Veide: "Vēlos startēt Pasaules kausa BMX posmā Latvijā pilnu tribīņu priekšā"

Veide: "Vēlos startēt Pasaules kausa BMX posmā Latvijā pilnu tribīņu priekšā"

Rihards Veide (no kreisās)
Foto: BMX Emotions

Starpsezonas periodā Latvijas Riteņbraukšanas federācija Valmierā uz lielo sarunu aicināja šī gada Eiropas kausa kopvērtējuma uzvarētāju BMX riteņbraukšanā Rihardu Veidi. Intervijā valmierietis stāsta par aizvadīto sezonu, uzvaras garšu, sportiskās formas virsotnēm, spēju pārslēgties uz plānu B, nākotnes iecerēm, kā arī daudzām citām interesantām lietām.

Kā tu raksturotu aizvadīto sacensību sezonu vienā teikumā?
Vairāk pozitīva nekā negatīva – gāja kā pa kalniem.

Pirms ķeramies klāt konkrētāk 2016. gada sezonai, vai jau esi sācis treniņus nākamā gada sezonai?
Gatavošanās šobrīd ir salīdzinoši mierīga (saruna notika 28. novembrī). Šobrīd mēs trenējamies, lai varētu trenēties. Tas nozīmē, ka lēnām pieradinām organismu pie slodzēm. Tiek skrieti krosi, spēlētas sporta spēles, notiek vingrošana, lai stiprinātu iekšējos muskuļus.

Ar ko aizvadītā sezona tev bija atšķirīgāka no iepriekšējiem gadiem?
Ņemot vērā, ka gatavojāmies Olimpiskajām spēlēm, katram izlases sportistam bija sagatavots individuāls plāns. Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, sezonas sākumā man vairāk nācās startēt Eiropas mēroga sacensībās, lai cīnītos par lielāku skaitu punktu Olimpiskajai kvalifikācijai. Šī bija ļoti gara sezona, kas sākās ar Eiropas mēroga sacensībām Mančesterā. Pirmais sagurums bija jūtams pēc pasaules čempionāta. Šosezon traumas dēļ nācās izlaist Eiropas čempionātu, tomēr man izdevās uzvarēt Eiropas kausa kopvērtējumā. Divas reizes paliku arī devītais Pasaules kausa izcīņas posmos.

Kādu mērķi sev izvirzīji pirms sezonas?
Tā bija kvalificēšanās Olimpiskajām spēlēm, lai arī tas bija grūti aizsniedzams uzdevums. Bija mirkļi, kad pietuvojāmies šim mērķim, tomēr sasniegt to (iegūt trīs vietas) neizdevās. Vairākos posmos viens no mums brauca labi, otrs ne tik labi un otrādi. Lai mēs aizbrauktu trijatā uz Rio, visiem četriem vadošajiem elites sportistiem bija jāuzrāda augsti rezultāti lielajos mačos. Ne vienmēr tā sanāca. Plāns B bija sekmīgs starts Eiropas čempionātā, kas notika Itālijas pilsētā Veronā. Traumas dēļ arī no šī mērķa izpildīšanas nācās atteikties. Kā beidzamais uzdevums atlika Eiropas kauss, kur uzvarētāja liktenis kopvērtējumā pirms pēdējiem posmiem izšķīrās starp mani un treniņu biedru Kristenu Krīgeru.

Eiropas kausa izcīņas sezonu iesāki ar uzvaru pirmajā posmā Beļģijas pilsētas Zolderas trasē. Vai jau tad saprati, ka vari cīnīties arī par uzvaru kopvērtējumā?
Jā, noteikti. Ja sezona iesākta laba, tad arī kopvērtējumā tavs vārds ir atrodams augšgalā. Arī otrajā posmā, paliekot otrais, nopelnīju labu punktu skaitu, kas ļāva iegūt nozīmīgu pārsvaru pār konkurentiem. Tika arī pieļautas kļūdas, kad divos Eiropas kausa posmos sacensības noslēdzu jau pusfinālā. Konkurence Eiropas kausos vērtējama kā pietiekami augsta, katrā posmā bija pa kādam konkurentam, ar kuru nācās rēķināties kā nopietnu sāncensi.

Pirms pēdējiem diviem posmiem līderis kopvērtējumā bija Kristens Krīgers. Pastāsti par savstarpējos dueli...
Uzvarot piektajā un sestajā posmā, Kristens mani par pāris punktiem apsteidza kopvērtējumā. Bija skaidrs, ka tas, kurš no mums abiem labāk nobrauks pēdējos posmus, uzvarēs kopvērtējumā. Slikto laika apstākļu dēļ, kas valdīja Francijā, divi posmi tika salikti vienā dienā. Tas, no sportistu viedokļa bija ļoti smagi. Mēs, latvieši, esam sīkstāki par daudzu citu valstu braucējiem un pratām šo pavērsienu izturēt. Novēroju, ka angļi un holandieši nespēja atjaunoties uz nākamajiem braucieniem.

Kā izvērtās izšķirošais finālbrauciens pēdējā posmā, kad trasē "izkapāji" uzvaru?
Svarīgi bija paņemt labu startu. Būt pirmajā vai otrajā pozīcijā. Jutu, ka konkurenti sāk gurt. Man galvā bija doma, arī ja neesmu pirmais, censties trasē apsteigt konkurentus. Tā arī braucu. Esot otrajā pozīcijā, uzreiz aiz angļa Kaila Evansa, pieļāvu nelielu kļūdu, tomēr tas mani no viņa neattālināja, kas liecināja par viņa sagurumu. Nolēmu izmantot šo situāciju. Kārtīgi nostrādāju visus tramplīnus līdz galam un finišā lēcu viņam garām. Pārspēju Evansu par kādu pusmetru. Man obligāti bija jāuzvar šis posms, lai kļūtu par kopvērtējuma uzvarētāju. Jāatzīmē, ka ņemot vērā laika apstākļus, ļoti lielu darbu paveica riteņbraukšanas federācijas apkalpojošā personāla komanda. Menedžeris Artis Ozols, mehāniķis Gundars Osis un treneris Miks Puķītis mums ļoti palīdzēja.

Vērtējot tavu sezonu, kurš bija tas posms, kad sasniedzi savas sportiskās formas virsotni?
Ļoti labā formā biju uz Eiropas kausa pirmajiem posmiem un uz Pasaules kausa izcīņas posmu Mančesterā, kur tikai nedaudz pietrūka līdz iekļūšanai lielajā finālā. Biju gan fiziski, gan arī tehniski ļoti labā formā. Sanāca gan starts, gan arī braukšana trasē. Domāju tikai par kvalificēšanos Olimpiskajām spēlēm. Otra reize, kad sasniedzu ļoti labu kondīciju, bija sezonas beigu daļā. Ne tik labs posms bija pasaules čempionātā un pēc tā. Psiholoģiski noguru no sacensību biežuma. Iespējams, par daudz uzmanības šajā laikā veltīju treniņiem, nespēju tik viegli pārslēgties uz nākamajiem mačiem. Es pieļauju, ka gūtā trauma sezonas vidū, bija noguruma rezultāts. Rubenes trasē, kur piedzīvoju kritienu, nevar braukt, ja neesi simtprocentīgi gatavs.

Kā esi apmierināts ar savu sniegumu un uzrādītajiem rezultātiem Pasaules kausa izcīņā šajā gadā?
Mančesteras posmā biju vistuvāk iekļūšanai finālā savā karjerā. Šajā trasē man ir vislielākā baiļu sajūta. Trases šaurības dēļ, tajā kļūdas nevar pieļaut. Jābrauc tīri, lai nezustu ātrums. Man izdevās ar šo trasi tikt galā gan psiholoģiski, gan arī tehniski. Pirms starta jutu pārliecību, ka visam jābūt labi. Tā arī notika. Braucieni izdevās. Pusfinālā iebraucu tādā kā ķīlī, kur nebija manevru iespējas. Nonācu piektajā pozīcijā, tomēr četriniekā vairs neizdevās tikt. Līdz finālam pietrūka pusmetrs. Papendālē treniņos un kvalifikācijā braucu labi. Tomēr nepareizu celiņu izvēle astotdaļfinālā un iekšējais stress liedza iekļūt nākamajā kārtā. Neizdevās ne pirmais, ne arī trešais brauciens. Fiziski šī bija mana trase, bet netiku galā ar galvu. Rokhilas posmā man atkal bija jāieiet lielo sacensību atmosfērā. Neveiksmes pēc, arī šeit netiku pāri astotdaļfināla barjerai. Biju dusmīgs par šo neveiksmi. Vēlējos reabilitēties nedēļu vēlāk notikušajā Sarasotas posmā, kas arī lielā mērā izdevās. Tiku pusfinālā, kurā gan nedaudz pietrūka iekļūšanai finālā. Divas reizes izcīnītas devītās vietas, lai arī sapnis par finālu vēl palicis nepiepildīts.

Kāda bija atmosfēra vadošo braucēju vidū Olimpiskajā sezonā?
Ļoti saspringta. Īpaši to varēja just pasaules čempionātā, kur daudzām valstīm noskaidrojās tie sportisti, kuri kvalificēsies Olimpiskajām spēlēm. Bija vērojamas ļoti spraigas iekšējās cīņas. Piemēram, Šveicei uz vienu vietu pretendēja divi sportisti. Pēc izstāšanās pasaules čempionāta ceturtdaļfinālā Davids Grafs nespēja valdīt asaras, tomēr vēlāk, pēc federācijas lēmuma, tika pie iespējas startēt Rio. Ažiotāža un emociju mākonis šeit bija krietni lielāks nekā citās sacensībās.

Kā tu raksturotu mūsu pašu Latvijas BMX komandu šajā gadā?
Lielos vilcienos aizvadītais gads mums bija labāks par iepriekšējo. Koncentrējāmies uz mērķi, kas visiem bija labi zināms. Katrs zināja savu lomu un uzdevumu, kas jāpaveic. Domāju, ka mums bieži nepaveicās. Reizēs, kad vajadzēja labi nobraukt, ne viss izdevās. 2014. gada sezona izvērtās ļoti labi, bijām starp līderiem. Arī šis gads punktu ziņā kopumā izvērtās labs, Olimpiskajā rangā, vērtējot 2016. gadu atsevišķi, bijām trešie. Neveiksmīgs bija 2015. gads, kad ievērojami zaudējām savas pozīcijas. Arī 2016. gada Pasaules kausa pirmais posms rezultātu ziņā neiesākās sekmīgi. Sportisti bija gatavi cīnīties par augstām vietām, bet neviens netika tālāk par ceturtdaļfinālu. Turpinājums bija labāks. Labi sevi parādījām Eiropas kausa posmos, uzlabojām sniegumu Pasaules kausā, kur Mančesteras posmā es iekļuvu pusfinālā, bet Edžus ceturtdaļfinālā. Papendāles posmā Māris izcīnīja uzvaru, bet Edžus ieņēma piekto vietu. Pasaules čempionātā Edžus lielajā finālā finišēja piektais. Organizatoriskajā ziņā viss tika veikts ļoti labi. Pirmssezonas nometne bija ļoti grūta, bet produktīva, ko parādīja pirmie Eiropas kausa posmi.

Kā jau minēji, sezonā nācās izlaist zināmu laika posmu traumas dēļ. Kā spēji ar to tikt galā psiholoģiski?
Psiholoģiski grūti bija tas, ka nespēju realizēt vienu no lielajiem mērķiem – sekmīgu dalību Eiropas čempionātā. Tomēr reizē arī sapratu, ka ir jānomierinās un jāsadziedē atslēgas kaula lūzums. Konsultējoties ar ārstiem un fizioterapeitiem, veicu plānveidīgu rehabilitāciju. Nedēļu pēc operācijas jau sāku kustināt cietušo plecu un rokas. Sākumā, braucot trasē, ļoti sāpēja, bet ar katru reizi pieradu, un kļuva labāk. Pamazām pievienojos pārējiem sportistiem treniņos, pagāja laiks, kad par sāpēm vairs nedomāju.

Tomēr biji klāt Eiropas čempionātā konsultanta lomā...
Tas lielā mērā bija trenera Ivo Lakuča ierosinājums un lēmums. Neskatoties uz traumu, piedalījos Rubenē notiekošajos trases treniņos. Vēroju treniņu biedru braucienus, viņu pieļautās kļūdas tajos. Reizēm varēju dot arī padomus trenerim par braucieniem. Ņemot vērā, ka prioritāte bija Olimpiskās spēles, treneris palika mājās, lai strādātu ar Māri. Viņš uzrunāja mani Eiropas čempionātā pieskatīt elites braucējus. Veronas trasē daudz laika pavadīju, filmējot mūsu sportistu braucienus. Devu vērtīgus padomus, kas, cerams, arī noderēja. Visu dienu pavadīt ārā lielajā karstumā, lai filmētu un analizētu braucienus, ir grūtāk nekā pašam braukt. Arī stress bija liels, jo darīju visu, lai maksimāli palīdzētu mūsu braucējiem. To vērtēju kā lielisku pieredzi.

Kā ir mainījies BMX sports Latvijā, laika posmā no Londonas līdz Rio Olimpiskajām spēlēm?
Tas ir kļuvis profesionālāks. To izjūt ar jaunatnes un pieaugušo izlašu izveidošanu. Izlase motivē un liek strādāt profesionālāk. Iekļūstot tajā, sportistam tiek veltīta ļoti liela uzmanība. Izlasē rūpējas par braucēja veselību, viņa velosipēdu, dod padomus par braukšanu un citām svarīgām lietām. Atliek domāt tikai par savu darbu treniņos un sniegumu sacensībās. Īpaši spilgti apkalpes komandas nozīme parādās sacensībās, kad ārā valda ļoti lietaini, vai tieši pretēji – karsti – laika apstākļi.

Kuri ir galvenie priekšnoteikumi, lai mēs saglabātu vietu starp vadošajām BMX nācijām pasaulē?
Svarīgākais ir profesionālu trašu un treniņu bāžu izveidošana mūsu valstī. Iepriekš esam bijuši lielākie strādātāji un BMX entuziasti. Tas deva arī panākumus. Šobrīd arī citas valstis sapratušas, cik smagi jāstrādā, lai gūtu rezultātu. Mums ir nepieciešams spert nākamo soli, lai neatpaliku no pārējiem. Tādēļ ir svarīga kvalitatīvu trašu būvniecība. Mēs allaž sacensībās vai treniņos esam viesu statusā. Amerikānis, francūzis, anglis vai holandietis var aizvadīt treniņus augstākā līmeņa trasē savās mājās, bet mums allaž ir jātērē finansējums, lai brauktu trenēties Pasaules kausa līmenim atbilstošās trasēs. Trašu īres ir pietiekami dārgas, arī laiki ir ierobežoti. Ja Latvijā būs atbilstošas trases, BMX pie mums iegūs jaunu attīstības vilni. Maz cilvēku mūsu valstī dzīvē ir redzējuši BMX tā augstākajā līmenī. Esmu pārliecināts, ka, ja pie mums tiktu rīkotas Pasaules kausa izcīņas posma sacensības, tribīnes būtu pilnas ar līdzjutējiem. To apliecināja 2013. gadā Rīgā notikušais Eiropas čempionāta posmi, kur guvām labus rezultātus pie pilnām tribīnēm. Tie togad bija vieni no labāk organizētajiem posmiem. Startēšana mājās dod priekšrocības. Būtu svarīgi, lai Latvijā taptu BMX centrs, kur vienuviet atrastos gan apjumtā trase, gan trenažieru zāle iespēja tikt pie fizioterapeita vai ārsta. Līdz šim bieži vien ir nācies atlikt treniņus tikai tā iemesla dēļ, kad ārā līst lietus. Esam spiesti meklēt alternatīvus treniņu veidus. Latvijā ir daudz foršu trašu, bet īsti nav tādu, kurās var gatavoties Olimpiskajām spēlēm. Jā, ir Rubene, bet arī šeit nevar rīkot lielas sacensības. Tā ir lieliska treniņu trase. Protams, var neveikt ieguldījumus infrastruktūrā, tomēr tad arī nevar prasīt godalgas un augstas vietas no mūsu sportistiem lielajās sacensībās, tostarp Olimpiskajās spēlēs.

Paralēli sporta gaitām esi ieguvis augstāko izglītību. Kādi bija galvenie izaicinājumi, veidojot duālo karjeru?
Jau neilgi pēc studiju uzsākšanas, sapratu, ka prom neiešu. Pirmajos gados palika nelieli akadēmiskie parādi, tomēr tos nokārtoju. Studēju laika posmā no 2011. – 2014. gadam. Grūtākais posms bija 2014. gadā. Togad sākās kvalifikācija uz Rio Olimpiskajām spēlēm. Esot nometnē pirms sezonas, nācās veltīt lielu uzmanību mācībām. Kamēr citi devās uz diendusu pēc smagiem treniņiem, es pildīju mājasdarbus. Tā bija jādara, ja gribēju laikā pabeigt augstskolu.

Vai iegūtās zināšanas studijās tev noder arī šobrīd?
Jā, noteiktos brīžos tas noder. Studēju biznesa vadību, kas mani saistīja jau no mazākām klasēm skolā. Augstskola iemācīja vēl labāk plānot savu laiku un uzņemties lielāku atbildību. Darbi bija jānodod konkrētos termiņos. Bija kursi, kur apgūtās lietas varēju sasaistīt ar dzīvē pieredzēto.

Ne tikai BMX, bet arī MTB un šosejas braucēji izmanto tevis radītos “V – Roller” velo ruļļus. Kā nonāci pie šāda biznesa uzsākšanu?
Pirmo reizi šāda veida rulli ieraudzīju Amerikā, bet Eiropā tieši šāda veida ruļļi nebija pieejami. Iegādājoties to Amerikā, līdz galam nebiju apmierināts ar to. Produkta cena, kas pārsniedza 200 dolārus, neatbilda kvalitātei. Braucot uz sacensībām, pamatā lietojām lielos šosejas riteņbraukšanas ruļļus, tomēr tie nav tik ērti pārvietojami uz ārzemju sacensībām. Radās ideja par jauna veida ruļļa izveidošanu, kas palīdzētu sportistiem ātri un ērti sagatavoties sacensībām, vai atjaunoties starp braucieniem. Šogad nonācu pie versijas, kas labi strādāja. "V – Roller" rullis ir lieliski noderējis gan man, gan arī daudziem citiem BMX un citu riteņbraukšanas veidu sportistiem. Bieži domāju par produkta attīstību. Vēlos vēl vairāk uzlabot ruļļa griešanās spējas. Svarīgi, lai no laika apstākļiem nebūtu atkarīga griešanās. Šeit jāveic uzlabojumi pie gultņiem. Cenšos arī ieviest cita veida inovācijas.

Līdz šī gada septembrim tu biji iekļauts arī Augstas klases sportistu sagatavošanas centra sastāvā. Kādi bija galvenie ieguvumi, esot šeit?
Neviens, kurš ir iekļauts Augstas klases sportistu sagatavošanas centā, nevar sūdzēties par apstākļiem. Centrā ir radīti patiešām profesionāli apstākļi. To vidū izglītība, dzīvošana, ēdināšana, atbalsts treniņiem un sacensībām. Sportistam atliek veltīt visas rūpes treniņiem un mācībām. Tas ir ļoti labs starpposms līdz lielajam BMX sportam. Daudzi talantīgi braucēji bieži vien pārtrauc sportista gaitas, neparādot sevi elites grupā. Centra mērķis ir pakāpeniski sagatavot braucēju augstākajam līmenim. Treneri ļoti lielu uzmanību velta sportiska fiziskā stāvokļa novērtēšanai, pēc kuras tikai sastāda konkrētu treniņu plānu. Vairs neesmu centrā vecuma limita pārsniegšanas dēļ.

Ko tu vēlētos paveikt 2017. gada sezonā?
Nākamo sezonu gribētu iesākt Amerikas čempionātā, kur plānoju aizvadīt pirmos divus posmus. Pirms Eiropas sacensību sezonas tā būtu laba atskaite. Divi galvenie starti noteikti būs pasaules un Eiropas čempionāti. Ļoti gribētu arī kvalificēties finālam Pasaules kausā. Šogad divas reizes esmu bijis tik tuvu, ceru tikt pāri šai barjerai. Tāpat vēlos gūt labus rezultātus Eiropas kausa izcīņas posmos.

Vai, cīnīsies par vietu Latvijas izlases sastāvā uz nākamajām Olimpiskajām spēlēm, kas 2020. gadā notiks Tokijā?
Jā, plānoju. Skatīšos, kā attīstīsies gaidāmās divas sezonas. Kvalifikācija sāksies 2018. gada vidū. Svarīgi aspekti ir veselība, uzrādītie rezultāti un finansiālais atbalsts. Ja tas viss būs, tad noteikti izvirzīšu Olimpiskās spēles par mērķi.

Kāds būtu tavs novēlējums Latvijas Riteņbraukšanas federācijai tās 130 gadu jubilejā?
Turpināt uzsākto kursu, kas uzņemts kopš 2013. gada. Novēlu attīstīt un veidot federāciju vēl lielāku un spēcīgāku. Novēlu, lai katrā riteņbraukšanas veidā tiktu veidotas investīcijas, kas paceltu kopējo līmeni.

Izmantotie resursi:
lrf.lv

Tev jābūt autorizētam,