Ziemeļnieku kompliments

Schenker līgas sacensības nu jau vairākus gadus atgādina to britu futbola leģendas Garija Linekera izteicienu, ka “futbolā 22 spēlētāji 90 minūtes skrien pakaļ bumbai, bet vienmēr uzvar Vācija”. Tam ir savi iemesli, par kuriem kādu citu reizi. Arī atkārtoties negribas. Taču šoreiz par zāles un pludmales volejbola attiecībām.

Preses konferences laikā vismaz no divu Latvijas klubu pārstāvju lūpām atdalījās vārdi par gatavošanās perioda koriģēšanu, lai sastāvā esošie pludmales volejbolisti varētu pabeigt sezonu smiltīs, tikai pēc tam iesaistoties komandas treniņos. Zinot, kādas kaislības brīžiem valda pludmales un zāles volejbola pārstāvju vidū un kā šaurais spēlētāju deķītis vīģes lapas veidā tiek vilkts uz savu pusi Latvijā, pēc preses konferences uzdevu jautājumu par abu volejbola veidu savstarpējām attiecībām Igaunijā ziemeļu kaimiņu pārstāvjiem Tarvi Purnam un Karolam Pāsam. “Mums nav šāda veida problēmu, jo mūsu pludmales volejbols tālu atpaliek no Latvijas līmeņa. Tāpēc mums prioritāte ir zāles volejbols un valsts izlase,” skanēja atbilde.

Kas no tā jāsaprot? Pirmkārt, kā pragmatiķi igauņi liek uzsvaru uz to, kas viņiem ir, kas ir labāks, - zāles volejbolu. Ne velti gan izlašu līmenī, gan Schenker līgā viņi ir kaut pussolīti, bet priekšā Latvijai. Otrkārt, tas varbūt igauņiem rīvē kantes, bet viņi nebaidās atzīt, ka šobrīd latvieši pludmales volejbolā ir labāki par viņiem, kā arī cer, ka varbūt pēc gadiem pieciem kas varētu mainīties. No viņu labākā bīča pāra Kristo Kollo un Rivo Vesiks tikai Kollo ziemā spēlē zālē (šosezon Tartu komandas sastāvā, kas ir viena no favorītēm šā gada čempionātā). Un treneri nerauc degunu par to, ka Kristo vasarā spēlē pludmales volejbolu. Laikam jau galvenais ir vienoties un godprātīgi darīt katram savu darbu norunas ietvaros.

Treškārt, Latvijā jāņem vērā, ka sasniegumi pludmales volejbolā šobrīd ir tālu apsteiguši panākumus zālē. Tāpēc laikam loģiski, ka noteikumus diktēt sāk pludmaļnieki. Cits jautājums, ka Latvijas vadošais duets Samoilovs/Šmēdiņš, kas šobrīd cīnās Grand Slam posmā Sanpaulu, Mārtiņš Pļaviņš, kurš ziemu tradicionāli aizvada Turcijas ziemas čempionātā smiltīs, kā arī vēl vairāki puiši ziemā zālē nespēlē. Iespējams, viņi to varētu, un ne slikti, bet viņu karjera ir pakārtota sasniegumiem pludmales smiltīs. No otras puses, Latvijā ir tikai viens duets, kas spēj pašfinansēties pasaules tūres ietvaros, un tas ir Jānis Šmēdiņš un Aleksandrs Samoilovs. Tāpēc pārējiem nepieciešami jaudīgi sponsori vai vieta klasiskā volejbola komandā pa ziemu zem jumta. Vai arī darbs, kas gan ar profesionālo sportu laikam īsti kopā neiet. Saprātīgi kombinējot spēlētāju un klubu vajadzības, iespējams labumu gūt abām pusēm arī zālē.

Un visbeidzot Latvijas pludmales volejbola spožums un posts vienlaicīgi ir... Samoilovs un Šmēdiņš. Nebūtu viņu, nebūtu bīča buma zāles spēlētāju vidū. No otras puses, viņu uzceltā latiņa ir tik augsta, ka šobrīd Latvijā viņiem pretinieku nav. Iespējams, tā šosezon vienkārši ir sakritība. Taču tas ļauj domāt, ka Igaunijas un pat, piemēram, Krievijas čempionātā ar labiem panākumiem varētu startēt arī citi mūsu pāri, kā arī to, ka līdz šā brīža Latvijas (un pasaules) vadošā pāra varējumam ir gaismas gads. Šis attālums var mazināties, bet pagaidām citi latviešu pludmales volejbola spēlētāji var tikai censties vadošajiem līdzināties. Tomēr viņiem no kaut kā ir jādzīvo. Ja volejbols tiek uztverts kā profesija, jāspēlē tur, kur var nodrošināt sevi un ģimeni. Vidējā līmenī (salīdzinot ar Šmēdiņu un Samoilovu) tas nozīmē – ziemā telpās, vasarā – smiltīs. Atcerēsimies, ka pat vadošie Latvijas pludmales volejbolisti, kamēr panākumi smiltīs izpalika, nekautrējās ziemā spēlēt zālē ārvalstu klubos vai Latvijā, tai skaitā arī valsts izlasē. Arī Jānis Šmēdiņš, Ruslans Sorokins, Toms Šmēdiņš, Mārtiņš Pļaviņš...

Kāda ir morāle zāles volejbola un Schenker līgas kontekstā? Ar simtprocentīgu atdevi pelnīt iztikas līdzekļus vasaras sezonai Latvijas klubos un mēģināt vinnēt ziemeļniekus arī zālē. Tad nebūs iebildumu ne spēlētājiem, ne treneriem. Galu galā Samoilovs ar Šmēdiņu par pasaules spēcīgāko pāri nekļuva vienā sezonā. Līdz tam no izlietajiem sviedriem varētu piepildīt kādu mazāku baseinu. Un arī viņu potenciālajiem konkurentiem nav cita ceļa kā smagi strādāt, vai tas būtu vasarā, vai ziemā zālē. Igauņu vinnēšana zālē šobrīd ir lielāks izaicinājums nekā ziemeļnieku apspēlēšana pludmales smiltīs. Gaidīsim igauņu komplimentus arī zāles volejbola jomā!