Andruškevičs: "Svarīgākais šobrīd ir olimpiskais reitings"

Līdzjutēji pirms pasaules čempionāta noteikti cerēja uz augstākiem sasniegumiem, tomēr labākā izrādījās Rebekas Kohas izcīnītā astotā vieta. Vai var teikt, ka starts bija vājāks, nekā vajadzēja būt?
– Nē, es teiktu, ka kopumā nestartējām slikti. Principā sportisti izdarīja to, kam bija gatavi. Varbūt vienīgi Artūram Plēsniekam galīgi neizdevās tas, uz ko bija cerējis. Viņš noteikti bija gatavs celt vairāk, taču jau mačos sāka sāpēt ceļi, kas, protams, patraucēja. Raušanā viņš bija gatavs celt ne mazāk par 180, bet grūšanā treniņos cēla 230 kilogramus, un uz to cerējām arī mačos. Protams, šādi rezultāti jau ļautu iekļūt labāko sešniekā, kas šoreiz nesanāca. Tagad jāskatās, ko var darīt veselības labā, lai šādas problēmas nemocītu. Rebekai Kohai pēc apendicīta operācijas ārsts ieteica divus mēnešus atturēties no treniņiem, kā arī darījām. Var jau būt, ka nedaudz vairāk varēja pacelt, bet nekas traks nav noticis arī tagad. Olimpiskajā reitingā augsta vieta saglabāta, un vēl ir priekšā sacensības, kurās to var arī uzlabot.

Rebeka izlaida divus mēnešus, bet pēc tam divus varēja gatavoties pasaules čempionātam, kas, tā no malas skatoties, nešķiet maz. Tomēr, lai kārtīgi sagatavotos, ar to nepietika?
– Svarcelšanā ar to ir par maz, lai nopietni sagatavotos lielajiem mačiem. Viņa labi sagatavojās šai minimālajai programmai, bet, lai paveiktu vairāk, laika nepietika. Sagatavošanās šādiem mačiem var ilgt pat pusgadu, turklāt vēl jāņem vērā, ka bija divu mēnešu pauze. Šobrīd viņa jau ir gatava kaut kam vairāk un viss iet uz augšu, bet sasteigt neko nedrīkstēja, jo kājas un mugura pēc tādas pauzes nebija gatavas lielai slodzei. Tā varēja tikai iedzīvoties traumā. Bet Rebeka ir malacis un strādā ļoti cītīgi, par ko vēl pirms dažiem gadiem nācās nedaudz cīnīties. Tagad viņa strādā ļoti labi, un, ja tā turpinās, protams, būs arī rezultāta progress, bet to nevar gaidīt uzreiz. Svarīgi, lai Rebeka tam būtu gatava olimpiādē.

Suharevs un Koževņikovs nostartēja apmēram tā, kā varēja cerēt?
– Ritvaram Suharevam šosezon jau bijis daudz maču. Viņš uzvarēja junioru pasaules čempionātā, Latvijas čempionātā uzvarēja, grūšanā paceļot pat 200 kilogramus. Tos mēģināja pacelt arī tagad pasaules čempionātā, bet nesanāca. Pietrūka noskaņošanās. Bija redzams, ka viņš nav īsti gatavs iet un cīnīties ar katru svaru. Var jau būt, ka vienkārši psiholoģiski šoreiz netika galā, bet izredzes tikt uz olimpiskajām spēlēm joprojām nav sliktas. Vadims Koževņikovs ieņēma daudz augstāku vietu, nekā vēl pirms gada, bet rezultāta ziņā noteikti varēja arī vairāk. Atsevišķās disciplīnās personīgo rekordu viņš tomēr nesasniedza. Protams, pasaules čempionātā visiem vajadzēja uzlabot savus rezultātus, lai varētu teikt, ka sacensības bija labas, tomēr jāatceras, ka svarīga ir arī olimpiskā atlase. Tajā nekas nav zaudēts, un jau šomēnes viss turpināsies. Rebeka un Ritvars startēs Eiropas čempionātā U23 un U20 vecuma grupās, novembrī lielas sacensības būs Turcijā, kur arī varēs krāt reitinga punktus, bet decembrī līdzīgi plaši mači notiks Katarā. Kvalifikācija noslēgsies aprīlī ar Eiropas čempionātu Maskavā, un jau pēc tā kļūs zināms Tokijas olimpiādes sastāvs un katrs sportists saņems individuālu ielūgumu.

Koževņikovs pāris gados Ventspilī sasniedzis iespaidīgu progresu rezultātu ziņā. Lai gan viņš vairs nav no jaunajiem sportistiem, arī vēl var ievērojami uzlabot savu rezultātu?
– Progress tiešām ir liels, bet pagaidām trūkst stabilitātes. Jau 2014. gadā es aicināju viņu uz Ventspili, lai varētu strādāt tiešām profesionāli, un pirms diviem gadiem Vadims beidzot šādu izvēli arī izdarīja. Uz augšu iet, bet vajag nostiprināties līmenī, no kura jau var mēģināt nokļūt augstās vietās. Tas ir raušanā aiz 165 kg, bet grūšanā aiz 210 kg. Pasaules čempionātā raušanā viņš pacēla 161 kg, kas būtu jauns personīgais rekords, bet mēģinājumu neieskaitīja.

Kāds bija iemesls tādam tiesnešu lēmumam?
– Nostaigāja abi elkoņi, un šādās situācijās mēģinājumu reti kad ieskaita. Ir reizes, kad tas nepatīk tikai vienam no tiesnešiem, bet šoreiz sarkano gaismu ieslēdza visi trīs. Man arī sākumā šķita, ka tas nav īsti pareizi, jo no mana skatpunkta tik slikti neizskatījās, tāpēc pat gribēju pieprasīt skatīties video un lemt vēlreiz. Tiesa, ja šādā gadījumā trenerim nav taisnība, tad viņš zaudē tiesības vēl kādreiz šajos mačos pieprasīt video. Kolēģi, kas redzēja no cita rakursa, man paskaidroja, ka tiesnešiem taisnība, tāpēc lēmumu tā arī neapstrīdēju.

Ritvaram bijuši vairāki tādi mači, kad labi iesākto iztraucē kāds neveiksmīgs mēģinājums. Kā panākt, lai netrūktu tās noskaņošanās?
– Dažreiz jau pēc acīm varu redzēt, ka šoreiz kaut kā nav, un tā bija arī Taizemē. Piemēram, Rebekai, kurai arī gāja smagi, skatiens bija citādāks, un viņai arī sanāca visi piegājieni. Raušanā pēdējā mēģinājumā viņa pat gribēja par kilogramu mazāk, bet nebija laika svaru nomainīt, tāpēc palika tas pats, un, lai arī acīs bija drusku bailes, viņa saņēmās un svaru pacēla. Ritvaram šoreiz tāda cīņasspara nebija, bet tā dažreiz mačos gadās. Viņš tomēr ir vēl jauns sportists, tāpēc sniegums var būt uz augšu un leju. Jāturpina nopietni strādāt, kā Ritvars to arī dara, un viss būs kārtībā. Viņam ir visvairāk maču un pat jau savākts nepieciešamais skaits olimpiskajai kvalifikācijai. Vajadzīgi vismaz seši mači, no kuriem reitingā tiek ņemti četri labākie, bet, protams, kamēr vēl iespējams, jāmēģina uzlabot rezultātu un jāliek klāt vēl sacensības.

Vai nav tā, ka Plēsniekam vissmagāk padevusies pāreja uz jauno svara kategoriju, kas bija līdz 105, bet tagad ir līdz 109 kg? Jauni konkurenti, pašam jābūt gatavam celt lielus svarus?
– Nē, nē, viņš ir pietiekoši spēcīgs arī šai kategorijai. Treniņos grūda 230 kg, kas ir ļoti labi un ko gatavojās izdarīt arī pasaules čempionātā, bet sāka sāpēt ceļi. Tie pat krakšķēja, bet to visu var savest kārtībā, tikai jāatrod pareizais risinājums. Līdzīga problēma bija arī Viktoram Ščerbatiham, bet pastrādāja gan fizioterapeits, gan ārsts, ar visu izdevās tikt galā un no olimpiādes atbraukt ar medaļu.

Ventspils kļuvusi par Latvijas svarcelšanas centru, ir labi un stabili rezultāti, bet ko var teikt par šī sporta veida popularitāti? Aug arī jaunā paaudze?
– Jauniešu ir diezgan daudz, rezerves aug. Ar tiem strādā treneri Ulvis Bērzons un arī Vadims. Sākumā piesaistīt svarcelšanai bija grūtāk, jo cilvēki vienkārši nesaprata, kas tas īsti ir. Tā nav tikai svaru celšana. Vispirms nepieciešama vispārējā fiziskā sagatavotība, jāveic speciāli vingrinājumi lokanībai, koordinācijai un tā tālāk, bet, kad organisms jau ir sagatavots, var ķerties pie svaru celšanas. Tagad jau ir lielāka sapratne par to, ka svarcelšana un īpaši vingrinājumi ar svariem nepieciešami arī citu sporta veidu pārstāvjiem.

Ārzemju komentētāji uzsver to, ka Latvijas svarcēlājiem parasti ir ļoti laba tehnika, un tas tika atzīmēts arī šajā pasaules čempionātā. Jums ir kaut kāda metode, skola, kā iemācīt celt tehniski pareizi?
– Tehnikai tiešām pievēršam nopietnu uzmanību. Tieši tāpēc pie mums nu jau regulāri notiek plaša starptautiska treniņnometne, kurā es strādāju tieši ar grūšanas un raušanas tehniku. Cenšamies visu darīt tieši tā, kā tas tiek aprakstīts teorijā. Tas arī ir vienīgais noslēpums. Nav nekādas īpašas skolas, vienkārši jācenšas to visu noslīpēt līdz automātiskumam, atkārtojot daudzas reizes, taču noteikti izpildot visu pareizi. Ievērot pareizu dinamiku, pareizus leņķus. Pekinas olimpiādē to lieliski nodemonstrēja ķīnieši, ceļot perfekti precīzi un arī savācot septiņas zelta medaļas. Ja kaut kas tehniski nesanāk, jāskatās, varbūt problēma ir, ka netur mugura vai kājas. Lai sasniegtu labus rezultātus, vajadzīga gan fiziskā sagatavotība, gan tehnika. Ja gribi grūst 200 kilogramus, tev jāvar ar šādu svaru arī trīs reizes pietupties, bet jābūt arī labai tehnikai. Tad tu vari to izdarīt.

Bet svarīga arī paša sportista ķermeņa uzbūve? Atcerēsimies kaut vai Ščerbatiha galveno konkurentu Rezadedi, kuram stieni vajadzēja celt daudz mazāku distanci, jo vienkārši rokas ir īsākas nekā Viktoram.
– Rezadedem bija ļoti slikta tehnika, cēla tikai ar spēku, bet viņa panākumiem bija arī cits iemesls. Visi labi saprot, kāds. 2004. gadā pirms braukšanas uz olimpiādi jau saņēmu apsveikumus ar titulu, ko sākumā nesapratu, bet tad man paskaidroja, ka irāņi pieķerti dopinga lietošanā. Pirms pašām spēlēm gan dabūjām zināt, ka tieši Rezadede vienīgais bija tīrs un varēja startēt. Viņa gadījumā ķermeņa uzbūve tiešām bija svarīga, jo nebija ne dinamikas, ne tehnikas, bet spēka bija daudz.

Ventspils pēdējos gados tiek minēta arī kā viena no vietām, kur nākotnē varētu sarīkot Eiropas čempionātu kādā no jauniešu grupām. Kā veicas ar šī plāna īstenošanu?
– Jau nākamā gada augustā Ventspilī ir ieplānots rīkot U17 Eiropas čempionātu, bet vēl nepieciešams saņemt apstiprinājumu, ka varam cerēt uz Izglītības ministrijas palīdzību, jo bez tās, pašu spēkiem būs ļoti grūti. Eiropas federācija ir gatava mums dot šos mačus, bet jābūt gataviem tos arī uzrīkot labā līmenī, kam, protams, nepieciešams arī valsts atbalsts. Dalībnieku un treneru skaits tādās sacensībās parasti ir ap 350–400 cilvēku no gandrīz visām Eiropas valstīm.