Layout: current: getMobContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getMobContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:2449, Did:0, useCase: 3

Autors: Sportacentrs

Kristaps Porziņģis: "Centīšos nepievilt Latviju"

Kristaps Porziņģis: "Centīšos nepievilt Latviju"
Jānis Porziņģis.

Kristaps Porziņģis pirms U-18 Eiropas čempionāta basketbolā bija «lielais nezināmais». Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Liepājnieks ar savu sniegumu laukumā ir pievērsis basketbola draugu uzmanību ne tikai Latvijā, viņam pelnīti tiek pareģota spoža nākotne. Un tā ir smaga nasta, ko 18 gados nest. Pats basketbolists tam visam esot gatavs. «Sporta Avīze» Kristapu sazvanīja uzreiz pēc ierašanās Seviļjā – pilsētā, ar kuru viņš saista savu tuvāko trīs gadu nākotni.
Intervijas autors Raimonds Rudzāts

Tu jau esi Spānijā un, cik es saprotu, tev ir sākusies gatavošanās sezonai?

Jā. Šodien sākām gatavoties, izpildījām pārbaudījumus – gan fiziskos, gan veselības.

 

Tāda kā tehniskā apskate?

Jā, tā sanāk. (Smejas.)

 

Cik tad tev šovasar sanāca atpūsties?

Bija kādas divarpus brīvas nedēļas, kurās es pats individuāli trenējos kopā ar brāli un pacilāju svarus.

 

Kā izpaudās darbošanās ar brāli? Uzspēlējāt 1 pret 1 vai arī bija kāda speciāla treniņu programma?

Tas izpaudās tā, ka viņš man daudz ko no savas pieredzes parādīja. Pastrādājām uz daudzām «posta»kustībām, arī pie metiena pastrādājām.

 

Tev klubs uz vasaru deva kādas sagatavošanās programmas, vai arī tas ir paša spēlētāja ziņā, kā viņš gatavojas sezonai?

Nē, šogad man nebija nekāda programma uztaisīta, jo, tā kā es braucu uz izlasi, viņi zināja, ka man tur viss būs – gan fiziskās sagatavotības treniņi, gan basketbols. Šovasar neko tādu neiedeva līdzi.

 

Bet iepriekšējās vasarās, es saprotu, tas viss ir bijis?

Jā, iepriekšējās bija.

 

Kādas šobrīd ir emocijas pēc Eiropas čempionāta. Tad, kad tu runāji pēc spēles par 3. vietu, tu pat tā kā paņēmi uz sevi to zaudējumu un biji tāds ļoti sašutis. Kā bija vēlāk – sāki ar vēsāku prātu izvērtēt, kas ir kas, un ka varbūt nemaz nebija tik slikti?

Vēl joprojām grauž tas pēdējais metiens. Es pat katru dienu pirms gulētiešanas to atceros. Bet – ko darīt, tāds ir sports. Nav jau tā, ka visu vainu noveļ uz mani, vienkārši – es varēju iemest to pēdējo metienu un būt varonis, bet neiemetu un mēs zaudējām. Tas, protams, ir ļoti sāpīgi. Jātrenējas tālāk un jāmet tādi metieni iekšā.

 

Tas ir ļoti interesanti. Manuprāt, tu esi vienīgais cilvēks Latvijā, kas uz Kristapu Porziņģi novēla to zaudējumu Spānijai. Tā nevarētu būt?

(Smejas.) Es varēju uzvarēt spēli, bet es to neizdarīju.

 

Viena lieta ir emocijas un domas pirms gulētiešanas, bet, atejot no emocijām un izvērtējot Eiropas čempionātu, kas Latvijas basketbolam vispār bija ļoti nozīmīgs, kā tu vērtē – kas mums sanāca, kas nesanāca? Cik augsti bija mūsu griesti?

Domāju, kopumā mēs diezgan labi nospēlējām. Bija daudz spēles, kur visi nenospēlēja labākajā līmenī, ieskaitot arī mani. Visa komanda noteikti spēlēja ar maksimālo atdevi un es nevarētu nevienam neko pārmest. Protams, ir ļoti sāpīgi, ka netikām pie medaļām, bet tas liek aizdomāties par visām kļūdām, lai pats varētu, noskatoties spēles, paskatīties uz sevi no malas.

 

Manuprāt, abas zaudētās spēles tomēr izšķīra atsevišķas epizodes. Labi, varam runāt par spēli pret Horvātiju, kur pirms metiena pamanījās trīsreiz nostaigāt, bet kopumā visas spēles bija līdzvērtīgas.

Jā, tā arī bija. Es domāju, mēs varējām būt pirmie un turki – ceturtie, bet vai nu mums nepaveicās, vai mēs neizdarījām kaut ko līdz galam, taču tāds bija rezultāts. Visas bija līdzvērtīgas komandas – visu izšķīra epizodes, nelielas kļūdas, detaļas. Tāpēc jau basketbols ir tik interesants un mums patīk viņu spēlēt.

 

Pirms čempionāta treneris Nikolajs Mazurs nesauca konkrētus uzdevumus, taču lika noprast, ka mērķi ir visaugstākie. Varbūt tagad, pēc čempionāta, tu vari pateikt, vai bija kas konkrēts izvirzīts?

Mums nebija konkrēts mērķis pateikts. Mums bija galvenais nospēlēt labi. Nevarējām jau zināt, cik labi mēs būsim. Galvenais bija katru spēli nospēlēt uz 100% un redzēt, cik mēs tālu tad varam aiziet. Tikām tiešām tālu, bet nedaudz pietrūka līdz tam, ko mēs tiešām gribējām sasniegt.

 

Tā noteikti bija pirmā vieta, jo spēles jau parādīja, ka neuzvaramu komandu nav?

Tieši tā.

 

Šī tev bija debija Latvijas izlases kreklā, turklāt kāda vēl – savu skatītāju priekšā Liepājā. Neskrēja skudriņas pa muguru?

Bija ļoti patīkami, protams.

 

Liepājā par Porziņģi bļāva un plaudēja skaļāk, vai to tu tā nejuti?

Es jutu, ka, izsaucot manu vārdu, bija skaļāki aplausi, arī draugi tribīnēs bļāva. Bet Rīgā es to pašu jutu, kad labi biju nospēlējis pret Lietuvu, tad nākamajā spēlē pret Horvātiju pirms spēles skatītāji mani ļoti atbalstīja.

 

Tevi nepārsteidza tas, cik liela interese bija par U-18 izlasi, it sevišķi kad spēles notika Rīgā? Tomēr ļoti solīdi skaitļi skatītāju apmeklējuma ziņā.

Jā, tas bija tāds neliels pārsteigums, jo tomēr jauniešu izlase – tas nav tas pats, kas atnākt uz profesionālu komandu paskatīties. Bet, es domāju, ka skatītājiem arī bija interesanti, jo tomēr daži spēlētāji bija neredzēti. Līdz ar to ir ļoti interesanti uz mums paskatīties, kad mēs savācamies kopā uz šādiem turnīriem.

 

Mēs nezinājām, kāds ir tas Kristaps Porziņģis, tikai zinājām, ka ir baigi izaudzis. Te pēkšņi viņš atbrauc, sāk spēlēt un par viņu parādās liela interese – raksta mediji, «Sporta Avīze»pat liek uz vāka. Kā tu vispār sadzīvoji ar to visu? Tu tomēr no citas valsts atbrauci un divu nedēļu laikā kļuvi par vietējā mērogā diezgan slavenu cilvēku.

(Smejas.) Cik nu tur slavenība, vienkārši cilvēki mani beidzot pamanīja. Es jau pirms čempionāta cerēju, ka būs kaut kāda interese par mani. Es beidzot parādīju, ka māku spēlēt basketbolu un esmu to iemācījies spēlēt ārzemēs. Interese par mani, protams, pārsteidza. Ļoti liela interese, ļoti daudz intervijas, taču cenšos būt piezemēts un trenēties tāpat, it kā nekas nebūtu noticis.

 

Ir tāds teiciens: ar lielu varu nāk liela atbildība...

Tagad, kad cilvēki zina manu vārdu, viņi vēl vairāk no manis gaidīs, līdz ar to ir smagāk jāstrādā, lai es arī nākotnē varētu sevi pierādīt un nepievilt Latviju.

 

Par Latvijas pievilšanu. Tev to neviens nepārmet, bet spēle pret Horvātiju un ātri gūtās piecas piezīmes – kas tur īsti notika?

Varbūt pēc spēles ar Lietuvu es vienkārši biju uz pozitīvā viļņa un pietiekami labi nesagatavojos spēlei pret Horvātiju. Lielā mērā tā ir mana vaina, kad zaudējām. To es arī pats sapratu, kad nogāju malā, - ka nebūs labi. Ja gribi spēlēt labā līmenī, tad tādas spēles nemaz nevar gadīties. Jākoncentrējas visām spēlēm vienādi, lai nepieļautu tādas kļūdas un neliktu komandai vilties.

 

Tad tu atzīsti, ka tā spēle bija koncentrēšanās trūkums pēc spožās spēles ar Lietuvu?

Es pat nezinu. Varbūt ne koncentrēšanās trūkums, bet pārāk liela pašpārliecinātība. Varbūt sākām domāt, ka visus uzvarēsim. Lielā pašpārliecinātība, skatītāju atbalsts, kas reizē ir arī spiediens, un nogurums – tas viss kopā nebija tā, kā vajadzēja.

 

Kā saka, pārliecība – laba lieta, pašpārliecinātība – bīstama. Tā var teikt?

Jā, tā var teikt.

 

Tajā pašā laikā spēle pret Spāniju – 9 bloķēti metieni. Tas bija kā – es esmu nikns un man tagad jānospēlē pa diviem cilvēkiem, vai arī tas bija tas Porziņģis, kādam viņam jābūt katru spēli?

Tieši tā, tādai ir jābūt katrai spēlei. Es gan katrā spēlē centos izdarīt maksimumu un palīdzēju komandai kā varēju, bet tā pēdējā spēle – es savās rokās sajutu medaļu un to tik ļoti gribēju, ka spēlēju uz 110%. Spēle iesākās slikti, ātri sapelnīju piezīmes, taču otrreiz nevarēju komandu pievilt un izdarīju visu, ko varēju. Taču visi zina, kādas bija beigas...

 

Tavuprāt, kur ir tā jānogrēkojas kādai komandai, lai ar viņiem atgadītos tādas lietas kā ar jums pēdējās spēlēs? Varbūt piekrīti, ka tas bija likumsakarīgi?

Es nezinu, es nezinu...Tas man neliekas godīgi. Taču tāds ir sports, un tas norūda gan spēlētājus, gan skatītājus. Par nākotni domājot, vismaz es tagad zināšu, kā tas ir – piedzīvot tik sāpīgus zaudējumus. Man tā būs motivācija turpmāk trenēties vēl smagāk, ar vēl lielāku atdevi, lai tādas lietas nenotiktu.

 

Mēs te daudz runājām un pat paši secinājām, ka nu mums ir «Dvīņu torņi» zem groza. Kā tu paraksturotu savu kopdarbību ar Anžeju Pasečņiku zem groza? Kā bija ar viņu spēlēt, jo jums tā laikam bija pirmā pieredze kopā?

Jā, pirmā pieredze. Man ļoti patika ar Anžeju spēlēt. Viņš ir centrs, taču ar labām piespēlēm, var labi atmest bumbu. Ja viņš zem groza kādu apspēlē pa vienu pusi, tad, ja es pakustējos, viņš zināja, kur es būšu. Vienīgi mums bija daudz tādu brīžu, kad mēs viens otru mainījām un tik daudz nesanāca kopā spēlēt. Taču tajos brīžos, kad abi kopā bijām uz laukuma, manuprāt, spēlējām ļoti labi.

 

Eksperti teica, ka aizsardzībā kopā izskatāties ļoti labi, uzbrukumā – arī nav slikti. Kā pašam šķita, kur bija lielākais pienesums?

Uzbrukumā noteikti varējām precīzāk uzbrukt grozam, taču aizsardzībā daudz izcīnījām bumbas, daudz bloķējām, tāpat arī savācās atlecošās bumbas uzbrukumā, tā ka daļēji atstrādājām garām aizmestos metienus. Taču nākotnē ir jāstrādā pie tā, lai tie metieni būtu precīzāki.

 

Kad tu pēdējo reizi pats bija spēlējis zem groza? Šajā izlasē mēs tevi tomēr neredzējām 3. numura pozīcijā, kur tevi Spānijā cenšas iespēlēt.

Es tagad pats tomēr komfortablāk jūtos zem groza. Es domāju, man vēl nāks klāt svars un spēks, līdz ar to tad es labāks būšu spēka uzbrucēja pozīcijā zem groza. Es jau tagad tur labāk jūtos. Vienkārši jāstrādā pie daudzām lietām, bet nedrīkst aizmirst par tām lietām, ko es apguvu jau no mazotnes, kad spēlēju pa āru – dribls, metiens, apspēlēšana tālāk no groza.

 

Principā – 4. numurs ar 3. numura iezīmēm, tā varētu būt tava vieta laukumā?

Jā.

 

Kas varētu būt pilnveidojamās lietas? Skaidrs, ka viss, bet – kas visvairāk? Pieminēji spēku un svaru – tas nāks ar laiku. Bet kas vēl? Apspēlēšana ar muguru pret grozu?

Jā, noteikti, daudz pie tā jāstrādā. Jāiemācās kādas piecas labas kustības, kuras varēšu izmantot visu laiku, jāstrādā arī pie metiena. Vienkārši jācenšās un jāuzlabo viss, bet galvenais – fiziskais un spēle ar muguru pret grozu.

 

Runājot par metienu, tīri no basketbola teorijas: saka, ka tiem, kas strauji aug, augšanas procesā katru dienu ir jāizmet ļoti daudz metienu, jo visu laiku mainās izejas pozīcija. Kā ir tev Spānijā – ir laiks un iespējas to nostabilizēt?

Jā, ir. Gan pirms, gan pēc treniņiem vienmēr palieku pamētāt. Kaut vai uzspēlēt kādu spēli, lai labi pavadītu laiku, tajā pašā laikā trenējot metienu. Ir brīži, kad es nejūtu plaukstu tik labi, bet tad es paskatos video un redzu no malas, kā es metu. Tā es varu izlabot kļūdas, lai metiens visu laiku būtu vienāds.

 

Kāda vispār situācija Spānijā – esi dzirdējis atsauksmes par savu sniegumu? Es neticu, ka viņi tev nav sekojuši līdzi.

Protams, ir atsauksmes. Spānieši vispār saka, ka es ļoti labi nospēlēju, bet viņi to saka, jo mēs zaudējām. (Smejas.) Viņi saka – Porziņģis malacis, ļoti labi nospēlēja, bet, re, mēs vinnējām. Tas man nedaudz grauž. Bet, protams, ir labas atsauksmes, kaut vai tajā pašā «Twitter».

 

Cik daudz spēlētāju Spānijas izlasē tev bija pazīstami – ar cik biji laukumā ticies?

Gandrīz ar visiem, šķiet, ar vienu tikai ne. Spēlētāji bija pazīstami un ar viņiem sveicinājos pirms spēlēm.

 

Tad jau tie deviņi bloki nav nejauši pret Spāniju?

(Smejas.) Es pat nezinu, kā viņi uzķērās – viņi taču zināja, ka es labi bloķēju.

 

Tā metienu bloķēšana vispār ir tāda piņķerīga lieta, tev pat dažas piezīmes iedeva visai dīvainas.

Protams, ja esi labs metienu bloķētājs, ļoti jāuzmanās no sodiem. Jāskatās, kas un kā tiesā, jo daudzas epizodes, kad it kā tīri nobloķē, bet saņem piezīmi, var izšķirt spēles likteni. Jābūt ļoti uzmanīgam.

 

Jā, bet tev vienmēr nebija 213 cm garš augums. No kurienes tev šī metienu bloķēšanas izjūta – Spānijā ir bijis kāds labs padomdevējs?

Es nezinu, tas laikam būs dabas dots. Es pat nezinu, kā pie tā strādāt. Vienīgi var lēcienu uzlabot, pārējais – dabas dots.

 

Spānijā tātad tevi ir ievērojuši. Kāda izskatās nākamās sezonas perspektīva? Tagad tomēr viņiem ir Porziņģis, kas sevi labi ir parādījis – varbūt arī viņam ir jādod vairāk spēlēt?

Jā, noteikti. Domāju, ka šosezon, līdz ar to, ka komanda būs jaunāka un tai nav tik daudz naudas, es ceru, ka tikšu pie lielāka spēles laika. Tas man, protams, būs jāpierāda treniņos, taču es strādāšu smagi. Centīšos dabūt lielāku spēles laiku. Viņi jau, protams, liek uz mani cerības, bet es atkal ceru, ka varēšu veiksmīgi spēlēt ACB līgā.

 

Tevi mazliet nebaida tas, ka pret fiziski nobriedušajiem ACB spēlētājiem varētu būt kā būt, ja reiz saskati sevi zem groza?

Protams. Taču jābūt gudram. Ja esi gudrs un zini, kā pretspēlētāju apturēt, tad vairs nav tik svarīgi, vai viņš ir daudz lielāks un spēcīgāks par tevi. Vienkārši jābūt gudrākam. Tā kā es varu labi bloķēt metienus, man tas ir trumpis. Protams, ir vēl jāuztrenē spēks un tad es varēšu kārtīgi spēlēt pret tiem nobriedušajiem večiem.

 

Tā taktika varētu būt: nevajag stumt mašīnas zem groza, labāk palaist mazliet garām un sagaidīt viņus augšā.

Jā, varētu tā būt.

 

Kāds tev tagad kārtosies dienas režīms Spānijā? Vēl jau arī skola...

Man tagad būs tā: jāpamācās pirms rīta treniņa, tad rīta treniņš. Pēc tā paēdīšu, pārnākšu mājās un varbūt pirms vakara treniņa vēl drusku pamācīšos. Pēc vakara treniņa paēdu vakariņas un man ir brīvais laiks. Tā tās dienas paies.

 

Tev nav tā kā vienaudžiem Latvijā, kam līdz trijiem četriem ir skolā jāsēž.

Es mācos tālmācībā un varu pats izvēlēties, kad man ir brīvs laiks, varu kontrolēt visu mācību procesu pats.

 

Pats pieskāries «Cajasol»naudas lietām. Tātad sastāvs tiks komplektēts vairāk ar tādu nākotnes vīziju, ir kādas būtiskas pārmaiņas notikušas?

Jā, šogad nav tik daudz naudas un komanda noteikti tiks komplektēta ar domu par nākotni. Man, gruzīnam Bekam Burjanadzem, čeham Balvinam un arī serbam Nikolā Radičevičam – mums visiem ir līgumi uz diviem vai trim gadiem, ko mēs te arī būsim, ja kas nenotiks.

 

Par nākotni runājot, visapkārt daudz tiek runāts par tavu talantu, iespējamo NBA draftu un visu pārējo. Kā tu uz to reaģē, jo noteikti nav tā, ka neesi par to dzirdējis?

Protams, esmu dzirdējis. To es tā necenšos ņemt galvā, par to – NBA draftu - domāt. Skaidrs, ka tas ir mans sapnis tikt NBA draftā, taču pie tā ir ļoti daudz jāstrādā. «nbadraft.net»rangs – tas ir kaut kas izdomāts, kas vēl desmit reizes mainīsies. Pagaidām tas neko neizsaka, tagad visu izšķirs tas, kurš vissmagāk strādās.

 

Tajā pašā laikā tev ir jāapzinās sava vērtība. Labi, nav svarīgi, vai tev paredz 5., 13. vai 30. numuru, taču tevi tur saredz. Ja Porziņģis kaut kādu iemeslu dēļ netiks līdz NBA draftam, tad Latvijā sāks runāt par kārtējo nerealizēto talantu...

Protams. Patīkami, ka ieliek kādā drafta prognozē, taču vēl daudz darba ir priekšā. Centīšos nepievilt Latviju un tikt NBA draftā, lai Latvijai ir ar ko lepoties.

 

Galvenais, lai Latvijai ir ar ko lepoties...

(Smejas.) Man pašam arī, protams.

 

Tas jau skan labāk. Taču, runājot par draftu, tev vēl ir trīs sezonu līgums ar «Cajasol». Pašam nešķiet, ka zīmējas ļoti laba karjeras attīstības kontūra, ka pēc trim gadiem gan varētu skatīties nākamā pakāpiena virzienā?

Jā. Tad jau pēc trim gadiem redzēs, kādas būs karjeras attīstības iespējas. Tagad man spēkā ir līgums, tāpēc nevaru iet caur kaut kādām universitātēm. Vienkārši jāturpina spēlēt, jāizsitas pirmajā komandā – tad jau redzēs, kas tālāk notiks.

 

Pieņemu, pirms iepriekšējās sezonas tev bija mērķis debitēt «Cajasol»rindās. Tagad tomēr ir jāizvirza nedaudz augstāki mērķi. Kādi tie varētu būt?

Protams, ka jāizvirza. Gribētu tagad tikt pie kārtīga spēles laika. Jāskatās, kā es jutīšos, kā būs. Vienkārši jāredz, kāds īsti tur būs tas spēles līmenis, lai varu tālākos mērķus izvirzīt.

 

Šī U-18 izlase mums tāda zīmīga ar to, ka tu un Rolands Šmits bijāt t.s. spāņu puikas, vēl Mālmanis, kurš noteikti nākamgad liks par sevi runāt U-18 čempionātā. Kādreiz runāja par to, ka došanās uz ārzemēm tik agrā vecumā ne pie kā laba nav novedusi, taču tagad tev ir sava un komanda biedru pieredze. Vai tu ieteiktu citiem iet šo ceļu?

Jā,  man 15 gados ļoti paveicās, ka mani ievēroja un deva iespēju atrādīties, turklāt vēl uz sitienu piedāvāja līgumu. Tā bija ļoti laba iespēja. Man bija divas iespējas: iet uz Rīgu trenēties pie Mazura vai braukt uz Spāniju. Ņemot vērā to, ka nav daudz tādas iespējas trenēties un spēlēt Spānijā, bija jāizmanto izdevība. Domāju, man ļoti paveicās, ka es te vispār atbraucu – šeit ir lieliski apstākļi lai trenētos un kļūtu par labāku spēlētāju. ACB komandās vispār ir ļoti daudz labu jaunatnes sistēmu. Ja jaunajiem spēlētājiem ir iespējas braukt uz Spāniju, tās noteikti vajag ļoti nopietni apsvērt.

 

Viena lieta – Porziņģis ir acīm redzami mainījies uz labo pusi kā spēlētājs. Otra – ko Porziņģis ir ieguvis kā cilvēks? Jo, ja tu būtu izvēlējies Rīgas ceļu, tās tomēr nav tik lielas pārmaiņas kā došanās uz Spāniju?

Protams. Kā atbraucu, bija jākļūst daudz patstāvīgākam. Vairs nav mamma, tētis un brāļi, kas rāda ceļu. Taču es biju pietiekami gudrs jau tajā vecumā. Sapratu, ko vajag un nevajag darīt, lai kļūtu arī labāks kā cilvēks, lai izaugtu kā cilvēks. Protams, bija ļoti daudz cilvēku arī Spānijā, kas man palīdzēja.

 

15 gados nonākt Spānijā – nebija mazliet šķebinoši pašā sākumā?

Bija, bija. Citā valodā viss notiek, nav neviena pazīstama cilvēka un tā. Bet, sadzīvojot internātā kopā ar spāņu spēlētājiem, sanāca viņus labi iepazīt, un viņi nebija tādi, kā man šķita, ka būs. Viņi, protams, ir savādāki kā cilvēki. Bet neko – sadzīvojām. Kad es jau biju iepazinis cilvēkus, jutos daudz drošāk. Dzīve palika vieglāka.

 

Cik tev bija augums, kad devies uz Spāniju?

204 vai 205 cm.

 

Tad jau viņi redzēja, ka tu vēl varētu turpināt augt. Tu vēl audz, vai esi augšanā apstājies?

Tagad nomērījos – pēdējā gada laikā esmu tikai par 0,5 cm paaudzies, tā kā vai nu esmu pārstājis augt, vai drīz pārstāšu.

 

Tev vecāki vispār ir gara auguma? Redzam, brālis arī ir gara auguma – laikam spēcīgi gēni.

Jā, vienam brālim augums ir 200 cm, otram – 190 cm. Tēvam arī ir ap 190 cm, bet mamma ir gara auguma – 185 cm.

 

Atgriežamies pie Latvijas. Daudzi šeit pieprasīja, ka Porziņģis esot bijis jāsauc uz Latvijas izlasi. Ar prātu mēs tomēr saprotam, ka laikam to nevajadzēja. Pirmais jautājums: vai tu uz to cerēji? Otrais: vai kāds kaut ko tev ieminējās?

Nē, nē. Es pats tādu domu nemaz neapsvēru, jo nedomāju, ka esmu fiziski gatavs tādā līmenī spēlēt basketbolu. Mums, Latvijā, ir pietiekami laba līmeņa spēlētāji. Protams, var dot iespēju jaunajam izsisties, bet nezinu, vai tas bija vajadzīgs, jo tomēr visi gaida rezultāta, līdz ar to arī ir jāspēlē tiem, kas ir ar lielāku pieredzi un var dot lielāku labumu komandai.

 

Ļoti laba atbilde – tagad tu kliedēsi dažus mītus interneta komentētāju vidē, kas uzstājīgi gaida kaut ko no tevis. Bet, ja nopietni, es pieņemu, ka esi uzstādījis mērķi, ka tuvāko gadu laikā tomēr vajadzētu izlasē atzīmēties?

Protams. Bet jāskatās, kāds es būšu fiziski. Man jau, protams, ļoti patiktu spēlēt Latvijas izlasē, jo nav lielāka goda. Vienkārši jātrenējas un jācenšas izsisties, lai izlases treneris dotu man iespēju.

 

Tu noteikti atceries, kāda pirms trim gadiem, kad devies prom no Latvijas, šeit bija gaisotne ap basketbolu. Tagad tu atgriezies un: U-20 izlase sadzen pilnu Tallinu, jūsu izlase izceļas. Nevarētu būt tā, ka basketbols, pateicoties jauniešiem, varētu būt atdzimis Latvijā?

Tā īstenībā pat varētu būt. Bet arī «VEF Rīga»ļoti labā līmenī spēlē pēdējos gadus, kas arī liek atdzimt basketbolam. U-20 izlases sniegums – tas ir vienkārši fantastiski. Protams, cilvēki nāk arī paskatīties uz jauniem spēlētājiem, kas no ārzemēm atbrauc.

 

Kādu atspaidu uz jums atstāja U-20 izlases, es gribētu teikt, negaidītais sniegums? Vieni runā – pozitīvs emociju lādiņš, citi – lielāks atbildības slogs uz U-18. Kā tu pats to izjuti?

Man pašam tā bija motivācija. Ja tāda komandā kā U-20, no kuriem neviens negaidīja medaļas, var tik tālu izsisties, tad tas man deva motivāciju. Ja komanda, kas nav starp favorītiem, var izcīnīt otro vietu Eiropā, tad reāli jebkura komanda, kas spēlē komandas spēli, var izcīnīt uzvaras.

 

Ārzemju skauti tevi esot salīdzinājuši ar Andreju Kiriļenko. Vispār, ja tā ieskatās, man šķiet, ka pat portretiskas līdzības var saskatīt...

(Smejas.) Jā, pēc frizūras.

 

Varbūt viņš tev ir mīļākais spēlētājs?

Jā, īstenībā pirms gadiem pieciem viņš man bija viens no mīļākajiem spēlētājiem. Man pat ir viņa parakstīts Jūtas «Jazz»krekls. Man ļoti kādreiz patika kā viņš spēlē, taču viņš ir īsāks, es domāju, atlētiskāks un vairāk ārējais spēlētājs, taču man ļoti patīk kā viņš spēlē.

 

Es sportistiem ļoti bieži cenšos pavaicāt, kādi ir viņu augstākie mērķi karjerā, jo tad var reāli saprast, uz ko viņi iet. Kā ir tev – varbūt tu vēl gribi paspēt ar Andreju Kiriļenko kopā uzspēlēt?

(Smejas.) Es nezinu gan, vai sanāks. Es noteikti gribētu viņu iepazīt kā cilvēku un paspiest viņam roku.

 

Bet par mērķiem. Nu, drafts tev ir mērķis – tā es vismaz nopratu. Bet pats galvenais varētu būt spēlēt NBA un labi spēlēt?

Jā, tieši tā. Gribētu, pirmkārt, tikt NBA un, otrkārt, tur noturēties, jo tas jau ir pavisam kas cits. Tas arī ir mans galvenais mērķis – nevis vienkārši tikt, bet noturēties NBA un pelnīt labu naudu. Būt nevis tādam, kas vairāk iet uz leju, bet būt stabilam spēlētājam.

 

Kādas īpašības, tavuprāt, ir nepieciešamas labam basketbolistam?

Es domāju, neatlaidība, nepadošanās (nekad!), pacietība, gribasspēks trenēties. Galvenais ir mīlēt basketbolu, tad arī būs gribasspēks trenēties un palikt labākam.

 

Kā tu pats novērtē sevi – tev piemīt šīs īpašības?

Jā, bet man ir daudz jāstrādā pie sevis nomierināšanas, jākļūst pacietīgākam. To man noteikti vajadzētu. Bet tas, ka es visu laiku likšu visu savu gribasspēku iekšā, lai kļūtu par labu basketbolistu – to es noteikti varu pateikt.

 

Kad tu vēl ikdienā trenējies Latvijā, tu sevī sajuti šo neatlaidību, izdzīvotāja garu? Spānijā bez tā nevar – tas ir skaidrs, bet vai Latvijā tu to spētu tā attīstīt?

Tas nāk ar laiku, kad redzi pieaugušus spēlētājus un to, cik smagi viņi strādā. Tu redzi viņus un saproti, kādas īpašības viņiem piemīt, lai viņi vispār tiktu tik tālu. Tad tu centies šīs īpašības izveidot sevī. Tas man ļoti ir palīdzējis. Kaut vai redzot savu brāli no malas.

 

Brālis nav Eiropas basketbola zvaigzne, taču profesionāli viņš visu karjeru ir spēlējis. Vai varam teikt, ka brālis tev ir patiesais elks basketbolā, nevis Kiriļenko?

Jā, noteikti. Protams, viņš nav spēlējis Eirolīgā, taču vienmēr ir ļoti smagi strādājis un devis man motivāciju strādāt.

 

Kas ir tavs aģents?

Pere Gajego.

 

Viņš nav tev teicis, ka pēc Eiropas čempionāta ir parādījusies lielāka interese no citiem klubiem par tevi?

Viņam noteikti ir kaut kāda informācija, bet viņš man to nesaka. Es nedomāju, ka tam ir jēga, jo man ir spēkā esošs līgums. Nezinu, vai maz kaut ko labāku varētu dabūt. Varbūt arī varētu, bet šaubos, ka tam tagad ir jēga.

 

Jo tu nezini, kā būs citā vietā?

Tieši tā, nezinu, kā būs citur. Šeit es esmu iedzīvojies, man šeit patīk. Tas ir viss, ko man vajag.

 

Ko man tev beigās novēlēt – ko tu gribētu, lai tas tev šosezon izdodas?

Neatlaidību man var novēlēt. Un pacietību.

 

Bet tu jau teici, ka tev piemīt.

(Smejas.) Vēl vairāk vajag.

 

Gan jau tev ir cilvēki, kas cenšas tevi piezemēt. Sak, Kristap, viss ir ļoti labi, bet vēl daudz darba.

Ir, ir. Bet es arī pats saprotu, ka jābūt piezemētam, pirms vēl neesi profesionālis. Tikmēr nav ar ko zīmēties.

 

Tu neuzskati sevi par profesionāli?

Profesionālu līgumu es esmu parakstījis, taču neesmu vēl tāds profesionālis, kāds vēlētos būt. Labi, es tāds tagad skaitos, bet – profesionālis tu esi tad, kad pelni lielu naudu un spēlē daudz minūšu.

 

Un, kad esi pabeidzis skolu...

Un, kad esi pabeidzis skolu. (Smejas.)


Romāns Lajuks
Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64
1

Lajuks: "Diemžēl TĀDS ir Latvijas futbols..."

Daugavpils ”Daugavas” futbola klubs par aizdomām negodīgā spēļu ietekmēšanā pēdējās nedēļās publiskajā telpā nonācis krustugunīs. Uz sarunu aicināju kluba ģenerāldirektoru Romānu Lajuku, kuram patiešām ir daudz, ko teikt...Intervijas autors Ilvars Koscinkevičs
Teds Nolans
Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64

Teda Nolana olimpiskais sprints

Tedam Nolanam darbs pie Soču olimpiādes aizsākās jau pirms diviem gadiem, kad kanādieti apstiprināja par Latvijas izlases galveno treneri. Laiks ieviesis savas vēsmas, un šobrīd jau apzinoties lietu patieso būtību, Nolans raugās uz Latvijas hokeju krietni vien racionālāk, bet ar apskaužamu ticību par mūsu iespējām. Ir sācies olimpiskais sprints – Nolans ir gatavs pierādīt, ka Latvija var!
Latvijas U20 izlases galvenais treneris un nacionālās izlases galvenā trenera palīgs Artūrs Štālbergs
Foto: www.fibaeurope.com

A. Štālbergs: "Latvijas basketbolam veidojas rokraksts"

Saruna ar Artūru Štālbergu, kurš vasaru sāka ar sudraba medaļu Eiropas U-20 čempionātā, bet uz rudens pusi jau rūpējās par nacionālās izlases labklājību kā viens no galvenā trenera Ainara Bagatska asistentiem, notiek sestdienas pēcpusdienā. Izšķirošais mačs pret Beļģiju vēl priekšā, tāpēc valda piesardzīga optimistiska noskaņa par mūsu iespējām, taču Latvijas izlases starts turnīrā jau šajā brīdī novērtējams ar lielu plusa zīmi – par to šaubu nav. “Mūsu uzdevums ir izdarīt to, kas atkarīgs no mums. Lai pēc tam nebūtu ko nožēlot, “Artūrs gan neslēpj, ka nākamajā vakarā sagaida pozitīvu iznākumu. Diemžēl nebija dots...Interviju sagatavojis INGMĀRS JURISONS