Jubileja: Latvijas BMX riteņbraukšanas panākumu kalējs Lakučs

BMX riteņbraukšana, viens no ekstrēmākajiem sporta veidiem pasaulē, aizsākās septiņdesmito gadu sākumā Kalifornijā, kad vietējie puikas vēlējušies atdarināt motokrosa braucējus. Jau tad tika rīkotas arī pirmās sacensības, kuru galvenais organizētājs bija ''pasaules BMX riteņbraukšanas tēvs'' Skots Breithaupts. Latvijā šis sporta veids sāka ienākt astoņdesmito gadu vidū. Stāsti par tā izcelšanos mūsu valstī ir dažādi.

1985. gadā Toronto Latviešu biedrības 6. klases skolēns Aldis Sukse izdevumā ''Auseklītis'' rakstīja, ka ir piedalījies BMX sacensībās, startēdams plecu pie pleca ar tādām ASV riteņbraukšanas leģendām kā Tobijs Hendersons (bija jau savā karjeras norietā, taču ne velti ieguvis iesauku ''kapteinis elkoņi'') un Edijs Kings (dēvēts par ''karali Edvardu''). Pāsteidzošā kārtā Kanādā dzīvojošais latvietis uzvarēja šajā braucienā, par ko Hendersons finišā ir teicis: ''Neticu tam, ka divpadsmit gadus vecs zēns mani pārspēja sacensībā!'' Tātad izrādās, ka latviešiem bija pa spēkam uzvarēt amerikāņus BMX sacensībās arī tajos laikos, kad šis sporta veids mūsu valstī vēl pa īstam nebija ienācis.

Vēlāk jau arī Latvijas populārākajos laikrakstos tika publicēti noteikumi un BMX riteņbraukšanas pamatprincipi - iepazīstināta sabiedrība ar šo sporta veidu. Tika rīkotas pirmās sacensības, kas pirmsākumos norisinājās Saldū, Cēsīs, Liepājā un, protams, arī Valmierā. Kādu vienu cilvēku, kā BMX riteņbraukšanas aizsācēju Latvijā, nav iespējams noteikt, taču ir zināmi vairāki pionieri – Jānis Siliņš (ilggadējs riteņbraukšanas treneris Valmierā, vēlāk 18 gadus nostrādājis par Latvijas BMX federācijas viceprezidentu), Harijs Osis (astoņdesmito gadu beigās dibinājis BMX klubu ''Favorīts''), Vairis Krauklis (BMX aizsācējs Smiltenē).

Viena no pirmajām BMX riteņbraukšanas trasēm Latvijā, ko Saldū 1988. gadā uzcēla vietējie Ķesterāta apkaimes puiši ar galvenā padomdevēja, bijušā Latvijas motokrosa čempiona Jāņa Žigura, palīdzību. Foto: Z. Strautmanis (laikraksts ''Padomju Zeme'').

Pie šiem pionieriem noteikti pieskaitāms arī Ivo Lakučs, kurš tobrīd vēl bija pavisam jauns, tikko skolas gaitas sācis puisēns. Arī viņu, kā jau visus tālaika bērnus, interesēja aktīva brīvā laika pavadīšana ārā. Lakučs piedalījās pirmajās oficiālajās BMX sacensībās Latvijā 1988. gada 4. septembrī Valmierā, kur savā vecuma grupā (līdz 9 gadiem) ieņēma 3. vietu. Viņa pirmais treneris bija valmierietis Raimonds Ciesnieks, vēlāk trenēšanā iesaistījās arī vecākais brālis Olafs Lakučs, kurš, starp citu, savulaik bija izcīnījis medaļu Latvijas junioru čempionātā kalnu slēpošanā (pats Ivo kādu laiku arī bija trenējies kalnu slēpošanā, tāpat arī basketbolā).

Pirmajos BMX gados Latvijā, kad bija izveidojušies pirmie klubi un trases, katrā no pilsētām valdīja iekšēja konkurence cīņā par līdera godu. Lakučam Valmierā regulāri bija jāspēkojas ar tādiem puišiem kā Jānis Vanags, Ronalds Feders, Imants Pilmanis u.c. Interesanti, ka jau toreiz Latvijas BMX vadība organizēja braucienus uz ārzemēm. Pirmā starptautiskā turneja latviešiem bija Nīderlandes pilsētā Slaghārenā, kur norisinājās Eiropas kausa izcīņa. Tur ar tikko dibinātās franču firmas ''Sunn'' ražotajiem velosipēdiem piedalījās septiņi jaunie latviešu BMX braucēji, bet delegācijas vadītājs bija pašreizējais LOK prezidents Aldons Vrubļevskis.

Ivo šajās sacensībās vēl nestartēja, taču mēnesi vēlāk savā mājas trasē (sporta bāzē ''Baiļi'') atlases sacensībās smagā cīņā izcīnīja tiesības piedalīties plaša mēroga starptautiskās BMX sacensībās Vācijā (toreizējā VFR). Ārzemēs tolaik nebija pierasts redzēt Padomju Savienības sportistus, kas ieradušies tikai no vienas republikas, tādēļ sacensību organizētāji Latvijas komandai priekš atklāšanas parādes bija iedevuši tik pierasto uzrakstu ''USR''. Latvieši daudz nebēdāja, burtiem priekšā pārsedza sarkanbaltsarkano karogu un devās parādē. Rezultātu ziņā gan mūsējie pagaidām pārsteigumus nesagādāja, no daudz pieredzējušākajiem rietumeiropiešiem atpaliekot (Lakučam savā kvalifikācijas braucienā divas piektās un viena sestā vieta).

Taču arī Latvijas BMX riteņbraukšana visai straujiem soļiem sāka attīstīties. Jāatzīmē, ka tad nevienam pat prātā nebija domas, ka šis varētu kļūt par olimpisko sporta veidu. Progresēja arī Ivo Lakučs, kurš jau deviņdesmito gadu sākumā bija izkarojis Valmieras BMX kluba ''Tālava'' līdera lomu, jo regulāri vietējā mēroga sacensībās svinēja uzvaras. Sekoja daudzi braucieni uz ārzemēm, kur tika uzkrāta ļoti noderīga pieredze. Un, šādiem soļiem ejot, tika gūti arī pirmie panākumu augļi – 1997. gadā Kanādas pilsētā Saskatūnā Ivo Lakučs kļuva par pasaules junioru čempionu. Tas bija pirmais nopietnais panākums Latvijai uz BMX pasaules skatuves. Šajā pašā čempionātā sudrabu vecuma grupā līdz 12 gadiem izcīnīja Artūrs Matisons, bet piekto vietu vecumā līdz 10 gadiem - Māris Štrombergs.

Tuvojās 2000. gada Sidnejas olimpiskās spēlēs, un, kā jau minēju iepriekš, BMX līdz iekļūšanai olimpisko sporta veidu sarakstā vēl bija visai tāls ceļš ejams. Lakuču savā paspārnē pārvilināja treka riteņbraucēji, kuriem tieši bija nepieciešams braucējs ar eksplozīvu starta uzrāvienu, lai komanda sprinta sacensībās aizvadītu labu pirmo apli. Un tā Ivo nepilnu gadu pirms olimpiādes sākuma sāka trenēties treka riteņbraukšanā.

Startējot vienā komandā ar pieredzējušajiem Aināru Ķiksi un Viesturu Bērziņu, Lakučs kvalifikācijas kārtā pret Polijas izlasi pirmo apli veica 18,590 sekundēs, kas ļāva Latvijai iekļūt pamatsacensībās. Taču, braucot nost no treka, Lakučs neveiksmīgi saskrējās ar kādu spāņu sportistu, pamatīgi savainojot roku. Saglābt situāciju centās dakteris Aldis Cīrulis, samazinot sāpes plaukstā, taču vēlāk izrādījās, ka Lakučs salauzis divus plaukstas kauliņus. Ceturtdaļfināla braucienā pret titulēto Austrālijas izlasi Lakučs apli veica vien 19,656 sekundēs (kas tāpat ir ļoti iespaidīgs rezultāts, ņemot vērā, ka nācās startēt ar smagi savainotu plaukstu), un Latvijai diemžēl neizdevās iekļūt pusfinālā, lai cīnītos par vēsturisku medaļu – gala rezultātā vien 8. vieta.

Pēc savainojuma izārstēšanas Lakučs atgriezās BMX riteņbraukšanā. Acīmredzot šāda sporta veida nomaiņa viņam nāca par labu, jo pēc Sidnejas olimpiskajām spēlēm viņš ar vēl lielāku pārliecību iesoļoja BMX pasaules elitē, kļūstot par 2001. gada pasaules vicečempionu un trīskārtēju Eiropas vicečempionu. Vēl nebeigdams sportista karjeru, Lakučs kļuva par treneri. ''Man jau no laika gala patika sīkos pamācīt. Vēl puikas būdami, mēs treniņos ļoti daudz runājām - it kā ķircinājāmies viens par otra braukšanu, bet būtībā mācījāmies to analizēt un izprast,'' par savām trenera iemaņām bērnībā stāsta Lakučs.

Pekinas olimpiskajās spēlēs Ivo neizdevās pārvarēt ceturtdaļfinālu, sacensības noslēdzot vien dalītajā 17.-32. vietā. Tad viņš arī savai sportista karjerai lika punktu, pilnībā pievēršoties trenera darbam. Pa šiem desmit gadiem Lakučam ir izdevies uzcelt veselu sistēmu Latvijas BMX riteņbraukšanā. Protams, vispazīstamākais Ivo audzēknis ir divkārtējais olimpiskais čempions Māris Štrombergs, taču arī bez viņa ir vairāki panākumiem bagāti braucēji - Edžus Treimanis, Rihards Veide, Kristens Krīgers... Šobrīd gan jāsaka, ka pašreizējie Latvijas BMX riteņbraukšanas panākumi izskatās diezgan bāli salīdzinājumā ar tiem, kas gūti pirms vairākiem gadiem. Taču mēdz teikt, ka dzīvē viss iet kā pa kalniem - vienubrīd tu esi noslīdējis lejā, bet jau pēc kāda laika atkal kāp vēl augstākā virsotnē nekā jebkad esi bijis. Jācer, ka šo teicienu varēs attiecināt arī uz Latvijas BMX riteņbraukšanu.