Sirmais: "Zinu ceļu uz veikalu, lai aizietu pēc tā saldējuma"

- Pēdējā laikā grūti atrast kādu tavu citātu medijos, arī šai intervijai nācās tevi pierunāt. Kāpēc tā?
- Tāpēc, ka man bijis diezgan spraigs režīms. Ņemot vērā, ka Latvijā trenējos maz, reti esmu šeit, uz vietas. Protams, tas nav viegli, bet neko nevar darīt. Ceļš līdz saviem mērķiem nekad nav viegls, bet tāda bija mana izvēle. Ar rezultātiem sacensībās tam nav nekādas saistības.

- Kā tu pats raksturotu – kādā posmā šobrīd atrodas tava karjera?
- Gatavojos nākamajai sezonai un vienlaikus apdomājos par to, kas notika aizvadītajā sezonā, izdaru secinājumus. Kopā ar treneri [Kimmo Kinnunenu] mēģinām veikt uzlabojumus sagatavošanās procesā. Treniņu, nometņu un sacensību plāns nākamajai sezonai jau ir skaidrs. Man ir 23 gadi, mana sportista karjera ir tikai sākuma stadijā un man ir potenciāls piepildīt savus sportiskos mērķus nākotnē.

- Par ko bija tavas pārdomas?
- Par to, kāpēc nebija tāda rezultāta, kādu bijām gaidījuši – olimpiskā normatīva izpildīšana, kaut vismaz stabilitāte 80 metru robežās un uz augšu. Kādi ir secinājumi? Grūti pateikt, bet varu teikt, ka šī sezona un gatavošanās tai pagaidām bija mana spraigākā, jo Latvijas Universitātē tika aizvadīts pēdējais gads, un eksāmenu grafiks Bakalaura darba rakstīšana, nometnes pa vidu tam visam un sacensību spraigais grafiks aizklāja visu manu pagājušo gadu pilnībā. Mana sezona arī iezīmējās tas, ka ne vienmēr viss izdosies simprocentīgi, iespējams, man bija vienkārši jāizvēlas prioritātes, bet šogad universitātei pievērsu tikpat lielu uzmanību kā savam darbam – sportam. Šo es varētu nosaukt arī kā vienu soli atpakaļ sportiskajā ziņā, bet soli uz priekšu izglītības ziņā. Bet, protams, tā bija mana izvēle, un ar sekām ir jārēķinās un ar savu sniegumu šķēpa mešanā šogad neesmu apmierināts, ņemot vērā, ka mēs visi labi zinām, ka junioru vecumā pāri 80 metriem metu sezonā vairāk nekā desmit reizes. Protams, sava daļa problēmas ir arī tajā, ka treneris mani vēl tik labi nepazīst, nepārzina nianses un šī viņam ir pirmā pieredze darbā ar ārzemju sportistiem. Viņš gan ir trenējis ārzemniekus, taču ne tik ilgstošā laika periodā. Kopīgi apsēdīsimies un mierīgi parunāsim, par to, kā gājis un ko varam uzlabot. Domas par sadarbības pārtraukšanu man nav bijušas. Nedomāju, ka pēc pirmā gada ir prātīgi meklēt vainīgos. Es viņam uzticos, jo zinu, ka viņš visu darījis pēc labākās sirdsapziņas. Arī es pats darīju visu, ko varēju treniņos un sacensībās, bet gandarījums nenāca rezultāta izteiksmē. Būtu ideāli, ja jau pirmajā sezonā būtu rezultāti, tomēr tā parasti nenotiek. Jābūt pacietīgam.

- Kad pagājušajā gadā devies pie viņa, vai ņēmi līdzi kādu pierakstu kladi, lai viņam vismaz rastos priekšstats par to, ko un kā esi darījis?
- Jā. Pirmajos divos, trīs mēnešos viņš mūs [Sirmo un Līnu Mūzi] praktiski tikai novēroja. Skatījās, ko mēs varam izdarīt, lasīja mūsu dienasgrāmatas, kuras gan agrāk rakstījām diezgan pavirši. Tagad to darām katru dienu, piefiksējam visas sajūtas, lai treneris zinātu, ko esam darījuši. Aprakstām sajūtas pēc treniņiem, lai atrastu ideālo formulu, kā gatavoties.

"Nevienu mirkli neesmu nožēlojis savu izvēli. Kā jau minēju apstākļi spieda un kaut kas bija jādara."

- Atceros, ka pirms gada teici – par pārmaiņām biji domājis jau kopš 2012. gada. Vai vari paskaidrot, kādēļ tieši pagājušajā sezonā bija lūzuma punkts?
- Mazliet iekustināja tas, ka trenerei [Valentīnai Eidukai] bija veselības problēmas, kuru dēļ viņa nevarēja mums vienmēr būt klāt. Godīgi sakot, man bija viņas žēl. Izdomāju, ka varbūt tādā veidā varu nākt viņai soli pretī. Pirms šķiršanās to izrunājām un viņa tam piekrita. Šķīrāmies kā draugi.

- Kad ar viņu drīz pēc tam runāju, viņa neizklausījās tik saprotoša…
- Var jau būt, bet, kad mēs runājām, viņa teica, ka saprotot un tas esot bijis gaidāms.

- 2014. gadā vismaz bija viens metiens personiskā rekorda vērtībā (86,61 metrs).
- Tā bija, bet arī rezultātu stabilitāte bija lielāka. Visās sacensībās metu 78-81 metra robežās. Startējot ar dienas intervālu, vienā dienā Igaunijā uzmetu 81 metru, jutos labi, aizbraucu uz Čehiju un uzmetu 86 metrus. Šķēpmešana ir tāda interesanta lieta. Vari jau gatavoties, bet, ja sajūtas nav, tad nav arī rezultāta.

- Tad ko lai saka par aizvadītās sezonas sajūtām? Pāri 80 metru robežai tā arī netiki, lai gan apzinies, ka vari mest krietni tālāk.
- Sajūta par sevis nerealizēšanu pilnībā nelika mierā pēc katrām sacensībām, taču tagad viss ir kārtībā. Sajūtas, ka treniņos atdot sevi 100%, bet tad izej uz starta un rezultāts neizlīdzina tos svara kausus, kuros vienā ir ieguldītais darbs un otrā rezultāts, nav patīkamas. Taču tās kādreiz piedzīvo ikviens sportists. Esmu runājis ar treneri un viņš saka, ka tā var būt. Tomēr viņš ar mani strādā tikai pirmo gadu, līdz galam viss vēl nav izstrādāts. Bet rezultātiem agri vai vēlu ir jābūt. Smagais darbs kādā brīdī atmaksāsies. Cerams, ka tas notiks īstajā laikā.

- Līna Mūze pērn teica – ja nepamēģināsi, tad neuzzināsi. Esat nonākuši pie secinājuma, vai pārmaiņas bija tā vērtas?
- Nevienu mirkli neesmu nožēlojis savu izvēli. Kā jau minēju apstākļi spieda un kaut kas bija jādara. Latvijā nav lielas treneru izvēles, ir augstas klases treneri, taču lielākoties grupas sastāvi jau ir nokomplektēti. Kimmo pluss ir tajā, ka viņam ir pieeja treniņu bāzēm un lielāka pieredze, kā augstas klases sportistam. Viņš ir bija pasaules čempions (1991. gadā) un pasaules vicečempions (1993.), piedalījies divās olimpiskajās spēlēs (1992. un 1996.) un cīnījies ar pašu Janu Železniju. Viņš zina, kā sagatavoties izšķirošajiem mačiem, un daudz stāsta par noskaņošanos. Protams, pastāv viedoklis, ka ne vienmēr no laba sportista sanāk arī labs treneris. Bet es esmu pārliecināts , ka mūsu sadarbība dos rezultātu.

"Katrs mūsu pievienošanos treniņu grupai uztvēra atšķirīgi. Bija arī tādi, kuri pat nesveicinājās."

- Tad pastāsti par sapņu zemi Somiju, kādas ir svarīgākās priekšrocības, trenējoties Somijā?
- Tu jau pareizi pateici – sapņu zeme. (Smejas) Ar to es domāju – sapņu zeme šķēpmetējiem. Tur ir viss un vari trenēties, ne par ko nedomājot. Treniņu vietas mēs mainām, bet galvenā bāze ir Kuortane pilsētā, kur notiek gan šķēpmešanas festivāls, gan pasaules šķēpmetēju konference. Tomēr bāzes ir arī pārējās treniņu vietās. Viss ir pieejams uz vietas, nekas ne ar vienu nav jāsaskaņo. Nav kā „Daugavas” stadionā. Man pašam vairākas reizes tur ir gadījies, ka, skrienot sprintus ar šķēpu, priekšā izskrien mazi bērni. Somijā visur telpas ir gana plašas, bērni un profesionāļi ir nodalīti viens no otra. Bet galvenā priekšrocība ir tajā, ka viss ir vienuviet. Turpretī Rīgā ir tā – ja plānā ir jātaisa barjeras, bet pēc tam trenažieru zāle, tad vienā vietā mēs to nevaram izdarīt. Braukāšana prasa laiku, ko varētu veltīt treniņiem. Somijā dzīvojam kopmītnēs, nekādas luksus ērtības nav, taču tas arī nav vajadzīgs. Svarīgākie ir treniņu apstākļi. Katram ir sava istabiņa, turpat ir ēdnīca. Profesionāli sportisti ir slinki uz ēst gatavošanu un es neesmu izņēmums.

- Kāpēc tu saki, ka Somija ir šķēpmetēju sapņu zeme?
- Tā uzskata vairums. Viņiem ir visvairāk medaļu starptautiskās sacensībās, viņiem ir šķēpmetēju skolas. Sistēma ir ļoti attīstīta un tas dod rezultātus. Šobrīd somiem ir septiņi vai astoņi šķēpmetēji, kas met pāri 80 metriem. Mums šogad bija viens. Praktiski visos lielajos mačos kāds no Somijas šķēpmetējiem ir uz pjedestāla, viņi visu laiku ir topā. Šķiet, ka divi no trim somiem kādreiz ir vismaz turējuši rokā šķēpu. Tas ir viens no nacionālajiem sporta veidiem.

- Tad nu gan man galīgi nav skaidrs, kāda ir Kinnunena interese noņemties ar pāris latviešiem, ja reiz ir tik daudz somu jauniešu.
- Kā viņš pats teica – es redzu, ka jums ir liels potenciāls un nevēlos, lai tas aizietu nebūtībā. Treneris mūs neuzskata par konkurentiem, visi šķēpmetēji ir viena liela un draudzīga ģimene, kurai jāaug kopā.

- Nu labi, bet 2020. gadā Sirmais Tokijas olimpiādē izcīnīs medaļu, bet Somija paliks bez godalgas. Vai arī tad būsiet draudzīga ģimene?
- Domāju, ka mūsu attiecības ar treneri tas neietekmēs, bet pieļauju, ka viss var mainīties. Varbūt, ja sākšu atkal mest 86 metru robežās, tad attieksme mainīsies. No sākuma jau somu attieksme nebija viennozīmīga. Katrs mūsu pievienošanos treniņu grupai uztvēra atšķirīgi. Tas lielā mērā ir atkarīgs no cilvēkiem. Bija arī tādi, kuri pat nesveicinājās. Tas pats, kas Latvijā. Turpretī citi priecājās, ka tā būs iespēja augt arī viņiem.

- Cik jūs maksājat Kinnunenam?
- (Smejas) Mums visas finansiālās lietas nodrošina Latvijas Olimpiskā vienība. Mēs nevienu nepierunājām, vienkārši pastāstījām, kāda ir mūsu situācija. Viņš saņem parasto trenera algu, neko vairāk. Viņš ir fanātiķis, entuziasts, kurš nestrādā tikai naudas dēļ.

- Kādi ir jūsu pašu izdevumi?
- Viss, kas saistīts ar dzīvošanu, ēšanu, biļetēm turp un atpakaļ. Ja treniņnometnēs Portugālē viena diena izmaksāja aptuveni 50 eiro, tad Somijā ir aptuveni tas pats, ja dzīvo kopmītnēs.

- Biju dzirdējis, ka jūs pie Kinnunena „laužat” tehniku un tas ir izskaidrojums ne tik labajiem rezultātiem. Līna pati gan to noliedza. Kā tad īsti ir?
- Nav tā, ka mēs būtu centušies "lauzt" tehniku, pildījām trenera norādījumus. Pirmajos mēnešos viņš mūs tikai novēroja, analizēja tehnisko izpildījumu un vispārējo fizisko sagatavotību. Viņš ir redzējis manu treniņu un sacensību videomateriālus, kopš sāku nodarboties ar šķēpmešanu. Viņš ir redzējis, kāda man bija tehnika iesākumā un kā tā mainījās. Treneris ilgu laiku analizēja un izdarīja secinājumus par to, kas ir svarīgākais un kurām tehniskajām niansēm jāpievērš uzmanība. Viņš nestrādā ar visiem pēc vienas konkrētas shēmas, bet gan skatās pēc katram raksturīgajām īpašībām saglabājot savu mešanas stilu, tikai izmainot nianses, kuras jāpievieno vai ir liekas izpildījumā. Kāds met vairāk ar roku, bet es cenšos izmantot visu ķermeni - krūtis, muguru, kājas, tādēļ man pastiprināti jātrenē muguras un gurnu muskuļi, lai slodze sadalītos pareizi un negūtu traumas.

- Un tomēr – šosezon tālākais metiens bija tikai 79,37 metri?
- Nebija metiena sajūtas... Grūti pateikt, kas ir pie vainas, taču, gatavojoties nākamajai sezonai, ar treneri pārrunāsim un izsecināsim, kas nav izdevies un kam vajadzētu pievērst lielāku uzmanību. Visu vasaru tā arī neuzķēru sajūtas, ka mestu ar visu ķermeni. Šķita, ka metu tikai ar roku. Ja nestrādā viss ķermenis, tad šķēps lido tādā kā "lauzienā". Nav arī precīzs taimings - kājas lieku par vēlu un nokavēju pareizo izmetiena laiku. Skatīsimies, analizēsim un strādāsim pie tā. Arī sezonas laikā metām un filmējām, veicām analīzi. Pihtipūdu šķēpmešanas karnevālā mūs pat filmēja ar ātruma kamerām, kuras nofilmē 3000-4000 kadru sekundē. Bija atbraukusi pētnieku grupa, kas skatījās, analizēja, bet pēc tam saņēmām rezultātus. Protams, sportists tajā neiedziļinās tik ļoti, jo tas drīzāk ir informācijas materiāls trenerim, bet arī es varu šo to saskatīt un izvērtēt. Ja godīgi, tad reizēm galva kūp no informācijas daudzuma, kas saistās ar tehniku un tās mācīšanos vai labošanu, taču pēc treniņa es mēģinu to visu atstāt stadionā. Tā nav tik liela slodze fiziskajā ziņā, cik tā noslogo prātu.

- Kā ar veselību? Vasarā teici, lai paprasu LOV ārstiem – tev sāpot visas maliņas.
- Jā, tā bija. Bet tas bija aktīvās sezonas laikā. Tagad esmu atpūtinājis ķermeni un ar veselību šobrīd viss ir vairāk vai mazāk kārtībā. Sezonas laikā lēkšanās un skriešanās bija problēmas ar labo gurnu un muguru, ko satraumēju Rīgas kausu laikā. Bet LOV ārsti palīdzēja, liels paldies viņiem par pūlēm. Pēc sezonas nedaudz atpūtos un tagad jau viss ir kārtībā. Palēnām sākam strādāt pie ķermeņa nostiprināšanas.

"Nekad neesmu sevi žēlojis, jo sportista karjera ir ļoti īsa, tādēļ 8-10 gadu laikā ir jāizsmeļ savs potenciāls."

- Es saprotu, ka sportista karjerā rezultāti visu laiku nepārvietojas pa augšupejošu līkni. Un tomēr – kā tev šķiet, kādēļ kopš 2011. gada, kad sasniedzi pasaules junioru rekordu, tavs progress nav bijis pakāpenisks, soli pa solim? Kāpēc jau tagad nevari būt drošs par dalību Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs?
- (Domā) Ja man būtu viennozīmīga atbilde, tad acīmredzot būtu novērsis šo problēmu. Katra sezona ir atšķirīga. Visvairāk ir traucējušas dažādas traumas, kas ierobežo visas kustības. Arī treneris domā, kā tevi pasaudzēt, cerībā, ka tas nāks par labu veselībai. Taču aktīvās sezonas laikā pilnībā sadziedēt traumu nav iespējams.

- Vai arī tu pats sevi pažēlo?
- Nē, es nekad neesmu sevi žēlojis, jo sportista karjera ir ļoti īsa, tādēļ astoņu, desmit gadu laikā ir jāizsmeļ savs potenciāls. Man tuvojas īstais šķēpmešanas vecums, tādēļ strādāju ar milzīgu atdevi.

- Rezultāts jau ik pa laikam ir, bet stabilitātes nav.
- Jā, stabilitātes man trūkst. Esmu ievērojis, ka ar mani ir tā – vai nu ir vai nu nav, vai nu esmu pirmais vai pēdējais. (Smejas) Citi gandrīz visu laiku ir kaut kur pa vidu, bet tad vienos mačos izšauj. Man ir gājis kā pa kalniem, garlaicīgi noteikti nav.

- Ko tu saki par to, kas tagad notiek šķēpmešanā?
- Wow! Vienu vakaru papētīju rezultātus un secināju, ka pirms divām, trim iepriekšējām olimpiādēm pirmsolimpiskajā sezonā arī bija ļoti augstvērtīgi rezultāti. Bet nākamajā gadā olimpiskajās spēlēs varēja uzvarēt ar rezultātu, kāds ir pa spēkam vismaz astoņiem šķēpmetējiem. 2011. gadā n-tie sportisti meta pāri 85 metriem, bet Londonas olimpiādē zeltam pietika ar 84,58 metriem. Tas pats notika pirms Pekinas olimpiskajām spēlēm, bet Pekinā, ja nebūtu izšāvis Andreāss Tūrkildsens, tad zeltam pietiktu ar 86 metriem. Šobrīd šķēpmešanas pasaulē visi ir ar mutēm vaļā. Neviens negaidīja tādus rezultātus no kenijieša Jūliusa Jego (91,39 un 92,72). Tāpat kā no pasaules vicečempiona, ēģiptieša Ihaba el-Sajeda. Kad Jego uzmeta 91 metru, es biju šokā. Pāri par 90 metriem neviens nebija metis kopš 2011. gada. Skatoties tā metiena video, neizskatās nekas pārdabisks. Vienkārši smuki, tehniski izpildīts metiens.

- Pieminēji, ka treneris Kinnunens palīdz sagatavoties mačiem arī psiholoģiski. Vai esi meklējis palīdzību arī pie speciālistiem?
- Nē. Trenerim ir savas metodes, kā sagatavot – viņš nemēģina ne pārslavēt, ne noniecināt.

"Olimpisko normatīvu esmu metis un nešaubos, ka varu to atkārtot. Nav tā, ka tas vienkārši pazūd."

- Varbūt esat ar viņu runājuši par to, kāpēc latviešu šķēpmetējiem pēdējos gados lielajās sacensībās ir klājies tik švaki.
- Īstenībā arī somiem ar to ir problēmas, taču atšķirība tāda, ka viņiem ir daudz šķēpmetēju un kāds no viņiem īstajos mačos noteikti izšaus. Runājot par mums, varbūt vienkārši nespējam tikt galā ar atbildības slogu. Lai gan arī somiem ir līdzīgi. Ja viņi neuzmet, tad visi vieglatlēti uz viņiem dusmojas, jo šķēpmetēju rezultāti praktiski ir vienīgie augstvērtīgie, kas var nodrošināt vieglatlētiku ar finansējumu no valsts.

- Kā tev pašam šķiet – vai ar tevi ir viegli sastrādāties?
- Nezinu. Līdz šim nekādu nopietnu konfliktu ar treneri man nav bijis. Cenšos darīt visu pēc norādījumiem un vēl nedaudz pa virsu. Arī no malas neviens man nav teicis, ka ar mani būtu grūti sastrādāties. Es trenerim uzticos. Kimmo ir gana tiešs cilvēks. Ja viņu kaut kas neapmierinātu, viņš jau sen būtu man to pateicis.

- Šovasar kopā ar Lauru Ikaunieci-Admidiņu pabeidzi augstskolu – tagad esi sporta un veselības mācības skolotājs.
- Jā. Ar mums kopā mācījās arī paraolimpietis Edgars Kļaviņš, bet pārsvarā bija vieglatlēti un volejbolisti. Aizgāju tur mācīties, jo bija iespēja studēt budžeta grupā. Kā sportists mācījos ļoti labi, visus darbus rakstīju pats. Tuvākajos trīs līdz piecos gados gan vēlos pilnībā koncentrēties sportam. Pēc olimpiskā gada plānoju stāties maģistratūrā, lai iegūtu padziļinātas zināšanas darbā ar bērniem, un labprāt gribētu aizbraukt uz 2017. gada Universiādi Taipejā.

- Klau, ko lai tev novēl?
- Lai izdodas veiksmīgi trenēties. Tad jau pirms vai pēc olimpiskajām spēlēm varēs runāt. Olimpisko normatīvu esmu metis un nešaubos, ka varu to atkārtot. Nav tā, ka tas vienkārši pazūd. Kaut kas nebija kārtībā sagatavošanās posmā, taču mēs atradīsim atbildes. Nākamgad būs citādāk.

- Zini, ko es tev novēlēšu? Lai tev kādreiz tomēr sanāk aiziet pēc tā saldējuma! (Pirms dažiem gadiem - Vadims Vasiļevskis, komentējot Sirmā izteicienus par drīzu Latvijas rekorda pārspēšanu, noradīja, ka aizmest 90 metrus nav gluži tas pats, kas aiziet pēc saldējuma – J.F.)
(Smejas) Jā. Paldies. Es zinu to veikalu un ceļu uz to. Atliek tikai aiziet.