Viedoklis: Vai pirmā grupa ir mūsu līmenis?

Deivisa kausa izcīņā, kas ir nozīmīgākās vīriešu tenisa komandu sacensības, izspēles formula ir gana interesanta. Ir viena Pasaules (jeb Elites) grupa, kurā kopumā spēlē 16 labākās planētas komandas. Pēc tās izlases tiek dalītas pēc zonālā principa, un Latvijai ir jāspēlē Eiropas Āfrikas zonā. Kopumā šajā zonā ir trīs grupas – debitējot 1993. gadā latvieši spēlēja zemākajā (trešajā), bet lielāko daļu pavadījuši otrajā grupā. 2007. gadā Latvijas komanda izmantoja veiksmīgo izlozi un apstākļu sakritības, apspēlēja Bulgāriju, Somiju un Monako un pirmo reizi iekļuva pirmajā grupā. Tādas pat sakritības mūs nākamajā gadā atmeta atpakaļ (zaudējumi Maķedonijai un Itālijai), bet šogad ceļu uz atgriešanos nācās lauzt cieši grūtāk. To gan īsti nevar attiecināt uz pirmo spēli mājās, kad viegli pārspējām nemotivēto Moldovu, arī bulgāri savās mājās apliecināja, ka pirmajai grupai nav gatavi, tomēr cīņas Lielupē pret slovēņiem bija īsts emociju pārbaudījums. Viss beidzās labi, kaut vairākos brīžos tā nemaz nešķita. Nākamajā gadā atkal spēlēsim 1. grupā ar vēl desmit citām komandām. Ko parādījām Lielupē, ko vajadzētu turpmāk? Izvēlējos to apskatīt no trīs skatpunktiem.

Komanda

Mūsu komanda pēdējos gados vairāk vai mazāk ir prognozējama – līdera loma Ernestam Gulbim, otrās raketes gods Latvijas Tenisa Savienības atbalstītajam Andim Juškam, trešais ir dubultspēļu meistars Deniss Pavlovs, bet kā ceturtais pabijis gan Kārlis Lejnieks, gan Adrians Žguns, tāpat arī Rihards Emuliņš un nule kā arī 17 gadus vecais Artūrs Kazijevs. ATP vienspēļu rangā šobrīd mums ir seši pārstāvji, dubultspēlēs par vienu vairāk, tādējādi nekādas lielās izvēles jau nav. Lai ko kliegtu skauģi, Ernests Gulbis tomēr ir elites tenisists un visu, kas viņam ir iekšā vēl nav parādījis. Arī šajā cīņā Gulbis parādīja, ka ir visaugstākās klases sportists no visiem atbraukušajiem. Viņš spēja iziet kortā visās trijās spēlēs atšķirībā no ļoti labi spēlējošā Lukas Gregorča. Kas zina, kā viss būtu beidzies, ja Gregorčs tomēr būtu spējis iziet kortā pret Andi Jušku, bet tā tomēr vairs nav Latvijas problēma. Gulbja klātbūtne ļauj krietni drošāk justies arī pārējai komandai un tās kapteinim. Īpaši to varēja izjust šogad Bulgārijā – līdz pat brīdim, kad spēlēšanu apstiprināja Gulbis, komandas noskaņojums bija vairāk nemierīgs.

Tomēr viens pats uzvaru izcīnīt nevar. (Par to varam pārliecināties kaut vai Lielbritānijas sakarā - viena no tenisa šūpļa zemēm divu gadu laikā Deivisa kausā ir spērusi divus pakāpienus zemāk.) Andis Juška ranga pirmajā simtā diezin vai ielauzīsies, tomēr otrais simts pavisam noteikti ir viņa spēkos. Galvenā problēma – nestabilitāte. Tie, kuri redzēja Andi kortā gan piektdien, gan svētdien, piekritīs, ka tie bija divi pavisam dažādi spēlētāji. Satraukums un atbildība lielāka Juškam varēja būt pat noslēdzošajā mačā, tomēr to viņš aizvadīja lieliski. Denisa veselības likstas liedz uz viņu raudzīties kā vienspēļu speciālistu, tomēr dubultspēli Pavlovs pieprot gana labi. Pēdēja gada laikā sevi arvien labāk pieteicis Adrians Žguns, kura plānos nākamgad ir krietni vairāk spēlēt „Challenger” līmenī. Kārli Lejnieku pēdējā laikā arvien vairāk nomoka savainojumi, tomēr izslēgt viņu no komandas iespējamajiem palīgiem nevar. Lai gan puiši vēl ir gana jauni, tomēr prasās arī aizmugure – pārāk lielu plaisu atstāt nevar. 17 gadus veco tenisistu grupā līderi Latvijā ir jau minētais Artūrs Kazijevs un Miķelis Lībietis, tomēr viņi abi vēl nav gatavi lielajam tenisam, ar mainīgām sekmēm cīnoties junioru turnīros. Lielas cerības tiek saistītas ar vēl 15 gadus veco Mārtiņu Podžus, kurš jau šobrīd konkurē ar saviem vecākajiem kolēģiem junioru turnīros. Vismaz tuvākajos gados ar komandas kodola saglabāšanu, šķiet nevajadzētu būt problēmām, tomēr jaunā maiņa ir jāuzmana un jāveido.

Organizācija

Kamēr esi vairāk vai mazāk apakšā, tikmēr vari rīkoties kā gribi, vai kā sanāk. Augot panākumu līmenim, jāaug līdzi arī citās sfērās. Skan pārlieku jauki, tomēr tā ir tikai taisnība. Deivisa kausa cīņām vairāk vai mazāk sanācis sekot pēdējos četrus gadus, vairākas reizes piedaloties arī sacensību iekšienē, ne tikai kā līdzjutējs. Visvieglāk, protams, ir aizbraukt un nospēlēt mačus viesos, kad uz tevi nav nekāda atbildība (tā iznāca 2008. gadā), bet mājās viss ir citādi. Nav tikai tā, ka spēlētāji atbrauc, nospēlē un aizbrauc. Vispirms jau vietas izvēle. Lielas iespējas Latvijai pagaidām nav – Lielupes komplekss ir tāds, kā tas ir – vasarā varētu spēlēt arī ārā, bet pavasarī un rudenī jāspēlē iekšā uz citiem neiepazītā paklāja. Jā, mūsu sportisti te cīnījušies jau no bērnības, tomēr fiziski smagi uz tā cīnīties ir visiem. Pēc uzvaras Bulgārijā tika apsvērta iespēja mačus sarīkot arī „Arēnā Rīga”, tomēr, lai to paveiktu ir nepieciešamas ne vien milzīgas investīcijas, bet arī papildus telpas – ierīkot arī treniņiem paredzētu kortu arēnā nav pārāk reāli. Par citu organizatorisku problēmu pēcspēles preses konferencē ieminējās Ernests Gulbis. Pagalam nevērīga bijusi bumbu izvēle, kas mājiniekiem nekādas priekšrocības nav devusi. Kā pēc tam atzina komandas kapteinis Ģirts Dzelde, līdz šim tam nav pievērsta uzmanība un kopumā bumbas nemaz tik sliktas neesot bijušas. Turpmāk gan šis faktors netikšot palaists garām. Medijiem šoreiz iespējas visu atspoguļot bija gana labas, lai gan preses konferencēm bija vajadzīga atsevišķa telpu, kuru Lielupes kompleksā atrast ir grūti. No ārvalstu žurnālistiem gan bija ieradies tikai viens Slovēnijas radio pārstāvis, bet pirmajā grupā interese no viesiem varētu būt lielāka.

Fani

Teniss, protams, ir elitārs sporta veids, tomēr Deivisa kausā fanošana un savējo atbalstīšana ir neatņemama cīņas sastāvdaļa. Cīņā pret Slovēniju tribīnes diemžēl nebija pavisam pilnas, kaut kopumā skatītāju vietas bija tikai 750. Liela daļu vietu pat aizņēma lūgtie viesi, kaut arī biļešu cena bija pietiekami demokrātiska (5 lati par vienu spēļu dienu). Protams, pietrūka triju dienu biļete, kas ir neatņemama Deivisa kausa sastāvdaļa, taču diezin vai tas atbaidīja skatītājus. Informācijas trūkums par pasākumu šogad bija gana liels. Daudzus gan atbaida brauciens uz Lielupi – kā piebraukt, kur atstāt auto, utt. Šādā ziņā „Arēna Rīga” atkal būtu piemērotāka, vienkāršie sporta līdzjutēji varbūt beidzot klātienē atnāktu apskatīt, ko nozīmē spēlēt profesionālu tenisu. Komandas un spēlētāja atbalstīšana? Ernests Gulbis pēc pirmajā dienā gūtās uzvaras atzina, ka beidzot sajutis Deivisa kausa atmosfēru. Latvieši gan nav tādi kā argentīnieši vai spāņi un labāk savējos atbalsta vienkārši sitot plaukstas, bet arī tādi atbalstītāji ir labāki, nekā rūgumpodi, kuriem patīk tikai izgāzt žulti. Pēc saspringtās tenisa nedēļas nogales nedaudz iznāca palasīt šeit pat portālā atstātos komentārus, kuros netrūka nicinoši vārdi mūsu sportistiem par tizlošanos pret kaut kādiem slovēņiem. Ja kāds no viņiem gan būtu bijis Lielupē, tad saprastu, ka neveiksmīga spēle bija tikai viena (pati pirmā), bet „kaut kādi” slovēņi ir augsta līmeņa tenisisti. Vairāk par pāris teikumiem šādi „klaviatūras deldētāji” nav pelnījuši, tomēr ikvienam no viņiem nākamreiz ieteiktu aizbraukt uz tenisu Latvijā. Vismaz paskatīties, ko tas nozīmē un kurš ir tizlenis.

Nākamajā gadā redzēsim savu vietu

Vēl gadus piecus atpakaļ teniss Latvijā nebija tas sporta veids, par ko bieži rakstīja laikrakstos vai stāstīja TV ziņās. Līdz ar Ernesta Gulbja augsto un straujo lidojumu, šis sporta veids ielauzies ne tikai mediju uzmanības centrā, bet arī vairāku sporta fana sirdīs, kuri sākuši ne vien aktīvāk sekot mūsu un pasaules sportistu gaitām, bet arī paši ņēmuši rokās tenisa raketi un mēģinājuši saprast, cik viegli vai grūti tas ir. Apskatot portāla Sportacentrs.com sadaļu statistiku, varam secināt, ka tenisa sadaļa popularitātes ziņā ir uzreiz aiz lielajiem vaļiem (basketbola, hokeja, futbola), tomēr ne šis rādītājs ir īstais, lai vērtētu Latvijas tenisa spēku pasaulē. Latvijā šobrīd norisinās tikai viens starptautisks turnīrs vīriešiem (Jūrmalas „Future”), tenisa centra „Lielupe” pārbūve ar dižķibeles klātbūtni arī iekavēsies. Ar to visu jaunākajā Deivisa kausa rangā esam pakāpušies uz 41. vietu un pie veiksmīgas izlozes noteikti ceram saglabāt vietu Eiropas Āfrikas zonas pirmajā grupā arī nākamajā gadā. Izloze gaidāma jau rīt un ļoti ceru, ka kāds no mačiem varēs notikt Latvijā. Austrija, Rumānija vai Itālija būtu komandas, kuru dēļ tomēr būtu vērts lielo tenisu sarīkot Rīgā, lai gan komanda, gan organizatori un fani varētu pierādīt, ka esam pelnījuši būt tieši šajā grupā. No otrās grupas esam izauguši...