Tīruma: "Par palikšanu kamaniņu sportā vēl domāšu..."

"Nezinu, tad jau redzēs. Braukšu mājās, domāšu," par savām turpmākajām gaitām sportā uzreiz pēc olimpiskā finiša Tīruma nebija pārliecināta. "Jautājums ir dienas kārtībā. Bet ne šodienas. Kāpēc? Mēs visi ļoti labi zinām, kāda ir ekonomiskā situācija Latvijā. Jau šogad federācijai bija diezgan grūti ar finansēm, un par nākamo gadu neviens neko nezina - rausta plecus. Nevienam nav skaidrs, kas notiks."

"Tā ir pagaidām labākā vieta, kāda man olimpiskajās spēlēs bijusi. Domāju, ka man nav pamata būt ļoti bēdīgai. Mērķis Vankūverā bija nobraukt četrus labus braucienus. Ja neskaita otro braucienu un to problēmu ar slieci - domāju, ka viss izdevās labi," par savu sniegumu Vistleras trasē kopumā apmierināta sportiste, taču jautāta, par cik procentiem, atjokoja: "Par 88. Nu, labi 88,8!" Otrās dienas braucienos attiecības ar nelaimīgo pirmo virāžu bijušas labākas nekā vakar, taču - ne pietiekoši labas. Neveiksme otrajā braucienā, kas Maiju atmeta no ceturtās uz astoto pozīciju, protams, omu neuzlaboja, taču arī paliekošas sekas neatstāja. "Emocijām nevarēju ļauties. Šodien vēl bija jābrauc. Tāpat kā pēc pirmā brauciena nesapriecājos, jo ļoti labi apzinājos, ka kopā ir četri braucieni, kas ļoti labi jānobrauc."

Ne vairs eksistenciālās pārdomās, bet jau ar pieņemtu lēmumu par karjeras beigām pēc iegūtās 13. vietas malā nāca Anna Orlova. "Skumjas par to, ka šajā sporta veidā varēju sasniegt vairāk, ja man netiktu liegts strādāt kopā ar manu treneri (Veru Zozuļu). Laikā, kad šāda iespēja bija, man izaugsme tomēr notika, un rezultāti bija labāki. Varu droši pateikt - pēdējos četrus gadus esmu pilnīga nulle, un pati to jutu. Bija brīži, kad man vispār gribējās iet projām, un domāju - priekš kam man tas vajadzīgs?! Taču Vera mani pierunāja, sak - ja reiz esi sākusi pēc Turīnas, tad jāiet līdz galam," atklāta bija Orlova, norādot uz neizdarībām kamaniņu braukšanas saimniecībā. "Vera mani visu vasaru trenēja, jo no tās programmas, ko man atsūtīja - atnāca lapiņas kā fiziski jātrenējas - es atteicos. Uzskatīju, ka tomēr nav pareizi. Vera visu vasaru ar mani strādāja, un man uzlabojās praktiski viss - starts, braukšanas tehnika. Sezonas sākumā viss bija baigi labi. Taču, tā kā viņas visu laiku nav man blakus, viss pamazām pazūd. Un neviens cits jau neko nesaka un nerāda."

Par savās sestajās olimpiskajās spēlēs sasniegto sportistei nav spilgtu pozitīvu iespaidu. "Visi braucieni izdevās diezgan vienādi. Nebija tā, ka kāds baigi labs, bet cits - slikts. Protams, visus šeit iegāza pirmā virāža. Varbūt tā desmitā vieta pazuda arī kamanā, kas man neiet tā, lai varētu braukt par desmitnieku. Pēdējos divus gadus neesmu tajā bijusi - vienalga, kā nobraucu. Pat, ja nobraucu labi, es pat nepietuvojos tam rezultātam, uz ko esmu spējīga," nopūšas Orlova. "Spēles drīzāk paliks atmiņā ar traģēdiju, kas notika. Manā sporta karjerā kas tāds ir pirmoreiz. Bijuši sasitumi, pati esmu sasitusies, kritusi un zaudējusi samaņu, taču, kas notika šeit - tas jau ir par traku."

Ko darīs tālāk - šobrīd Annai atbildes nav. Arī par iespējām palikt kamaniņu sportā kādā citā statusā. "Šobrīd uz šo jautājumu atbildēt nevaru. Taču laikam tomēr gribētu mazliet atpūsties. Esmu šajā sporta veidā bijusi tik ilgi, ka neesmu pārliecināta, vai vēl gribu..."