Prokopčuka: "Risks sekot etiopietēm bija pārāk liels"

“Daudz cilvēku nāca klāt, fotografējās, vēlēja veiksmi,” Jeļena Prokopčuka stāsta par savu startu Ņujorkā. “Kāds atpazina mani kā Jeļenu Prokopčuku, nevis vienkārši vienu no skrējējām, kas skrien Ņujorkas maratonā. Man ļoti patīkami bija, kad runāju ar kādu cilvēku un viņš teica, ka pirms daudziem gadiem, kad es atbraucu uz Ņujorku, viņš prasīja, no kurienes esmu. Kad teicu, ka no Latvijas, viņš varēja tikai jautāt, kur tas ir. “Kad jūs uzvarējāt, mēs zinām, no kurienes jūs esat. No turienes, no kurienes nāk jūsu uzvarētāja Ņujorkas maratonā. Zinām, zinām.” Tas ir patīkami, ka mūsu cilvēkiem, atbraucot uz šejieni, vairs nevajag vikt ārā lielo karti un rādīt, kur tā Latvija ir.”

Savukārt par pašu maratonu runājot, Prokopčuka atzina, ka risks sekot Etiopijas sportistu atrāvienam bijis pārāk liels: “Jā, etiopietes jau sākumā aizskrēja. Man, protams, bija arī tādas iekšējas pārdomas, vai doties viņām līdzi, jo jutu, ka skrējām ļoti lēni, taču tas bija liels risks. Ir labi, ja vari turēt viņām līdzi. Ja ne, paliec viena vē jā. Tas bija risks, un šobrīd tā riskēt es nevēlējos. Nejutos tik pārliecināta par sevi, ka justu, ka viena varu to paveikt. Distances otrajā pusē es zinu, ka varu doties projām viena, nebaidos ne vēja, ne lietus un skriešu tā, kā es to varu, tomēr distances sākumā vairāk esmu pieradusi savaldīties, lieki nezīmēties un nepadoties emocijām.”

Intervijā arī vaicāts par Prokopčukas domām par Latvijas sportistēm, kuras varētu sekot viņas pēdas un pārspēt viņas sasniegumus: “Es lieliski apzinos savu vecumu, iespējas un ambīcijas. Man arī gribētos, lai būtu sekotājas, bet te jāmin britu sportiste Pola Redklifa, kurai prasīja, vai viņa zina, kura sportiste var labot viņas pasaules rekordu. Viņa atbildēja: „Jā, zinu. Mana meita Isla.” Droši vien es arī tā varētu atbildēt – ja man būs meita, viņa varbūt būs mana sekotāja un labos manus rekordus sportā. Grūti pateikt. Man nekas nav pretī, ka mani rekordi tiek laboti. Man ir patīkami, ka šie tituli tik ilgi pieder man, taču sports attīstās, un mūžīgi tie man nepiederēs. Talantīgu cilvēku Latvijā ir diezgan daudz.”

Pilna intervija lasāma jaunākajā „Sporta Avīzes” numurā.