Viktor, kā vērtē aizvadīto gadu?
Šis gads vispār man bija ļoti smags visās jomās – tur sāp, tur kaut kas neiet, tur grib nožņaugt. Trenējos, bet daudz traucēja savainojumi. Galvenais, lai es morāli justos ļoti labi, bet pagaidām man galva vēl nav tik saburzīta, lai es teiktu – viss man pietiek! Treniņos daudz kas atkarīgs no fiziskā, sacensībās lielu lomu savukārt spēlē morālā sagatavotība – ja tu būsi gatavs fiziski, bet nebūsi morāli, tev nekas neizdosies.

Īsi vesels nebiji jau pirms pasaules čempionāta. Kāpēc tomēr nolēmi startēt?
Jā, savainojums jau bija mēnesi vai divus pirms tā, taču cerēju, ka kāja izturēs. Diemžēl neizturēja. Nevarētu teikt, ka šogad pasaules meistarsacīkstēs bija pārāk spēcīga konkurence. Uzvarai pietiktu ar 250 kilogramiem grūšanā un uz to es būtu spējīgs, bet šoreiz tas nebija iespējams.

Izvēlējāties ar treneri neriskēt ar veselību...
Ja domājam par [Londonas] Olimpiādi, tad labāk neriskēt. Ja domātu tikai par konkrēto dienu, tad arī riskētu – ietu, celtu un droši vien arī nopietni savainotu. Tagad operācija ir uztaisīta, menisks iztīrīts un jāveseļojas.

Kad atsāksi treniņus?
Tu zini, es jau gribētu kaut rīt (smaida), bet ārsti neļauj. Uz zāli mani nelaiž, īsti neko neļauj darīt, varu trenēt tikai rokas. Man nekas īsti nesāp, tāpēc domāju – ja nesāp, kāpēc, lai netaisītu vingrinājumus?! Cita lieta, ja sāpētu. Acīmredzot tur vēl ir kaut kādas citas nianses. Mani pienagloja pie sienas un neļauj trenēties.

Vai Latvijas rekords pie labas veselības tev vēl būtu pa spēkam?
(Ilgi domā) Latvijas rekordu gribu sasniegt kaut kur starptautiskās sacensībās nevis Latvijā. Tas nav viegli, bet viss ir iespējams, vajag tikai trenēties. galvenais, ka morāli neesmu tik piekusis, lai tas [Latvijas rekords] būtu nesasniedzams. Tiesa, to grūti sasniegt ārzemēs, jo pasaules un Eiropas čempionātos galvenā ir vieta, rezultātam ir maza nozīme. Ja vari kļūt par pasaules čempionu ar 230 kilogramiem grūšanā, tad pārējais jau vairs nav tik svarīgs. Ja, lai uzvarētu nāksies celt Latvijas rekordu, celšu. Šobrīd gribu sadziedēt savainojumus, pēc tam gatavošos nākamā gada pasaules čempionātam. Svarus varēšu sākt celt janvāra vidū.

Atgriežoties pie pasaules čempionāta tēmas – šogad nestartēja ne Čigiševs, ne Šteiners...
Visi jau praktiski gatavojas vienam mērķim – Olimpiādei – pārējie čempionāti netiek tik nopietni uztverti. Pasaules, Eiropas čempionāti – jā, tas ir ļoti labi, bet dzīves mērķis ir Olimpiāde. Runājot par konkurentiem – ja tu uzvari pasaules čempionātā, bet daži konkurenti kaut kādu iemeslu dēļ nepiedalās, tā ir viņu problēma. Tu konkrētajā brīdī konkrētās sacensībās biji visspēcīgākais. Ja tagad uzvarēja tas, tas un tas, tad mēs esam švaki... Kāds negribēja gatavoties čempionātam, kādam bija problēmas ar veselību un tamlīdzīgi.

Neilgi pirms pasaules čempionāta Latvijas Svarcelšanas Klubu apvienība (LSKA) diskvalificēja tavu treneri Eduardu Andruškeviču. Kā tu vērtē šo gadījumu?
Zini (pauze)... Ir cirks. Un cirkā ir klauni (smejas). Tie klauni grib pierādīt profesionāļiem, ka viņi ir gudrāki un labāki par mums. Mēs sakām – labi, mēs iesim no jūsu apvienības prom. Viņi no vienas puses mūs dzen prom, no otras – nelaiž. Lai dabūtu valsts finansējumu, vajag rezultātus. Viņiem tādu nav. Nulle! Manam trenerim savukārt ir audzēkņi ar labiem rezultātiem. Iepriekš mums nebija laika, lai cīnītos par varu apvienībā, bet cerējām, ka cilvēki tajā būs gudri un sapratīs, ka būtībā mēs pelnām viņiem naudu. Protams, ka mēs neprasām viņiem visu naudu... Iedodiet mums kaut vai daļu naudas treniņiem. Viņi nedod! Pirms kāda laika aizdomājos cik tad mēs īsti nopelnām... 2006. gadā mēs (uzsver šo vārdu, piebilstot, ka šie "mēs" ir aptuveni četri, pieci cilvēki) federācijai nopelnījām 93 000 latu, gadu vēlāk nopelnījām 87 000 latu. Iedodiet mums, lai varam jums nopelnīt vēl vairāk. Nē. Tā arī sākās tas strīds.

Kādiem mērķiem tad šī nauda tiek tērēta?
Tā ir skaisti, ideāli norakstīta. Mēs pie šīs naudas nevaram tikt, tātad nezinām, kur tā paliek, bet pēc papīriem viss tiek skaisti sakārtots. Ja šī nauda kaut daļēji tiktu mums, tad redzētu – tas treniņnometnēm, tas sacensībām un tā tālāk. Zināms, ka kaut kāda summa aiziet bērniem, bet 93 000 tomēr ir liela nauda. Zinu tikai to, ka uz mani un vēl četriem puišiem (Artūru Plēsnieku, Iļju Menšikovu, Vitāliju Kovtunu, tagad parādījies arī Artjoms Žerebkovs – aut) šī nauda nav tērēta. Bet tieši šie puiši to ir federācijai nopelnījuši. Pelna viņi, nevis mazie bērni. Man nav iebildumu, ka nauda tiek bērniem, bet iedodiet to arī tiem, kas to ir nopelnījuši. Mēs varētu šos puišus vēl labāk sagatavot un iegūt vēl vairāk. Viņi saka: "Nē". Nu ja nē, tad nē.

Tad jau tu droši vien pārtiec tikai no Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) finansējuma?
Jā. Man pietiek ar to naudu, ko man dod olimpiskā vienība. Arī trenerim pietiek, bet... Mēs nevaram aizbraukt uz tālajām nometnēm. Mums ir klubs, kurš nopelna naudu izlases puišiem, kuri savukārt pelna naudu federācijai, bet pretī neko nesaņem.

Pamatojoties uz diskvalifikāciju tavs treneris nemaz nedrīkstēja doties tev līdzi uz pasaules čempionātu...
Neko tur nevar izdarīt. Mēs aizbraucām uz Latvijas Olimpisko komiteju (LOK), parunājām ar prezidentu Vrubļevska kungu un paskaidrojām – tāda lūk ir situācija, ko mēs šajā gadījumā varam darīt?! Mūs informēja, ka ja grib sportistu [un treneri] aizsūtīt uz sacensībām, jāsaņem LOK pārstāvja paraksts uz dokumenta un var braukt. Latvijas Svarcelšanas Klubu apvienība manu treneri diskvalificēja, lai radītu rezonansi – lai visi par to lasītu. Par ko? Treneris teica – mums vajag naudu, lai aizvestu puišus uz Eiropas čempionātu. Viņš [LSKA prezidents Ritenieks] teica: "Vo!" (parāda pigu – aut.). Tad treneris piebilda: "Labi, vedīsim puišus par savu naudu", uz ko Ritenieks atbildēja: "Man vienalga. Vo!" (atkal parāda pigu – aut.). Par kluba naudu svarcēlāji tika aizvesti, bet pēc kāda mēneša pēkšņi LSKA izdomāja, ka Andruškeviču vajag diskvalificēt. Pēc tam, kad diskvalifikācija jau bija piespriesta un Riteniekam jautājām, kāpēc tas tika darīts, sekoja pats smieklīgākais: "Ko tad es? To jau viņi [LSKA valde]". Tur tādas intrigas – neviens to nav darījis, bet treneris diskvalificēts (sirsnīgi smejas).

Jūs ar treneri esam nodibinājuši paši savu – Latvijas Svarcelšanas – federāciju, kurā tu esi prezidents, treneris – ģenerālsekretārs
Izdarījām to tāpēc, ka LSKA vienkārši nestrādāja. No starptautiskās federācijas nāca daudz un dažādu vēstuļu, bet viņi pat neatbildēja. Treneris regulāri brauc uz sacensībām un tur viņam jautā – kāpēc neesat izdarījuši to un to. Viņš atbildēja: "Kā es to varu izdarīt, ja es nezinu, ko vajag". Treneris iedeva savu adresi, lai sūta vēstules viņam un sākās sadarbība. Būtībā jau mūs piespieda atjaunot federāciju – kādās sacensībās pienāca cilvēks no dopinga kontroles un teica, ka visu komandu diskvalificēs, ja divu dienu laikā netiks atsūtīta informācija, kur komanda trenējas. Protams, ka dopinga kontroles pārstāvji sūtīja vēstules uz LSKF, nevis mums. Bet LSKF neatbildēja. Tāpēc mums nācās atjaunot LSF, lai sakārtotu šīs lietas.

Šobrīd gan jūsu federācija darbojas formāli, jo viņa nav oficiāli atzīta.
Starptautiskā un Eiropas federācija sadarbojas ar mums, bet mūsu federācija nav atzīta tikai Latvijā. Tagad risinām šo jautājumu, jo LSKF nestrādā, viņus interesē tikai nauda, nauda, nauda... Bet lai pelnītu naudu vajag ieguldīt tajos sportistos, kuri pēc tam palīdzēs to naudu atpelnīt.

Kādi ir galvenie darbi, kurus šobrīd veic kā LSF prezidents?
Cenšos strādāt pie tā, lai atjaunotu svarcelšanu reģionos. Šobrīd daudzās pilsētās svarcelšana reāli mirst nost, tāpēc mēģināt to nepieļaut. Svarcelšanas klubi jāveido tajās pilsētās, kur tās nav. Iet grūti, bet pa mazumiņam virzāmies uz priekšu. Pat Rīgā nekā nebija, tagad esmu panācis, ka galvaspilsētā tiks atvērts svarcelšanas klubs. Tāpat ar treneri cenšamies svarcelšanu atjaunot Liepājā, Jelgavā, Bauskā.

Kā darbs Saeimā ietekmējis gatavošanos posmu nozīmīgākajām sacensībām?
Nākas skaidrot kolēģiem daudz ko. Protams, pārmet man arī to, ka es saņemu algu, neesot darbā [gatavojoties sacensībām un to laikā].Mani kritizē jau tie bļāvēji, kas grib mani nožņaugt un pateikt, ka, redz, kāds slikts cilvēks. Jūs domājat, ka es turos pie savas algas? Pirms divām dienām (intervija notika trešdien, 23. decembrī – aut.) biju aizbraucis uz bērnunamiem, par savu algu nodrošināju Ziemassvētku vecīti, tortes, dāvanas. Ziemassvētku prieku izbaudīja ap 100 bērnu.

Kā mainījusies cilvēku attieksme kopš esi deputāts? Daudz teikuši – nevajadzēja viņam iet Saeimā...
Runā jau, ka es esmu tāds un šitāds, ka es nestrādāju. Bet es atbildu – es strādāju jau no astoņu gadu vecuma. Cilvēki jau pat Raimondu Paulu uzskata par sliktu... Tāpēc, ka iegāja politikā? Bet tas jau ar konkrētu nolūku – palīdzēt piesaistīt finansējumu savai jomā. Es to darīju, lai sportam būtu vairāk naudas. Saeimā ir daudz pedagogu, kuri saka – skolām vajag naudu, skolām. Neiebilstu. Tieši tāpat finansējums nepieciešams arī sportam. Sportistiem arī vajag naudu, vajag ēst un tā tālāk. Saeimā ir skolotāji, mākslinieki, kas cīnās par savu jomu. Kas mums aizstāvēs sportu? Mani dzird!

Vai domā kandidēt arī nākamajām vēlēšanām?
Par to es domāšu nākamgad, pagaidām man ir citas lietas par ko prātot. Veselība jāsakārto, jānosvin svētki.

Vai irāņa Huseina Rezazades aiziešana no svarcelšanas nešķiet savāda? Ilgu laiku dominēja, taču savainojums un karjeras beigas sakrita ar laiku, kad Irānas izlasē bija dopinga skandāli...
Ja sportists nav noķerts – tad viņš ir tīrs. Viņš pierādīja, ka ir labākais – uzvarēja divas olimpiādes, četrus pasaules čempionātus. Kāpēc aizgāja? Tur var būt daudz variantu... Varbūt pārāk nomocīja savainojumi. Viņš bija visspēcīgākais, bet kādā brīdī varbūt saprata, ka vairs nevar pacelt tik, cik grib. Varbūt viņam piedāvāja darbu, no kura nevar atteikties. Saproti, viņš sasniedza virsotni – kļuva par olimpisko un pasaules čempionu. Varbūt viņam ar diviem tituliem pietika, jo grūti gaidīt tos četrus gadus.

Kādā intervijā teici, ka sportu un mīlestību grūti savienot. Ja sastapsi mīlestību pirms olimpiādes, kā būs?
No šiem vārdiem neesmu atteicies, tas tiešām ir ļoti grūti. To ir gandrīz neiespējami savienot ,pat ja sieviete ir saprotoša. Tur ir daudz knifu... Piemēram, es gandrīz nedzīvoju mājās, visu laiku esmu kustībā. Kāpēc man zvanīt uz mājām, ja tur uz mani bļauj? Man ir problēmas arī sportā, tur nervi jāglabā. Ja sieviete mani sapratīs, paliksim kopā pēc olimpiādes un varbūt apprecēsimies. Ja nesapratīs, tad aizies. Protams, daļēji vienam ir vieglāk, bet no otras puses pašam gribas kādreiz pazvanīt, aprunāties, dzirdēt mīļotās balsi (smejas).