Neilands: "Šī sezona izvērtusies par labāko manā karjerā"

Kā ar komandu nosvinēji lielo panākumu ( Neilands Beļģijā izcīna vienu no lielākajām uzvarām karjerā ) ?
Bija vienkāršas vakariņas, izdzērām glāzi vīna. Nekāda baigā svinēšana jau nav - sezona joprojām turpinās. Un viss notiek.

Vai sacensību plānā bija paredzēts uzbrukums dažus kilometrus pirms finiša?
Nē, ne gluži. Patiesībā bijām divi komandas līderi - es un Toms van Āsbrūks. Vakardien (otrdien) atlidoju no Kanādas un nebiju gulējis ļoti ilgi - nezināju, kā jutīšos. Sacensību vidū sapratu - īsti nav manējā diena. To sacensību laikā arī minēju sporta direktoram, ka nejūtos īpaši labi un ka par 100 procentiem koncentrējamies uz van Āsbrūku. Bet tai pašā laikā man tika dots uzdevums sekot prombraucējiem, kas uzbrūk. To arī darīju, un mēs atrāvāmies astoņu cilvēku grupiņa. Tobrīd sapratu, ka visi esam diezgan lielā limitā un man ir (spēcīgas) kājas. Vienkārši uzbruku un devos viens pats ar cerību, ka, iespējams, aizbraukšu līdz galam, bet, iespējams, mani noķers un viss būs zaudēts. Redz, kāds beigās rezultāts - izcīnīju uzvaru, par ko esmu priecīgs.

Ko domāji uzbrukuma laikā?
Pirms tam biju atdevis daudz spēka komandas biedram, cenšoties viņu nogādāt labākā pozīcijā. Sajutu, ka tajā brīdī vajag, bet nedomāju, ka varētu aizbraukt līdz galam un vinnēt. Tas bija moments, kad sajutu, ka šis ir īstais brīdis, bet necerēju uzvarēt. Pēdējo kalnu, kas veda trīs kilometrus pa bruģi, zināju. Biju braucis šīs sacensības pagājušogad (29. vieta), tāpēc zināju, kas mani sagaida. Biju par 100 procentiem pārliecināts, ka mani noķers. Mana pārliecība nebija pareiza - spēju noturēt pārsvaru un izcīnīt uzvaru.

Vai pirms tam Kanādā juties tikpat labi?
Kanādā nevarēju sūdzēties par formu. Jutos tik tiešām labi, it īpaši pēdējā dienā Monreālā (42. vieta, pirms tam 55. - Kvebekā). Pirmajā dienā koncentrējāmies uz kanādieti, bet viņš krita. Pēc tam koncentrējāmies uz itālieti (Kristianu Sbaragli), kurš varēja uzrādīt rezultātu. Viņš (Monreālā) bija sestais. Man bija dots cits uzdevums, ko izpildīju labi. Ja būtu zinājis, ka jutīšos tik labi, tad pataupītos vairāk uz beigām, atbrauktu pirmajā grupā Monreālā un palīdzētu itālietim tikt augstāk. Katrā ziņā, Kanādā sajutu, ka mana forma ir laba un varētu sekmīgi pabeigt sezonu.

Kāds ir sacensību plāns pirms un pēc pasaules čempionāta?
Sestdien būs "Primus" klasika (HC kategorija) Beļģijā - tas arī viss pirms pasaules čempionāta. Pēc pasaules čempionāta vēl nav izlemts, bet ir divi varianti - turpināt Beļģijā vai doties uz Itāliju, kur būs pāris viendienas sacensības un Lombardija (pēdējais no pieciem riteņbraukšanas monumentiem).

Šobrīd atrodies lieliskā fiziskā formā. Kā izskatās situācija pasaules čempionātā?
Grūti pateikt par pasaules čempionātu. Tās ir ļoti garas sacensības - 285 kilometri. Tajā dienā arī redzēsim, kā notiks sacensības - kurš sacensību beigās jutīsies labāk, uz to mēs arī strādāsim. Šobrīd gribas ticēt, ka koncentrēsimies uz Tomu Skujiņu, jo Toms arī ir labā formā, ko viņš pierādīja sacensībās šodien (trešdien) un Kanādā. Domāju, ka abi esam labā formā un labāk visu sapratīsim pasaules čempionāta dienā.

Kā tev ir veicies garās trasēs?
Gribētu teikt, ja esmu labā formā, labāk ir garas trases, jo konkurenti nogurst un uz noguruma fona esmu spējīgāks parādīt kaut ko vairāk, nekā īsajās distancēs. To parāda pēdējo divu gadu rezultāti. Esmu sapratis - jo garāk, jo labāk -, bet tad, ja tiešām tajā dienā jūtos labi.

Šogad uzvarēji Ungārijas tūrē, bet pagājušajā gadā viendienas sacensībās Beļģijā. Turklāt abas bija tieši pēc “Giro d’Italia”.
Tas nav nekāds jaunums, ka velosportā, iznākot ārā no grandtūres, ir ļoti labas kājas. Tomēr tā nav visiem. Braucēji iedalās - daudziem ir vajadzīga atpūta pēc grandtūres, bet daudzi tieši uzreiz dodas uz nākamajām sacensībām, jo motors ir tā uzkarsēts. Kā mēs sakām - nejūt ķēdi. Ja tu esi nomocījes trīs nedēļas, esi pieradis pie ritma, pieradis katru dienu braukt n-tās stundas. Vienkārši izmainās forma, bet manā gadījumā tas nav uz ilgu laiku. Pēc grandtūres vienu mēnesi esmu tiešām labs, bet pēc tam vajadzīga atpūta, lai atjaunotos un uzlādētu spēkus atlikušajai sezonai.

“Giro d’Italia” laikā saaukstējies. Cik smagi bija tikt līdz finišam tādā veselības stāvoklī?
Jau no pagājušā gada novembra fokusējos uz "Giro". Bija tikšanās ar komandas vadību, kur mēs uzreiz izsecinājām, ka mans galvenais sezonas mērķis būs "Giro d'Italia", uz ko arī fokusējos. Darīju visu, lai labi sagatavotos. Visa sacensību programma tika speciāli izplānota. Dodoties uz "Giro", jutos tik tiešām labi. Vilku visu garāk, jo uz noguruma fona spēju sevi parādīt vairāk. Tāpēc nogaidīju, kad pārējie būs vairāk saguruši. Bet saaukstējos - temperatūra, kakla sāpes, klepus, iesnas. Tas izsita no ritma. Divas dienas bija cīņa par izdzīvošanu. Gandrīz devos mājās, bet tai pašā laikā sporta direktors mani motivēja ar to, ka, aizbraucot mājās, nejutīšos labāk. Varbūt tobrīd jutīšos labāk, bet pēc pāris nedēļām sapratīšu, ka neesmu finišējis "Giro". Esmu tā gatavojies, un aizmest visu vējā... Vienkārši cīnījos ar sevi un spēju sasniegt finišu, kad biju slims. Dienā, kad izcīnīju piekto vietu, gāju uz visu vai neko, jo nebija, ko zaudēt. Jau tā likās, ka viss ir zaudēts. Vismaz izdevās izcīnīt piekto vietu un mājās neaizbraukt tukšā. Bet todien domāju, ka biju spējīgs cīnīties arī par uzvaru. Varbūt veiksme tobrīd pietrūka. Jutu, ka ir iespēja, kuru līdz galam neizmantoju, un sapratu, ka tas nav tik neiespējami un ka drīzumā būšu spējīgs izcīnīt uzvaru grandtūres posmā.

Pēc tam uzvarēji Ungārijas tūrē.
Gribu to atzīmēt kā vienu no spilgtākajiem brīžiem manā karjerā, jo tā bija pirmā uzvara daudzdienu velobraucienā. Gaidīju to ļoti ilgi un beidzot arī izdarīju. Pirms sezonas runājām ar sporta direktoriem par manu tipu riteņbraukšanā, kāda veida braucējs esmu. Runājām, ka būtu spējīgs sevi parādīt viendienu velobraucienos un īsos daudzdienu velobraucienos. Tas šogad pierādījās ar Ungārijas uzvaru, Astūrijas tūres otro vietu (zaudēts nākamajam "Giro d'Italia" čempionam kopvērtējumā Ričardam Karapasam) un Arktikas tūres trešo vietu.

Cik reāli tuvākajā nākotnē būtu iekļūt grandtūres kopvērtējuma Top 10?
Ja es tiektos tikai uz to, tad līdz desmitniekam, iespējams, varētu aizcīnīties. Šobrīd uz to netiecos, jo man patīk viendienu klasikas - tās ir citādākas sacensības, citādāka taktika. Par to ir grūti teikt, jo ir redzams, ka visi no pirmā desmitnieka ir izteikti kalnā braucēji. Sevi par izteiktu kalnā braucēju nevaru nosaukt, bet daudz kur varu pielikt, lai varētu progresēt tieši kalnos. Priekšpusē varētu finišēt, bet tam vajag vismaz pāris gadus. Varbūt kādreiz, bet pašlaik nedomāju, ka tas varētu notikt. Šobrīd vēlētos izcīnīt uzvaru kādā no grandtūru posmiem.

Nesen ar komandu pagarināji līgumu uz diviem gadiem. Vai pieļāvi domu iet citur?
Iespējas bija. Ne viena vien. Bija dilemma - mans sapnis ir kādreiz nokļūt Pasaules tūres komandā un šis ir otrais gads, kad tika dota iespēja. Bet pirms tam vēlējos sagaidīt savas komandas domas, nākotnes plānus un visu pārējo. "Israel Cycling Academy" jūtos labi un par mani rūpējas. Atradām veidu, kā vienoties un turpināt šo sadarbību. Esmu priecīgs, ka varu palikt šeit un turpināt progresēt.

Komandas īpašnieks sezonas sākumā pauda domu, ka apsvērtu iespēju apvienoties ar Pasaules tūres vienību. Nesen ārzemju medijos izskanēja ziņas par “Israel Cycling Academy” iespējamo apvienošanos ar finansiālās grūtībās nonākušo “Katusha-Alpecin”.
Vienīgais, ko varu atklāt - no komandas īpašnieka ir izskanējis, ka kādreiz nākotnē varētu apvienoties. Esmu pats teicis, ka šai komandai ir visas iespējas iekļūt tur, vai apvienojoties vai nopērkot Pasaules tūres licenci. Bet par "Katusha" gadījumu man nav nekāda informācija. Praktiski, cik esmu lasījis internetā, tik es zinu. Cik tas ir patiesi, man nav informācijas.

Katru gadu tu progresē.
Jā, progress ir katru gadu. Katra nākamā sezona man ir bijusi labāka. Gads man neiesākās tik labi, bija pārdomas par sevi, par nākotni, par visu, bet beigās darba augļi nāca ārā. Šī sezona izvērtusies par labāko manā karjerā. Uzskatu, ka latviešu braucējiem viss notiek daudz lēnāk, jo zinot mūsu apstākļus kādos esam trenējušies, mūsu skolas - tās ir bijušais ļoti labas, bet ne pietiekami labas, kā tas ir galvenajām pasaules riteņbraukšanas valstīm. Uzskatu, ka pie mums tas notiek lēnāk, bet daudz lielākā ilgtermiņā - mēs neizsprāgstam uzreiz. Neuzskatu, ka mēs divus gadus parādām, un viss beidzas, kā tas ir citur.

Kā tu varētu izskaidrot, ka šobrīd ar tik nelieliem resursiem ir izauguši tik spēcīgi braucēji?
Mēs esam ļoti neatlaidīgi. Liels pluss kādreiz bija kontinentālā komanda "Rietumu-Delfin". Caur to mēs spējām augt, caur to mēs spējām braukt Eiropā - pierādīt sevi un doties tālāk.

Kāda būtu situācija bez šīs komandas?
Ļoti laba skola Latvijā ir Murjāņu sporta ģimnāzija, kur tiek attīstīti perspektīvi riteņbraucēji. Mans viedoklis ir tāds - ja, pabeidzot skolu, netiec kādā no komandām, kura piedalās sacensībās Eiropā, ir grūti sevi pierādīt, jo neviens to neredz. Pateicoties "Rietumu-Delfin", braucām sacensībās pa Eiropu, spējām sevi pierādīt un doties tālāk. Bez šīs komandas tas ir grūtāk, bet, ja esi spēcīgs, vienmēr kāds tevi pamanīs un dos iespēju.

Pabeidzot sarunu, kurās viendienas sacensībās vēlētos visvairāk uzvarēt?
Man vienmēr paticis braukt klasikas, kurās iekļauti zemes ceļi un bruģis, tāpēc no lielākajiem sapņiem būtu uzvara Flandrijas tūrē un "Parīze-Rubē". Bet neslēpšu, ka pēdējo divu gadu laikā man ir iepaticies "Milāna-Sanremo". Tās arī ir garākās sacīkstes sezonā. Tas būtu kas milzīgs, ja spētu tikt kaut uz pjedestāla.