Blogs: "Ar atgriešanos Parīzē, Roland!"

Kad maija sākumā draugu kompānijā ar mašīnu devāmies mēneša garā ceļojumā (komandējumā) uz Rietumeiropu, zināju, ka mēneša beigās Parīzē sāksies Francijas atklātais čempionāts. Ja būsim tuvumā, varbūt sanāks uz kādu dienu iebraukt – tobrīd padomāju. Ideja periodiski tika pacilāta, bet visai ātri nolikta malā, jo pārējiem intereses par braukšanu līdz Parīzei tenisa dēļ nebija.

Par labu "French Open" izšķīros pagājušās sestdienas vakarā. Tas vēl nebija lēmums, es tikai atradu lētu (43 eiro) lidmašīnas biļeti otrdienas rītā no Barselonas uz Parīzi un rezervēju to. Tobrīd atradāmies Costa Brava piekrastē Spānijā, un nojautu, ka nozīmīgu plānu nākamajai nedēļai mums nav – tik vien kā nedēļas laikā jātiek līdz Francijas Rivjērai.

Ieskatījos publicētajā spēļu grafikā svētdienai. Sapratu, ka Aļonai Ostapenko jāspēlē pirmdien, bet Ernests Gulbis un Anastasija Sevastova kortā acīmredzot dosies otrdien. Braukt vienam negribējās, bet sazinājos ar savu krievu draugu Juriju, kurš jau vairāk nekā desmit gadus ir akreditēts žurnālists "Roland Garros" turnīrā un kuram Parīzē ir savs dzīvoklis. Iepazinos ar viņu 2008. gadā, kad pirmoreiz kā žurnālists atbraucu uz "French Open". Katru gadu vasarā Jurijs mēnesi atpūšas Jūrmalā, mēs vienmēr satiekamies un esam sadraudzējušies. Jurijs piedāvāja apmesties viņa dzīvoklī un solīja sarūpēt biļetes (žurnālistam ir tiesības saņemt divas biļetes saviem viesiem). Sapratu, ka iespēju nedrīkstu palaist garām.

Otrdien ap vienpadsmitiem rītā – vienlaicīgi ar pirmo spēļu sākumu – ielidoju Orly lidostā. Ja mūsējiem būtu ielikta pirmā spēle, acīmredzot ņemtu taksi un, nometot koferi, skrietu uz stadionu. Tā kā mači bija pēcpusdienā, izvēlējos ekonomisko variantu – ar autobusu līdz Parīzes robežai (Porte d’Choisy stacijai) un tad ar četriem metro līdz dzīvoklim, kurš atrodas ne vairāk kā desmit minūšu gājiena attālumā no stadiona. Varēju braukt ar diviem metro, bet sarēķināju, ka šādi pieturu būs mazāk.

Vēl pirms ierašanās Parīzē sapratu, ka gribēšu kaut ko uzrakstīt. Kopš akreditācijas 2010. gada"US Open" neko nebiju publicējis, bet apzinājos, ka, esot šeit, jāpadalās ar iespaidiem. Jau otrdienas vakarā tapa pirmais blogs.

Pēc tam, kad Gulbis un Sevastova pirmās spēles bija uzvarējuši, nolēmu mēģināt tikt pie preses akreditācijas. Lai mūsējos ne tikai varētu vērot no laukuma malas, bet viņus satiktu un aprunātos. Sportacentrs.com ilgadējais tenisa apskatnieks Jānis Cīrulis arī šogad bija akreditējies "French Open", taču nevarēja atbraukt. Ar Jāni vienojāmies, ka viņš uzrakstīs e-pastu ar lūgumu viņa akreditāciju aizstāt ar manējo. Iepriekš biju sazvanījis preses centru un informējis par situāciju, un trešdienas vakarā Jānis saņēma pozitīvu atbildi.

Lai ceturtdienas rītā tiktu pie akreditācijas kartes, vēl nācās pasvīst. Īsti nezināju, kur to saņemt, tāpēc devos uz vārtiem "X", kas ir vistuvāk preses centram. Kļūdījos. Mani aizsūtīja uz "I" vārtiem, kas atrodas kompleksa otrā pusē. Tā kā akreditāciju piešķīra pavisam nesen, tā vēl nebija sagatavota un tur par mani neko nezināja. Meitene sazvanīja preses pārstāvi un pēc ilgākas sarunas man iedeva aproci, lai tieku līdz mediju centram. Tur neilgā laikā tika noformēti nepieciešamie dokumenti. Pirms tam bija jāpiekrīt J. Cīruļa akreditācijas anulācijai.

Tā divu dienu laikā biju ticis pie akreditācijas. Izklausās neticami, zinot, ka tai jāpiesakās divus, trīs mēnešus pirms turnīra sākuma. Pagaidām tā piešķirta līdz pirmdienai, bet, ja Ernests turpinās vinnēt, nešaubos par preses kartes pagarināšanu. Pirmajā viesošanās reizē 2008. gadā mani akreditēja tikai uz trim dienām, bet Gulbis gāja uz priekšu (aizspēlējās līdz ceturtdaļfinālam), un karti pagarināja uz divām dienām, tad – vēl divām, līdz saņēmu tiesības palikt līdz turnīra noslēgumam.

Tā ka drīzumā bija jāsākas mačiem, skrēju uz otro stāvu, lai pieteiktu intervijas ar Ernestu un Anastasiju. Tur mani sagaidīja zināmais preses koordinators. "Ar atgriešanos, Roland! Prieks Tevi redzēt! Lielākā daļa personāla ir nomainījušies, bet mēs ar ATP sabiedrisko attiecību viceprezidentu Nikolā Arzani vēl esam šeit"” noteica koordinators. Prasīja, kad biju šeit iepriekšējo reizi un īsti negribēja ticēt, ka pagājuši seši gadi. Sajutu, ka esmu atgriezies vietā, kur mani gaida.

Gulbja preses konferencē pēc angliskās daļas uzdevu dažus jautājumus latviski. Ernests, kurš mani labi pazīst, uzreiz pajautāja, kuram medijam rakstīšu. Atbildēju, ka Sportacentram. „Tad OK!” viņš noteica. Garākai sarunai iespējas nebija, jo uz intervijām viņu jau bija pieteikuši četri angliski runājoši žurnālisti. Kopumā preses centrā mūsu tenisists pavadīja stundu. Vienojāmies, ka parunāsim pēc nākamā mača. Jācer, ka viņa noskaņojums nemainīsies arī tad, ja tiks piedzīvota neveiksme.