Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:459, Did:0, useCase: 3

Vai jūs būtu gatavi ieķīlāt māju, lai jūsu bērni, vadošie Latvijas sportisti, varētu sportot?

Ja jāatbild būtu topošo basketbolistu, hokejistu, futbolistu un tenisistu vecākiem, kuru atvases nākotnē ar veiksmīgu sniegumu varētu nodrošināt lielas naudas pelnīšanu un kredīta atmaksāšanu, tas būtu saprotams, bet ja to dara vieglatlētu tēvs? Kurš no jums rīkotos līdzīgi?

Mūsdienās, kad novadu reforma un valsts optimizēšana novedusi līdz kliņķim ne vienu vien sporta veidu, laikam vissāpīgāk vērties uz nedienām vieglatlētikā. Arī iepriekš sporta veids nav bijis apveltīts ar īpašu uzmanību, bet tagad potenciālie naudas devēji var pateikt apmēram tā: „Veči, beidziet, jūs taču redzat, kas notiek valstī, kas notiek biznesā. Aizmirstiet par naudu gadus trīs – piecus!” Un viņiem būs sava taisnība.

Tikko ar Valsts Prezidenta kausa izcīņu vieglatlētikā Valmierā noslēdzies ne tikai divu dienu sacensību ritējums, bet būtībā pavilkta svītra zem saraksta, kurā ierakstīti tie Latvijas vieglatlēti, kuri dosies uz Eiropas čempionātu Spānijas pilsētā Barselonā. Pēdējā brīdī aizejošajā Eiropas meistarsacīkšu ekspresī paspēja vārda tiešā nozīmē ielēkt Lauma Grīva, kura sacensību pirmajā dienā tāllēkšanā iespēja 6,55 metrus, precīzi izpildot Eiropas čempionāta normatīvu.

Jūs teiksiet, ka jāpriecājas. Lauma jau arī priecājas, bet... Formāli, lai dotos uz Barselonu, ir nepieciešama tikai šī normatīva izpilde, lai sportistu pielaistu startam. Tomēr līdz Barselonai jānokļūst un tur jādzīvo. Kājām neiesi, zem krūma nedzīvosi, un ēst arī gribēsies. Latvijai, protams, ir iedalīta dalībnieku kvota, ko sedz organizatori. Tā ir astoņi cilvēki, bet pašlaik uz to ir deviņi kandidāti, Laumu nemaz nerēķinot!

LVS apstiprinātie nosacījumi, kas ir stingrāki par Eiropas Vieglatlētikas savienības izstrādātajiem (tikai normatīvs), paredz, ka, Spānijas virzienā dodoties, uz šo kvotu vai arī LVS līdzekļiem, ja veiksmīgo sportistu būs vairāk, drīkst pretendēt tie, kuri izpildījuši normatīvu (šogad! Citas valstis priecājas arī par pagājušajā gadā paveikto) un attiecīgajā disciplīnā Eiropas rangā ir labāko sešpadsmitniekā. Sešpadsmitnieka noteikšanā vērā tiek ņemts reālais sportistu skaits, ko valsts var nosūtīt uz Barselonu. Piemēram, ja pirmo 16 sportistu vidū 10 ir Krievijas pārstāvju, saraksts labāko saraksts pagarinās līdz 23. vietai, jo no vienas valsts startēt var trīs sportisti.

Savelkot kopā Latvijas vieglatlētu šosezon uzrādītos rezultātus, rodas apmierinājuma sajūta, jo tādu sportistu mums ir vairāk par kvotām, – kā jau teicu, - deviņi. Tas nozīmē, ka vienam jau jābrauc par LVS līdzekļiem, kuru, cerams, tik daudz vēl ir, jo dižkrīze ar lielo liekšķeri pastaigājusi arī pa Latvijas Vieglatlētikas savienības (LVS) apcirkņiem, un graudu tur (tas ir naudas) nav vai ir ļoti maz. Ņemot vērā šo apstākli, ir loģiski, ka tiek noteikti grūtāki braukšanas uz lielajām sacensībām noteikumi. Tāpat kā mājsaimniecībā (nejaukt ar „trekno gadu” kredītu, līzinga un patēriņa kredīta iespējām!) – ja naudas nav, atvaļinājumā uz Kanāriņu salām nebraucu.

Bet ko lai dara tie 15 sportisti, kas normatīvu izpildījuši (Šķēpmetēji Ansis Brūns un Kārlis Alainis no viņu vidus paliek mājās, jo trīs latvju pīķa meistari bijuši stiprāki)? Jābrauc par saviem līdzekļiem! Ja tādi ir... Tie var būt savējie, tos var piešķirt vai aizlienēt labvēļi un atbalstītāji. Labi dzīvot vai pārstāvēt, piemēram, Ventspili, kura parasti tādu kaunu kā savus sportistus neaizsūtīt uz sacensībām, neatļaujas. Arī Bauska, iespējams, Jēkabpils, Valmiera vai Kuldīga. Rīga? Aizmirstiet. Simts gadus Rīgai vieglatlēti ir vajadzīgi. Vai jūs domājat, ka Latvijas labākais šķēpraidis Vadims Vasiļevskis no laba prāta trenējas un dzīvo Rīgā, bet pārstāv Jēkabpili? Tomēr tur vismaz krosenes nopērk, kamēr Rīgā neviens nenodrošina pat to!

Vismaz divi no piecpadsmita jau ir izvēlējušies tālo ceļu uz Kataloniju nemērot. Elvijs Misāns nav varējis atkārtot pērn iespēto normatīvu 100 metros (10,45), bet Aiga Grabuste pēc sarežģījumiem ar lietoto medikamentu blakusefektiem kopā ar treneriem Ludmilu Olijari un Aleksandru Čumakovu pieņēmusi lēmumu, ka par saviem līdzekļiem nav vērts kulties uz Vidusjūras otru galu, lai uzrādītu viduvējus rezultātus, jo viņas pagājušajā gadā uzstādītais lieliskais Latvijas rekords septiņcīņā (6396 punkti) šogad neskaitās, kaut arī normatīvu pārsniedz par gandrīz 500 punktiem... Aigas paraugs ir slavējams arī tāpēc, ka reti, bet Latvijas sportistu vidū vērojama paškritiska attieksme pret savām spējām un spēja pateikt „nē” braukšanai tā sauktā „tūrista” lomā. Proti, ar tūristu nedomāju tos, kas brauc uz sacensībām, lai uzrādītu rezultātu savu spēju līmenī, bet tos, kas zina, ka neuzrādīs, bet vienalga brauc. Jo to taču apmaksā!

Visticamāk gan Misāns, gan Grabuste uz Barselonu būtu devušies, ja LVS šo braucienu apmaksātu, jo bez rezultātu kategorijas ir vēl arī tāds jēdziens kā lielo sacensību pieredze. Un tādas gandrīz visiem mūsu vieglatlētiem, pat vadošajiem, trūkst. Tāpēc arī lielākā daļa no sportistiem, kuri normatīvu izpildījuši, tālo ceļu mēros.

Pēc ceturtdienas LVS valdes sēdes, kurā tika pieņemts kompromisa lēmums, ka tiem, kuri brauks par savu naudu, LVS atmaksās iztērētos līdzekļus, ja sportists:
1) iekļūs labāko sešpadsmitniekā – 50% no līdzekļiem,
2) iekļūs labāko divpadsmitniekā – 100% no līdzekļiem.

Starp citu, ļoti gudrs lēmums un piemērs valsts vadītājiem – makšķeres, nevis zivju došana. Kurš pacentīsies, tiks pie kārotā. Tieši tāpat kā valsts piesolītās prēmijas par augstiem sasniegumiem (Barselonā gan būs krietni jāraujas, jo lai tās saņemtu, jāiekļūst pirmajā trijniekā disciplīnā). Varbūt to vajadzētu pat padarīt par normu, jo tas var papildus motivēt dažus sportistus.

Makšķere, protams, ir laba lieta, un LVS neko diži neriskē, kaut gan, ja šie izdevumi uz katru sportistu ir no 600 līdz 1000 latiem, veiksmīga starta gadījumā LVS var nākties klapēt ciet vai arī Latvijas vieglatlētikas jumtorganizācijai būs jāņem kredīts. Viņi gan nebūs ne pirmie, ne pēdējie. Kad apsveicu Māri Grīvu ar meitas un audzēknes panākumu Valmierā un pavaicāju par finansēm braucienam uz Eiropas čempionātu, viņš atsmēja, ka savu bērnu (vēl vieglatlētkā ir arī Māra, Gundega un Jānis Svens) sportošanas dēļ māju jau esot ieķīlājis un kredītu paņēmis. Ja pietrūkšot, vēl varot arī otru ieķīlāt. Grīvām veicas, jo viņi pārstāv Ventspili, un, iespējams, ka šajā gadījumā līdzekļus tērēt nenāksies. Slava Ventspilij šajā jautājumā, bet cik tādu pašvaldību, kuras ne tikai grib, bet arī var piešķirt līdzekļus sportotājiem, Latvijā ir?

Grīvam muti neviens tik lēti aizbāzt nav spējīgs, un sava taisnība viņam ir arī par to, ka talantu mums vieglatlētikā ir daudz (pagaidām), bet tas ir pēdējais vai viens no pēdējiem viļņiem, jo treneri noveco (jaunie par tādu algu strādāt neiet), sportisti pēc 20 gadu robežas sasniegšanas beidz sportot, jo nespēj bez atbalsta vienā dienā ielekt no jauniešu sporta pieaugušo elitē. Vai nu momentā jāizcīna medaļa lielajās sacensībās, lai nodrošinātu Latvijas Olimpiskās vienības finansējumu, vai gadi trīs – četri jādzīvo uz vecāku pleciem.

Nobeigumam vēl viens atjautības uzdevums no M. Grīvas krājuma – ja hokejā, basketbolā vai futbolā uz Eiropas vai pasaules čempionāta spēlēm viena daļa sportistu brauktu par federācijas līdzekļiem (pamatdarbā savā klubā pelnot 100 līdz 500 latus mēnesī), otra daļa – par savējiem, sagatavošanās posmā iztiekot ar atbalstu nulle latu dienā? Nez’, cik sportistu būtu mūsu sporta spēļu izlasēs?

Sava daļa vainas par radušos situāciju, protams, jāuzņemas arī Latvijas vieglatlētikas kūrētājiem – LVS, tomēr skaidrs, ka sporta spēļu izlases ir daudz priviliģētākā stāvoklī par tiem pašiem vieglatlētiem. Toties LVS jau tāpat kopš piektdienas ir par vienu kreņķi vairāk. Līdz piektdienai Eiropas vadošo sešpadsmitniekā bija astoņi Latvijas vieglatlēti, bet Prezidenta kausa sacensībās Sinta Ozoliņa – Kovala šķēpa mešanā ne tikai kopš ilgāka laika vinnēja vienīgo konkurenti Latvijā Madaru Palameiku, bet arī raidīja pīķi nepieklājīgi tālu – 60,08 metru tālu, kas pēc 17. jūlija sacensībām bija 14. labākais rezultāts Eiropā! Priecājamies par Sintu un izsakām līdzjūtību LVS. Ka tikai nebūs jāiet aizņemties...

  +1 [+] [-]

, 2010-07-18 23:05, pirms 14 gadiem
Ļoti labs raksts ! Viela dziļām un ilgām pārdomām.Arī pārdomātai diskusijai- tikai, vai būs jēga. Domāju, ka punktu varēsim pielikt pēc startiem Barselonā - pēc tam, kad zināsim mūsējo panākumus vai neveiksmes. Tikpat veca cik pasaule ir arī jautājums - ar ko sākās sports: ar vieglatlētiku vai ar kādu no sporta spēlēm. Tikpat apbružāts Latvijā ir jautājums - vai tiešām sportspēļnieku padsmitās vietas dažnedažādos čempionātos ir augstākas par vieglatlētu medaļām visaugstākā ranga sacensībās. Esam nodzīvojušies tik tālu, ka Rīga vēl joprojām uzvar Prezidenta kausos, bet pašā Rīgā ("Daugavas" stadionā) jārīko starptautiskie "Rīgas kausi". Kas tajos startēs un kas tos ies skatīties.Dažbrīd liekas, ka mūsu sporta vadībā ir cilvēki, kuriem jo sliktāk ( vieglatlētiem ), jo labāk.

  +1 [+] [-]

, 2010-07-19 08:56, pirms 14 gadiem
Vieglatlētika ir visdemokratiskakais sporta veids un visu sporta veidu pamatu pamats.. tadelj 1.kart valsts ATBALSTAM butu jasak lidzeklju pieskjirshana, tieshi ar VIEGLATLETIKU un talak jau parejiem sporta veidiem! Maris Griva un Juris Petrovičs ( arī no Ventspils) jau pirms 20 un 30 gadiem bija shi sporta veida entuziasti un fanatikji un tadi tiesham ir vai visi vieglatletikas treneri ... uz kaa pleciem lidz shim tad ari turas Latvijas vieglatletika! ..vel pagaidaam...