, kas ar skriešanu ir uz Jūs un uzskata, ka šis sporta veids nav priekš viņiem?
- Senie grieķi esot teikuši: gribi būt stiprs - skrien, gribi būt skaists - skrien, gribi būt gudrs - skrien! (Smaida) Taču tikai sākot aktīvi sportot, tu sapratīsi, ko līdz šim esi palaidis garām.

- Jau pēc dažām nedēļām uz Jelgavu dosies vairāki tūkstoši skrējēju, lai piedalītos 3. Jelgavas nakts pusmaratonā, kāpēc vērts doties uz šo pasākumu un ar ko tas ir īpašs?
- Skrienot Jelgavā varēs gūt jaunus iespaidus - jo skrienot naksnīgā atmosfērā, tās ir pavisam citas emocijas. Varēs izbaudīt pilsētas burvību tumsā - īpaši jau baroka laika pērli - Jelgavas pili - caur kuras pagalmu vedīs sacensību trase. Jelgava ir Latvijas pirmā Jauniešu galvaspilsēta un studentu pilsēta, tāpēc starta zonā pie Mītavas tilta stāvošā skulptūra - strūklaka "Jelgavas students" dos ikvienam spēku, izturību, enerģiju un palīdzēs pārvarēt grūtības, slinkumu un kūtrumu. Studenta lietussarga rokturim ir īpašs spēks - ja kaut ko ievēlēsies un pieskarsies rokturim, tad vēlēšanās piepildīsies.

- Bet saki - vai pati piedalīsies skrējienā un esi sev izvirzījusi kādu mērķi?
- Jā, es viennozīmīgi piedalīšos. Šogad mans mērķis ir iedvesmot piedalīties pēc iespējas vairāk mazo jelgavnieku. Lielie, protams, arī ir svarīgi, bet lielāku akcentu es lieku uz bērniem un jauniešiem, jo viņi ir mūsu nākotne. Pati skriešu kopā ar „Sporto visa klase” dalībniekiem piecu kilometru distanci. Tāpat kā pagājušajā gadā, arī šoreiz būšu viņiem tempa turētāja. (Smaida)

- Nereti dzirdēti stāsti, kā sports maina cilvēka domāšanu un vispār skatījumu uz dzīvi. Kā sports ir izmainījis Tavu dzīvi?
- Sports ir pilnībā izmainījis manu dzīvi, un par to es vienmēr būšu patiesi laimīga. Es bez tā vairs nespēju iedomāties savu dzīvi! Pateicoties sportam, pirms 25 gadiem satiku savu vīru. Izvēloties sportu par savu ikdienu, esmu ieguvusi draugus un man ir laimējies iepazīties ar tādiem izciliem sportistiem kā Ineta Radēviča, Sergejs Bubka, Žoržs Tikmers, Kristaps Porziņģis.

Interviju sagatavoja Sintija Melne

Tev jābūt autorizētam,