Marhele: "Iesildīšanās praktiski nebija - mūs kā zvērus sadzina vienā telpā"

“Protams, ka esmu priecīga par paveikto,” sacīja Ilona Marhele. “Trase nebija no tām vieglākajām. Sajūtas ir labas, kā jau pēc maratona. (..) Pirms sacensībām biju papētījusi pretinieču sarakstu, kāds kurai ir sezonas rekords, kādi ir personiskie rekordi. Taču šajās sacīkstēs man nebija konkrēta mērķa, kurā vietā gribu ieskriet. Skrēju tikai pēc sajūtām, nebija arī tāda tempa galvā, kuram man vajadzētu turēt līdzi. Tāda atbrīvotība lieti noder.”

“Londonas maratonu droši vien ilgi atcerēšos,” norādīja Anita Kažemāka. “Ne tikai pašas trases dēļ, jo viss maratons bija taktisks. Daudzās vietās bija pretvējš, tad nācās taupīt spēkus šīm vietām. Tāpat bija daudz kāpumu. Maziņi, bet strauji. Bet kopumā esmu apmierināta. Mans vidējais ātrums trasē bija tieši tāds, kādu biju vēlējusies, tas viss ir ļoti labi pēc visa jau iepriekš Latvijā ieguldītā darba.”

“Iesildīšanās bija ļoti netipiska,” savu apmulsumu par pirms maratona notikušo pauda Marhele. “Neteiksim, ka tā nebija nekāda. Mēs bijām kā zvēri sadzīti vienā telpā, kurā mēs pavadījām visai ilgu laiku bez iespējas šo telpu atstāt. No šīs telpas mēs izkļuvām tikai 15 minūtes pirms starta, tad nu iesildīšanās sanāca tikai kādas piecas minūtes, praktiski tikai aizskrienot līdz startam. Pēc tam palika vairs tikai minūte vai divas izstaipīties, un jau bija jāiet uz starta. Tā ka iesildīšanās sanāca praktiski nekāda.”

“Un visa organizēšana kopumā, tas, kā pret mums izturējās, atstāja ļoti haotisku iespaidu priekš šāda līmeņa sacensībām,” turpināja Marhele. “Tas tomēr ir pasaules čempionāts, un nestartēja jau tūkstoši, bet gan nepilns simts meiteņu. Tas radīja tādu pārdomu momentu, un sanāca, ka pirmie trīs četri kilometri paiet vienkārši ieskrienoties.”

“Domāju, ka visas sportistes, ieskaitot līderes, pirmajos kilometros skrēja lēni tieši iepriekš pieminētās dīkstāves dēļ,” sacīja Kažemāka. “Ilga stāvēšana kājās, iesildīšanās trūkums, neizpratne par notiekošo. Vīriešiem jau tas pats bija, kas arī radīja maratona lēnu sākumu. Un arī tāds varbūt niecīgs faktors, bet arī tualetes apmeklēšana pirms starta bija ierobežota, kas vispār ir visai svarīgi. Tas arī viss kopā noveda pie ļoti lēnā sākuma.”

Kamēr Marhele atzina, ka viņai izdevies visu maratonu aizvadīt praktiskā vienā tempā, Kažemāka atklāja, ka viss bijis kārtībā tikai līdz 35. kilometram. “Pēc tam iekļuvu lielā pretvējā un sajutu, kā arī redzēju pulkstenī, ka mans temps sāk kristies. Pēc 40. kilometra nedaudz atguvos, taču pašās beigās, kur atkal bija kāpums, atkal bija grūti, tad nu finišs sanāca pavisam mokošs.”

Valērijs Žolnerovičs pastāstīja, ka mērķis bija divdesmitnieks. Iepriekšējās dienās juties labi, arī sacensību dienā nekas neliecināja, ka būs jāpieņem lēmums izstāties. Arī Žolneroviču izbrīnījis fakts, kā organizatori izturas pret visiem dalībniekiem, proti, ilgu laiku pirms sacensībām visi ir turēti norobežotā zonā „miera stājā”, un tikai sešas minūtes pirms starta varēja iesildīties. Taču, kā atzīst Valērijs, visiem dalībniekiem apstākļi bija vienādi, bet tomēr skriešanu tas ir ietekmējis. Līdz ar to arī līderi pirmos piecus kilometrus nav skrējuši ātri, faktiski pirmajā „piecītī” iesildoties, ko organizatoru dēļ nesanāca izdarīt pirms sacensībām.

Pēc pirmās distances trešdaļas Žolnerovičs jutis, ka paliek grūtāk un neskrienas, kā gribētos. Viņš atceras, ka, skrienot vienatnē maija vidū” Lattelecom” maratonā, bijis pat daudz vieglāk. Līdz ar to arī temps krities. Tā kā organisms nav reaģējis tā kā vajadzētu un nebūtu iespējams uzrādīt tuvu cerētajam rezultātam, tad tika pieņemts grūtais lēmums izstāties.

Par dalību 2019. gada pasaules čempionātā Žolnerovičs vēl nedomājot, jo vispirms vēl jātiek skaidrībā par 2018. gada sezonu.

Izmantotie resursi:
https://athletics.lv/lv/article/263...